Dejotprieks, dejotlaime

Kur vēl pozitīvākus cilvēkus kā Dziesmu svētkos uz laukuma esat redzējuši?! — smej uzrunātās dejotājas. Dejotāji ir īpaša tauta. Gaiši, draudzīgi. Latviešu tautas deja ir arī lielisks fizisks treniņš. Turklāt ar savu filozofiju, ar saknēm, ar raksturu. Mūsējo — latviešu.

Svētku ieskaņas  koncerts  Līgo parkā  Stopiņu novadāPašas radīts kolektīvs

“Dejot man paticis vienmēr. Mācoties skolā, dejoju dažādos skolas deju kolektīvos. Bet pēc skolas beigšanas deju kolektīvu, kurā gribētu dejot, nevarēju atrast,” — saka Veselības ministrijas valsts sekretāra vietniece veselības politikas jautājumos EGITA POLE. Taču liktenis bija lēmis, ka deja pie viņas atnāks...

Satikšanās Ulbrokā

“Tā īstā satikšanās ar deju man sākās pēc augstskolas un pēc pirmās meitas piedzimšanas. Sākām dzīvot Ulbrokā, tur notika dažādas tikšanās un balles, mēs, jauni cilvēki, satikām tādus pašus jaunus un trakus un kādā saviesīgā pasākumā izdomājām, ka mums vajag vidējās paaudzes tautas deju kolektīvu, jo Ulbrokā tāda nav. Izrādījās, ka visi bijām dejojuši. Stopiņu novada pašvaldība šo ideju atbalstīja, un tā 1998. gada sākumā seši pāri sanāca kopā, atrada deju skolotāju un koncertmeistari un tapa vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs Luste. Šajos gados nomainījušies vairāki kolektīva vadītāji, tagad to vada Ieva Sīle. Pēc pāris gadiem būs divdesmit gadi, kopš mēs dejojam. Ir dejotāji, kas darba dēļ kādu brīdi nav dejojuši vai arī sagaidījuši bērniņu, bet pēc tam atgriezušies. Ir arī pāri, kas dejo no kolektīva dibināšanas. Nu jau tautas deju kustība gājusi plašumā un, Stopiņu novadam augot, izveidojušies jauni kolektīvi, bet Luste ir noturējusies.”

Dejošana — prāta atpūtināšana

“Dejošana ir mana vienīgā sporta nodarbība, tā palīdz uzturēt sevi labā formā. Ikdienā daudz staigāju un daudz kustos, visu daru ātri. Dejošana ir vienīgā, kam varu pieķerties. Tam ir zināms iemesls, jo man vienmēr vajag rezultātu. Deju mēģinājumos trenējos, esmu kopā ar kolektīvu, rezultāts ir koncerts — ar skaistām tautas dejām un krāšņiem tautastērpiem. Ritms, zīmējums, zināmā mērā tā ir filozofija. Es to sauktu par prāta atpūtināšanu, jo mēģinājumā visi ir vienādi un notiek pilnīga atslēgšanās no darba. Prāts pieslēdzas tam, lai precīzi izpildītu soļus, veidotu dejas zīmējumu. Man šķiet, ka tieši ar tautas deju varam stiprināt vēsturiskās saites.”

Latviešu tautas deju burvība

“Latviešu tautas deja vispār ir tāda jancīga. Attiecību stāsts tiek izdancots cēlā veidā vai ar humoru. Man no klasiskajām dejām ļoti patīk Es mācēju danci vest. Tā ir deja, kas vijas cauri gadiem. Šobrīd ir ļoti skaistas mūsu slaveno horeogrāfu Guntas Skujas, Jāņa Purviņa, Jāņa Ērgļa dejas, arī dejas ar Iļģu mūziku. Jestrās latgaliešu dejas nav mana topa augšgalā. Bet koncertos tās iet uz urrā! Kopumā ātrās dejas patīk labāk nekā lēnīgās. 2008. gada Dziesmu un deju svētkos bija interesanta programma ar Labvēlīgā tipa dziesmām. Tāda moderna Latvijas laiku deja, alternatīva klasiskai latviešu tautas dejai.

Dejas vidējās paaudzes deju kolektīviem laika gaitā nav daudz mainījušās. Neatkarības laikā jaunā horeogrāfu paaudze ienesusi vairāk autentiskuma, mazāk baleta, kaut gan klasika pareizam dejas solim arī ir svarīga. Jaunie horeogrāfi un deju kolektīvu vadītāji nevairās no dejām, kas iezīmē pagājušā gadsimta sākumu, trīsdesmitos gadus. Dejotājām ir blūzes ar kuplām rokām, kupli svārki, puķe matos. Tās var saukt arī par Latvijas laika balles dejām.”

 

Koncerts Latvijas  Nacionālajā operā,  Dancim 70, deja Aulejas žepers —  ar partneri PēteriIzaugusi līdz ar deju

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatrijas rezidentes SABĪNES LAKTIŅAS dejotājas stāžs Dancī mērāms vairāk nekā desmit gadu garumā.

No baleta uz Danci

“Mani vecāki iepazinās Tautas deju ansamblī Vektors. Sadejojās un dzīvo kopā jau 30 gadus! Vecmamma bija balerīna, māsa dejo Vektorā. Kad biju maza un vakaros nebija neviena, kas pieskatītu, mani ņēma līdzi uz mēģinājumiem. Bijām tāds bērnu pulciņš, kas skraidīja apkārt, kamēr vecāki zālē mēģināja, tā radās mīlestība pret deju. Septiņu gadu vecumā sāku mācīties baletu. Dejoju arī estrādes dejas, džezu, laikmetīgo deju, mūsdienu deju.  Mācoties desmitajā klasē, sapratu, ka vēlos dejot tautas dejas — tāpat kā vecāki. Sākotnējais mērķis bija tikt uz Dziesmu svētkiem. Nejauši radiopārraidē dzirdēju, ka Dancis uzņem jaunus dalībniekus, un izdomāju, ka aiziešu uz atlasi. Nezināju, ka tas ir labākais tautas deju kolektīvs Latvijā. Mamma mājās parādīja polkas soļus, tas arī bija viss, ko mācēju. Un mani uzņēma Dancī, labus pamatus bija ielicis balets.”

Raksturdejas — sirdij tuvākās

“Aprīlī nodejots Danča 70. jubilejas koncerts Latvijas Nacionālajā operā. Man šķiet, ka izdevās lieliski, godam — uz skatuves sadejojās vairākas paaudzes. Man nebija daudz deju, bet tās bija tādas, kas man pašai labāk piestāv, — raksturdejas. Latgaliešu deja Aulejas žepers četriem pāriem, solo deja, kur varēja izrādīt latgaliešu emocijas. Tā ir diezgan ātra, vajag fizisko sagatavotību, tehniku, emocijas. Dejoju arī klasiskās dejas — Rucavietis un Audēju deja. Mani uzrunā Pie Daugavas, Sasala jūrīna, Dejotprieks. Jautrās dzirnavas, ko daudziem nepatīk dejot, jo tā ir diezgan grūta deja. Mani priecē lielās, cēlās dejas, kad uz skatuves ir ansambļa lielais sastāvs. Koncertos un Dziesmu svētku gājienā skatītāji acis nevar atraut no krāšņajiem Nīcas un Bārtas tērpiem un vainagiem. Arī es vislabāk jūtos Kurzemes tautastērpos.  Saviļņojošs brīdis bija kāzās — man un vīram mugurā bija stilizēti tautastērpi, līdzās astoņi dejotāju pāri, kas dejoja Gatvi, viņi bija kopā ar mums arī Baltezera baznīcā. Cēlums un gods savijās caur deju, caur tautastērpiem.”

Slikts garastāvoklis — aizej padejo

“Pirms sesijām nekavēju mēģinājumus. Aizgāju uz mēģinājumu, atslēdzu domas par mācībām, izdejojos, atnācu mājās un mācījos. Ja pretim nāk partneris, kam bijusi laba diena, kā nesmaidīsi, kopā ar viņu dejojot! Ja ir nopietnas traumas, nekāda dejošana nesanāk. Bet uz koncertiem dejotāji iet arī ar sastieptām kājām, mugurām. Man ir paveicies, jo traumas nav bijušas. 

Kas man ir deja? Dejā strādā ķermenis. Arī smadzenēm jāstrādā, jo jāatceras kustības. Vajadzīga koordinācija un emocijas. Dažreiz pat nevajag mūziku, pietiek ar paša iekšējo mūziku. Man deja noteikti nav meditācija. Ja gribas palikt ar sevi, jāiet uz baznīcu. Mēģinājumi ir gan fizisks darbs, gan socializēšanās.

Deju kolektīvā ir mans draugu kodols. Mūsu vedējtēvs ir no Danča, mēs ar vīru bijām vedēji pārim, kas iepazinās Dancī. Draugu kodols pamazām apaudzis ar otrajām pusēm, bērniem. Tie ir cilvēki, kam varu zvanīt trijos naktī, un viņi vienmēr palīdzēs”.

Foto: Anna Zvejniece, no E. Poles un S. Laktiņas albuma

Pilnu raksts versiju lasiet Doctus 2016. gada jūnija numurā

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu