Mierīgi un atbildīgi. Urologs SAMUILS GORDINS

Gandrīz var apgalvot, ka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Uroloģijas nodaļas vadītājs Dr. SAMUILS GORDINS medicīnā ir kopš bērna kājas, jo sāka strādāt par sanitāru pusaudža vecumā, darbu apvienojot ar mācībām 2. medicīnas skolā. Agri iepazina, ko īsti nozīmē ārsta darbs, cik bieza tā garoza.

SAMUILS GORDINSKā jūtaties savos septiņdesmit? Gadiem taču ir kaut kādas priekšrocības?

Paldies Dievam, jūtos apmierinoši, nekādu nopietnu slimību nav. Diezgan nopietna veselības krīze man bija trīsdesmit deviņu gadu vecumā, pāris nedēļu pat nevarēju paiet. Taču viss atrisinājās, sāku intensīvāk nodarboties ar sportu — spēlēju tenisu, gāju uz trenažieru zāli. Kopš dzīvoju Ādažos, kur netālu no mājām ir baseins, eju uz to peldēt, katru rītu arī vingroju, lai nostiprinātu muguras muskuļus un vēdera presi. Jaunībā, nodarbojoties ar teikvando, guvu muguras traumu, kas par sevi lika ilgi manīt. Kad sāku iet uz trenažieru zāli, nostiprināju muguras muskuļus, sāpes pārgāja. Ja par nodzīvoto gadu priekšrocībām, tad, protams, ka pirmā ir uzkrātā dzīves pieredze. Tagad saprotu, kas ir un kas nav nopietnas problēmas. Tiesa, sanāk satraukties par daudz ko, jo tāda ir mana darba specifika.

Saka: jaunībā cilvēks vairāk ir maksimālists, briedumā — minimālists, atmet visu lieko, ārišķīgo, paliek vērtīgais. Kādām vērtībām jūsu dzīvē pašlaik ir nozīme?

Tagad galvenā vērtība ir mana ģimene. Ja ir laba ģimene, kur visi cits citu ciena, atbalsta un palīdz, tā ir spēcīga aizmugure. Man ir trīs bērni — divi dēli un meita no pirmās laulības. Meita dzīvo Vācijā, arī vecākais dēls sācis patstāvīgu dzīvi, bet jaunākais mīt zem viena jumta ar mani un sievu.

Nenoliedzama vērtība ir laba izglītība. Bez tās nav iespējams strādāt par ārstu. Un jāizglītojas visu mūžu, citādi atpaliec un vairs nevari palīdzēt cilvēkiem.

Darba gadi no 1974. līdz 1984. gadam aizritēja Ventspils slimnīcā, strādājot par urologuKāds bijāt jaunībā?

Sevi raksturot ir ļoti grūti. Nu, vienmēr esmu bijis mierīgs un laipns gan saskarsmē ar tuvākajiem, gan ar kolēģiem un pacientiem. Negribu citus apvainot.

Kur esat dzimis, audzis? Pastāstiet par savām saknēm!

Mana tēva vecāki 1919. gadā no Norvēģijas vai Igaunijas, īsti nezinu, pārcēlās uz Latviju. Viņi bija pārvietotās personas, tāpēc regulāri bija jāiet atzīmēties uz policijas iecirkni. Vecvecāki no tēva puses bija parasti cilvēki, vectēvs strādāja par skārdnieku, vecmāmiņa bija mājsaimniece. Ar viņiem sanāca maz būt kopā, vectēvs nomira, kad biju bērns.

Vectēvs no mātes puses dzīvoja Latvijā, bija izglītots cilvēks, nodarbojās ar politiku — bija sociāldemokrāts, deputāts. Par godu viņam vecāki man iedeva vārdu Samuils. Arī vecmāmiņa no mātes puses bija sociāldemokrātiskajā partijā. Tēvs visu mūžu nostrādāja par drēbnieku — vispirms Daugavpilī, pēc tam Rīgā — bija modes ateljē vadītājs. Mamma līdz 1953. gadam strādāja Valsts Drošības komitejā, pēc tam no turienes aizgāja.

“Studiju gados anatomikumā pavadīts daudz  laika. Anatomikums — tas ir medicīnas sākums.”Kādas ir jūsu bērnības atmiņas? Vai augāt viens, vai ir māsas, brāļi?

Bērnība man bija laimīga, tā varētu teikt. Dzīvojām pārticīgi, bijām labi situēti. Sākumā mitām divistabu dzīvoklī, tad vecāki to apmainīja pret lielāku. Katru vasaru pavadījām Jūrmalā, Dubultos, vēlāk — Mellužos, kur vecāki īrēja vasaras mītni.

Es neaugu viens, man ir viena miesīga māsa un daudz māsīcu, viens brālēns. Mums ir daudz radu, turamies kopā. Atceros, kad biju bērns, ģimenes svinībās pulcējāmies kuplā skaitā. Tagad daudzi radi un draugi pārcēlušies uz dzīvi Vācijā, Amerikā un Izraēlā, tikties sanāk reti. Taču savu sešdesmito dzimšanas dienu nosvinēju Amerikā kopā ar radiem.

Ko vecāki jums ieaudzinājuši? Kādas mācības un principus esat paturējis dzīvē kā svarīgus?

Viņi neko speciāli nemācīja, bet mājai vajadzēja būt kārtībā un skolas uzdevumiem izpildītiem. Tāpat mēs ar māsu zinājām, kā vajag uzvesties sabiedrībā.

Māte bija ļoti labsirdīga un mīļa, bet, kad bijām izdarījuši ko sliktu, par to tikām sabārti. Taču man nebija īpaši daudz laika palaidnībām, jo pēc astotās klases iestājos Rīgas 2. medicīnas skolā, lai apgūtu feldšera profesiju, vienlaikus piestrādāju.

Kuri mācību priekšmeti skolā jums padevās vislabāk?

Matemātika, īpaši trigonometrija, piedalījos pat olimpiādēs. Viegli padevās arī vācu valoda.

Eksaktie priekšmeti man patika un padevās, interesēja tehnika. Pēc pamatskolas stājos Rīgas Industriālajā politehnikumā, taču nenokārtoju eksāmenu... matemātikā. Atgriezos skolā, bet vēlāk paklausīju kādai mūsu ģimenes draudzenei, kas ieteica, lai mācos par feldšeri. To arī sāku darīt, un medicīna man ļoti iepatikās. Kad mācījos pirmajā kursā medicīnas skolā, izveidojās tādi ģimenes apstākļi, ka man bija jāsāk strādāt. Pirmo darba pieredzi guvu Rīgas Traumatoloģijas institūtā, kur strādāju par sanitāru, vēlāk pildīju medmāsas pienākumus. Piedalījos operācijās, asistēju pat profesoram Kalnbērzam! Tā bija lieliska dzīves un darba skola! Dzīvi redzēju no visam pusēm.

Pēc medicīnas skolas beigšanas kādu laiku nostrādāju par feldšeri Kuldīgā, pēc tam ar otro piegājienu iestājos Medicīnas institūtā.

Kas ir jūsu skolotāji — autoritātes? No kuriem kā ārsts esat visvairāk mācījies?

Mācoties medicīnas skolā un Medicīnas institūtā, paralēli strādāju, tāpēc mani skolotāji bija ne vien tie, kas lasīja lekcijas augstskolā, bet arī praktizējošie ārsti Traumatoloģijas institūtā. Strādājot tur, man radās vēlme kļūt par ķirurgu. Tikpat lielā mērā mani saistīja kardioloģija, tāpēc kādu laiku nevarēju izšķirties, vai nodarboties ar ķirurģiju vai kardioloģiju.

Kā savus skolotājus — autoritātes varu nosaukt Rīgas Medicīnas fakultātes docentu Ņikitinu, profesoru Knohu, kas bija Ķirurģijas katedras vadītājs, Iekšķīgo slimību katedras vadītāju profesoru Anšeleviču, kas bija izcils terapeits. Viņi mums, topošajiem ārstiem, ne vien sniedza zināšanas konkrētajā medicīnas jomā, bet arī mācīja, kādam jābūt ārstam: kā jārunā ar pacientu, kādos gadījumos jābūt īpaši uzmanīgai attieksmei, kā jāaizpilda pacienta slimību vēsture.

Internatūrā izvēlējos specializēties uroloģijā. Starp maniem skolotājiem atkal bija izcili speciālisti: profesors Purmalis un talantīgais ķirurgs Dr. Brangs, kas tolaik strādāja Rīgas 2. slimnīcā. Kad redzēju, kā viņš operē, sapratu, ko nozīmē izcils ķirurgs.

“Laikam iepriekš nebija tik daudz  darba kā tagad, ja gandrīz visi nodaļas  ārsti varējām kopā aiziet uz Rīgas  Dinamo spēli.” Attēlā (no kreisās):  Dr. Samuils Gordins, Dr. Sergejs Beketovs,  Dr. Māris·Jakubovskis un Dr. Arkādijs MenisPēc Medicīnas institūta beigšanas nokļuvāt Ventspilī. Pastāstiet par šo posmu savā dzīvē!

Vispirms man piedāvāja strādāt par urologu Rīgas 2. slimnīcā, bet nebija kur dzīvot. Mācoties augstskolā, biju apprecējies, mums piedzima meitiņa. Sākumā dzīvojām pie vecākiem, taču ļoti gribējām savu dzīvokli. Ventspilī to piedāvāja. Slimnīcā vajadzēja urologu, es tur nostrādāju deviņus gadus.

Ventspilī pavadītais laiks manī raisa tikai pozitīvas emocijas. Bija labs kolektīvs, Uroloģijas nodaļas vadītājs Dr. Grundmanis bija izcils ķirurgs, no kura pirmajos darba gados daudz ko iemācījos. Viņš veica gan uroloģiskas, gan ginekoloģiskas operācijas, arī ļoti sarežģītas.

Pēc deviņiem Ventspilī nostrādātiem gadiem vēlējos gūt jaunu pieredzi, nonākt nākamajā profesionālās attīstības līmenī, tāpēc izmantoju izdevību un 1984. gadā sāku strādāt Republikāniskajā onkoloģijas dispanserā.

Vai palikuši prātā pirmie pacienti, pirmās “ugunskristības”?

Grūti izlemt, kuru pirmo pacientu lai pieminu, jo pirms Ventspils slimnīcas četrus gadus nostrādāju ātrajā palīdzībā, biju feldšeris kardiologu brigādē, pirms tam — Traumatoloģijas institūtā, tā ka mani bija ļoti grūti ar kaut ko nobiedēt.

Bet kāds gadījums tomēr atmiņā iespiedies. Tas notika Ventspils slimnīcā, kad Uroloģijas nodaļas vadītājs Dr. Grundmanis aizgāja atvaļinājumā un es nodaļā paliku viens pats ārsts. Kādam pacientam vajadzēja izdarīt nelielu uroloģisku operāciju, ko šodien es paveiktu divdesmit minūtēs, bet tolaik operēju stundu.

Ar kolēģi no Igaunijas un Dr. Edgaru Baumani starptautiskā ārstu kongresā MaskavāKā “sarunāt” ar pacientu, lai viņš ieklausās un klausa ārsta teiktajam?

Šodien ārstam ir daudz grūtāk strādāt nekā iepriekš, jo pacienti par savu slimību mēdz “salasīties” internetā. Turklāt pacients nesaprot, ka pats nesaprot, par ko ir runa. Ar tādiem jārunā ilgi un dikti, jāizskaidro, ka ikkatrs gadījums ir individuāls.

Ar pacientu jārunā, jāskaidro, ka viņa diagnoze uzreiz nenozīmē nāves spriedumu, ka jāārstējas un ka var izārstēties. Lielākā daļa pacientu ieklausās ārstā un klausa, tikai jāprot pārliecināt.

Tagad medicīna ir ļoti progresējusi. Kad sāku strādāt Onkoloģijas centrā, daudziem nevarējām palīdzēt, jo nebija vajadzīgo medikamentu, instrumentu un aparatūras. Piemēram, tagad varam izārstēt sēklinieku vēzi, pat ja tas ir ceturtajā stadijā, bet tolaik tas pacientam nozīmēja nāves spriedumu. Jauni cilvēki gāja bojā, jo mums nebija vajadzīgo zāļu. Situācija uz labo pusi sāka mainīties deviņdesmitajos gados.

Foto: Inese Austruma un no Samuila Gordina albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada oktobra numurā

Uz augšu ↑