Psoriāze
Psoriāze ir viena no visbiežākajām hroniskām dermatozēm, kas attīstās 1—5 % pasaules iedzīvotāju. Pēdējos gados saslimstība ar šo dermatozi ievērojami pieaugusi, palielinot smagu, netipisku un pret terapiju rezistentu slimības formu skaitu. Slimība ievērojami pasliktina dzīves kvalitāti, samazina ārstēšanas efektivitāti un pacientu sabiedrisko aktivitāti, radot ne tikai medicīniskas, bet arī sociālas problēmas. [1 ; 4 ]
Patoģenēze
Psoriāze ir sarežģīta autoimūna iekaisuma slimība, kas rodas ģenētiski jutīgiem indivīdiem un izpaužas ar iekaisīgu papuloskvamozu elementu attīstību uz ādas. Agrāk psoriāzes patoģenēzes koncepciju pamatoja galvenokārt ar keratinocītu hiperproliferācijas mehānismu un traucētu diferenciāciju endogēno un eksogēno faktoru ietekmē. [2 ] Pēdējos gadu desmitos konstatēts, ka galvenais mehānisms psoriāzes attīstībā ir imūnsistēmas traucējumi (īpaši šūnu līmenī), tādējādi slimību var definēt kā sistēmisku procesu, kas izpaužas kā imūnā dermatoze [8 ] , jo T un B šūnu imunitātei ir svarīga nozīme, lai regulētu organisma pielāgošanās un pašregulācijas reakcijas mainīgos apstākļos. [48 ]
Dendrītiskās šūnas ir galvenie imūnsistēmas sargi, kas virza adaptīvo imūno reakciju psoriāzes gadījumā. Aktivēta dendrītiskā šūna darbojas kā antigēns, iepazīstinot šūnas un izdalot citokīnus, piemēram, IL–12 un IL–23, kas vada šūnu diferencēšanu, piemēram, T šūnu uz Th1 veidu un Th17. Keratinocīti tiek aktivēti ar IL–17A, IL–17F un IL–22 no Th17 saistīta ceļa un ar TNF–alfa un IFN–gamma no Th1 ceļa. Šie ceļi rada keratinocītu proliferāciju un iekaisumu izraisošo citokīnu (IL–1, IL–6, TNF–alfa), hemokīnu un antibakteriālo peptīdu ražošanu. Iekaisuma kaskādi aktivē arī angioģenēzes mediatori [41 ] un inducē endotēlija adhēzijas molekulas, kas stimulē tālāku imūnsistēmas šūnu migrāciju un nonākšanu psoriāzes bojājuma vietā (1. attēls). [41 ; 42 ; 49 ]
1. attēls
Psoriāzes patoģenēze (attēls adaptēts no Nestle, et al, NEJM, 2009)
Psoriāzes attīstību nozīmīgi ietekmē TNF, kas ir otrs svarīgākais citokīns patoģenēzes procesā. Šo saistību atklāja jau 2000. gadā, kad, Krona slimības pacientus ārstējot ar infliksimabu (monoklonālo antivielu pret TNF–alfa), pamanīja, ka terapijas laikā ievērojami uzlabojas psoriāzes klīniskie simptomi.
Ārstēšana
Psoriāzi samērīgi slimības smaguma pakāpei ārstē lokāli un sistēmiski, kā arī izmanto bioloģiskos medikamentus (1. tabula).
1. tabula
Psoriāzes ārstēšanā izmantotās zāles [5; 11; 12]
Bioloģisko medikamentu efektivitātes pamatā ir četri darbības mehānismi:
T šūnu aktivācijas un/vai migrācijas bloķēšana iekaisuma vietā;
imūnnovirzes indukcija, mainot citokīnu vidi no 1. tipa helperu (Th1) dominantes uz 2. tipa helperu (Th2) pārsvaru (Th2 citokīni: IL–4, IL–10, IL–11; specifiskie citokīnu antagonisti);
patoloģiski aktivēto T šūnu skaita selektīva samazināšana;
efektoro citokīnu (no kuriem galvenais ir TNF–alfa) inaktivācija (anti–TNF līdzekļi). [13 ]
Psoriāzes smaguma pakāpes
Viegla forma: PASI (Psoriasis Area Severity Index ) 0—3; BSA (ķermeņa virsmas laukums) < 2 %.
Vidēji smaga forma: PASI 3—15; BSA 3—10 %.
Smaga forma: PASI > 15; BSA > 10 %.
Smagas psoriāzes formas definēšanai var izmantot desmitnieka likumu: BSA > 10 % jeb PASI > 10, jeb dzīves kvalitātes indekss > 10. Lokalizētām psoriāzes formām bojājuma izvērtēšanai lieto lokālo PASI, vērtējot tikai individuālo simptomu smagumu. [14 ]
Biežākās ar psoriāzi saistītās blakusslimības
Cukura diabēts
Vidēji smagas un smagas formas psoriāze bieži saistīta ar vielmaiņas traucējumiem un citām autoimūnām slimībām: 2. tipa cukura diabētu (CD), aptaukošanos, dislipidēmiju, metabolisko sindromu un taukaino aknu slimību. [7 ] 2. tipa CD un psoriāze ir divas visizplatītākās hroniskās slimības pasaulē. [46 ; 47 ] 2. tipa CD pasaulē sasniedzis epidēmijas apmērus, lai gan zināms, ka diabēta izplatība atšķiras un atkarīga no etniskās izcelsmes, ēšanas paradumiem un dzīvesveida faktoriem. [18 ]
Pētījumos iegūti pārliecinoši rezultāti starp psoriāzes, psoriātiska artrīta (PsA) un 2. tipa CD attīstību — dati rāda, ka psoriāze un PsA (līdzīgi citām sistēmiskām iekaisuma slimībām, piemēram, reimatoīdajam artrītam) palielina varbūtību saslimt ar sirds—asinsvadu sistēmas slimībām un sirds išēmisko slimību, salīdzinot ar pacientiem bez psoriāzes. [25 ] Lielāka varbūtība saslimt ar diabētu ir pacientiem ar vidēji smagu un smagu psoriāzi, kā arī tad, ja slimība norit ilgstoši. [18 ]
Pacientiem ar PsA biežāk ir augsts glikozes līmenis tukšā dūšā nekā pacientiem ar reimatoīdo artrītu (30 % pret 16 %, P < 0,001). [60 ] Tas jāņem vērā, jo taukainā hepatoze veicina aknu insulīna rezistenci un ir atzīts riska faktors diabēta attīstībai.
Psoriāzes saistība ar 2. tipa CD un aptaukošanos plaši pētīta daudzās meta–analīzēs, izveidojot skaidru asociāciju starp psoriāzi, aptaukošanos un diabētu, tāpēc, sākot psoriāzes ārstēšanu, jāņem vērā sirds—asinsvadu sistēmas, vielmaiņas un nieru slimības, kam ir liela negatīva ietekme uz vispārējo veselības stāvokli un priekšlaicīgu nāvi. [45 ]
Pacientiem ar CD un psoriāzi var būt lielāks risks diabēta izraisītām komplikācijām un sliktākai glikēmijas kontrolei. [44 ; 43 ]
Svara samazināšana pacientiem ar lieko svaru mazina diabēta attīstības risku un psoriāzes smaguma pakāpi.
Kardiovaskulāras slimības
Tādus riska faktorus kā diabēts, augsts holesterīna līmenis un zemāks fizisko aktivitāšu līmenis biežāk konstatē cilvēkiem ar psoriāzi nekā bez psoriāzes. [26 ] Tomēr papildu iekaisums, ko izraisījusi psoriāze, iespējams, palielina risku saslimt ar sirds—asinsvadu sistēmas slimībām.
Risks sirds—asinsvadu sistēmas slimību attīstībai cilvēkiem ar jebkāda veida psoriāzi ir gandrīz trīsreiz lielāks nekā cilvēkiem bez psoriāzes. [19 ] Vairāku pētījumu rezultāti liecina, ka sistēmiska psoriāzes ārstēšana dažiem pacientiem var izraisīt neregulāru holesterīna līmeni, kura ietekmē var aizsprostoties artērijas un palielināties infarkta attīstības risks.
Interesanti, ka ateroskleroze ir dinamisks process, kas notiek ar imūnsistēmas aktivāciju, makrofāgu migrāciju un leikocītu iekļūšanu artērijās, tālāk attīstās endotēlija disfunkcija, aterosklerozes patoģenēzes indukcija un visbeidzot ateroskleroze. [39 ] Pamatojot saikni starp psoriāzi un kardiovaskulārām slimībām, vairākos pētījumos, izmantojot (18F) fluorodeoksiglikozi pozitronu emisijas tomogrāfijā/datortomogrāfijā, pierādīts, ka asinsvadu iekaisuma reakcija pacientiem ar psoriāzi ir palielināta [38 ] un ka, ārstēšanā izmantojot TNF inhibitorus un metotreksātu, var samazināt kardiovaskulāro risku pacientiem ar vidēji smagu perēkļveida psoriāzi. [38 ; 40 ]
Psoriāzes pacientiem ir augsta IL–6 koncentrācija ādā, un zinātnieki domā, ka tas varētu izraisīt pavadošās slimības. Pacientiem ar sastrēguma sirds mazspēju arī atklāts augsts IL–6 līmenis asinīs. Molekula ir zināma kā palaidējfaktors hiperaktīvai imūnsistēmas atbildei ādā, kurš izraisa ādas šūnu pārprodukciju psoriāzes laikā.
Izvērtējot risku kardiovaskulāro slimību (hipertensijas, sirds išēmiskās slimības, hiperlipidēmijas, cukura diabēta) attīstībai pacientiem ar ankilozējošo spondiloartrītu (ASA), PsA un psoriāzi, pētījumā Lielbritānijā secināja, kaASA un PsA pacientiem ir lielāka varbūtība hipertensijas attīstībai. [25 ] Kopumā lielākajā daļā pētījumu uzsvērts, ka rūpīgi jāizvērtē kardiovaskulāro slimību risks pacientiem ar iekaisīgām autoimūnām slimībām (2. attēls). [27 ; 28 ; 29 ]
2. attēls
Kardiovaskulāro slimību riska saistība ar citām slimībām
Lai veiktu iespējamo blakusslimību sijājošo diagnostiku, viegli izmantojami parametri ir slimības ilgums, augsts ĶMI un vidukļa apkārtmērs.
Onkoloģiskas slimības
TNF inhibitori (bioloģiskie medikamenti), iespējams, palielina risku saslimt ar ne–melanocītu ādas audzējiem un melanomu. Hroniska parenterāla psoralēna lietošana (fototerapija) skaidri saistīta ar ne–melanocītu ādas audzējiem, īpaši ar plakanšūnu karcinomas attīstības risku. Pacientiem (un jo īpaši gados vecākiem pacientiem), kas ilgtermiņā lieto imūnsupresīvos līdzekļus (metotreksātu), regulāri jāveic onkoloģisko slimību sijājošā diagnostika. [32 ] Pacientiem, kam bijuši 200 PUVA seansi, risks saslimt ar plakanšūnu karcinomu ir 14 reizes lielāks nekā vidēji populācijā. [17 ]
Lielākajā daļā pētījumu līdz šim izvērtēta tieši TNF inhibitoru ietekme uz organisma veselību pacientiem, kas slimo ar reimatoīdo artrītu, PsA vai ankilozējošo spondiloartrītu, norādot, ka iekšējo orgānu ļaundabīgas slimības risks nav lielāks kā vidēji populācijā [22 ; 23 ] , tomēr ir pārliecinoši lielāks risks saslimt ar ādas vēzi. [21 ]
Tikai ilgtermiņa pētījumu rezultāti ar laiku sniegs atbildes, kā bioloģiskie medikamenti ietekmē organisma veselību un kādi ir terapijas tālejošie riski. Vispārējās nostādnēs uzsvērts, ka rūpīgi jāuzrauga pacients, lai izslēgtu onkoloģiskas slimības attīstības risku. [33 ]
Gastrointestinālas slimības
Krona slimība (KS) un čūlainais kolīts (ČK) ir biežākās iekaisīgu zarnu slimības, kam ir daļēji kopīgas klīniskās izpausmes un patoģenēze. [16 ] Slimības attīstībā iesaistīta gan iegūtā, gan iedzimtā imūnā sistēma — līdzīgi kā reimatoīdā artrīta, ankilozējošā spondiloartrīta un psoriāzes gadījumā [10 ; 36 ] , kas izskaidro bioloģisko medikamentu, steroīdu un imūnmodulatoru efektivitāti šo slimību ārstēšanā.
Joprojām nav pilnībā skaidra psoriāzes un iekaisīgu zarnu slimību saistība, tās, iespējams, vieno citokīnu izraisīts iekaisums (IL–23, Th17) un vides faktori. Psoriāzi pacientiem ar ČK diagnosticē astoņas reizes biežāk nekā vidēji populācijā, bet pacientiem, kam ir gan ČK, gan psoriāze, ir lielāks risks saslimt ar vēl citu iekaisīgu slimību. [20 ] Kādā pētījumā noskaidrots, ka 10 % pacientu ar ČK ir pirmās pakāpes radinieks, kam diagnosticēta psoriāze (iepretī 3 % psoriāzes pacientu bez ČK). ČK vai KS visbiežāk diagnosticē vidēji smagas un smagas formas psoriāzes gadījumā. [9 ]
Th1 un Th17 un ar tiem saistītie citokīni (TNF–alfa, IL–1, IL–23 un IL–6) darbojas sistēmiski [35 ] : rada iekaisumu locītavās, izmaina metaboliskos procesus un ietekmē kardiovaskulāro sistēmu.
Zīmīgā korelācija starp psoriāzi un iekaisīgu zarnu slimībām ar laiku varbūt apstiprinās hipotēzi par zarnu un ādas mikrobiomu, proti, zūd tolerance pret bakteriālo floru ādas un zarnu līmenī, iesaistot iedzimto un iegūto imūno sistēmu (3. attēls).
3. attēls
Psoriāzes un iekaisīgu zarnu slimības iespējamā saistība
Bioloģiskie medikamenti ir efektīvi psoriāzes un iekaisīgu zarnu sindroma ārstēšanā, tāpēc tie ir izvēles medikamenti šo pacientu ārstēšanā. Medikamentu devas, ārstējot KS un ČK, parasti ir lielākas nekā psoriāzes gadījumā. Ne visi bioloģiskie medikamenti [34 ] , kas apstiprināti vidēji smagas un smagas psoriāzes ārstēšanā, ir pirmās izvēles medikamenti pacientiem, kuri slimo ar psoriāzi un ČK vai KS. Dažos pētījumos (tomēr to skaits nav liels) iksekizumabs un sekukinumabs nebija efektīvi ČK ārstēšanā pacientiem ar iekaisīgu zarnu sindromu, biežāk novēroja smagas blaknes, tāpēc, ja pacientam ir gan psoriāze, gan ČK vai KS, šie medikamenti jālieto piesardzīgi (2. tabula). [31 ]
2. tabula
Medikamentu efektivitāte psoriāzes, Krona slimības un čūlainā kolīta ārstēšanā [6; 37; 44]
Multiplā skleroze
Multiplā skleroze (MS) ir hroniska CNS slimība, kas saistīta ar smagu invaliditāti. Lai gan galvenokārt tā uzskatāma par progresīvu neirodeģeneratīvu slimību, neseni atklājumi liecina, ka MS agrīnās stadijās ietekmē perifēro imūno atbildi. MS un psoriāze — abas ir autoimūnas ar T šūnām saistītas slimības.
Daži pētījumi norāda uz abu slimību savstarpēju korelāciju [51 ] , jo Th17 šūnas iesaistītas gan psoriāzes, gan MS patoģenēzē. Abi stāvokļi saistīti arī ar interleikīna–23 receptoru (IL23R) polimorfismu. [52 ] Pētījumos ziņots par saslimstību ar psoriāzi 0,41—7,7 % gadījumu pacientiem ar MS. [53 ] Dažos pētījumos aprakstīts, ka pēc ārstēšanas ar anti–TNF medikamentiem konstatēta MS sākšanās un paradoksāla imūnās sistēmas aktivēšanās vai MS saasināšanās pacientiem ar MS, tāpēc pašreizējās pamatnostādnes par psoriāzes ārstēšanu neiesaka izmantot TNF inhibitorus pacientiem ar MS personīgā vai ģimenes anamnēzē. [54 ]
Pētījumā Dānijā par MS un psoriāzes korelāciju pierādīts, ka šiem pacientiem samērīgi psoriāzes smaguma pakāpei un blakus faktoru (UV starojuma, TNF medikamentu, smēķēšanas u.c.) iedarbībai ir palielināts risks saslimt ar MS. [55 ] Šie rezultāti liecina, ka ir pamatoti vērst uzmanību uz MS simptomiem pacientiem ar psoriāzi.
Alopēcija
Daļai pacientu psoriāzes process var būt lokalizēts tikai galvas matainajā daļā vai būt reizē ar bojājumiem uz ķermeņa ādas. Galvas ādas psoriāze parasti noris ar labi norobežotām eritematozām papulām, ko klāj ar sudrabkrāsas zvīņas. Bieža galvas psoriāzes komplikācija ir matu izkrišana, tomēr lielākoties tā ir nerētojošā tipa alopēcija un pēc iekaisuma pārtraukšanas mati parasti atjaunojas. [58 ] Par rētojošo alopēciju saistībā ar psoriāzi pirmoreiz ziņots 1972. gadā, bet daži ziņojumi, kas kopš tā laika publicēti, rāda, ka šī ir ļoti reta psoriāzes komplikācija.
Vēlāk aprakstīti gadījumi par psoriātisku rētojošu alopēciju, kad histopatoloģiskā izmeklēšana pirmo reizi parādīja adneksotropu limfohistiocitāru infiltrāciju, kas iznīcina matu folikulu epitēliju. [59 ] Pilnīga folikulu epitēlija iznīcināšana atbrīvoja matu stumbrus tieši dermā, izraisot granulomatozu reakciju. Morfoloģiskā izmeklēšanā novēroja arī tauku dziedzeru atrofiju vai neesamību. [59 ] Pēc lokālas terapijas sākšanas vairākumā gadījumu novēroja pilnīgu matu augšanas atjaunošanos, bet pieciem pacientiem novēroja alopēciju ar rētu veidošanos (histoloģiskais slēdziens atbilst iepriekš aprakstītajam).
Psoriāze var būt iemesls sekundārai rētainai alopēcijai. [61 ] Patiess šīs komplikācijas biežums nav zināms, bet psoriāzes iekaisuma kontrole ir svarīga, lai izvairītos no slimības progresēšanas un rētojošās alopēcijas attīstības. Dati no pacientu gadījumu aprakstiem un ģenētiskiem pētījumiem liecina, ka pacientiem ar psoriāzi ir lielāks risks ne vien psoriāzes izraisītai matu izkrišanai, bet arī risks saslimt ar alopecia areata. [62 ] Arī psoriāzes ārstēšana var veicināt matu izkrišanu. Lokālu preparātu lietošana var izraisīt matu izkrišanu berzes iespaidā, tāpat matu problēmas var izraisīt daudzi medikamenti, piemēram, retinoīdi, ko lieto psoriāzes sistēmiskai ārstēšanai. [63 ] Ārstēšana ar TNF–alfa līdzekļiem var paātrināt de novo psoriāzi un turpmāku psoriātisku alopēciju. [64 ]
Depresija
Psoriāze sen atzīta par slimību, kas var būt saistīta ar potenciāli nelabvēlīgu ietekmi uz garīgo veselību. Slimība rada stresu, bet stress var pasliktināt psoriāzes klīnisko gaitu un ir saistīts ar dažādām psiholoģiskām problēmām, tāpēc, ņemot vērā slimības psihosociālo aspektu, ļoti svarīgs ir psoriāzes pacientu emocionālais stāvoklis. [67 ]
Dati no kontrolētiem pētījumiem liecina, ka depresijas izplatība ir no 0 līdz 58 % pacientu ar psoriāzi [68 ] , no kuriem 60 % pacientu stingri noteica, ka psoriāzes pirmreizējas izpausmes cēlonis ir stress. [66 ] Jāatzīmē, ka depresīviem stāvokļiem vairāk pakļautas sievietes, bet pacientiem ar plaukstu un pēdu psoriāzi biežāk attīstās trauksmes simptomi. [68 ]
Daudzcentru šķērsgriezuma pētījumā par psihiskām un dermatoloģiskām slimībām pierādīta ievērojama psoriāzes saistība ar depresiju un noslieci uz pašnāvību. [69 ] Pagaidām psoriāze ir vienīgā slimība, kas būtiski saistīta ar tieksmi uz pašnāvību. Psiholoģiskais stress var izraisīt rezistenci pret ārstēšanu un psoriāzes klīnisko simptomu pasliktināšanos. Izmaksu aspektā psoriāze ir dārga dermatoze ar ilgtermiņa terapiju. [24 ]
Vairākos pētījumos ziņots par asociāciju starp depresiju un sirds—asinsvadu sistēmas slimībām, piemēram, miokarda infarktu vai insultu. [73 ; 74 ] Bet, tā kā anamnēzē kardiovaskulārs notikums jau bija saistīts ar depresiju, tad šis notikums nemaina risku saslimt ar depresiju pacientiem ar psoriāzi. Pēdējie pētījumi atbalsta domu, ka visiem pacientiem ar psoriāzi neatkarīgi no tās smaguma pakāpes ir risks depresijas simptomiem, tāpēc terapeitisks ieguvums iespējams no depresijas sijājošās diagnostikas un depresijas laicīgas atklāšanas un ārstēšanas.
2017. gadā publicētā pētījumā secināts, ka risku depresijas attīstībai, garastāvokļa svārstības un domas par pašnāvību psoriāzes pacientiem diagnosticē biežāk, salīdzinot ar hroniskām alerģiskām dermatozēm un melanomu. [75 ]
Elpceļu slimības
Labi zināms, ka pacientiem ar atopisku dermatītu bieži novēro saistību ar astmu, jo ir gan ģenētiska, gan imunoloģiska, gan apkārtējās vides ietekme, tomēr tikai nedaudzos pētījumos izvērtēti elpošanas traucējumi psoriāzes pacientiem, [80 ] jo īpaši pieaugušā vecumā. [78 ] Novērota asociācija starp psoriāzi, hronisku obstruktīvu plaušu slimību, astmu un obstruktīvu miega apnoju, ko skaidro ar hronisko iekaisumu, kas veidojas psoriāzes gadījumā. [76 ; 77 ; 78 ] Lai gan pētījumu par šo tēmu ir maz, vērts izjautāt pacientu par elpošanas traucējumiem.
Psoriāze un psoriātisks artrīts
Psoriātisku artrītu pacientiem ar vidēji smagu un smagu psoriāzi diagnosticē biežāk nekā vieglas norises gadījumā. [82 ; 83 ]
Trūkst salīdzinošu pētījumu par psoriāzes un psoriāzes ar PsA pacientiem. [86 ] Ja salīdzina psoriāzes pacientu datus ar PsA un psoriāzes datiem, tad pacientiem ar PsA:
biežāk diagnosticē hipertensiju un aknu slimības,
viņi terapijā biežāk lieto imūnsupresantus un lielākas medikamentu devas vai TNF inhibitorus, vai kombinētu terapiju [84 ; 85 ] ;
biežāk diagnosticē nopietnas blaknes un infekcijas.
Tātad psoriāzes pacienti ar PsA jāuzrauga ļoti rūpīgi. [81 ; 50 ]
Secinājumi
Pēdējos gados pētījumi pārliecinoši definē psoriāzes saistību ar dažādām blakusslimībām šūnu līmenī. Jāatceras, ka psoriāze nav tikai ādas slimība un ka pirms terapijas jāizvērtē pacienta objektīvais stāvoklis un blakusslimības, tikai tad iespējama sekmīga terapija.
Psoriāzes efektīvas ārstēšanas atslēga ir provocējošo faktoru un asociēto slimību laicīga atpazīšana, diagnostika un agrīni sākta ārstēšana.
KOPSAVILKUMS
Psoriāze ir sarežģīta autoimūna iekaisuma slimība, kas rodas ģenētiski jutīgiem indivīdiem un izpaužas ar iekaisīgu papuloskvamozu elementu attīstību uz ādas.
Psoriāzi samērīgi slimības smaguma pakāpei ārstē lokāli un sistēmiski, izmanto bioloģiskos medikamentus.
Vidēji smagas un smagas formas psoriāze bieži saistīta ar vielmaiņas traucējumiem un citām autoimūnām slimībām.
Risks sirds—asinsvadu sistēmas slimību attīstībai cilvēkiem ar jebkāda veida psoriāzi ir gandrīz trīsreiz lielāks nekā cilvēkiem bez psoriāzes.
TNF inhibitori (bioloģiskie medikamenti), iespējams, palielina risku saslimt ar ne–melanocītu ādas audzējiem un melanomu.
Joprojām nav pilnībā skaidra psoriāzes un iekaisīgu zarnu slimību saistība, tās, iespējams, vieno citokīnu izraisīts iekaisums (IL–23, Th17) un vides faktori.
Multiplā skleroze un psoriāze — abas ir autoimūnas ar T šūnām saistītas slimības, pētījumi norāda uz abu slimību savstarpēju korelāciju.
Bieža galvas psoriāzes komplikācija ir matu izkrišana, tomēr lielākoties tā ir nerētojošā tipa alopēcija un pēc iekaisuma pārtraukšanas mati parasti atjaunojas. Psoriāze var būt iemesls sekundārai rētainai alopēcijai.
Psoriāze sen atzīta par slimību, kas var būt saistīta ar potenciāli nelabvēlīgu ietekmi uz garīgo veselību.
Novērota asociācija starp psoriāzi, hronisku obstruktīvu plaušu slimību, astmu un obstruktīvu miega apnoju.
Psoriātisku artrītu pacientiem ar vidēji smagu un smagu psoriāzi diagnosticē biežāk nekā vieglas norises gadījumā.
