Stāsts par sajūtām. VALDIS ZATLERS, eksprezidents, ārsts, domātājs

Sarunai fonā aiz loga saule mijas ar stipru lietu — gluži kā dzīvē, kurai jāpielāgojas. Runājam par sajūtām: valstsvīra, ārsta, bērnības, pacienta. Sajūtas dzīvē ir svarīgākās — tā teiks eksprezidents.

Valdis ZatlersEksprezidenta Valda Zatlera dzīve pašlaik sastāv no divām daļām. Vasara — laukos, ziema — Rīgā. Atgriežoties no vasaras, no laukiem Milzkalnes pusē, pasākumu plāns salikts līdz nākamajai vasarai. Tātad jautājums “ko darīt ziemā?” atrisināts. Viņš labprāt apmeklē domnīcu veida konferences dažādās pasaules valstīs, pēdējās bijušas Ķīnā, Turcijā.

Pēc prezidenta laika man ir tāds netikums, ka nepietiek tikai ar medijiem, jo ļoti labi zinu atšķirību starp īstenību un mediju ziņu. Un, ja man prasa par starptautiskiem jautājumiem, gribu atbildēt kompetenti, nevis būt tukšs muldētājs, pārstāstīt avīzēs rakstīto un televīzijā rādīto. Tāpēc man vajag pataustīt to, kas notiek uz zemes, satikt cilvēkus, kas ir iekšā tajos procesos. Man ir daudz draugu pasaulē, kas dara tieši tāpat. Par kādām tēmām? — Kā valstis attīstās? Kā reformēt izglītību? Jautājumi visās pasaules malās ir vieni un tie paši. Ja saproti globālo kontekstu, tad vieglāk saprast, vai mēs darām pareizi un vai varam darīt labāk.

Sarunā ar Doctus par Latvijas nākotni anesteziologs reanimatologs Ivars Krastiņš sacīja: varbūt pēc divsimt gadiem Rucavā būs etnisks rezervāts, kur latvieši tautastērpos izklaidēs tūristus. Kādas ir jūsu domas?

Ivars ir mans grupasbiedrs. Es neesmu tik pesimistisks. Īstenībā mēs esam ļoti moderna, attīstīta sabiedrība, daudzas valstis mūs par to varētu apskaust.

Ir trīs neizbēgamas lietas pasaulē, kam jāpielāgojas. Un, ja grib izdzīvot, ir jāpielāgojas, nevis jāpretojas procesiem, ko nevar apturēt. Pirmkārt, ekonomikas globalizācija. Tramps var runāt, ko grib, un celt, kādas sētas grib, process iet savu gaitu, jo apakšā ir materiāla interese. Tāpēc jāsaprot, kā Latvija šim procesam pielāgosies. Mēs nevaram paslēpties, izolēties, tad tas tiešām nozīmēs rezervātu Bārtas novadā un uz mums nāks skatīties kā uz ērmiem. Mēs savas izvēles esam izdarījuši, un tā ir Eiropa. Bet kāda Eiropa? Ko mēs gribam? Tas viss ir jāformulē!

Otrkārt, migrācija. Cilvēki meklēs labāku dzīvi un iespējas pārvietoties dažādu iemeslu dēļ un ar dažādiem paņēmieniem, tāpēc saku — Trampa siena uz robežas ar Meksiku neko nepalīdzēs. Taču atkal — mums jāsaprot, kādus imigrantus gribam, cik daudz gribam un kādā veidā viņus meklējam, integrējam, nevis sagaidām, ka viņi atnāk, un tad domājam, ko darīt. Un, treškārt, tehnoloģiju progress. Ir pazīmes, ka Latvija tam tīri labi pielāgojas.

Taču ir lietas, ko nevar izmainīt un kam nevajag tērēt enerģiju (un ar to mēs arī diezgan labi tiekam galā), un tās ir — reliģiskā pārliecība, etniskā kultūra un ģimenes tradīcija. Visai sabiedrībai gan jāvienojas, kādas ir uzvedības normas, principi, pēc kā darbojas mūsu publiskā telpa, un tie visiem jāievēro, lai cik dažādi mēs būtu. Tās ir atziņas, par ko esmu domājis pēdējā gada laikā. Un esmu pārliecinājies, ka nav cita ceļa, un esmu optimistisks, ka to visu varam izdarīt.

Man šī valsts patīk, lai gan ne viss šeit ir perfekti. Salīdzinot ar citām vietām, mums ir laba zeme, labi cilvēki, skaista daba.

Ticat, ka arī jauniešiem Latvija ir svarīga?

Jā, pasaulē runā par ligzdas izjūtu. Visi braukā pa pasauli, mācās, strādā, ceļo, bet ik pa brīdim vēlas doties tur, kur viss ir tavs. Tava zeme, tavas dzimtās mājas, vecāki, bērnības draugi.

Visvairāk cilvēks mācās, kad izkāpj no savas komforta zonas. Pirms desmit gadiem, kad jūs ievēlēja par Valsts prezidentu, tā bija iziešana no komforta zonas. Ko šie četri gadi jums mācīja?

Visupirms tas ir ļoti interesants darbs, ļoti interesanta dzīve. Pavisam cita pasaules izpratne — daudz plašāka, vispārinātāka. Lai gan ārsta profesija pieļauj ļoti daudz kontaktu ar kolēģiem visā pasaulē, taču izpratne par politiskiem procesiem (kas rada konfliktus vai stabilitāti) iegūstama tikai tādā amatā kā Valsts prezidents. Jo šī pieredze tiek iegūta nepastarpināti, satiekot cilvēkus, nevis izlasot grāmatās. Bieži vien dzīve ir vienkāršāka nekā izglītotajās grāmatās, kur kāds centies būt ļoti gudrs.

Vēsturē ieiesit kā prezidents, kurš atlaida Saeimu. Bet, ja atšķirtu vēstures grāmatu pēc simt gadiem, ko gribētu izlasīt par šo laiku?

Iedeva tautai iespēju atlaist Saeimu. Jo tālāk atkāpjas laiks, jo vairāk kļūdu atrodu: ko varēja darīt citādi un kāpēc notika tā.

Pirmkārt, tas bija posms, kad Latvija izgāja no ekonomiskās krīzes un Valsts prezidentam bija jāņem privātstundas, jāmācās ekonomika, lai aizstāvētu Latvijas valdības pozīciju gan ārvalstīs (ļoti spēcīgi jāizstāv, lai notic Latvijai), gan iekšpusē. Otrkārt, tajā laikā bija Latvijas vēsturē labākās attiecības ar Krieviju. Mums tas var patikt vai nepatikt, bet tik pragmatisku un vienlaikus cieņu saglabājošu attiecību līdz tam nebija un pašlaik nav. Trešā lieta — izdevās drusku satricināt politisko sistēmu un panākt dinamiku likumdošanā, tika pieņemti būtiski likumi, kas pirms tam stāvēja pat desmit gadu.

Nezinu, vai par to rakstīs vēsture. Esmu diezgan cinisks attiecībā uz to, kas paliks vēsturē, jo vēsturē mēs atceramies lielus karavadoņus vai nežēlīgus diktatorus. Labos darbus parasti aizmirstam.

Par sevi esat teicis, ka esat izdzīvotājs, spītīgs. Kuras īpašības ļauj izķepuroties no grūtībām?

Spītība nebūt nav sliktākā īpašība, tai jābūt pragmatiskai, racionālai. Neteiktu, ka esmu ļoti disciplinēts. Daru vienu tajā brīdī aktuālu darbu un par rītdienu daudz nedomāju. Esmu atskārtis, kāpēc neatgriežos medicīnas praksē: tā prasa ļoti lielu disciplīnu, tas ir regulārs darbs ar nepārtrauktu analīzi. Esmu iegājis tik haotiskā dzīvē, ka nevaru ielēkt atpakaļ tai disciplīnā un ritmā, ko prasa medicīna. Tā prasa just pacientu — nevar izārstēt tikai pēc grāmatas, jo “jāielien” cilvēka slimībā, jāsa-prot, jāvada cilvēks.

Esat dzimis rīdzinieks, bet kuras vietas Latvijā jums vēl īpaši mīļas?

Latvija ir tik dažāda un tik skaista, ka nevaru pateikt, tāpēc ik pa dažiem gadiem vērts to apceļot. Saka — laukos palicis maz cilvēku, taču paskatieties — visi lauki apkopti. Tas nozīmē, ka, mainoties lauksaimniecības tehnoloģijām, vajag mazāk cilvēku. Cita lieta, es gribētu redzēt, ka sākam domāt par profesijām, biznesiem, ar ko var nodarboties laukos, jo dzīvot mazpilsētā ir jauki — tīrs gaiss, daba, miers.

Kuri lauku darbi jums patīk?

Visi. Šajā lietainajā vasarā man prasīja, kur es nosauļojos. Nekur, visu dienu laukos biju ārā. Latvijā ķeru sauli, kad tā uz mani paskatās caur mākoņiem, jo atkal — tas ir zemes spēks! Ne velti pasakās lasām: kur gūst spēku nogurušie cīnītāji? Pie zemes. Zeme mūs baro ar tādu enerģiju! Pieliec roku zemei, paguli zālītē uz muguras un paskaties debesīs! Tas ir daudz efektīvāk nekā skriet pa skrejceliņu trenažieru zālē un sēdēt spa.

Un lietas ar bērnības garšu, smaržu?

Man bērnībā atļāva darīt visu, ko gribu. Kad mammai reiz prasīju, vai tas bija labi, viņa man atbildēja: paskaties, kāds labs rezultāts! (Smaida.) Vecmāmiņa man atļāva dārzā stādīt un pārstādīt visu, ko gribu. Un tā arī darīju! Tas taču tik interesanti — liec zemē kaut ko, pēc tam izroc.

Jā, man garšo zivis, patīk viss, kas ir svaigs, patīk jūras smarža... Tas paliek, bet ļoti svarīgi, kādus cilvēkus satiec bērnībā. Ne tikai tēvs, māte, bet arī svešinieki, kas bijuši blakus, viņu pateiktais aizrādījums vai pamācība paliek uz mūžu. Mēs visi esam savas bērnības rezultāts.

Kurus cilvēkus saucat par saviem skolotājiem, kas dzīvi mācījuši?

Prezidenta gaitu sākumā man vaicāja, kuram politiķim es gribētu līdzināties. Nevienam — es atbildēju. Kā tad tā? Kur tādas ambīcijas? To labo un gudro cilvēku ir tik daudz, ka nevaru ne vienu, ne otru, ne trešo izcelt, ņem no viņiem pa vienai dzīves gudrībai un liec kopā. Arī šobrīd, ja satieku kādu interesantu cilvēku, tā ir mana vērtīgākā dienas daļa.

Esat beidzis 50. vidusskolu, gandrīz puse klasesbiedru izvēlējās medicīnu.

Kāda trešdaļa. Man nebija nekādas motivācijas, aizgāju citiem līdzi. Toreiz bija padomju armijas rēgs un, lai neiesauktu armijā, bija jāiet kaut kur mācīties. Uz ielas man bija īsa saruna ar krustmātes vīru, teicu, ka man patīk valodas, iešu tās mācīties, uz ko viņš sacīja: ko tu ar tām iesāksi, labāk ej mācīties medicīnu. Tā ka dzīvē daudz ko nosaka nejaušības. Un nejaušībām vajag ļauties. Ja neļaujies, tad dzīve nebūs pilnvērtīga. Un atskatoties ieraugi, pa cik interesantu taku nejaušības aizvedušas. 

Un kādas nejaušības aizveda tieši pie traumatoloģijas ortopēdijas?

Aizgāju strādāt, jo vajadzēja naudu, piepelnīties (uzturēt ģimeni no vienas ārsta algas nebija iespējams). Pēc tam iepatikās — praktiska, var redzēt rezultātu, ir mūžīgais izaicinājums: klibos, neklibos, staigās, nestaigās, varēs dzīvot tā, ka neviens nepamana, ka tur kaut kas bijis, vai nevarēs? Tie ir pietiekami asi kairinātāji, lai profesija patiktu.

Un kā ir tagad — vai, ejot garām operāciju zālei, sirds neapmet kūleni?

Ja kādreiz arī ieeju operāciju zālē, tad man patīk profesionālisms. Man sagādā baudu skatīties, kā otrs strādā, kā to dara profesionāli, jo es redzu, zinu, ko tas nozīmē.

“Dzīves ceļš  jau ir tāds, kāds ir.  Ārsta dzīve  ir ļoti interesanta.  Un prezidenta  dzīve atkal ir cita  dimensija, tās  nevar salīdzināt.”Bija spožs ķirurgs, labi operēja, bet aizgāja politikā... To kolēģi ārsti dažkārt pasaka ar nelielu nopūtu. Vai kādā bezmiega naktī esat ar sevi runājis: kā būtu, ja būtu?

Grūti iedomāties, kā būtu, ja būtu... Dzīves ceļš jau ir tāds, kāds ir. Ārsta dzīve ir ļoti interesanta, un man vēl tagad ir prieks, ka esmu ārsts. Un prezidenta dzīve atkal ir cita dimensija, tās nevar salīdzināt. Bet esmu izmantojis abas iespējas.

Ja runājam par politiku, tad nevajag politiku likt kā dēmonu, tā ir racionāla savas valsts pārvaldīšana. Cik racionāla — tas, protams, cits jautājums. Tie, kas ir ļoti piezemēti, ātri aiziet, jo redz, ka neko racionālu nevar sarunāt, jo mūžīgā cenšanās izpatikt vēlētājiem ir iracionāla. Iedomājieties, ja jūs tagad draugu lokā visiem spēkiem līstu vai no ādas laukā, lai izpatiktu cits citam. Tā kompānija ātri izraisītu nepatiku. Ironiskākais, ka izpatīkot politiķi bieži izdara pretējo, ko cilvēki no viņiem sagaida. Bet atkal — kā ik cilvēks tam pielāgojas.

Un kas ir skaistākais ārsta mūžā?

Būšu ļoti vienkāršs: viens priecīgs pacients, kurš smaida un saka paldies, ir tas, kas uzlādē. Arī tagad (desmit gadus pēc tam, kopš nevienu neesmu operējis) man nāk klāt un saka: paldies, jūs mani izoperējāt. Tajā brīdī ir drusku uztraukums, prasu: nu, kā tad jums? Viņš saka: labi! Nu, pareizi, ja būtu slikti, klāt jau nenāktu. (Smejas.) Redziet, tas kontakts ar cilvēkiem ir ļoti intīms, un ķirurģijā tas ir fizisks kontakts. Un savstarpējā uzticība un cieņa saglabājas līdz mūža beigām.

Kā jaunam ārstam iemantot pacientu uzticību?

Jābūt patiesam — gan pret sevi, gan pacientu. Ja nezini, tad pasaki pacientam, ka nezini, viņš tevi par to cienīs. Ja zini, kurš cits ārsts to var izdarīt, arī pasaki. Pirmkārt, no pacienta neko nedrīkst slēpt, arī savas kļūdas ne. Bet jaunam ārstam bieži ir tā, ka viņš jau sākumā nezina, ir vai nav kļūdījies, tas ļoti nospiež dvēseli. Otrkārt, ir ļoti jāurķējas. Ja nezini, tad uzzini, ja nemāki, tad iemācies. Un rēķinies, ka pirmos desmit ārsta dzīves gadus strādāsi smagi, garas stundas, un tikai tad, kad būsi to visu izdarījis, varēsi brīvi manipulēt ar savām prasmēm un būt stabils, labs ārsts. Un arī pēc tam savā profesionālajā mūžā nekad nevarēsi apstāties.

Svarīgi ir domāt, nepieiet trafareti: te ceļazīme šitāda, tātad jābrauc tā. Svarīgi ir šaubīties: vai īstā ceļazīme, varbūt kļūda, varbūt kaut kas jāmodificē. Pat ja standarta situācija, vienalga domāt.

Pacientu bieži vien neinteresē, no kā viņam kļūst labāk, viņam vajag sajūtu. Vispār sajūtas ir tās, kas visu nosaka, tās ir svarīgākas nekā uz papīra uzrakstītais. Tāpēc es brīžam kritiski skatos uz ārstiem, kas stingri noliedz: tas, lūk, nepareizi, bet tas pareizi. Esmu pielaidīgāks. Paramedicīna nozīmē medicīnu, nevis kontramedicīnu. Ja kādam ir prasmes, ar kurām var atrisināt pacienta problēmas, es to nenoliedzu.

Ticat augstākam spēkam, kas vada pa dzīvi?

Ķirurga roka vēl ir standartizēta roka, trenēta. Bet kas vada gleznotāja roku, kas viņam liek iemērkt otu tieši tajā krāsā, izdarīt tieši tādu triepienu? Tur nav nekā racionāla. Es saku — cilvēku vada viņa zemapziņa. Tas, ko mēs saucam par apziņu un ar ko lielāmies, ir tikai daži procenti no visa mūsu smadzeņu potenciāla. Bet kas caur DNS ir iekodēts mūsu smadzenēs, zemapziņas līmenī?... Viss jaunais rodas caur to, un tad mēs saprotam, ka zemapziņa caur DNS kodu mums visiem ir kopīga. Ja visu rada zemapziņa, tad — ir kāds radītājs. Cilvēki to sauc par dievu, dainās tas aprakstīts...

Ķirurga darbā daudz ir brīžu, kad riskē, ej nezināmajā (nezini, kā beigsies operācija, vai cilvēks izturēs), jā, riņķī ir komanda, kas brīdina, palīdz, bet tik daudz dažādu risku... Un ko tu dari? Lūdz dievu tajā brīdī: palīdzi man, kad es nezināšu, ko darīt, un nonākšu situācijā, ko nekad neesmu pieredzējis. Es lūdzu savai zemapziņai atvērties.

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada novembra numurā

Uz augšu ↑