Universālais kareivis. VALTS ĀBOLS, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas vadītājs

Pēc divdesmit viena gada farmācijas biznesā, kur vadīja starptautiskas komandas, VALTS ĀBOLS piekrita jaunam izaicinājumam — kļuva par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju. Jau kādu laiku briedis pārmaiņām karjerā, bija gatavs tām. Nebaidās no atbildības un pārmaiņām, no kurām ieguvēji būtu tie, par kuriem ir atbildīgs.

Valts ĀBOLS: “Laba diena ir tad, ja apzinies,  ka esi audzis — prātā,  garā, spēkā vai attiecībās.”Neilgi pēc tam, kad kļuvāt par Bērnu slimnīcas vadītāju, piedalījāties Radio SWH raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi”. Vienai no muzikālajām pauzēm bijāt izvēlējies Imanta Ziedoņa dzejoļa fragmentu viņa lasījumā: “Bet skaidri jūti, pirmais sniegs kad snieg, ka nepietrūkst, bet arī nepietiek. Un tas, kas iegūts, it nekur nav liekams. Un tas, kas liekams, ir tik nepietiekams.” Paraksturojiet šo dzīves izjūtu!

Nevaru apgalvot, ka esmu aizrautīgs dzejas lasītājs, kas dzejoļu krājumu izlasa no sākuma līdz beigām. Parasti, kad ir attiecīgs noskaņojums, pieeju pie grāmatplaukta, atšķiru kādu grāmatu, un tad — vai nu ir, vai nav. Ļoti bieži izlasītais trāpa, atnāk kāda atbilde vai apstiprinās tas, ko jūti. Varētu šķist totāla nejaušība — uzdurties dzejas rindām, kas precīzi raksturo manas tā brīža izjūtas. Tomēr Ziedonis ir īpašs, jāpienāk īstajam brīdim, lai saprastu, kas apslēpts dzejas rindās. Pēc laika, pārlasot to pašu dzejoli, nereti atklājas jaunas domas, ko iepriekš neesi sapratis vai pamanījis.

Jutos izbrīnīts, ka dzejas rindās kāds tik precīzi ietērpis izjūtas, kas jau ilgāku laiku bija pārņēmušas mani. Skaidri apzinājos, ka pārmaiņu laiks pienācis. Biju tām gatavs, nezināmais nebiedēja.

“Bija arī oktobrēnu laiks...  Prievīte ar oktobrēnu nozīmīti —  kā pretruna, kas savulaik  pastāvēja it visā.”Kas pēc divdesmit viena gada farmācijā, veiksmīgas karjeras jūs motivēja pieņemt Bērnu slimnīcas vadītāja posteni?

Kaut jutos labi uzņēmumā, kurā iepriekš strādāju, vienubrīd tomēr sapratu, ka vairs nav intereses doties tālāk pa to pašu spirāli. Un, ja nedodies augšup, tad faktiski cirkulē vienā orbītā. Šo sajūtu pieļaut es negribēju, tāpēc bija jāmeklē cita spirāle, kas mani motivētu.

Vēl jutu, ka nevaru pilnībā izmantot visas savas zināšanas un enerģiju. Pēdējos gadus biju studējis veselības sistēmu vadību, tāpēc šķita loģiski, ka šīs zināšanas vajadzētu likt lietā. Skaidrs, ka lielākā intriga ir teorijai pievienot praktisko pieredzi.

Vai var teikt, ka dzinulis mācīties jums bijis vienmēr, jo augstskolu esat beidzis ar sarkano diplomu?

Vēlme izglītoties nemainīgi ir mana pavadone, un to gribas saglabāt iespējami ilgāk. Ir svarīgi ik dienu kaut ko gūt, vienalga, vai tas būtu garīgā, emocionālā, mentālā vai fiziskā jomā. Tas ir manas atskaites sistēmas pamatā. Faktiski vienīgais veids, kā mēs turpinām augt. Kad vairs neturpinām augt, ir pilnīgi skaidrs, kas notiek, — mēs lēnām sākam mirt.

“Ceļā uz pirmo kopbildi pie Brīvības pieminekļa.1. vidusskola  atradās unikālā vietā — tieši blakus prokuratūrai un bija vistuvākā  skola Brīvības piemineklim. Vēl neapzinoties, nereti kļuvām  par lieciniekiem pirmajām brīvības apziņas izpausmēm.”Dzinulis mācīties ir vecāku ielikts vai to esat ieguvis dzīves laikā?

Attiecībā uz sekmēm un atzīmēm, jā, māmiņa bija diezgan prasīga pret mani bērnībā. Bet man tas nesagādāja pārāk daudz pūļu, jo mācības padevās un es ar prieku mācījos labi. Un tad vecāki piedodošāk skatījās uz citām lietām, bija zināma brīvība.

Droši vien liela nozīme bija gan vecākiem, gan skolai kā tādai, kas iemācīja gan iespringt, gan iedziļināties, kad tas bija nepieciešams.

Tās lielās lietas, motivācija jau ir tevī iekšā. Un motivācija cilvēkiem ir ļoti atšķirīga: vienam vairāk interesē vara, otram — pašapliecināties, trešajam — sacensību gars, vēl kādam — attiecības. Varam veidot, stiprināt nosacīti ārējo rāmi, kas saistīts ar vērtībām, kuras vēlamies nest. Tieši tas, man šķiet, lielā mērā turpina veidot cilvēku. Cilvēks turpina veidoties apzināti. Personības veidošanās turpinās caur visu, bet visvairāk saskarsmē — ar ģimenes locekļiem, darba biedriem. Ir iedzimtais jeb mantotais kodols, kam seko ļoti, ļoti daudzas apzinātas izvēles. Šajā sakarā prātā nāk teksts žurnāla Klubs anekdošu lapā. Tas bija domāts kā joks, bet man šķiet, ka tas nav joks. Stāsts ir par indiāņu vectēvu un indiāņu mazdēlu. Vectēvs saka mazdēlam, ka ik cilvēkā mājo divi vilki, kas nepārtraukti plēšas savā starpā. Tas viens vilks ir skaudība, naids, dusmas, nenovīdība, ļaunums, bet otrs vilks ir pilnīgi pretējs — iemieso godīgumu, labestību, pieklājību, cieņu, mīlestību. Mazbērns vaicā — kurš tad no tiem vilkiem beigās uzvar? “Tas, kuru tu baro,” — atbild vectēvs. Piekrītu, ka vide un konteksts ietekmē rīcību, tomēr rīcība vienmēr ir manā ziņā. Bieži dzird sakām — jā, es neko nevaru padarīt, es tāds esmu. Manuprāt, ir ļoti interesanti apstāties un padomāt — kāpēc es izvēlējos rīkoties tieši tā? Šāda vērība ļauj atpazīt mirkļus, kad varam apzināti izdarīt citādas izvēles, kas rezultātā mūs veido par citādiem cilvēkiem.

“Pēdējos četrus gadus studiju grupā  bija tikai meitenes. Gudras meitenes.  Žēl, ka praktiskajā medicīnā strādā  vairs tikai divas.”Lūdzu, paraksturojiet, ar ko atšķiras vertikālā (veiksmīga) karjera un vērtīga karjera?

Vērtīguma aspektu nosaka iekšējās izjūtas, nevis tas, cik veiksmīgs esi izskatījies no malas.

Tajos divdesmit gados, ko nostrādāju iepriekšējā darbā, uzkrājās ļoti plaša pieredze: esmu bijis visdažādākajās lomās visādos līmeņos, faktiski biju universālais kareivis. Šādas pārmaiņas un rotācijas bija interesantas, bet tad vienā brīdī saproti: pamatlietas iepazītas, laukums nosegts, jāmeklē dziļumā. Kvalitāte kļūst svarīgāka par kvantitāti.

Vēl viens vērtīgo karjeru raksturojošs indikators ir degsme. Ja tā zūd, kaut karjera ārēji izskatās veiksmīga, tad karjeru vairs nevar uzskatīt par vērtīgu, jo zūd arī gandarījums.

Intervijas sākumā jūs pieminējāt Ziedoni. Viedtālrunī esmu fiksējis vēl kādas viņa rak-stītās rindas, kas precīzi ataino manas izjūtas šajā jautājumā:

“Maize ir kā pasaule —

Apakšā zemes garoza,

Pāri — debesu garoza.

Pa vidu — mīkstums — dzīve.

Kad dzīve nepareizi iejaukta,

Tā saplok.

Un garoza atlec.

Atlec debesu garoza.

Starp tevi un debesīm paliek tukšums.

Un tu paliec bez debesīm.”

Vērtīga karjera ir tad, kad ir viengabalainības izjūta, kad nav jādzīvo divas dzīves, kad vērtības, kas svarīgas ikdienā, vari izdzīvot arī darbā. Šādu izjūtu es vēlētos saglabāt...

“Lai nebūtu jāsūkstās par laikapstākļiem, jāatrod patīkama nodarbe katram gadalaikam.”Mūsdienās “krēsli” nav diez ko noturīga vērtība. Kā jūs attiecaties pret “krēsliem”, amatiem?

Attieksme pret šo jautājumu dažādos dzīves posmos var mainīties. Tā ir apzināta izvēle — turēties komforta zonā vai tomēr no tās pastāvīgi izkāpt. Varam apzināti izvēlēties stabilitāti, tomēr stabilitāte nes līdzi arī pamatīgas bažas par ārēji inducētām pārmaiņām. Kad vienā darbā esi divdesmit gadus, piezogas domas — kāpēc esi šajā siltajā vietiņā? Ko tu patiesībā vari? Vai tev dzīvē ir paveicies un tagad jāturas pie tā, kas sasniegts? Tas rada sliktas izjūtas — trauksmi —, pat lielāku nekā “krēsli”, kas ir nestabili jau izvēles brīdī.

Nezinu, vai manu šā brīža amatu var saukt par “krēslu”, drīzāk tas ir izaicinājums. Atmiņā nāk Junga teiktais, ka neviens nevar izvēlēties dzīvi bez ciešanām, taču ir izvēle starp bezjēdzīgām un jēgpilnām ciešanām. BKUS vadītāja lomā esmu aizvadījis relatīvi neilgu laiku. Pat ja viss beigtos šodien, es vienalga uzskatītu, ka tas bijis tā vērts. Sajūtas šeit bijušas labas un ir labas. Droši vien būtu mazliet bēdīgi aiziet šobrīd, jo jūtu, ka varu un arī ļoti gribu pievienot vērtību bērnu slimnīcai. Ir virkne lietu, ko gribētu izdarīt šeit strādājošo cilvēku labā. Ticu, ka tas noteikti pārvērtīsies arī pozitīvākā pacientu pieredzē.  Brīžiem šķiet, ka man ir pienākums atstrādāt to, ko esmu saņēmis kā kredītu, — labu izglītību, iespēju uzaugt mīļā ģimenē un brīnišķīgā zemē, strādāt attīstošā darbā. Apzinos, ka tas, kas man ticis dots, nepadara mani par vērtīgāku vai labāku cilvēku, salīdzinot ar tiem, kam šādu iespēju nav bijis. Vērtību nosaka tas, kas tu esi bez “krēsla”.

“Lai nebūtu jāsūkstās par laikapstākļiem, jāatrod patīkama nodarbe katram gadalaikam.”Un, jūsuprāt, kam dzīvē ir vērtība? Kā dēļ būtu vērts iespringt?

Varbūt izklausās banāli, taču ir ļoti patiesi, ka viss, kas patiešām ir vērtīgs, tev nevar piederēt. Vienā brīdī tu sāc to apzināties...

Paradoksāli, ka tam, ko uzskatām par lielāko vērtību, nereti veltām vismazāk laika. Tās ir attiecības — ģimenē, ar draugiem, darbā. Attiecības gribētu izkopt līdz līmenim, kad tās rada mieru un piepildījumu gan man, gan otrai pusei. Aizvien magnetizējošāks kļūst patiesums un uzdrīkstēšanās vienkārši būt. Bez lomām, maskām un klišejām.

BKUS vadītāja amatā esat pusgadu. Kā ir vadīt lielu kolektīvu — divus tūkstošus darbinieku? Kas ir izaicinošais, no malas neredzamais?

Kad man pazīstami cilvēki jautā — nu, kā tev iet, atbildot visbiežāk izmantoju divus vārdus: aizraujoši un izaicinoši. Tās ir izjūtas, kas šobrīd manī dominē.

Runājot līdzībās: kad gulbis peld, šķiet, ka viņš vienkārši sēž ūdenī, bet patiesībā viņš aktīvi kustina pleznas un virzās uz priekšu. Kājas apakšā strādā. Līdzīgi ir slimnīcā. Skaidrs, ja kādu brīdi slimnīcai nebūtu vadītāju, tas uzreiz neatklātos. Bet jautājums — ko tu vari papildus pienest, lai tas gulbis peldētu ātrāk un pareizajā virzienā?

Liels izaicinājums divus tūkstošus darbinieku lielā kolektīvā ir atrast frekvenci, kas var ierezonēt ikvienu. Ļoti atšķiras tas, kas ik cilvēkam šķiet būtisks, ko viņš sagaida no darba dzīves, no vadītāja. Man bijušas daudzas jēgpilnas sarunas ar dažādu struktūrvienību cilvēkiem, ne tikai vadītājiem. Tas atklāj, cik diametrāli pretēji ir pat visikdienišķākie sagaidījumi. Lai organizācija varētu sasniegt lielākus mērķus, jāatrod viena kopēja stabila ass, ap kuru griežas ikkatrs. Tas nav viegli.

Stratēģijā esam iekļāvuši izaicinošus mērķus un vēlētos ātrāk virzīties uz priekšu. Daudz runāju par pacientu pieredzi, par to, kādus procesus gribētu uzlabot, kādiem jābūt cilvēkiem, kas strādā bērnu slimnīcā. Tomēr jāapzinās, ka ir grūti dzeju baudīt ar kurkstošu vēderu. Ir liela daļa darbinieku, kam jāatrisina pamatvajadzības, pirms var sākt par kaut ko citu domāt. Un tāpēc prioritāte ir ilgstoši nerisinātais algu jautājums — lai cik banāli tas būtu.

“Veselības sistēmu vadības studijas Liverpūles Universitātē  bija ļoti aizraujošas, bet prasīja daudz enerģijas un laika.  Arī tuvajiem. Izlaidums bija svētki visās nozīmēs.”Kas ir jūsu degviela profesionālā ziņā: rezultatīvi izmērāmi panākumi, kolēģu atzinība, būt pašam mierā ar sevi un darāmo?

Pilnīgi noteikti — rezultāts mani interesē, to nevaru noliegt. Sacensību gars ir man iekšā pat pavisam vienkāršās situācijās. Piemēram, ja, braucot ar divriteni, kāds man pabrauc garām, sāku mīties ātrāk, lai vismaz panāktu un turētos līdzi. Mēs spēlējam citādi, ja spēle notiek uz rezultātu. Kādreiz tas izpaudās visās situācijās. Pamanu, ka man vairs nav tik lielas tiek-smes pašapliecināties un uzvarēt visās cīņas. Par uzvaru svarīgāks kļūst process un pārliecība, ka tas, ko daru, dos labu iznākumu. Gandarījumu var radīt arī zaudējums. Piemēram, esmu no sirds priecīgs, ja dēls mani apspēlē kādās sacensībās. Savulaik uzvara man bija būtiskāka.

Kādi principi jums svarīgi un kādus gribat redzēt cilvēkus, kas jums blakus komandā?

Gribu strādāt ar cilvēkiem, kam ir viedoklis. Neuzskatu, ka vadītāja viedoklis ir vienīgais pareizais. Ja tā būtu, ja vadītāju uzskatītu par gudrības etalonu un griestiem, uzņēmumā nebūtu telpas izaugsmei un attīstībai, jo griesti jau būtu sasniegti. Šāda situācija uzņēmumā jeb noslēgtajā katliņā radītu tikai spriedzi. Neuzskatu, ka manam viedoklim jābūt pareizākajam, vienīgajam un galīgajam. Esmu gatavs kompromisiem viedokļos, un uzskatu, ka divu pretēju viedokļu kolīzijā dzimst trešais, kas noteikti būs pilnvērtīgāks.

Citādi ir ar vērtībām, šeit ir daudz mazāk vietas kompromisiem. Tieši tagad strādājam pie BKUS stratēģijas nākamajiem gadiem. Daudz sanāk domāt arī par vērtībām. Viena no vērtībām, ko augstu vērtēju ne tikai šajā uzņēmumā, bet vispār, ir degsme, dedzīgums. Degsmes pretstats ir vienaldzība, un to man ir grūti pieņemt jebkādās attiecībās, vai tās būtu darba vai kādas citas. Vēl es darba vidē gribu redzēt devu viegluma. Jā, bērnu slimnīca ir nopietna organizācija, tāpēc šeit nav piemērota jautrība vārda tiešā nozīmē, taču no iepriekšējās darba pieredzes zinu, ka nekas tā netraucē domāšanai vai konstruktīvām diskusijām kā pārlieka nopietnība.

Un kā ir vadīt ārstus, kas ir autoritātes? Jums ir atbilde?

Autoritātes vispār ir relatīvs jēdziens — vienam ir, otram nav. Cilvēciskās saskarsmes principi ir nemainīgi — cenšos nedalīt, vai tā ir autoritāte vai nav. Fundamentāls saskarsmes pamatelements ir savstarpēja cieņa. Cieņa pret otru cilvēku, pret to, ko viņš dara, pret viņa viedokli. Savstarpēja cieņa — tā ir vienojošā platforma, uz kuras var satikties visi cilvēki. Cilvēki, kas gatavi ieklausīties cits cita viedoklī. Tas ir būtiskākais. Ja neatliek laika un vēlēšanās iedziļināties, ko otrs gribējis pateikt, tas visbiežāk arī rada pārpratumus, interpretācijas vai konfliktus.

Jums šādu grūtību saskarsmē ar komandu nav bijis?

Droši vien “grūtības” nav precīzākais vārds. Skaidrs, ka neviena diskusija nevar noritēt tā — pa gludo. Tas faktiski nozīmētu to, ka nav savstarpējās uzticības. Ja diskusijas notiek pārāk rožaini, bez viedokļu apmaiņas, tas nozīmē, ka īstā diskusija notiks ārpus apspriežu telpas. Bieži vien labākie rezultāti rodas produktīvos konfliktos vai strīdos, taču to priekšnoteikums ir savstarpēja uzticība. Uzticība, ka strīds nav pašapliecināšanās vai vēlme otru pazemot, bet gan tikai sākotnējas atšķirības viedokļos. Ja neuzticies cilvēkam, tad sarunai nemaz nav jēgas, katrs tāpat atnāk un aiziet ar savu viedokli.

No kā visvairāk esat mācījies attiecību mākslu, dzīves gudrību?

Negribētu saukt nevienu atsevišķi, jo šādu dzīves skolotāju man bijis daudz. Ir daži cilvēki, kuru loma ir ļoti nozīmīga, iespējams, viņiem pat nenojaušot. Tie ir cilvēki, caur kuriem es turpinu veidoties, kuri man ļoti palīdz izdarīt apzinātas izvēles. Skolotājs nav tas, kurš izstāsta to, ko nezini, bet gan tas, kurš paplašina robežu starp zināmo un nezināmo. Labi skolotāji un laba izglītība vairo respektu pret nezināmo. Marks Tvens teicis, ka problēmas mums rada nevis tas, ko nezinām, bet tas, ko zinām un kas izrādās nepatiess. Brīdī, kad šķiet, ka visu zinām, vajadzētu kļūt ļoti uzmanīgiem. Skolotāja uzdevums ir iemācīt šo līdzsvaru jeb respektu pret nezināmo. Arī laba akadēmiskā izglītība veicina kritisko domāšanu, kas neļauj lietas vairs iedalīt tikai labās un sliktās, baltās un melnās. Atceros Liverpūles universitātes rektores teikto izlaidumā — “lielākā šīs izglītības vērtība ir tā, ka jūs nekad vairs uz lietām nevarēsit skatīties tāpat kā pirms tam”. Zināms, ka gravitācija pastāvēja arī pirms Ņūtona, tomēr tad, kad to atklāja, tā mainīja veidu, kā redzam lietu sakarības, un to vairs nevar nepamanīt. Cilvēki jau meklē to, ko viņi kaut mazlietiņ ir atraduši. Ja tu neko neesi atradis un neko nezini, tu jau nezini, ko meklēt. Latvija vispār ir unikāla vieta — mums ir ļoti daudz skolotāju garīgajā jomā. Katrā grāmatu veikalā ir milzīgs apjoms garīga satura grāmatu, daudz vairāk nekā grāmatveikalos citviet pasaulē. Atceros, ka Lutera draudzes namā bija tikšanās ar Andreāsu Ebertu, vienu no grāmatas Eneagramma autoriem. Viņš bija ārkārtīgi izbrīnīts par kuplo dalībnieku skaitu darbadienas vakarā un apgalvoja, ka Vācijā nebūtu savācis pat trešdaļu auditorijas.

Skolotāji cilvēka dzīvē neienāk nejauši, tos meklē, kad ir jautājumi.

Ķīniešiem ir teiciens — kad skolnieks ir gatavs, parādās skolotājs. Šī patiesība ir viegli saprotama — kamēr nepamani tēmu un nerodas jautājumi, nav vajadzīgs arī skolotājs. Domāju, katram bijusi līdzīga pieredze. Kad esi kaut ko iemācījies, ieguvis jaunu informāciju, tu atver kādu grāmatu un ieraugi: re, tajā ir rakstīts par to pašu — un arī tajā. Bet iepriekš es to tēmu pat nepazinu, neredzēju, ka tāda tēma ir un ka tā ir aktuāla.

Reiz žurnālā Doctus rakstījām par teicamnieka sindromu, par novērojumu, ka tāds piemīt lielai daļai, kas izvēlas medicīnu. Skolu pabeiguši ar sarkanajiem diplomiem, daudzās jomās labi. Bet pilnīgi teicami visu izdarīt taču nav iespējams?

Jā, tas ir fakts. Jūtu, ka “teicamnieka sindroms” nav nekas labs, tāpēc ar to cīnos. Piemēram, šā sindroma ietekmē raksturīga vilcināšanās uzsākt kaut kādas lietas. Vilcināšanos attaisno ar to, ka gribi izdarīt ļoti labi. Taču reālajā dzīvē ir tā, ka bieži vien tie talantīgie vai apdāvinātie augsta līmeņa speciālisti, kas plāno kādu lietu uzsākt rīt vai parīt, bet nerīkojas, dzīvē sasniedz daudz mazāk nekā uzņēmīgie cilvēki, kam ir Dieva dota dāvana darāmajam pieķerties uzreiz un sākt kaut ko darīt, neatliekot uz vēlāku laiku.

“Teicamnieka sindromam” ir vēl viens mīnuss — grūtības atzīt savas kļūdas. Ārstu vidū tā ir viena no lietām, kam nav viegli pārkāpt.

Patlaban mēs bērnu slimnīcā augstu ceļam pacientu drošuma karogu. Tas nozīmē — mācīties no savām kļūdām. Lai to darītu, vispirms kļūdas ir jāatzīst. Bieži vien tas jādara proaktīvi. Ir jābūt spējai godīgi pateikt — vai, es kļūdījos! Vai — es gandrīz kļūdījos! Vai — es redzēju, kā mans kolēģis kļūdījās. Tas ir veids, kā varam novērst draudīgas situācijas un mācīties no tām. Tajā brīdī, kad šķiet — es zaudēšu daļu no sava perfektā, visgudrā imidža, jo es taču nedrīkstu kļūdīties —, attīstība apstājas. Vienkārši ir jāapzinās, ka cilvēki mēdz kļūdīties, ka nevar nekļūdīties. Aviācijas industrija to ir sapratusi jau daudzus gadu desmitus agrāk.

Kāpēc medicīna kā izvēle? Kāpēc ne matemātika vai fizika, ko padziļināti mācīja Rīgas 1. ģimnāzijā?

Tajā laikā nebija daudz lietu, kas man šķistu interesantas, ar augstu pievienoto vērtību. Gribēju pievērsties kam tādam, kas būtu gan interesanti, gan vērtīgi un aizraujoši. Un no profesiju klāsta, kas tolaik bija, man tāda šķita medicīna.

Kura no medicīnas nozarēm medicīnas studiju laikā jums bija tuvākā?

Sākumā interesantāks šķita plašais, visaptverošais skats, kas ir terapijā, bet tad šķita, ka puišiem piestāv ķirurģija, un rezidentūrā izvēlējos to. Studiju laikā vakaros vai naktīs volontēju Rīgas 1. slimnīcā, kur bija iespēja piedalīties operācijās.

Vai it nemaz nebija vilinājuma pagaršot praktisko medicīnu?

Tas vairs nav svarīgi. Mēs jau tā pārāk daudz laika pavadām pagātnes pārdzīvojumos vai nākotnes uztraukumos, ka nepietiek uzmanības brīdim, kurā dzīvojam.

Ja runājam par atgriešanos ārsta profesijā šobrīd, domāju, ka pievienotā vērtība Latvijas mērogā nebūtu jūtama. Lielāku ieguldījumu es varu sniegt, domājot par sistēmiskiem risinājumiem, kas skar daudzu cilvēku veselību.

Man šķiet, ka medicīnas vadības jomā ir vērā ņemams zināšanu, kompetenču un pieredzes vakuums, kura aizpildīšanu esmu izvēlējies par savu izaicinājumu.

Esat vadījis cilvēkus no divdesmit astoņām valstīm, no dažādām kultūrām un ar dažādām pieredzēm. Kādus secinājumus izdarījāt? Iespējams, vajadzēja revidēt savus uzskatus?

Lai gan globalizācijas apmēri pieaug, respekts pret kulturālām atšķirībām ir tēma, ko nedrīkst ignorēt. Ja kāds to dara, viņš atrodas uz ļoti plāna ledus.

Apgūstot veselības sistēmas vadību, bija jāstudē arī tautu un nāciju kultūras atšķirības. Sociālpsihologs Gērts Hofsteds (Geert Hofstede), kurš kādreiz bija strādājis globālā korporācijā (IBM), kas darbojās vairāk nekā piecdesmit valstīs, uzsvēra: lai gan globālajām korporācijām ir vienota stratēģija un korporatīvās vērtības, nozīmīgi atšķiras lokālais modus operandi. Hofsteds runā par atšķirīgiem tautu kultūras veidiem un piedāvā četras dimensijas, kas nosaka atšķirības. Viena no tām ir attieksme pret varu jeb vadītāju. Ir tautas, kas uzskata, ka vienmēr taisnība ir vadītājam, viņš ir tas gudrākais. Citi uzskata, ka viedokļu apmaiņas ziņā ar vadītāju ir līdzvērtīgi, tikai ir dažādi statusi. Es varu teikt, ko domāju, darbinieks — ko domā viņš, un mēs nonākam pie kaut kāda secinājuma. Ir tautas, kur šī power distance ir ļoti izteikta, un ir tautas (Skandināvijas valstis), kur nebaidās brīvi paust viedokli.

Otrs elements — individuālisms un kolektīvisms. Ir tautas, kas, piemēram, pasākumos čupojas, un ir tautas, kur katrs turas pa sevi, pa vienam. Un tas izpaužas arī lēmumu pieņemšanā.

Vēl viens raksturojošs elements — kā tauta uztver nezināmas situācijas un izvairās no tādām. Vieni grib, lai viss ir skaidri strukturēts, ierakstīts noteikumos, iepretim citiem, kam tuvāka šķiet liela brīvība un radošā puse. Ceturtā dimensija ir bažas par nākotni. Te atkal vienā pusē ir sociāli ļoti pasargātās Skandināvijas valstis. Ja man šeit nepatiks, atradīšu citu darbu. Viņiem nav bažu par to — kas ar mani notiks, ja zaudēšu darbu. Un otrā pusē ir citas valstis, kas ar rokām un kājām turas pie darba. Un, šo visu saliekot kopā, izveidojas valsts profils.

Un Latvijā — kādi mēs esam?

Mēs esam kaut kur pa vidu starp skandināviem un Krieviju. Bija ļoti viegli strādāt ar holandiešiem — varēja dabūt konstruktīvu atgriezenisko saiti. Godīgu vērtējumu vienmēr. Ja kāds pasākums bija slikts, tad viņi pateica, ka tas ir slikts, ja bija labs, tad varēja paļauties uz viņu vērtējumu, ka tiešām labs. Nebija laipošanas. Tas ir tas, kā bieži vien pietrūkst šeit. Patiesums un atklātība ir tas, uz ko es ceru Latvijā, ka tas arvien vairāk attīstīsies. Man gan šķiet, ka jānomainās paaudzēm — redzu, ka jaunā paaudze atšķiras no iepriekšējām. Viņi uz dzīvi skatās pilnīgi citādi, bez padomju shēmošanas.

Gribētu vairāk atvērtības. Vakar biju vieslektora prezentācijā Stokholmas ekonomikas augstskolā Rīgā. Kad lektors beidza uzstāties, visi klusē, neko nejautā, nepauž viedokli, arī no sejām neko nevar nolasīt. Tas mums raksturīgi — mēs ļoti daudz paturam sevī un nedodam uz āru. Gribu pieminēt kaut vai to pašu sveicināšanos. Nesen biju pie jūras. Gāju gar jūras malu un kilometra rādiusā varbūt bija divi cilvēki. Taču brīdī, kad sastopamies, redzu, ka otrs cilvēks novērš skatu un “vēro akmentiņus”, lai skatieni nesatiktos un nebūtu jāsveicinās. Reizēm šo pamanu arī slimnīcas gaiteņos. Manuprāt, šādi zaudējam lielu pozitīvas enerģijas apmaiņas potenciālu.

Valts ĀBOLSKas no iepriekšējās darba pieredzes noder, vadot slimnīcu?

Noder pilnīgi viss. Viss, par ko ir laiks padomāt. Noder arī pieredze, kas veidojās neveiksmēs, vienīgi tā jāspēj atšķetināt. Bet šeit ir jautājums — cik laika ikdienā mēs veltām, lai analizētu dažādas situācijas. Kāda tad bija situācija, kurš rīkojās tā vai citādi, kas no tā sanāca. Man šķiet, ka sevišķi tām lietām, kas nav sanākušas, mēs diezgan reti mēģinām saprast cēloņus, kāpēc tā noticis. To, kā vajadzētu rīkoties, lai nākotnē rezultāts būtu cits. Jebkurā darbā iznāk saskarties ar labo un ne tik labo, piedzīvot veiksmes un neveiksmes. Var mācīties no abām.

Ja jaunietis, kam nav pieredzes uzņēmējdarbībā, Dienas Biznesā lasa tikai par veiksmes stāstiem, tad, sastopoties ar pirmo neveiksmi, viņam ir šoks. Bet būtu citādi, ja viņš zinātu, ņemtu vērā to, kā mācīties no neizdošanās. Esmu dzirdējis, ka šobrīd popularitāti iegūst pasākumi un prezentācijas, kur cilvēki atklāti dalās savā neveiksmīgajā pieredzē. Man šķiet ļoti būtiski ieskatīties sejā tām lietām, kas nav sanākušas. Bet tas ne vienmēr ir komfortabli.

Vai ir bijusi sajūta — visu vai neko, tagad vai nekad?

Es noteikti sevi neasociēju ar šāda veida pieeju. Vispār cenšos mazināt jebkādu duālismu savā pasaules redzējumā. Princips, uz ko tiecos, ir spēja novērtēt iepriekšējo pieredzi un iekļaut jauno. Tas nozīmē, ka, ieviešot jauno, nav jānovāc pilnīgi viss iepriekšējais — “vai nu, vai”. Būtisks ir tieši šis “gan, gan”, tāpēc jāprot atrast veidus, kā šīs lietas varētu papildināt cita citu. Tad jaunais solis ir platāks par iepriekšējiem.

Vai ir kaut kas, ko jūs gribētu atļauties, iemācīties, pamēģināt, bet nepietiek laika un sev sakāt: kaut kad, varbūt...

Labprāt apgūtu vēl kādu svešvalodu. Meitas mācās Franču licejā, un brīžiem ir kaitinoši, ka nevaru sekot viņu progresam, jo neprotu franču valodu. Neapgalvoju, ka apgūšu tieši franču valodu, bet kādai valodai vēl vieta būtu...

Sarunā bija jautājums par veiksmīgu un vērtīgu karjeru. Bet kādai ir jābūt dienai, lai vakarā varētu teikt “jā, šī tiešām bija laba diena!”?

Nedrīkst pazust patika pret to, ko dari. Laba diena ir tad, ja apzinies, ka esi audzis — prātā, garā, spēkā vai attiecībās. Šo izjūtu es gribētu saglabāt ik dienu.

Foto: Inese Austruma un no V. Ābola albuma

Uz augšu ↑