Eksāmenu stāsti

“Studē medicīnu, kamēr vēl esi pie labas veselības,” — tā skan viens no Mērfija likumiem ārstiem. Sava daļa patiesības tajā ir. Tik intensīvi mācīties, kā to dara studiju pirmajos gados, var vienīgi tad, ja ar veselību viss kārtībā! Kā mūsdienas mācās medicīnas studenti? Ko pasniedzēji novērtē studentos un ko studenti — docētājos?

Viedokli izsaka

  • Dzintra KAŽOKADzintra Kažoka, asoc. prof., RSU Anatomijas un antropoloģijas institūts, Morfoloģijas katedra
  • Mārīte Antra OZOLIŅAMārīte Antra Ozoliņa, asoc. prof., kardioloģe, RSU
  • Amanda Anna BĒRZIŅAAmanda Anna Bērziņa, RSU 3. kursa medicīnas studente, RSU Studējošo pašpārvaldes Komunikācijas virziena vadītāja
  • Elīze BROKĀNEElīze Brokāne, RSU 6. kursa medicīnas studente

 

                             Viss dzīvoklis kartītēs

Uzrunātās studentes atklāj: viņām paveicies ar kursabiedriem — visi dalās ar informāciju, mācību vielu, kopā veido un cits citam nosūta konspektus. “Ja palīdzēsi, arī tev kādreiz palīdzēs. Ir studenti, kam patīk mācīties grupās, bet es labprāt dodu priekšroku mācīties viena, jo katram savs temps, savas metodes. Praktiskās lietas gan bieži apgūstam grupās,” stāsta Elīze Brokāne.“Man ļoti palīdz konspektu rakstīšana, pēdējā laikā daudz skatos youtube.com, kur par vienu tēmu ir ļoti daudz video.” Viņu papildina Amanda Anna Bērziņa:“Jau mācību sākumā sapratām, ka jākrāj “karmas” punkti un ka viens neko sasniegt nevarēsi! Mācoties medicīnu, šis noteikti jāielāgo, jo visu izkonspektēt vienam nav iespējams, ja vēlas arī nodoties hobijiem un brīvo laiku pavadīt atpūšoties. Jau no pirmā kursa esam sadalījušies pa grupiņām, kopā arī mācāmies. Bet, protams, ar laiku katrs izkopj sev tīkamāko mācīšanās veidu un strādā vairāk atsevišķi.”

Amanda Anna sākumā rakstījusi desmitiem kartīšu — uz katras kartītes atsevišķi katru muskuli, nervu, asinsvadu. “Gatavojoties bioķīmijai, man viss dzīvoklis bija izlīmēts ar Krebsa ciklu, bilirubīna veidošanās formulām, glikolīzes formulām, lipolīzes formulām. Bet tad sapratu — kamēr veidoju kartītes, jau sen konspektus būtu izlasījusi divreiz! Tāpēc atmetu ar roku kartītēm un šobrīd tikai lasu un izrak-stu svarīgāko, veidojot īsus konspektus.”

Kā neprātīgāko mācīšanos viņa atceras gatavošanos bioķīmijas ieskaitei pirmā studiju gada otrajā semestrī — pie galda pavadījusi astoņas dienas: cēlusies desmitos un gulēt gājusi četros naktī. “Kursā mums pagadījās ļoti feins pasniedzējs, tāpēc semestra laikā bioķīmiju pēdējā plānā atstājām ar domu — “lai par to satraucas nākotnes “es””. Kad pienāca laiks gatavoties ieskaitei, sapratām, ka nav nekādu zināšanu un pamata. Bija ļoti grūti un nogurdinoši, bet tā bija arī lieliska mācība! Turklāt biju tā iebaidīta ar “šo neviens nenoliek”, ka pēc ieskaites mierīgi varēju iet par bioķīmijas pasniedzēju pirmā kursa studentiem.” Par vispiņķerīgākajiem priekšmetiem viņa nosauc “Argumentācijas pamatus” un “Filosofiju” 1. kursā. “Tie bija visneloģiskākie priekšmeti, kādi bijuši. Ne reizi līdz trešajam kursam nav gadījies nenokārtot kādu priekšmetu, bet šos abus kārtoju vairākas reizes, kamēr beigās tēmu zināju perfekti no galvas. Ļoti sarežģīta ir arī “Fizioloģija” otrajā kursā un “Farmakoloģija” trešajā kursā.”

Rituāli pirms eksāmeniem

“Anatomikumā pie ieejas stāv svariņi, uz kuriem pirms katra kolokvija (anatomija, histoloģija, embrioloģija) studenti iemet naudiņu, lai viņiem veiktos kolokvijā,” smaidot stāsta Amanda Anna. “Daži studenti pirms kolokvijiem aiziet uz baznīcu, jo bieži saprot — ielaists tiktāl, ka tikai “Dievs var palīdzēt” (šis ir ļoti smieklīgi). Ir daudzi rituāli, kad saullēktā jāstāv krustojumā un jāber sev apkārt sāls, nosaucot lietas, ko viskvēlāk vēlas. Daudzi studenti joprojām tic pulksteņa laikiem 11.11 un 00.00, kad ievēlas vēlēšanos.”

Arī Elīze atceras, ka pirmajos gados, kad bija daudz jāmācās, ticējusi visam, lai tikai varētu nokārtot eksāmenus. “Grupas biedrene iestāstīja, ka pirms eksāmeniem nedrīkst mazgāt matus un griezt nagus, jo tad viss, ko iemācījies, pagaisīs. Tā arī darījām. Tagad jau sen uz to vairs nepaļaujos, galvenais ir kārtīgi izgulēties.”

Eksāmenu kuriozi — zils halāts, atlaides un Anastasija

Vai maz ir kaut viens students, kurš nebūtu špikojis?!Amanda Anna gan bilst: špiko tikai drosmīgākie, jo par špikošanu ir diezgan bargs sods un pasniedzēja uzticība visnotaļ zaudēta. Parasti tie ir maznozīmīgi priekšmeti, kas neietekmē tālākās vielas apguvi, jo beigās pats vari būt zaudētājs, kad nākamā tēma jābūvē uz iepriekšējās. Kā studenti mūsdienās špiko? Pavisam primitīvi — no viedtālruņa. Asoc. prof. Mārīte Antra Ozoliņa, kura 37 gadus RSU Iekšķīgo slimību katedrā pasniedza kardioloģiju un pneimonoloģiju (pašlaik vairs nepasniedz), gan atceras, ka pirms daudziem gadiem Rīgas 1. slimnīcā profesora Jūlija Anšelēvica kabinetā kāda 5. kursa studente nekādi nav varējusi iekārtoties rakstiskajam eksāmenam: tad gaismas par maz, tad atvērtais logs traucē. Beidzot, ērti iekārtojusies, viņa sāka rakstīt atbildes. “Pareizāk sakot, norakstīt no halāta iekšpusē sarakstītā — viss biezais baltais halāts bija aprakstīts zils. Kaut ko tādu mēs, docētāji, nebijām redzējuši!”

Asoc. prof. Dzintra Kažoka, kura jau 18 gadus pasniedzstudiju kursus “Cilvēka anatomija, preparēšana”, “Cilvēka anatomija” un “Anatomija”, stāsta, ka reiz viņai bijis gadījums, kad špikošanā pieķerts students uz veselu gadu atstāja universitāti. “Vēlāk viņš atgriezās pēc akadēmiskā atvaļinājuma, eksāmenā atkal nokļuva pie manis un izvilka to pašu biļeti ar jautājumu, par kuru viņš izkrita kolokvijā!” Tā ka nekad nesaki nekad! Prof. Kažoka piebilst, ka visos laikos bijuši cilvēki, kas mēģina apiet vai izdzīvot ekstrēmos ap-stākļos. Tomēr pirmais, ko viņa studentiem uzsverot — jāiemācās būt godīgiem pašiem pret sevi! “Studentam, kurš pieķerts izmantojam kādu palīglīdzekli un tāpēc nenoliek pārbaudījumu, tas tik un tā jākārto atkārtoti. Tas nozīmē, ka viņam tomēr būs jāiemācās.”

Par kurioziem runājot, anatomijas pasniedzēja saka: studentiem dažkārt ir tādas idejas, par kurām docētāji nekad nav iedomājušies, ka informāciju varētu pavērst tā. “Reiz viens students eksāmenā aizmirsa, kā sauc galvas smadzeņu otro jeb redzes nervu. Gribēju viņu uzvedināt uz pareizās atbildes ceļa un pajautāju: “Vai esat pamanījis, kāds uzraksts ir uz veikaliem, kur pārdod brilles un pārbauda redzi?” Manā izpratnē tā ir optika. Students kādu brīdi padomāja un pateica: “Atlaides.” Ir arī interesantas situācijas, kad studenti mēģina mācīties ar asociāciju palīdzību. Elpvadā ir ķīlis, kas divās daļās sadala gaisa plūsmu. Gaiss aiziet uz bronhiem pa labi un pa kreisi. Šo elpvada ķīli sauc carina tracheae. Studentam nosaukums bija aizmirsies, un padomājis viņš pateica nevis carina tracheae, bet gan “Anastasija”. Studenti, kurus es citēju, universitāti ir jau pabeiguši un ir labi speciālisti, bet šīs viņu izteiktās idejas ir dzīvas joprojām.”

Savukārt Elīze atceras: kad sākušies klīniskie priekšmeti un varēja doties runāt ar pacientiem, dakteris katram studentam iedalīja pacientu, lika ievākt anamnēzi, kas pēc tam bija jāprezentē grupas biedriem. “Viena meitene prezentēja pacientu un teica, ka pacientam pēc operācijas no brūces izdalās tūkstoš mililitru sangvioza šķidruma, par ko dakteris bija nedaudz uztraukts (tas ir liels daudzums, turklāt pavisam nesen viņš pacientu bija skatījis un viss bijis kārtībā). Galu galā izrādījās, ka kolēģe to bija sajaukusi ar urīna maisu.”

FOTO: Shutterstock, J. Brencis, no A. Bērziņas, E. Brokānes, Doctus arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada janvāra numurā

Uz augšu ↑