Daļa no kosmosa. IVETA GOLUBOVSKA, anestezioloģe reanimatoloģe, algoloģe

Kad IVETA GOLUBOVSKA, būdama 3. kursa studente, vēroja, kā strādā mediķi Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļā, viņai gluži kā zibens spēriens galvā iešāvās doma — šī ir mana vieta! To aptvērusi, viņa mērķtiecīgi rīkojās, lai pietuvotos savam sapnim. Un tas viņai izdevies par visiem simt procentiem.

Iveta GOLUBOVSKATagad Iveta Golubovska ir anestezioloģe reanimatoloģe ar vairāk nekā 20 gadu stāžu, algoloģe, medicīnas doktore, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas Anestezioloģijas un reanimācijas nodaļas vadītāja, vairāku ar nozari saistītu asociāciju un biedrību valdes locekle. Šķiet, dakteres Golubovskas diena ir 25, nevis 24 stundas gara.

Kāda bija jūsu šodiena? Kādi lēmumi jāpieņem, kādas domas jādomā?

Atklāti sakot, šodien bija viegla diena. Nebija smagu pacientu, ļoti labi strādāja jaunie rezidenti, ar kuriem esmu atradusi kopsaucēju. Parasti nedēļas sākums ir salīdzinoši mierīgs, ko nevar teikt par piektdienām, kad no reģionālajām slimnīcām mēdz atvest smagus, septiskus pacientus. Uzreiz jāpieņem lēmums, ko ar viņiem iesākt, jo līdz pirmdienai nedrīkst gaidīt.

Esam diezgan noslogoti, trīsdesmit četrdesmit operāciju dienā, vienmēr gadās vismaz pāris pacientu, kam vajag ļoti individuālu pieeju. Pacienti kļūst arvien slimāki: daudziem ir pavadošas kardiālas un onkoloģiskas patoloģijas, novērojamas arī invalidizējošas saistaudu slimības, tāpēc jādomā, kādu anestēziju lietot, kā pacientu ārstēt pēc operācijas, kādus medikamentus izmantot atsāpināšanai un antibakteriālai un trombozes profilaksei.

Ar kursabiedrenēm salidojumā  15 gadus pēc augstskolas beigšanas.  Iveta — pirmā no kreisāsKas jūs visvairāk saista darbā?

Ka reāli kaut ko daru — ar prātu un ar rokām. Anesteziologam reanimatologam jābūt plašām zināšanām visās medicīnas jomās. Šīs zināšanas liekam lietā, tāpēc bieži jūtamies mazliet gudrāki un “spicāki” par pārējiem ārstiem. Toties ķirurgiem ir priekšstats, ka anesteziologs jau neko īpašu nedara, sēž blakus anestēzijas aparātam, kājas salicis uz krēsla, un rokās tur kūpošas kafijas krūzi. Pieļauju, ka no malas tā arī izskatās, jo operāciju zālē rīkojamies ātri, precīzi, lieki laiku nešķiežot, taču iepriekš bijis rūpīgs un koncentrēts darbs, lai operāciju zālē nešaubīgi zinātu, ko ar konkrēto pacientu darīsim. Kad operējamais ir uz galda, kritiskajā situācijā visu izšķir sekundes, nu, varbūt minūtes.  Vēl man patīk, ka darbs ir dinamisks, nav garas stundas jāsēž kabinetā pie papīru kalniem. Kaut gan jau kādu laiku dabūju arī uzklausīt pagarus pacientu stāstus par viņu veselības stāvokli. Mana otra specialitāte ir algoloģija, esmu sāpju ārste, un man ir privātprakse.

Kur jums patīk būt labāk — operāciju zālē vai reanimācijā?

Katram ir savs mīļākais lauciņš, man tā ir operāciju zāle un reģionālā anestēzija, kas man šķiet mazliet māksla. Ilgi strādājot par anesteziologu, iemācies ne vien atšifrēt ultrasonogrāfijas uzņēmumus, bet bez iekārtu palīdzības cilvēku salikt trīsdimensiju attēlā. Skaties uz pacientu un zemapziņā fiksē, kur jātaisa punkcija anestēzijai.

Jābūt labām rokām un prātam jāsavienojasar rokām. Tie, kam tas nav dots, nekad nevarēs strādāt par anesteziologiem.

Kādi ir jūsu pacienti? Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca tomēr nav vispārēja profila slimnīca. Ar ko te atšķiras anesteziologa ikdiena?

Mūsu pacientus var dalīt divās lielās grupās: ortopēdiskie pacienti un traumas guvušie.

Pacienti kļūst grūtāki pavadošo slimību dēļ. Mūsdienu medicīna dod iespēju dzīvot ilgāk, tāpēc, pacientiem kļūstot vecākiem, pavadošo slimību buķete kļūst kuplāka. Mūsu slimnīcas klasiskais pacients ir kundze ap 65 gadiem, kurai artrīta dēļ nepieciešama gūžas, ceļa vai pleca locītavas endoprotezēšana. Parasti viņai ir liekais svars, varikozas vēnas, mirdzaritmija un otrā tipa cukura diabēts.  Starp traumu pacientiem ir 70, 80 un 90 gadus veci cilvēki, kas krītot tikuši pie kaulu lūzumiem, bet otru pacientu daļu veido jauni cilvēki, pārsvarā sportisti, kas traumu guvuši sportojot.

Zināšanas un pūles vairāk sanāk koncentrēt uz gados vecākiem pacientiem. Ar jaunajiem un spor-tiskajiem viss notiek diezgan raiti: mēs viņus izoperējam, traumētā vieta sadzīst, pacients iziet rehabilitāciju un sporto tālāk. Turpretim vecam cilvēkam jebkura trauma rada lielu stresu. Kā liecina statistika, ja pacients uz gūžas locītavas operāciju nāk sagatavots, mirstība ir tikai viens procents — tāda pati kā pārējai populācijai, bet, ja pacients slimnīcā nonāk lūzuma dēļ, tātad piedzīvo situāciju, kurai iepriekš nav gatavojies, mirstība gada griezumā ir 25 % gadījumu. Senioram ir daudz fizisku ciešanu un negatīvu emociju: viņš pēkšņi nokļūst uz operāciju galda, dabū ciest sāpes, ir stress un neziņa, kas ar viņu notiks pēc operācijas, daudzi pēc tās nonāk pansionātos vai sociālo dienestu aprūpē.

Ivetai pieci gadiņiVai ātri sapratāt, ka gribat specializēties anestezioloģijā reanimatoloģijā?

Kad mācījos trešajā kursā, mūs, studentus, ieveda Stradiņaslimnīcasreanimācijā. Tajās telpās man viss šķita absolūts kosmoss, bet pati sajutos kā daļa no šā kosmosa. Sava ietekme bija arī tā laika televīzijas seriāliem, kas veltīti mediķu darba ikdienai, piemēram, Ātrā palīdzība.

Kā nonācāt šajā slimnīcā?

Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā nonācu nejauši. Tūlīt pēc internatūras beigšanas anestezioloģijā un reanimatoloģijā 1989. gadā devos dekrēta atvaļinājumā, man piedzima meitiņa. Kad trīs gadi dekrēta atvaļinājumā bija pagājuši, man nebija īpašu plānu, kur es varētu strādāt. Aizgāju uz Stradiņa slimnīcu aprunāties, vai nav kādas vakances. Anestezioloģijas nodaļas vadītāja Vija Rozīte bilda, ka, iespējams, mani varētu paņemt uz pusslodzi. Šajā nodaļā biju strādājusi, kamēr mācījos, tāpēc vadītāja zināja, kāda ir mana attieksme pret darbu. Taču tā pusslodze man gāja secen, jo tolaik bija anesteziologu pārprodukcija, nevis deficīts kā mūsdienās. Man ieteica doties uz Jūras medicīnas centru, jo tur, iespējams, esot vajadzīgs anesteziologs. Izrādījās, ka nav vajadzīgs, taču zināja teikt, ka Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā gan meklējot šādu speciālistu. Tad Jūras medicīnas centra Anestezioloģijas nodaļas vadītājs dakteris Deksnis mani paņēma aiz rokas un aizveda uz traumām pie Anestezioloģijas nodaļas vadītāja daktera Stīpiņa.

Pirms sāku strādāt, mēnesi voluntēju. Sākumā bija stress, jo bieži vajadzēja veikt reģionālo anestēziju, ko iepriekš internatūras laikā nebiju darījusi. Drīz vien pēc tam, kad biju sākusi strādāt, slimnīcā uzbūvēja jaunu korpusu un izveidoja Endoprotezēšanas nodaļu ar trim operāciju zālēm. Visi anesteziologi nevārījās kopīgā katlā, kā tas ir patlaban, bet katrai operāciju zālei bija savs. Tā 1992. gadā kopā ar jaunu komandu, samērā jauniem ķirurgiem, sāku strādāt slimnīcas jaunajā korpusā.

Tas man vienlaikus bija gan liels izaicinājums, gan liela iespēja. Protams, vajadzēja arī papildināt zināšanas, sekot visam jaunajam nozarē. Lai kļūtu lietpratīgāka, kopā ar speciālistu grupu 1995. gadā devos uz savu pirmo Eiropas mēroga kongresu, kas bija veltīts reģionālajai anestēzijai. Vēlāk stažējos Beļģijā, Vācijā, arī Amerikas Savienotajās Valstīs, kur nokļuvu, pateicoties profesora Kristapa Kegi fondam. Tas, ko es darīju, mani tiešām aizrāva. Turklāt, 1996. gadā stažējoties ASV, varēju mācīties, kā pacientu uzraudzība un aprūpe notiek mūsu slimnīcai līdzīga profila klīnikā.

Sākot skolas gaitas DaugavpilīVai pēc atgriešanās no ASV sākāt kāpt pa karjeras kāpnēm?

Nekad īpaši neesmu tiekusies veidot karjeru, drīzāk orientējusies uz sabiedrisko darbu.

Pirmoreiz vadošā amatā nonācu 32 gadu vecumā, kad vajadzēja aizstāt nodaļas vadītāju, kurš uz astoņiem mēnešiem devās stažēties uz Franciju. Vēlāk viņš pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Zviedrijā, bet man kā viņa vietniecei piedāvāja kļūt par Anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļas vadītāju. Atteicos, jo uzskatīju, ka neesmu gatava šim pienākumam. Par nodaļas vadītāju piekritu kļūt tikai pēc kāda laika — stājos dakteres Misānes vietā.

Nu jau četrus gadus esmu atbildīga par piecdesmit savas nodaļas cilvēkiem — gan par ār-stiem, gan par māsām un māsu palīgiem, gan arī par to, kā notiek pacientu aprūpe. Tā nenoliedzami ir liela atbildība.

Ar kursa biedrenēm nodarbībās anatomikumāPiekritāt, jo nebija pieklājīgi vairākkārt atraidīt piedāvājumu?

Drīzāk vairs negribēju, ka mani kāds komandē (smejas). Bija gan nepieciešamās zināšanas, gan pieredze. Un vēl bija izveidojusies spēcīga, darbspējīga komanda. Mēs spējam cits citu papildināt un aizstāt. Tas ir ļoti svarīgi, jo viens nav karotājs.

Esat arī Anestezioloģijas un reanimatoloģijas biedrībā viceprezidente, mācāt ārstus, farmaceitus kursos. Kolēģi redz, ka jums ir daudz pozitīvas enerģijas, daudz kas viegli padodas, tāpēc piedāvā šos darbus un amatus?

Patiesībā pienākumu ir daudz, jo esmu arī valdes locekle Latvijas Sāpju izpētes biedrībā un mācu studentus un rezidentus divās augstskolās — Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē.

Reģionālā anestēzija ir mana sirdslieta. Pagājuši jau divdesmit gadi, kopš mēs, Latvijas anesteziologi, noorganizējām pirmo konferenci, tagad mums ir Baltijas Reģionālās anestēzijas asociācija. Uzskatu, ka ikvienam jādara tas, kas vislabāk padodas, un man patīk organizēt pasākumus. Ja es to negribētu darīt, šaubos, vai kādam izdotos man uzkraut šos pienākumus. Tiesa, ģimene dažkārt ir neapmierināta, ka esmu tik noslogota, jo lekciju gatavošanai un papīru sakārtošanai parasti tērēju brīvdienas.

Latvijas anestezioloģijā patlaban notiek paaudžu maiņa un jaunie ārsti—rezidenti tiešām ir ieinteresēti specialitātē. Pirms dažiem gadiem daudzi brauca strādāt uz ārvalstīm, kur anesteziologi ir ļoti pieprasīti, bet nu šī tendence braukt prom vairs nav tik izteikta. Mums nodaļās ir daudz jaunu ārstu. Viņi tiešām ir labi! Viņi ir mūsu nākotne!

Mirklis operāciju zālē. Iveta veic spinālo anestēzijuCik kupla ir jūsu ģimene, kas protestē, kad nedēļas nogales pavadāt mājās strādājot?

Tagad esam divatā ar dzīvesbiedru Kārli, jo bērni — mana meita un Kārļa dēli — jau ir pieauguši un prom savā dzīvē. Meita Nīderlandē beidz maģistrantūru arhitektūras specialitātē.

Kāpēc izvēlējāties medicīnu?

Vecāki nebija ārsti, tāpēc par dinastijas turpināšanu nevaru runāt, taču māsīca ir ārste, bet krustmāte un tante — feldšeres. Grozoties mediķu vidē, agri dzima interese par šo jomu, taču lēmumu kļūt par ārsti pieņēmu spontāni. Pirms tam ilgus gadus sapņoju kļūt par žurnālisti, taču radi atrunāja, sacīdami, vai būšu gatava kļūt par padomju propagandas ruporu. Gluži tā vis neteica, bet zemteksts tāds bija. Tie bija astoņdesmitie gadi, kad man vajadzēja izvēlēties, kur studēšu. Un tajā laikā vēl nebija nekādu Atmodas vēsmu.

Kad 1982. gadā stājos Rīgas Medicīnas institūtā, bija diezgan liels konkurss — pieci pretendenti uz vietu. Tā kā vidusskolu biju beigusi Lietuvā (turp tika norīkots tēvs, kurš bija armijas cilvēks), turklāt mācījusies krievu valodā, man pirms eksāmeniem bija pamatīgi jāpasvīst. Māte sēdēja līdzās, nelaida ārā no radinieku dzīvokļa Rīgā, lai tikai es varētu sekmīgi nokārtot iestājeksāmenus augstskolā. Man tas izdevās, iestājos bez problēmām.

Kāda bijāt kā studente un kāds bija studiju laiks?

Biju skaļa. Par to saņēmu aizrādījumus skolā un arī augstskolā, jo grupā bijām sagadījušās vairākas diezgan skaļas meitenes. Taču mācījāmies labi. Tā tie seši gadi arī pagāja.

Ar ģimeni mātes 80. dzimšanas dienā. Priekšplānā — Ivetas meita un māte,  kājās stāv Iveta, viņas dzīvesbiedrs Kārlis un viņa dēli Kārlis un AtisKas bija jūsu pirmie skolotāji un autoritātes?

Spēcīgu iespaidu man radīja Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļas apmeklējums, kurp devāmies, kad mācījāmies trešajā kursā. Tur strādāja dakteris Ivars Krastiņš, viens no Atmodas laika līderiem un Ārstu biedrības dibinātājiem. Gan viņa personība, gan nodaļā piedzīvotais daudziem no mūsu grupas radīja vēlmi kļūt par anesteziologiem. Jau studējot mērķtiecīgi aizgāju strādāt Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļā par sanitāri (tās bija kādas septiņas dežūras mēnesī), pēc tam — par māsu. Atceros, ka mana teicamnieces stipendija kopā ar algu veidoja lielāku summu, nekā mana mamma saņēma, strādājot bibliotēkā.

Šajā reanimācijas nodaļā bija ļoti smagi pacienti un skarba vide, gandrīz katru nakti notika kardiopulmonālās reanimācijas, bet vienlaikus nodaļa bija aprīkota ar jaunākajām tehnoloģijām (tur parādījās pirmie monitori) un ārsti demonstrēja augstāko pilotāžu. Tur bija sajūta, ka pacienta dzīvība tiešām atrodas tavās rokās.

Nozīmīga loma manā dzīvē ir arī profesoram Arim Lācim, kurš mani iesaistīja studentu zinātniskajā darbā, dakterim Bekkeram un dakterim Harlamovam, kuri joprojām strādā Stradiņa slimnīcas kardioķirurģijas centrā. Uz mani spēcīgu iespaidu atstāja viņu līdzestība pacientiem un pašuzupurēšanās.

Kāda pati esat kā skolotāja? Ko gribat iemācīt jaunajiem kolēģiem, kuriem lasāt lekcijas?

Vai, es nezinu! Tas jājautā tiem, kam esmu skolotāja, bet pāris vārdu varu pateikt.

Es neesmu sodītāja, neatprasu uzdotos uzdevumus, kaut gan tas nav pareizi. Uzskatu — katrs paņem to, kas viņam šķiet nepieciešams, turklāt nav jēgas ar varu piespiest mācīties. Tad uz eksāmenu var iekalt, bet tādā veidā uzņemta informācija pa vienu ausi ir iekšā, bet pa otru ārā. Gribu jaunajiem kolēģiem iemācīt visu, ko protu, jo viņi taču ir mūsu maiņa. Es jūtu viņu ieinteresētību.

 

Ar docentu Alekseju Miščuku un profesori Evu Strīķi  pie Fudzi kalna Japānā 2016. gadā

Foto: Inese Austruma un no I. Golubovskas albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada marta numurā

Uz augšu ↑
  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu