Veselas grūtnieces antenatālās aprūpes laikā. Dažādu risku izvērtējums

Grūtnieču antenatālā aprūpe ir nepieciešama, lai savlaicīgi konstatētu un iespējami veiksmīgi novērstu problēmas, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt mātes un bērna veselību. Lai gan visbiežāk grūtniecības iznākums ir labvēlīgs, tomēr ir virkne patoloģiju, kas var izraisīt dažādus sarežģījumus.

Saskaņā ar Mātes mirstības konfidenciālās analīzes datiem 2013.—2015. gadā Latvijā grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību laikā mirušas 20 sievietes, 11 no tiešajiem iemesliem dažādu grūtniecības sarežģījumu dēļ: pieci asiņošanas gadījumi, pieci venozas trombembolijas gadījumi, viens preeklampsijas gadījums. Deviņas sievietes mirušas no netiešiem iemesliem: slimībām grūtniecības laikā, kas nav saistītas ar grūtniecību (gripa, aneirismas plīsums, audzējs, HIV infekcija, infarkts un citām). Astoņas no mirušajām sievietēm grūtniecības laikā nebija apmeklējušas ārstu.

Starp Eiropas valstīm Latvijā ir viens no augstākajiem mātes mirstības rādītājiem (MMR). To aprēķina kā grūtniecības laikā un 42 dienu laikā pēc tās pārtraukšanās mirušo sieviešu skaitu, kas attiecināts uz 100 000 dzīvi dzimušiem bērniem. Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem 2015. gadā Latvijā MMR bija 18 (citās Eiropas valstīs: Lietuvā — 10, Igaunijā — 10, Lielbritānijā — 9, Zviedrijā — 4). [1; 2]

Perinatālā mirstība Latvijā 2016. gadā saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) provizoriskiem datiem bija 7,4 uz 1000 dzimušajiem (dzīvi un nedzīvi dzimušiem bērniem). Eiropā 2014. gadā vidēji bija 4,7, Igaunijā — 2,3 un Somijā — 2,7 miruši jaundzimušie uz 1000 dzemdībām (PVO dati). Šie abi rādītāji liecina par nepilnībām veselības aprūpes sistēmā, kā arī raksturo sociāli ekonomisko situāciju valstī. [2]

Veiksmīgas antenatālās aprūpes pamatā ir ne tikai augsts antenatālās aprūpes speciālista profesionālo zināšanu un atbildības līmenis, multidisciplināra pieeja, bet arī izvirzīto kvalitātes standartu nepārtraukta kontrole. [3] Agrīna risku identificēšana un atbilstīga turpmākās antenatālās aprūpes plānošana nepieciešama tādēļ, lai ievērojami samazinātu vai novērstu potenciāli kaitīgos faktorus, tādā veidā uzlabojot gan mātes, gan jaundzimušā veselību un turpmāko dzīves kvalitāti. Ja antenatālā aprūpe ir optimāla, mātes un perinatālās mirstības rādītājiem vajadzētu uzlaboties.

Riska faktori

Izvērtējot risku antenatālās aprūpes ietvaros, jāņem vērā gan medicīniskie (1. tabulā), gan sociālie riska faktori, jo perinatālo iznākumu parasti ietekmē vairāku faktoru kopums. Lai aprūpe būtu maksimāli kvalitatīva, nepieciešama daudzsektoru pieeja — jāiesaista gan multidisciplināri veselības aprūpes speciālisti, gan pašvaldības un sociālie dienesti. [3] Svarīgi jau pirmās antenatālās vizītes laikā nodibināt ciešu kontaktu ar sievieti, kas stājas uzskaitē. Tas ļauj atklāt specifiskus klīniskos riska faktorus, identificēt sociālās problēmas, veiksmīgi sniegt informāciju par dzīvesveida pārmaiņām grūtniecības periodā. [3]Ar nelabvēlīgu grūtniecības iznākumu saistīto medicīnisko riska faktoru iedalījums [3]

Perinatālie, medicīniskie un sociālie riski rūpīgi jāizvērtē katrā antenatālajā vizītē, lai nepieciešamības gadījumā uzreiz izplānotu antenatālās aprūpes taktikas maiņu un samērīgi identificētajiem riska faktoriem grūtnieci nosūtītu pie attiecīgās jomas speciālista, situācijas risināšanu neatstājot tikai pašas sievietes ziņā. [3]

Jāņem vērā dažādi faktori, kuru akumulācija var radīt nopietnas sekas noritošajai grūtniecībai.

  • Biežākie nemedicīniskie riska faktori: bezdarbs, slikti darba vai sadzīves apstākļi, ierobežots uzturs, ierobežots sociālais atbalsts.
  • Kombinēti biopsihosociāli riska faktori: stress, psihiatriskas, psihosociālas problēmas, kaitīgi ieradumi.
  • Dzīvesveida riska faktori: smēķēšana, alkohola, narkotiku lietošana, aptaukošanās.
  • Neadekvāta pašaprūpe, ierobežota piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem, vēlīna vēršanās pie ārsta, slikta veselības pratība.
  • Ar grūtniecību saistītas komplikācijas anamnēzē.
  • Slimību izraisītas vai ar tām saistītas komplikācijas. [3; 4]

Anamnēze

Pirmajā antenatālajā vizītē jānoskaidro detalizēta iepriekšējo grūtniecību un dzemdību anamnēze. Jebkurš patoloģisks notikums var sniegt informāciju par paredzamiem riska faktoriem aktuālās grūtniecības un dzemdību norisē. Būtiski noskaidrot, vai anamnēzē bijis ieraduma aborts, puerperāla psihoze, gestācijas diabēts, molāra grūtniecība vai holestāze. [3]

Ne mazāk svarīgi izvērtēt arī ginekoloģisko anamnēzi, īpaši izzinot gadījumus, kad lietotā intrauterīnā kontracepcija ir in situ šajā grūtniecībā, ir dzemdes anomālijas, iegurņa audzēji vai veikta dzemdes kakla konizācija, > 1 cilpas ekscīzija vai diatermija. [3]

Hronisku sistēmisku slimību gadījumā jāņem vērā tas, ka laba slimības kontrole pirms grūtniecības iestāšanās un grūtniecības laikā ir pamats, lai nodrošinātu vislabāko grūtniecības iznākumu mātei un auglim, tāpēc svarīgi piemeklēt piemērotus medikamentus ar vismazāko risku un visaugstāko efektivitāti. Ja sievietei ir kāda sistēmiska slimība, tad nepieciešama cieša sadarbība un informācijas apmaiņa starp aprūpes veicēju un speciālistu, kas novēro pacienti, kā arī ģimenes ārstu, lai iespējami veiksmīgāk plānotu grūtnieces novērošanu. [3]

Izvērtējamie lielumi un izmeklējumi

Šā gada 31. janvārī pieņemti grozījumi Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 611. “Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība”, kas attiecas arī uz kārtību grūtniecības un dzemdību riska izvērtēšanai un rīcībai biežāko grūtniecības un dzemdību komplikāciju gadījumā. Šobrīd MK noteikumi paredz, ka grūtniecības risku izvērtē ginekologs, dzemdību speciālists, vecmāte vai ģimenes ārsts, izvērtējamie lielumi un aprūpes laiks apkopoti 2. tabulā, bet 3. tabulā apkopoti izmeklējumi, ko nosaka šie MK noteikumi un kas jāveic, aprūpējot grūtnieci. [5]Anamnēzes un grūtniecības riska novērtējums [5]

Svara, asinsspiediena, urīna analīze un citi rutīnas izmeklējumi veselai grūtniecei jāveic katrā antenatālajā vizītē, taču svarīgi neaizmirst par testiem, kas pēc MK noteikumiem jāveic riska grupu pacientēm, proti, izmeklējumi C. trachomatis, N. gonorrhoea noteikšanai, maksts izdalījumu mikroskopija sievietēm ar izmainītu maksts vidi, ģenētiskie izmeklējumi, orālais glikozes tolerances tests, augļa ultrasonoskopiskā izmeklēšana III trimestrī. Tā kā venozā trombembolija ir viens no biežākajiem mātes mirstības cēloņiem, ko iespējams novērst, rekomendējot profilaktiskus pasākumus, ne mazāk svarīgi ir atcerēties arī par šīs patoloģijas risku izvērtēšanu. [3; 5]Dzemdību palīdzība grūtniecības un pēcdzemdību periodā (pēc MK noteikumiem Nr. 611) [5]

Augļa ģenētisko anomāliju riska izvērtēšana

Vispārējais augļa anomāliju risks populācijā ir 2—4 %. EUROCAT (European Registry of Congenital Anomalies and Twins) dati liecina, ka biežākās iedzimtās anomālijas Eiropā ir iedzimtas sirds patoloģijas, ekstremitāšu, hromosomu defekti, urīnizvadsistēmas un nervu sistēmas anomālijas. Latvijā 2015. gadā iedzimtas anomālijas konstatētas 34,1 gadījumā uz 1000 dzīvi dzimušiem bērniem, 5,7 % no visiem jaundzimušajiem 2015. gadā. [2; 6]

MK noteikumi nosaka ģenētisko anomāliju riska faktorus grūtniecēm:

  • anamnēzē ir ģenētiska slimība,
  • potenciāla teratogēnu ietekme,
  • ģenētiska slimība ģimenē,
  • USG konstatētas strukturālas augļa anomālijas.

Tomēr ikvienai grūtniecei ir relatīvs augļa anomāliju risks, tāpēc prenatālās diagnostikas testi antenatālās aprūpes programmā iekļauti sijājošās diagnostikas veidā visām sievietēm, un tos veic, lai riskus izvērtētu individuāli. [4; 5]

Latvijā pamatmetode ir kombinētā I trimestra sijājošā diagnostika (skausta krokas mērīšana, bioķīmisko marķieru PAPPA–A un brīvā βHGT noteikšana serumā), ko veic visām grūtniecēm no 11+0. līdz 13+6. grūtniecības nedēļā un dienā. Pēc analīžu rezultātiem izvērtē, kāds ir hromosomālo anomāliju risks. Niecīga riska gadījumā turpmāki izmeklējumi nav nepieciešami, nozīmīga riska gadījumā jāizmanto invazīvās diagnostikas metodes augļa kariotipa noteikšanai, vidēja riska gadījumā riska pārrēķins jāveic pie ultrasonogrāfijas eksperta. [4]

Šobrīd MK noteikumos paredzēts: ja konstatētas iedzimtas neskaidras etioloģijas strukturālas augļa attīstības anomālijas, grūtnieci nosūta uz multidisciplināru speciālistu konsiliju Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Medicīniskās un prenatālās diagnostikas klīnikā. Ja jāveic invazīvas diagnostiskas procedūras, grūtnieci nosūta uz BKUS Medicīniskās ģenētikas un perinatālās diagnostikas klīniku vai perinatālās aprūpes centru prenatālās diagnostikas nodaļām. [5]

Prenatālās diagnostikas mērķis ir agrīni un iespējami precīzi atklāt augļa attīstības anomālijas un ļaut vecākiem izdarīt informētu izvēli par grūtniecības pārtraukšanu, augļa intrauterīnu ārstēšanu vai sagatavoties tam, ka bērns piedzims ar iedzimtu patoloģiju. [4]

MK noteikumos noteikts, ka grūtniecēm, kurām ir palielināts jaundzimušā iedzimtas sirds patoloģijas risks (4. tabula), ehokardiogrāfija auglim jāveic 20.—23. grūtniecības nedēļā. [5]Iedzimtas sirds patoloģijas riska faktori [4; 5]

Augļa izmeklēšana III trimestrī

Ultrasonogrāfija

Dažādos grūtniecības posmos indikācijas ultrasonogrāfiskiem izmeklējumiem atšķiras. III trimestrī precizē augļa stāvokli dažādu situāciju gadījumā (5. tabula). [4; 5] Ultrasonogrāfiskās izmeklēšanas mērķis — identificēt augļus, kam varētu būt intrauterīnas hipoksijas un antenatālās nāves risks, lai to laikus novērstu, uzlabojot perinatālo iznākumu.Indikācijas  augļa ultrasonogrāfiskiem izmeklējumiem  III trimestrī [4; 5]

Dzemdes augstuma novērtēšana

Augļa stāvokļa noteikšanā svarīgi akcentēt arī tādu rutīnas antenatālās aprūpes testu kā dzemdes augstuma noteikšana. Šis mērījums jāveic no 24. grūtniecības nedēļas. Izpildot to precīzi, var spriest par augļa augšanu grūtniecības laikā. Zināms, ka trešdaļa Latvijas perinatālās mirstības gadījumu saistīti ar laikus nediagnosticētu intrauterīnas augļa augšanas aizturi. Ja dzemdes pamata augstuma mērījumu līkne paceļas lēnāk nekā vidēji gravidogrammā iezīmētā tendence, mērījumi ir zem 10. procentīles vai ir augšanas apstāšanās, nepieciešama augļa ultrasonogrāfiskā un doplerometriskā izmeklēšana. Pētījumi liecina, ka, ievērojot šādu taktiku, lielu perinātālās mirstības gadījumu daļu varētu novērst. [4]

Kardiotokogrāfija

Augļa sirdstoņu pieraksts jeb kardiotokogrāfija ir vēl viena metode augļa stāvokļa noteikšanai. Veselām grūtniecēm tā indicēta tikai no 40. grūtniecības nedēļas, lai izslēgtu augļa hipoksijas pazīmes. [4]

Dzimumorgānu infekciju riska izvērtēšana

Hlamīdijas

Latvijā hlamīdiju klātbūtne antenatālās aprūpes laikā jānosaka grūtniecēm ar palielinātu risku (6. tabula), to veic pirmajā antenatālajā vizītē. [4; 7] Pētījumu dati liecina par korelāciju starp Chlamydia trachomatis cervicītu un priekšlaicīgu dzemdību risku, kā arī priekšlaicīgu augļa ūdens noplūšanu neiznēsātas grūtniecības gadījumā. Vaginālu dzemdību gadījumā vertikālas transmisijas risks ir 50 %. Kā komplikācija mātei var attīstīties vēlīns pēcdzemdību endometrīts (3—14 dienās) ar biežāk asimptomātisku gaitu, jaundzimušajam konjunktivīts (> 1 nedēļā), kas var komplicēties ar redzes zudumu, vai pneimonija (3—4 nedēļās) ar minimālu simptomātiku. [7; 8] Hlamidiozei raksturīgi, ka sievietēm slimības norise nekomplicētos gadījumos ir asimptomātiska, klīniski var konstatēt kontaktasiņošanu, kas norāda uz endocervicītu, var būt sūdzības par dizūriju, kas, savukārt, liecina par uretrītu. Diagnostikā visprecīzākās ir molekulārās metodes. Noteikti jāizmeklē arī seksuālais partneris un sadarbībā ar dermatovenereologu jāizslēdz citas STI. [7; 8]Uroģenitālās hlamidiozes  riska faktori

Gonokoki

Gonokoku cervicīts saistīts ar priekšlaicīgu dzemdību un augļa ūdens noplūšanu neiznēsātas grūtniecības gadījumā, septiska spontāna aborta un pēcdzemdību infekcijas risku, tāpēc gonokoku klātbūtne jānosaka riska grupas grūtniecēm. Riska faktori:

  • grūtniece < 25 gadi,
  • bezdarbniece,
  • > 4 dzimumpartneri dzīves laikā,
  • diagnosticēta cita STI/ir STI simptomi. [4; 7; 8]

Literatūras dati liecina, ka gonokoku infekcija aptuveni 40 % gadījumu norit asociācijā ar hlamīdiju infekciju. Diagnostikā izmanto molekulārās metodes. Noteikti jāizmeklē arī seksuālais partneris un, sadarbojoties ar dermatovenerologu, jāizslēdz citas STI. [4; 8]

Izmainīta maksts mikroflora

Stāvoklis, kad maksts mikroflorā ievērojami samazināts pienskābo baktēriju skaits vai arī to nav vispār. Laktobaciļu skaits korelē ar maksts pH līmeni, tas ir ātrs, vienkārši veicams tests. Pēc MK noteikumiem tas jāveic visām grūtniecēm pirmajā antenatālajā vizītē.

Maksts pH ≤ 4,4 liecina, ka maksts vide ir normāla, taču, ja šis rādītājs > 4,5, jāprecizē iemesls. Izmainītu maksts mikrofloru visbiežāk rada endogēnās maksts mikrofloras savairošanās — bakteriālā vaginoze (BV) un aerobais vaginīts (AV), kā arī jaukta infekcija (BV kombinācijā ar AV un Candida infekciju) vai starpflora (samazināts laktobaciļu skaits iepretī nosacīti patogēnās floras pārstāvjiem). Šis stāvoklis ne vienmēr rada simptomus un ne visos gadījumos indicēta ārstēšana. [7] Samazināts Lactobacillus skaits un izmainīta maksts mikroflora saistīti ar paaugstinātu grūtniecības sarežģījumu riska pakāpi (agrīni/vēlīni spontāni aborti, ieraduma aborti, priekšlaicīgas dzemdības un mazs jaundzimušā svars), tomēr ne visām sievietēm ar BV prognozējams nelabvēlīgs grūtniecības iznākums, jo tas atkarīgs ne tikai no iekaisuma citokīnu klātbūtnes, bet arī no ģenētiskajiem un vides faktoriem. Risks pieaug, ja infekcija ir jau grūtniecības sākumā. [7]

Ja maksts pH > 4,5, jāveic maksts izdalījumu mikroskopija un BV izvērtēšana pēc Amsela kritērijiem (BV diagnosticē, ja ir trīs no četriem kritērijiem):

  • pelēcīgi, homogēni izdalījumi,
  • maksts pH > 4,5,
  • “atslēgas” šūnas maksts izdalījumu mikroskopijā,
  • pozitīvs amīnu tests. [7]

Ārstēšana izmainītas maksts mikrofloras gadījumā grūtniecības laikā indicēta, ja:

  • ir sūdzības,
  • diagnosticēta BV un anamnēzē ir vēlīni spontāni aborti vai priekšlaicīgas dzemdības. [5]

Gestācijas diabēta riska izvērtēšana

Aptaukošanās un 2. tipa cukura diabēta izplatība populācijā turpina pieaugt un ir viens no būtiskākajiem ne–infekciju slimību izplatības riska faktoriem nākamajās paaudzēs. Dzīvesveida ierosinātie riska faktori veicina arvien agrīnāku aptaukošanos un 2. tipa cukura diabēta attīstību, tāpēc palielinās arī grūtnieču skaits ar cukura diabētu. Šajā gadījumā ir svarīgi maksimāli drīz konstatēt glikozes tolerances traucējumus un sākt dzīvesveida modifikāciju vai pat ārstēšanu, diemžēl diagnostika bieži ir stipri novēlota. Pētījumi rāda, ka paaugstināts glikozes līmenis jau agrīnā grūtniecības periodā saistīts ar palielinātu cukura diabēta komplikāciju (hipoglikēmija, ketoacidoze, preeklampsija, retinopātija, nefropātija, priekšlaicīgas dzemdības) un iedzimtu anomāliju risku. Mātes aptaukošanās ietekmē epiģenētisko programmēšanu un veicina ne–infekciju slimību izplatību. [3; 9; 10]

Augstas diabēta riska pakāpes grūtniecēm rekomendēts glikēmiju noteikt jau pirmajā antenatālajā vizītē, lai agrīni apstiprinātu glikozes līmeņa traucējumus (vērtē glikēmiju tukšā dūšā, par patoloģisku uzskata ≥ 7 mmol/l). Sievietēm, kam jau iepriekš diagnosticēts cukura diabēts, būtu jāplāno pirmskoncepcijas vizīte, lai noteiktu glikozes līmeni plazmā, kam tukšā dūšā no rīta jābūt 5—7 mmol/l un 4—7 mmol/l pirms ēšanas citā dienas laikā. [4; 10]

Gestācijas diabēts (GD) ir jebkuras pakāpes glikozes tolerances traucējumi, kas izpaužas kā hiperglikēmija, kura pirmo reizi izpaužas grūtniecības laikā. Tā kā GD parasti attīstās grūtniecības II trimestrī, tad šobrīd PVO rekomendē sijājošo diagnostiku ar orālās glikozes tolerances testu (OGTT) riska grupas grūtniecēm veikt 24.—28. grūtniecības nedēļā, tomēr pētījumi rāda, ka, izmeklējot tikai riska grupas grūtnieces, nediagnosticēti paliek ap 40 % gadījumu, tāpēc blakus PVO noteiktajiem riska faktoriem Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija rekomendē ņemt vērā arī citus gadījumus (7. tabula), kad veikt OGTT. [4; 8; 10] Ja ir GD risks, grūtniecei jāizskaidro slimības etioloģija un patoģenēze, veicamie profilaktiskie pasākumi, lai novērstu iespējamās komplikācijas, kas apdraud gan mātes, gan augļa veselību. [3; 9; 10]Gestācijas diabēta riska faktori [3; 5; 10]

“Zelta standarts” GD diagnostikā ir divu stundu orālās glikozes tolerances tests (OGTT) ar 75 g glikozi. Pirms tam jāizslēdz akūts iekaisums, paaugstināta temperatūra, gestoze un medikamentu (glikokortiko-steroīdu, L tiroksīna, progesterona) lietošana pirms izmeklējuma. Svarīgi precīzi ievērot visus testa veikšanas nosacījumus. Ja tests nav veikts 24.—28. grūtniecības nedēļā, tas jāveic līdz 32. nedēļai. Ja iepriekšējā grūtniecībā bijis GD, nākamajā grūtniecībā ieteicams to veikt jau 16.—18. grūtniecības nedēļā; ja tests bijis negatīvs, tas jāatkārto 24.—28. nedēļā. GD diagnozi apstiprina, ja izmainīts vismaz viens rādītājs, ko noteikusi PVO un EBCOG (European Board & College of Obstetrics and Gynecology):

  • glikozes līmenis tukšā dūšā ≥ 5,1 mmol/l,
  • glikozes līmenis 1 h pēc OGTT ≥ 10 mmol/l,
  • glikozes līmenis 2 h pēc OGTT ≥ 8,5 mmol/l. [4; 9; 10]

Ja konstatēts GD, jāorganizē konsultācija ar endokrinologu un diabēta māsu, sievietei jāierāda, kā veikt glikozes paškontroli mājas apstākļos, jānodrošina ar glikometriem un jāizskaidro, kādi diētas un fiziskās aktivitātes principi turpmāk jāievēro. [3; 10]

Venozas trombembolijas riska izvērtēšana

Latvijā 2015. gadā konstatēti 0,08 dziļo vēnu trombozes (DVT) gadījumi uz 100 dzemdībām (18 gadījumi gada laikā). Mātes mirstības konfidenciālās analīzes dati rāda, ka 2013.—2015. gadā piecos gadījumos sievietes mirušas dziļo vēnu trombozes/plaušu artēriju trombembolijas dēļ. Literatūras datos norādīts, ka vidēji 10 % no mātes mirstības cēloņiem ir vēnu tromb-embolija (VTE). [2; 11; 12]

Pētījumu rezultāti rāda, ka grūtniecības laikā VTE risks pieaug 5—6 reizes, kopumā risks ir vienai no 1000 grūtniecēm, diemžēl lielāko daļu riska grūtnieču neidentificē laikus. VTE var attīstīties jebkurā grūtniecības un pēcdzemdību periodā, tomēr vislielākais risks ir tieši pirmajās sešas nedēļās pēc dzemdībām (pieaug pat 20 ×). [11; 12]

VTE profilakses pamatā ir riska faktoru identificēšana un dzīvesveida modifikācija: adekvātas fiziskās aktivitātes, optimāla šķidruma uzņemšana un kompresijas zeķu nēsāšana. Latvijā izstrādātajās vadlīnijās noteikts: ja ir VTE risks, jāsāk profilaktiska mazmolekulāro heparīnu (MMH) lietošana grūtniecības laikā (attēlā). Sievietēm, kam anamnēzē ir pārciesta dziļo vēnu tromboze, papildus iesaka graduēto elastīgo kompresijas zeķu valkāšanu. Ja ir kāds no riska faktoriem, profilaktisku antitrombotisko medikamentu lietošanu rekomendē turpināt sešus mēnešus pēc dzemdībām. [3; 11; 12]Plaušu trombembolijas (PE) riska novērtējums [3; 12]

Izvērtējot plaušu trombembolijas (PE) risku (attēlā), jāņem vērā riska faktori, pēc kuriem nosaka tālāko trombozes profilakses taktiku. [3; 12]

Noslēgumā

Speciālistam, kas atbild par antenatālo aprūpi, jābūt kompetentam identificēt visus iespējamos riska faktorus, kas ietekmē grūtniecības norisi, lai no šo nelabvēlīgo faktoru kaitīgās ietekmes pasargātu gan grūtnieci, gan augli. Tas nozīmē labu kontaktu ar sievieti, papildu uzmanību jau atklātajiem riska faktoriem, risku akumulācijas novērtēšanu un nepieciešamo pasākumu agrīnu sākšanu, lai maksimāli samazinātu vai novērstu nevēlamu perinatālo iznākumu.

________________________________________________________________________________________________

Literatūra

  1. European Health for All database, WHO/Europe July 2016. data.euro.who.int/hfadb/
  2. Veselības aprūpes statistika, Gadagrāmata 2015, SPKC. www.spkc.gov.lv/lv/statistika-un-petijumi/statistika/veselibas-aprupes-statistika1/get/nid/1
  3. Pēcdiploma lekcija “Riska izvērtējums antenatālajā aprūpē” 2016. gada 13. februārī Prof. Dace Rezeberga.
  4. Dzemdniecība. D. Rezebergas red. Medicīnas apgāds, 2016.
  5. Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 “Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība”, 2017. gada 31. janvārī, Latvijas Vēstnesis, 26(5853) 02.02.2017.
  6. EUROCAT (European Surveillance of Congenital Anomalies) Prevalence tables (updated 8.2.2017.) www.eurocat-network.eu
  7. Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija. Grūtniecība un infekcijas. Klīniskās rekomendācijas, 2015.
  8. Bope ET, Kellerman RD. Conns’s Current Therapy 2017. Chapter 18 “Pregnancy and Antepartum Care”: 1097–1113.
  9. NICE (National Institute for Health and Care Excellence). Diabetes in pregnancy: management from preconception to the postnatal period. 2015. www.nice.org.uk/guidance/ng3
  10. Benhalima K., Matieu Ch. et al. A proposal for the use of uniform diagnostic criteria for gestational diabetes in Europe: an opinion paper by the European Board & College of Obstetrics and Gynecology. Diabetologia, 2015, Vol. 58, Issue 7: 1422–1429.
  11. Dziļo vēnu tromboze: diagnostika, profilakse un ārstēšana, 2012. http://www.lfb.lv/vadlinijas/DTV.pdf%20galiga.pdf
  12. Royal College of Obstetricians & Gynaecologists. Reducing the Risk of Venous Thromboembolism during Pregnancy and the Puerperium. https://www.rcog.org.uk/globalassets/documents/guidelines/gtg-37a.pdf
  13. Pettker CM, Lockwood CJ. Obstetrics: Normal and Problem Pregnancies, 7th Edition. Ch. 45 “Thromboembolic Disorders in Pregnancy”, 2017: 965–980.
  14. Main EK. Creasy and Resnik’s Maternal-Fetal Medicine: Principles and Practice, 2014. Ch. 50 “Maternal Mortality”: 795–801.
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti