Ne grama nenožēloju! No farmaceites Rīgā par aptiekas īpašnieci Augstkalnē

Tā ir liela uzdrīkstēšanās — četrdesmit gadu vecumā pamest labu vietu Rīgā un atvērt pašai savu aptieku nelielā lauku ciemā! Kā no omulīgas ligzdiņas kalna galā mesties dzelmē, nezinot, kas tevi tur gaida. Taču IVETA LUDVIGA riskēja. Novembrī būs gads, kopš viņas mājas un darba vieta ir Augstkalnē, piecus kilometrus no Lietuvas robežas.

LUDVIGA IVETAMeitene ar rūdījumu

“Manas tēva mājas bija viensētā netālu no Valkas. Bērnībā daudz slimoju, tāpēc vairākkārt uzturējos sanatorijās. Laikam jau tad nolēmu, ka gribu kļūt par ārsti — cienījama profesija, viņi visi tādi gudri, un tad vēl tie baltie virsvalki... Kad beidzu devīto klasi, vecāki atļāva man braukt uz Rīgu un stāties medicīnas māsu skolā. Tā viņiem bija liela uzdrīkstēšanās. Nezinu gan, vai es tagad savus bērnus tik mazus laistu prom no mājām. Taču viss notika, kā tam jānotiek: pēc pusgada sāku mācības apvienot ar sanitāres darbu, pēc diviem gadiem medmāsas diploms man bija rokā.

Nezinu, kam par to jāpateicas — vai tam, ka uz pasauli parasti mēdzu skatīties caur rozā brillēm, vai vienkārši veicas, bet, lai kurp dotos, lai kur strādātu, man allaž gadās satikt lieliskus cilvēkus. Toreizējās Gaiļezera klīnikas reanimācijas nodaļā mani norīkoja toksikoloģijas nodaļā. Tur nonāk pacienti ar visu veidu saindēšanos: opiāti, etiķa iedzeršana, indīgās sēnes. Darboties vajadzēja intensīvi, bez vilcināšanās — tūlīt un tagad! Taču, lai cik grūts darbs, kolektīvs mums bija brīnišķīgs. Nostrādāju Gaiļezerā deviņus gadus. Pat jau beigusi farmācijas koledžu un iekārtojusies darbā aptiekā, vēl vismaz pāris naktis nedēļā gāju uz dežūrām Gaiļezerā — lai tikai nebūtu uzreiz jāšķiras no mīļajiem kolēģiem. Starp citu, mēs regulāri sazvanāmies un tiekamies vēl arvien — pat pēc divdesmit gadiem.

Darbs reanimācijā man deva startu turpmākajam. Ieteiktu to visiem mediķiem, jo, kad esi izgājis tam visam cauri, nekas vairs nebaida. Zinu to no pieredzes, kad sāku strādāt aptiekā tikko atvērta lielveikala telpās. Ieejas stikla durvis vēl nebija attiecīgi apzīmētas, un gadījās, ka cilvēks izgāja cauri stikliem. Izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību, bet asinis plūda straumēm, vajadzēja rīkoties. Cilvēki stāvēja apkārt un neuzdrošinājās iet klāt, tad mana spēja ātri reaģēt ļoti noderēja. Mediķu kolektīvs reanimācijas nodaļā bija gados jauns — visi kaut kur studēja. Arī es sapratu, ka jāmācās tālāk. Izlēmu, ka būšu ārste, tikai ar ķīmiju tā pašvakāk, tātad vispirms padziļināti jāapgūst ķīmija, lai neizkristu iestājeksāmenos. Izlemts — stāšos Rīgas 1. medicīnas koledžā un studēšu farmāciju!”

Augstkalnes aptiekai tuvākā  ir Žagares aptieka Lietuvā, tikai piecu  kilometru attālumā. Iveta Ludviga  izsniedz zāles arī pret Lietuvas  ārstu receptēmVai farmaceiti strādā aptiekās?

“Citiem tas šķitīs bezgalīgs naivums, bet līdz tam es patiesi nezināju, ka farmaceiti ir tie, kas strādā aptiekās. Reanimācijas nodaļā mēs zāles vienkārši paņēmām no skapīša. Nu, labi, lai būtu farmācija — jāmācās tikai divi gadi, gan jau zināšanas vēlāk noderēs. Taču mācīties vajadzēja daudz un nopietni. Jau pirmajā nodarbībā pasniedzēja paziņoja: “Gada laikā jūs iemācīsities simt divdesmit dažādu augu nosaukumus latviešu un latīņu valodā, zināsit to visu ķīmiskās formulas.” Man tas šķita nereāli, bet notika tā, kā pasniedzēja paredzēja. Skolā man patika, tikai traucēja tas mūžīgais: tev katru dienu jāmācās, bet tik un tā zini, ka visu tomēr neesi apguvis...

Pēc skolas mana pirmā darbavieta bija Saules aptieka Purvciemā. Un atkal veiksme: iepazinos ar kolēģi Marinu Kaļiņičenko — darbaudzinātāju un vēlāk draudzeni. Viņa aptiekā izveidoja lielisku kolektīvu un nekad nebeidza mūs mudināt: ejiet mācīties tālāk! Kam man vēl mācīties, ja es jau visu zinu? — vismaz tā es domāju. Turklāt jutos jau tik veca — divdesmit seši gadi! Nejauši uzzināju, ka viena mūsu koledžas beidzēja stājusies Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātē un nav uzņemta. Lai Marina pārstātu pierunāt, arī es iesniedzu dokumentus — ar domu, ka tik un tā palikšu aiz borta un beidzot būs miers. Taču — pārsteigums! — no dekanāta pienāca ziņa, ka esmu uzņemta. Kas atlika? Sāku studijas. Tolaik tikai nesen bija atklāta neklātienes nodaļa tiem, kas jau beiguši Farmācijas koledžu. Tieši kā man domāta!

Rīgas aptiekās nostrādāju gadus divdesmit — vispirms par aptiekāri, bet pēc augstskolas — par aptiekas vadītāju. Izgāju cauri vairākiem aptieku tīkliem: kad Saules aptieka mainīja īpašnieku, pārgāju uz Ilmas aptiekām, kur iepazinos ar tīkla vadītāju Ilmāru Pajusti. Tik radošs, aizrautīgs, izdomas bagāts vadītājs! Kad Ilmas aptiekas kļuva par Latvijas aptieku tīklu, es devos darbā uz Eiroaptiekām. Pa starpu nepilnu gadu nostrādāju zāļu lieltirgotavā. Pilnīgi pietiekams laiks, lai saprastu, ka tas darbs nav manējais. Visu dienu sēdi pie datora, bet man interesantāk ir tikties un strādāt ar cilvēkiem. Vēl pa vidam laidu pasaulē divus brašus puikas: Pēterim tagad jau divpadsmit, Oto — astoņi gadi. Vadīt aptieku vai strādāt cita vadībā? Labi ir vienādi un otrādi, tikai vadītājam grūti atrast uzticamus, enerģiskus darbiniekus. Tiem labajiem jau katram sava vieta, kāpēc lai viņi visu pamestu un ietu pie tevis? Ja šis darbiņš paveikts, tad dzīve arī vadītājam atkal top skaista.”

Laukos ritms cits nekā galvaspilsētā —  ar katru var aprunāties, katru pazīsti sejā Rīga nav pasaules naba

“Kad mums piedzima meitiņa Paula un es ilgāku laiku dzīvoju mājās, radās laiks pārdomām par nākotni un ko es vispār šajā dzīvē gribu. Skaidrs, ka par ārsti vairs nemācīšos, toties farmācijai nav ne vainas. Tomēr jutu: strādājot lielajās aptiekās, kur ir nemitīga apmeklētāju plūsma, ar laiku pazūd cilvēciskais faktors, veidojas kas līdzīgs konveijeram. Nemaz nav laika parunāties ar cilvēkiem, aptiekārs mazliet notrulinās darba vienveidībā. Protams, aptieku tīklu īpašniekiem tas ir izdevīgi: ko tad vairāk — tikai pārdod un pelni! Bet kā būs ar mani pašu? Vai tā turpināt līdz mūža galam?

Klusībā jau sen domāju pati par savu aptieku. Savs tomēr ir savs. Taču Rīgā tādas iespējas vairs nebija, jo licenču skaits ir ierobežots, tās visas jau sadalītas. Bet Rīga nav vienīgā vieta uz pasaules. Pierod pie visa, bet par īstenu rīdzinieci es tā arī nebiju kļuvusi. Rīga no cilvēkiem paņem daudz naudas un laika, nezinu tikai, ko vairāk. Ritms te vienmēr tik straujš, pat nedomā apstāties. Bet man tieši bija gadījies tāds atelpas brīdis, auklējot mazo Paulu. Aprunājos ar Oskaru, savu vīru, un izrādījās, ka viņš mani pilnībā atbalsta. Oskars ir profesionāls celtnieks, gan jau darbu savā arodā atradīšot arī ārpus galvaspilsētas. Un tā es pakāpeniski noskaņojos uz jaunā viļņa, sāku veikt aprēķinus, meklēt informāciju, apjautāties paziņām. Mācījos, kā pareizi noformēt vajadzīgos dokumentus. Meklēju labus un turīgus draugus, kas man aizdotu naudu. Prasīt bankai neriskēju, jo neesmu apguvusi biznesa plānu veidošanas māku. Ja nepareizi paprasīšu, banka noteikti atteiks, bet tas maniem nule dīgstošajiem spārniem būs kā auksta ūdens spainis uz galvas.

Atvēru Zāļu valsts aģentūras Latvijas aptieku karti un meklēju baltos plankumus — kurā reģionā ir mazāk aptieku, kur vēl uz zirga palikusi brīva vieta. Dzimtā puse uzreiz atkrita. Vecāku mājās saimnieko brālis, tur mūsu saimei vietas nepietiktu. Izvēle krita uz Tērvetes novadu. 2015. gada rudenī saņēmos drosmi un braucu aprunāties. Novada pašvaldības priekšniece tur ir Dace Reinika, optimiste pēc dabas. Abas uzreiz labi sapratāmies. Viņa man ieteica Augstkalni. Pirms gadiem astoņiem tur vēl bijusi aptieka, bet farmaceite aizbraukusi darbā uz ārzemēm, vieta palikusi tukša. Tūdaļ aizbraucām uz Augstkalni apskatīties. Šķiroties teicu Dacei, ka apdomāšu visus riskus un došu ziņu. Kad pēc pusgada atkal ierados Tērvetē, Dace smējās: domājusi, ka esmu nobijusies, ka vairs neatbraukšu. Bet nu, kad lēmums bija pieņemts, viss sāka strauji virzīties uz priekšu.”

“Telpas atradu ceļu krustcelēs. Senāk te bijis ceļmalas krogs, beidzamā pietura pirms Lietuvas robežas”Krustcelēs

“Vietējās pašvaldības ieteiktās telpas aptiekai bija par mazu — agrāk varēja visādi, bet tagad jāievēro stingri normatīvi. Telpas atradu ceļu krustcelēs. Senāk te bijis ceļmalas krogs, beidzamā pietura pirms Lietuvas robežas. Tuvākā Latvijas aptieka atrodas Kroņaucē, piecpadsmit kilometru no Augstkalnes, bet tuvākā ir Žagares aptieka Lietuvā, tikai piecu kilometru attālumā. Mēs drīkstam izsniegt zāles pret Lietuvas ārstu receptēm, tātad arī viņu farmaceiti atzīst mūsu receptes. Taču uz Žagari brauca tikai retais, jo Latvijas pusē līdz robežai tur ir ļoti slikts ceļš. Ēka veca, telpas mitras, bija vajadzīgs nopietns remonts, bet man taču ir Oskars! Viņš atteica visus citus darbus un ķērās pie topošās aptiekas remontdarbiem. Oskars turpat nakšņoja, bet mēs ar meitiņu katru dienu braucām ciemos — vedu vajadzīgos būvmateriālus un gatavoju vīram pusdienas, jo savas ēstuves Augstkalnē nav. Uzreiz sapratu, ka dzīve te būs citāda nekā Rīgā. Nolēmu, piemēram, uzvārīt Oskaram zupu. Aizgāju uz veikalu, bet kartupeļu nav. Aizbraucu uz tuvējiem Bukaišiem, arī tur nav. “Meitiņ, kam veikalā vajag kartupeļu, ja tie katram pašam aug dārzā?” kāds mani beidzot apskaidroja.

No aptiekas iekārtošanas neko daudz nezināju, Rīgā taču viss bija gatavs — paņem rokassomiņu un ej uz darbu! Piemēram, kādas mēbeles vajadzīgas? Man bija tikai lete. Iegādājos to, kad Cesvainē vēra ciet aptieku. Vajadzīgi vēl plaukti medikamentu izvietošanai, seifs, arī aparatūra un atsevišķa telpa asinsspiediena mērīšanai, holesterīna un cukura līmeņa mērīšanai asinīs... Ak, tik daudz kas ir vajadzīgs! Taču sarežģītākā izrādījās dokumentu kārtošana: jāslēdz līgumi ar zāļu lieltirgotavām, vajadzīgas dažādas izziņas, atļaujas, licences, atzinumi... Iestājos arī Neatkarīgajā aptieku apvienībā. Jūs teiksit — atkal tīkls, bet es taču grasījos veidot pati savu aptieku! Neatkarīgā aptieku apvienība ir kā jumts tādiem individuālistiem kā es. Cilvēki pieraduši, ka aptiekās ir bezrecepšu medikamentu atlaides, ka iznāk informatīvie žurnāli un tamlīdzīgi. Man vienai to nenoorganizēt, tāpēc mēs, tādi neatkarīgie, turamies visi kopā. Kā pazīšanās zīme ir nosaukums Mana aptieka. Tādas var atrast daudzviet laukos — Salacgrīvā, Valmierā, Aizputē, Bauska, Tūjā... un tagad arī Augstkalnē.

Vēl vajadzēja sameklēt dzīvokli mūsu ģimenei. Sākumā īrējām Bukaišos, tikai šopavasar Augstkalnes pašvaldība atvēlēja telpas tepat mūsu ciemā. Veiksmīgi, ka puikām te ir laba skola. Rīgā viņiem klasē bija vairāk nekā trīsdesmit bērnu, Augstkalnē — tikai kādi padsmit. Tātad skolotāji vairāk var strādāt ar katru bērnu atsevišķi. Pieskatīt meitiņu palūdzu savu mammu, viņa tagad vairāk dzīvo pie mums nekā brāļa saimniecībā. Ir cerības, ka šoruden tiksim pie vietas bērnudārzā. Arī Oskaram laimējās darbu atrast tepat netālu. Tātad tikai dzīvošanas un strādāšanas vaina.”

Neilgi pēc aptiekas atvēršanas Tērveti apmeklēja Valsts prezidents,  viņam tika izrādīta arī Augstkalnes aptieka. Iveta ar vīru Oskaru un Valsts prezidentu Raimondu Vējoni

Foto: Jānis Gžibovskis un no Ivetas Ludvigas ģimenes arhīva

Pilnu rakstu lasiet Doctus 2017. gada septembra numurā

Uz augšu ↑