Kā sasniegt to, ko vēlies?

Latviešu neiropatoloģe ZANE JAUNMUKTĀNE kopš 2011. gada strādā un karjeru veido Londonā. Pašlaik viņas darbavietas ir Londonas universitātes koledža un Nacionālā neiroloģijas un neiroķirurģijas slimnīca, kur ir lielākā un slavenākā neiropatoloģijas laboratorija Lielbritānijā. Lūk, dažas viņas atziņas, kā sasniegt to, ko vēlies (apkopotas no referāta LĀZA 70. gadu jubilejas konferencē).

                           Pirmā atziņa — par patiesi dziļu interesi

“Dizaina žurnālā lasīju pasaulslavenu dizaineru domas par to, kas ar viņiem notika pirms 25 gadiem. Uzdevu šo pašu jautājumu sev un nevarēju atcerēties, kas ar mani notika 1992. gadā. Bet atceros, kas notika 1991. gadā. Tas bija gads, kad saslimu ar meningīta smagāko formu — meningokoku meningītu — un vasaras lielāko daļu pavadīju vienā no pēdējiem Bērnu slimnīcas stāviem. 1991. gads bija arī barikāžu laiks...

Lai kāds haoss valdīja mūsu valstī 1991. gadā un lai cik nopietna bija mana slimība, tomēr mana uzticēšanās Latvijas medicīnas sistēmai dziļi iesakņojusies kopš bērna kājas un tikpat stingra ir šobrīd. Turklāt toreizējā slimošanas pieredze radīja interesi par neiroloģiskām slimībām, to patoģenēzi, diagnostiku. Tāpēc — tu sasniegsi to, ko vēlēsies, ja būs dziļa interese. Ne tikai temats šķitīs aizrautīgs, bet būsi dziļi pārņemts un domāsi par to bez apstājas.

Tāpēc neviens no maniem draugiem un paziņām nebrīnījās, ka mana interese vainagojās ar Rīgas Stradiņa universitātes absolvēšanu. Visus sešus studiju gadus paralēli volontēju Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neiropatoloģijas laboratorijā Dr. Dainas Apškalnes uzraudzībā. Piedaloties dažādos projektos un studentu konferencēs, bija iespēja iegūt stipendiju un mācīties elektronmikroskopiju Upsalā. Šī pieredze vēl vairāk padziļināja interesi par neiroloģiskām slimībām, īpaši to diagnostiku. Loģisks iznākums bija mana iestāšanās Patoloģijas rezidentūrā: man bija brīnišķīga iespēja izmantot brāļu Zariņu ceļojuma stipendiju un trīs mēnešus pavadīt Stenforda universitātes Neiropatoloģijas laboratorijā. Šis laiks mani padarīja par citu cilvēku.”

Otrā atziņa — par neatlaidīgu darbu

“Kādā Stenfordas grāmatnīcā izlasīju atziņu, un tā ir pamatā lielai daļai manu publikāciju — visā, ko jūs darāt, ir jāiegulda liels darbs!

Pēc patoloģijas specialitātes iegūšanas izvēlējos nokārtot Eiropas patologu eksāmenu. Neviens man to nelika darīt, un tas nekādā veidā nepalielināja manu algu, taču deva zināšanu un prasmju apliecinājumu un cēla pašapziņu, tālab es to ieteiktu izdarīt ikvienam jaunajam ārstam (šādi eksāmeni ir visās specialitātēs).

2011. gadā pārcēlos uz Londonu, jo man piedāvāja darbu universitātes slimnīcā. Tā, protams, bija veiksme, jo darbs tika piedāvāts lielākajā neiropatoloģijas laboratorijā Lielbritānijā. Jā, veiksmei ir nozīme, taču līgumu man piedāvāja uz sešiem mēnešiem, bet... es joprojām turpinu tur strādāt. Kā to izdarīt? Ar neatlaidību.

Mana interese un neatlaidība rezultējās ar otru rezidentūru (Londonā pabeidzu neiropatoloģijas rezidentūru) un ar diezgan iespaidīgu publikāciju sarak-stu, pēdējās no tām slavenos žurnālos — Nature, The New England Journal of Medicine.”

Trešā atziņa — par konkurenci un disciplīnas praktizēšanu

“Jo slavenākā vietā strādā, jo lielāka konkurence. Nav tā, ka viss ir rožu dārzs, apakšā ir daudz ērkšķu, grūtā ikdiena. Ja domā, ka esi uz pareizā ceļa (un ja tiešām uz tā esi), un ja uz tā paliksi, tad ļoti ātri kāds tevi apsteigs. Nepārtraukti jārada idejas, jāraksta projekti, jānāk klajā ar modernākiem ierosinājumiem. Ne tikai jāformulē, bet arī jāīsteno! Lai to izdarītu, vajadzīga kārtīga disciplīna. Bez tās un darba nekas nav iespējams.

Jāapzinās, ka process ir lēns. Līdzīgi kā rozes nozied un tad līdz nākamajai ziedēšanai ilgi nekas nenotiek. Arī ikdienā ir laiks, kad šķiet — nekas nenotiek, kad vienkārši jāpraktizē disciplīna. Un to nevar izdarīt, ja nav pacietības!”

 

Foto: PIXABAY.COM

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada februāra numurā

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu