Kā sasniegt to, ko vēlies?

Latviešu neiropatoloģe ZANE JAUNMUKTĀNE kopš 2011. gada strādā un karjeru veido Londonā. Pašlaik viņas darbavietas ir Londonas universitātes koledža un Nacionālā neiroloģijas un neiroķirurģijas slimnīca, kur ir lielākā un slavenākā neiropatoloģijas laboratorija Lielbritānijā. Lūk, dažas viņas atziņas, kā sasniegt to, ko vēlies (apkopotas no referāta LĀZA 70. gadu jubilejas konferencē).

                           Pirmā atziņa — par patiesi dziļu interesi

“Dizaina žurnālā lasīju pasaulslavenu dizaineru domas par to, kas ar viņiem notika pirms 25 gadiem. Uzdevu šo pašu jautājumu sev un nevarēju atcerēties, kas ar mani notika 1992. gadā. Bet atceros, kas notika 1991. gadā. Tas bija gads, kad saslimu ar meningīta smagāko formu — meningokoku meningītu — un vasaras lielāko daļu pavadīju vienā no pēdējiem Bērnu slimnīcas stāviem. 1991. gads bija arī barikāžu laiks...

Lai kāds haoss valdīja mūsu valstī 1991. gadā un lai cik nopietna bija mana slimība, tomēr mana uzticēšanās Latvijas medicīnas sistēmai dziļi iesakņojusies kopš bērna kājas un tikpat stingra ir šobrīd. Turklāt toreizējā slimošanas pieredze radīja interesi par neiroloģiskām slimībām, to patoģenēzi, diagnostiku. Tāpēc — tu sasniegsi to, ko vēlēsies, ja būs dziļa interese. Ne tikai temats šķitīs aizrautīgs, bet būsi dziļi pārņemts un domāsi par to bez apstājas.

Tāpēc neviens no maniem draugiem un paziņām nebrīnījās, ka mana interese vainagojās ar Rīgas Stradiņa universitātes absolvēšanu. Visus sešus studiju gadus paralēli volontēju Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neiropatoloģijas laboratorijā Dr. Dainas Apškalnes uzraudzībā. Piedaloties dažādos projektos un studentu konferencēs, bija iespēja iegūt stipendiju un mācīties elektronmikroskopiju Upsalā. Šī pieredze vēl vairāk padziļināja interesi par neiroloģiskām slimībām, īpaši to diagnostiku. Loģisks iznākums bija mana iestāšanās Patoloģijas rezidentūrā: man bija brīnišķīga iespēja izmantot brāļu Zariņu ceļojuma stipendiju un trīs mēnešus pavadīt Stenforda universitātes Neiropatoloģijas laboratorijā. Šis laiks mani padarīja par citu cilvēku.”

Otrā atziņa — par neatlaidīgu darbu

“Kādā Stenfordas grāmatnīcā izlasīju atziņu, un tā ir pamatā lielai daļai manu publikāciju — visā, ko jūs darāt, ir jāiegulda liels darbs!

Pēc patoloģijas specialitātes iegūšanas izvēlējos nokārtot Eiropas patologu eksāmenu. Neviens man to nelika darīt, un tas nekādā veidā nepalielināja manu algu, taču deva zināšanu un prasmju apliecinājumu un cēla pašapziņu, tālab es to ieteiktu izdarīt ikvienam jaunajam ārstam (šādi eksāmeni ir visās specialitātēs).

2011. gadā pārcēlos uz Londonu, jo man piedāvāja darbu universitātes slimnīcā. Tā, protams, bija veiksme, jo darbs tika piedāvāts lielākajā neiropatoloģijas laboratorijā Lielbritānijā. Jā, veiksmei ir nozīme, taču līgumu man piedāvāja uz sešiem mēnešiem, bet... es joprojām turpinu tur strādāt. Kā to izdarīt? Ar neatlaidību.

Mana interese un neatlaidība rezultējās ar otru rezidentūru (Londonā pabeidzu neiropatoloģijas rezidentūru) un ar diezgan iespaidīgu publikāciju sarak-stu, pēdējās no tām slavenos žurnālos — Nature, The New England Journal of Medicine.”

Trešā atziņa — par konkurenci un disciplīnas praktizēšanu

“Jo slavenākā vietā strādā, jo lielāka konkurence. Nav tā, ka viss ir rožu dārzs, apakšā ir daudz ērkšķu, grūtā ikdiena. Ja domā, ka esi uz pareizā ceļa (un ja tiešām uz tā esi), un ja uz tā paliksi, tad ļoti ātri kāds tevi apsteigs. Nepārtraukti jārada idejas, jāraksta projekti, jānāk klajā ar modernākiem ierosinājumiem. Ne tikai jāformulē, bet arī jāīsteno! Lai to izdarītu, vajadzīga kārtīga disciplīna. Bez tās un darba nekas nav iespējams.

Jāapzinās, ka process ir lēns. Līdzīgi kā rozes nozied un tad līdz nākamajai ziedēšanai ilgi nekas nenotiek. Arī ikdienā ir laiks, kad šķiet — nekas nenotiek, kad vienkārši jāpraktizē disciplīna. Un to nevar izdarīt, ja nav pacietības!”

 

Foto: PIXABAY.COM

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada februāra numurā

Uz augšu ↑
  • Uzvārdi ar vēsturi un stāstu

    Viņi visi ir pacientu ļoti cienīti un mīlēti ārsti, kas savu darbu dara pēc labākās sirdsapziņas. Dakteru ikdiena nav iedomājama bez jokiem. Šoreiz — par stāstiem, kas radušies saistībā ar uzvārdiem. Lasīt visu

  • Tēva pēdās. VALDIS MIGLĀNS, otorinolaringologs

    Dr. VALDIS MIGLĀNS ir pieredzējis otorinolaringologs ar vairāk nekā 30 darba gadu stāžu. Lielāko daļu no tiem viņš nostrādājis  Paula Stradiņa slimnīcas Otorinolaringoloģijas klīnikā, kur īpaši pievērsies deguna blakusdobumu slimībām, kļūdams par atzītu speciālistu šajā jomā. Bet nu jau kādu laiku viņš strādā privātā klīnikā Headline. Kaut darba vide un slodze atšķiras, galvenais vienojošais elements privātai un valsts ārstniecības iestādei ir nemainīgs — pacients. Lasīt visu

  • Lēnām, lēnām. Divas volontēšanas nedēļas Tanzānijā

     “Pole pole” svahili valodā nozīmē “lēnām, lēnām”. “Tā tur, Tanzānijā, viss notiek — nesteidzīgi, neiespringstot,” smaidot saka Dr. med. IVETA GOLUBOVSKA par zemi, kurā uz 55 miljoniem iedzīvotāju ir 40 anesteziologu un kur viņa kopā ar profesoru Dr. med. ALEKSEJU MIŠČUKU devās mācīt anesteziologus un rezidentus veikt sonogrāfijā atbalstītu reģionālo anestēziju Lasīt visu