Kā sasniegt to, ko vēlies?

Latviešu neiropatoloģe ZANE JAUNMUKTĀNE kopš 2011. gada strādā un karjeru veido Londonā. Pašlaik viņas darbavietas ir Londonas universitātes koledža un Nacionālā neiroloģijas un neiroķirurģijas slimnīca, kur ir lielākā un slavenākā neiropatoloģijas laboratorija Lielbritānijā. Lūk, dažas viņas atziņas, kā sasniegt to, ko vēlies (apkopotas no referāta LĀZA 70. gadu jubilejas konferencē).

                           Pirmā atziņa — par patiesi dziļu interesi

“Dizaina žurnālā lasīju pasaulslavenu dizaineru domas par to, kas ar viņiem notika pirms 25 gadiem. Uzdevu šo pašu jautājumu sev un nevarēju atcerēties, kas ar mani notika 1992. gadā. Bet atceros, kas notika 1991. gadā. Tas bija gads, kad saslimu ar meningīta smagāko formu — meningokoku meningītu — un vasaras lielāko daļu pavadīju vienā no pēdējiem Bērnu slimnīcas stāviem. 1991. gads bija arī barikāžu laiks...

Lai kāds haoss valdīja mūsu valstī 1991. gadā un lai cik nopietna bija mana slimība, tomēr mana uzticēšanās Latvijas medicīnas sistēmai dziļi iesakņojusies kopš bērna kājas un tikpat stingra ir šobrīd. Turklāt toreizējā slimošanas pieredze radīja interesi par neiroloģiskām slimībām, to patoģenēzi, diagnostiku. Tāpēc — tu sasniegsi to, ko vēlēsies, ja būs dziļa interese. Ne tikai temats šķitīs aizrautīgs, bet būsi dziļi pārņemts un domāsi par to bez apstājas.

Tāpēc neviens no maniem draugiem un paziņām nebrīnījās, ka mana interese vainagojās ar Rīgas Stradiņa universitātes absolvēšanu. Visus sešus studiju gadus paralēli volontēju Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neiropatoloģijas laboratorijā Dr. Dainas Apškalnes uzraudzībā. Piedaloties dažādos projektos un studentu konferencēs, bija iespēja iegūt stipendiju un mācīties elektronmikroskopiju Upsalā. Šī pieredze vēl vairāk padziļināja interesi par neiroloģiskām slimībām, īpaši to diagnostiku. Loģisks iznākums bija mana iestāšanās Patoloģijas rezidentūrā: man bija brīnišķīga iespēja izmantot brāļu Zariņu ceļojuma stipendiju un trīs mēnešus pavadīt Stenforda universitātes Neiropatoloģijas laboratorijā. Šis laiks mani padarīja par citu cilvēku.”

Otrā atziņa — par neatlaidīgu darbu

“Kādā Stenfordas grāmatnīcā izlasīju atziņu, un tā ir pamatā lielai daļai manu publikāciju — visā, ko jūs darāt, ir jāiegulda liels darbs!

Pēc patoloģijas specialitātes iegūšanas izvēlējos nokārtot Eiropas patologu eksāmenu. Neviens man to nelika darīt, un tas nekādā veidā nepalielināja manu algu, taču deva zināšanu un prasmju apliecinājumu un cēla pašapziņu, tālab es to ieteiktu izdarīt ikvienam jaunajam ārstam (šādi eksāmeni ir visās specialitātēs).

2011. gadā pārcēlos uz Londonu, jo man piedāvāja darbu universitātes slimnīcā. Tā, protams, bija veiksme, jo darbs tika piedāvāts lielākajā neiropatoloģijas laboratorijā Lielbritānijā. Jā, veiksmei ir nozīme, taču līgumu man piedāvāja uz sešiem mēnešiem, bet... es joprojām turpinu tur strādāt. Kā to izdarīt? Ar neatlaidību.

Mana interese un neatlaidība rezultējās ar otru rezidentūru (Londonā pabeidzu neiropatoloģijas rezidentūru) un ar diezgan iespaidīgu publikāciju sarak-stu, pēdējās no tām slavenos žurnālos — Nature, The New England Journal of Medicine.”

Trešā atziņa — par konkurenci un disciplīnas praktizēšanu

“Jo slavenākā vietā strādā, jo lielāka konkurence. Nav tā, ka viss ir rožu dārzs, apakšā ir daudz ērkšķu, grūtā ikdiena. Ja domā, ka esi uz pareizā ceļa (un ja tiešām uz tā esi), un ja uz tā paliksi, tad ļoti ātri kāds tevi apsteigs. Nepārtraukti jārada idejas, jāraksta projekti, jānāk klajā ar modernākiem ierosinājumiem. Ne tikai jāformulē, bet arī jāīsteno! Lai to izdarītu, vajadzīga kārtīga disciplīna. Bez tās un darba nekas nav iespējams.

Jāapzinās, ka process ir lēns. Līdzīgi kā rozes nozied un tad līdz nākamajai ziedēšanai ilgi nekas nenotiek. Arī ikdienā ir laiks, kad šķiet — nekas nenotiek, kad vienkārši jāpraktizē disciplīna. Un to nevar izdarīt, ja nav pacietības!”

 

Foto: PIXABAY.COM

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada februāra numurā

Uz augšu ↑
  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu