Sīkumus atšķirt no būtiskā. Anestezioloģe reanimatoloģe Arta Bārzdiņa

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja ARTA BĀRZDIŅA skolas gados plānojusi pievērsties vācu valodas studijām. Bet plānus kardināli mainīja liktenis jeb gadījums. Iespējams, esam zaudējuši nevainojamu vācu valodas speciālisti, toties ieguvuši spēcīgu anestezioloģi reanimatoloģi, kas glābj mūsu pašus mazākos un neaizsargātākos.

Arta BĀRZDIŅAKāda ir jūsu jaunā gada apņemšanās?

Viens no maniem nodomiem ir piesaistīt jaunus kolēģus Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikai. Vairākus rezidentus — tos, kuru acīs redzu vēlmi strādāt ar bērniem, — jau esmu pārvilinājusiuz mūsu slimnīcu. Viņi ir fantastiski jaunie cilvēki! Mans uzdevums ir viņiem palīdzēt, viņus atbalstīt un izglītot. Tas būtu briesmīgi, ja es, būdama Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja, nerūpētos par to, kas būs tuvākajos desmit gados, kad kādi pieci mūsu klīnikas ārsti varētu aiziet pensijā. Un tā būtu absurda rīcība, ja, pienākot pensijai, mēs pieceltos un izietu pa kabineta durvīm, tik vien kā pasacīdami: “Paldies par kompāniju!”

Kas anesteziologa darbā ir garoza un kas — rozīnes?

Vairāk nekā divdesmit gadu esmu nostrādājusi intensīvajā terapijā, anestezioloģijā mazāk. Bet šobrīd jaunie, kas ienāk klīnikā, piekrituši strādāt abās pusēs — gan operāciju blokā, gan intensīvajā terapijā. Un tas nācis tikai par svētību, jo viņi neapjūk sarežģītās situācijās abās šajās jomās.

Darbs intensīvajā terapijā ir emocionāli smags. Vienmēr ir neaprakstāms prieks, kad neesam ļāvuši kaulainajai pacientu“savākt”. Bet smagi ir tad, ja neizdodas. Biezā garoza reanimatologa darbā ir reizēs, kad ar savu komandu nevari mazajam pacientam palīdzēt. Paldies Dievam, šādi gadījumi nav bieži!

Arta ar vecākiemKādi ir jūsu pacienti?

Pie mums nokļūst pacienti vecumā no viena mēneša līdz astoņpadsmit gadiem ar plašu diagnožu un slimību spektru. Pārsvarā cieš no elpceļu infekcijām, smagas sepses, apdegumiem, vardarbības, traumām.

Lielāko mūsu pacientu daļu veido paši mazākie, kas ir līdz gadam veci. Viņu organisms vēl ir ļoti jutīgs un neaizsargāts pret dažādām infekcijām. Daži ir ļoti slimi, viņu slimība var strauji progresēt, tāpēc mums ir neatliekamās palīdzības dienests. Tas darbojas arī kā lielisks filtrs, jo stacionēti tiek tikai deviņpadsmit procenti no septiņdesmit tūkstošiem pacientu, kas gada laikā apmeklē mūsu slimnīcu.

Otrās klases skolniece Arta  vingrinās klavierspēlēJūsu nodaļā nokļūst arī bērni, kas cietuši no vardarbības ģimenē. Ko tajā brīdī saka jūsu — dakteres, mammas — sirds?

Kad smagi cietušu bērnu ieved nodaļā, visi steidzam viņam palīdzēt. Tajā brīdī emocijas atkāpjas tālākajā plānā, jo svarīgāka par tām ir ārsta profesionālā varēšana.

Domāju, ka no vardarbības cietušo bērnu ir vairāk, nekā konstatējam. Reālas pazīmes, kas liecina par vardarbību, nereti tiek noklusētas, to norakstot uz nelaimes gadījuma rēķina, piemēram, bērns kritis, atsities pret galda stūri vai tamlīdzīgi (šeit es nerunāju par mūsu slimnīcas mediķiem, bet plašākā mērogā).

Ir virkne pazīmju, kas liecina, ka bērns bijis fiziskas vardarbības upuris, nevis traumas guvis pats. Par to vairākkārt esmu lasījusi lekcijas lauku reģionu pediatriem, arī neatliekamās palīdzības ārstiem, reanimatologiem un anesteziologiem, lai viņiem būtu vieglāk atpazīt vardarbības pazīmes.

Kolēģi rezidenti patlaban ir pievērsušies šai tēmai — apkopo pēdējo piecu gadu datus par mūsu pacientiem, kas slimnīcā nonākuši fiziskas vardarbības dēļ. Ja mēs neatpazīstam varmāku, tad bērnu atdodam atpakaļ ģimenē, kur viņu sagaida pāridarītājs.

Emocionāli nelīdzsvarotāki ir vīrieši, īpaši tie, kas satikuši sievieti, kurai jau ir bērns. Viņiem pietrūkst emocionālās inteliģences, lai spētu svešo bērnu pieņemt. Jo tas nav cilvēcīgi — pacelt roku pret vājāko un neaizsargātāko. Tā ir varmākas vājuma pazīme. Tādam cilvēkam nepieciešama speciālista palīdzība.

Artai astoņi gadiBet noteikti nodaļā redzat labas lietas, lai saprastu, ka ar cilvēkiem, cilvēcību, vērtībām tomēr viss ir kārtībā.

Man joprojām atmiņā ir kāds gadījums pirms vairākiem gadiem. Saņēmām izsaukumu no Ventspils: piecgadīga romu meitenīte smagi applaucējusies ar verdošu ūdeni. Kamēr vecāki mežā ogoja, mazulīti pieskatīja vecmāmiņa. Viņa tikai uz mirkli bija novērsusies, un notika šī drausmīgā nelaime — bērns iekrita katlā ar verdošu ūdeni un guva plašus apdegumus. Satiekot meitenītes vecākus Ventspils slimnīcā, redzēju, ka notikušo viņi ļoti pārdzīvo. Mamma pieteicās, ka pavadīs bērnu uz slimnīcu Rīgā. Paskaidroju — lai transportēšanas laikā meitenītei vieglāk būtu pārciest sāpes, iedošu pretsāpju un nomierinošas zāles. Mamma teica — neko nedodiet, viņa būs mierīga tāpat. Iedomājieties, sieviete visu ceļu no Ventspils līdz Rīgai dziedāja mazulītei šūpļa dziesmas. Un visu ceļu bērns mierīgi gulēja. Tas mani tiešām aizkustināja. Jo tagad tādu ģimeņu, kur bērnam dzied šūpļa dziesmas, manuprāt, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Parasti iedod planšeti, lai pats sevi izklaidē.

Mēs laižam klāt vecākus pie bērniem, kas ir bezsamaņā, lai viņi bērnam palasa priekšā mazā pacienta mīļāko grāmatiņu, padzied, pastāsta kādus patīkamus, reiz piedzīvotus notikumus. Bērnam ir svarīgi just, ka tētis un mamma ir viņam blakus, ir ģimenes atbalsts. Tam spilgts piemērs ir kāda mazā pacienta pirmie vārdi, kad bija atguvies pēc narkozes: “Kur ir mans mammtētis?” Abi vecāki bērnam bija tik svarīgi, ka viņus uztvēra kā vienu veselumu.

Pirmais brauciens uz Vāciju stažētiesKādas vērtības ģimenē esat gribējuši ieaudzināt saviem bērniem?

Viņus audzināju tāpat, kā tiku audzināta pati. Mācīju uz lietām skatīties reāli, lai saprastu, kas ir balts un kas — melns. Nečīkstēt par niekiem. Var jau būt, ka maniem bērniem nav īsti paveicies ar mammu. Apzinos, ka sasists celis notikuma brīdī bērnam šķiet lielākā traģēdija, bet es to ne vienmēr tā uztvēru, jo, piemēram, iepriekšējā dežūrā biju pieredzējusi, ka uz slimnīcu atved bērnu ar norautu roku. Pirmā reakcija bija dēlam vai meitai teikt: “Nu, ko tu čīksti!” Bet tad vajadzēja šai pirmajai reakcijai pārkāpt un iejusties bērna pārdzīvojumā. Kā svarīgu vērtību vienmēr esmu izcēlusi izglītību. Tā garantē plašākas iespējas, zināmu neatkarību. Liela vērtība ir ģimene un patiesi draugi. Būtisks ir arī materiālais nodrošinājums. Bet nauda nav laime, tā ir enerģijas avots.

Bērni nu jau pieauguši: meitai ir divdesmit trīs gadi, dēlam — deviņpadsmit. Manās un vīra pēdās neiet neviens no viņiem, medicīnu nav izvēlējušies. Meita ar ļoti labiem rezultātiem beidza Edinburgas Universitāti, kur apguva molekulāro ģenētiku. Dēls šogad beigs vidusskolu, viņa sapnis ir kļūt par arhitektu. Neesmu uzspiedusi, lai viņi kļūtu par mediķiem. Manuprāt, jādara tas, kas tiešām patīk. Kad dēls mācījās desmitajā klasē, kādu laiku nāca mazgāt grīdu operāciju blokā. Pēc tam, kad dēls nejauši ieraudzīja, kā es ar kolēģi reanimēju bērnu, man teica: “Mamma, es tam neesmu gatavs.”

Ar skolotāju Jozefu Holcki,  pie kura papildināja  zināšanas anestezioloģijā  Ķelnes klīnikā VācijāVai ir tā, ka, diendienā redzot, cik trausla ir dzīvība, ka nupat kāds bērns izgājis cauri ellei, izcietis ārprātīgas sāpes, ir kauns čīkstēt par dzīvi?

Bet par ko gan lai es raudu?! Man ir divi veseli un forši bērni, mājās, paldies Dievam, viss ir kārtībā. Vai man kreņķēties par to, ka no rokām izkrita tīkliņš un saplīsa olas? Tas būtu smieklīgi. Strādājot intensīvajā terapijā, ļoti labi iemācies sīkumus atšķirt no būtiskām lietām.

Nezinu, vai to var saukt par čīkstēšanu, bet man ir svarīgi skaļi izklāstīt problēmu, lai es pati sevi sadzirdētu. Tas man palīdz vieglāk rast risinājumu. Bet tā man nav raksturīga gaušanās: “Vai, viss tik slikti, tik slikti: www.vissslikti.lv!”

Pie kuriem piederat — kuri glāzi redz pa pusei pilnu vai pustukšu?

Situācijas ir dažādas, taču vienmēr cenšos piederēt tiem pirmajiem, kas redz pa pusei pilnu glāzi. Protams, gadās, ka dūša sakrīt papēžos, jo neesmu jau nekāda supersieviete, bet tad sapurinos un eju tālāk.

Profesionālās krīzes — vai gadījies piedzīvot, kad šķitis, ka esat piekususi no darba?

Šeit nav viegli strādāt, bet tādas profesionālās krīzes, kad būtu gribējusi iet prom no darba, man nav bijis. Un uz citu medicīnas jomu arī neesmu pārgājusi, esmu palikusi intensīvajā terapijā. Tiesa, vienubrīd — deviņdesmito gadu vidū — šķita, ka naudas ir par maz. Un bija jau arī, ne velti šā iemesla dēļ daudzi ārsti aizgāja strādāt uz farmācijas kompānijām.

Man ir fantastisks kolektīvs! Tādu, kāds ir Bērnu slimnīcas intensīvajā terapijā, var pameklēt. Mums visiem ieaudzināts, ka mazais pacients ir pirmajā vietā, bet viss cits pakārtots.

To, kāda esmu vadītāja, vajadzētu jautāt pārējai komandai, taču zinu, ka ļauju viņiem dzīvot un attīstīties. Mēs esam ļoti dažādi, un tas mūs notur kolosālā līdzsvarā.

Ko novērtējat kolēģos? Jaunie ārsti stāstījuši, ka jūs visi šeit esat ārsti ar lielo burtu, ļoti cilvēcīgi, dulli labā nozīmē...

Kolēģos novērtēju godīgumu, spēju būt iejūtīgiem pret pacientiem, pret darbabiedriem. Gatavību bērna labā veltīt visu enerģiju un zināšanas.

Kopā ar Dr. Rozenfeldu un Dr. Grīnbergu, sveicot profesoru Vanagu jubilejāKā audzināt, ievedat nodaļā jauno paaudzi? Kādas rakstura īpašības uzslavējat jaunajos ārstos?

Mums ir godīgas attiecības ar jaunajiem kolēģiem. Protams, viņi jāpaslavē par labi padarītu darbu, jāatbalsta un jārada iespēja izglītoties arī ārpus Latvijas.

Man ir liels prieks par jaunajiem kolēģiem Reini Balmahu, Ivaru Veģeri, Jāni Kolbergu, Ivetu Daukšti, Andu Zundāni, Vitu Pudāni, Valdi Skoteli un Juriju Bormatovu, kuri ar sirdi un dvēseli strādā šajā medicīnas jomā. Vairums no viņiem iesaistījušies datu pētīšanā. Tos ievadot kopīgā sistēmā, var redzēt, kā esam attīstījušies, kādā līmenī esam, salīdzinot ar Īriju un Lielbritāniju. Konkrētajā Picanet sistēmā esam trīs valstis, kas apkopo šos datus. Esmu lepna par rezultātiem, ko spēj sa-sniegt mūsu klīnika. Piemēram, rādītājs par pacienta atgriešanos reanimācijā četrdesmit astoņas stundas pēc tam, kad tur bijis, atbilst nullei. Pēdējā pusgadā šādu gadījumu nav bijis! Ja atklāti, man drusciņ ir skaudība, ka tad, kad mācījos, nebija tādu iespēju kā medicīnas studentiem un rezidentiem šodien. Nu, kaut vai plašā speciālā literatūra.

Vai intuīcijai intensīvajā terapijā ir vieta?

Vairāk sliecos teikt, ka nav vietas. Intuīcija var būt, bet ārsts nedrīkst ar to manipulēt. Paļaušanās uz to neliecina par profesionalitāti. Visam jābūt ar zinātniskiem pierādījumiem pamatotam un profesionāli paveiktam.

Atpūtas brīdis draugu dzimšanas dienas ballītē

Foto: Inese Austruma un no Artas Bārzdiņas albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada februāra numurā

Uz augšu ↑