Sāpes muguras lejasdaļā. Viena no visbiežākajām sūdzībām

Ārsta praksē nereti izskan sūdzības par muguras sāpēm. Tās ietekmē pacienta dzīves kvalitāti, funkcionālo stāvokli, darba spējas. [1] Muguras sāpes dzīves laikā pieredz 60—80 % cilvēku. [2]

Muguras sāpes ir arī liela sociāli ekonomiska problēma — viens no biežākajiem iemesliem darbnespējai un nepieciešamībai pēc rehabilitācijas ir tieši sāpes mugurā, [3] pieaug arī diagnostikas un ārstēšanas izmaksas. [4]

Visvairāk datu par muguras sāpēm atrodams tieši par sāpēm muguras lejasdaļā, tāpēc rakstā lielāku uzmanību pievērsīsim šai problēmai. Par vienu no pamatavotiem izmantotas Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras vadlīniju izstrādes darba grupas veidotās klīniskās vadlīnijas “Muguras lejas daļas sāpes primārajā veselības aprūpē”.

Neliels atgādinājums par anatomiju

Mugura ir ķermeņa mugurējā daļa, ko veido mugurkauls, muguras smadzenes, muskuļi, nervi, asinsvadi un āda. [5] Muguras pamatu veido skriemeļi — kakla, krūšu, jostas, krustu un astes daļas, pie muguras kaulainās daļas nosacīti var pieskaitīt arī iegurņa kaulu augšējās daļas, ribu proksimālās daļas un pat galvaskausa pamatni. [6] Muguras struktūrām sadarbojoties, iespējama ķermeņa noliekšanās un atliekšanās, noliekšanās uz sāniem, pagriešanās un apļošana. [5]

Ja muguru skata sagitāli, tad tai ir vairāki liekumi — kakla, krūšu, jostas un krustu. Primārie izliekumi vērsti uz mugurpusi un līdzinās embrija formai, pieaugušam indivīdam tie ir saglabāti krūšu un krustu reģionā, bet sekundārie izliekumi, kas ir vērsti uz priekšu, atrodas kakla un jostas daļā. Šāds izliekumu novietojums palīdz noturēt ķermeni cilvēkam raksturīgajā vertikālajā pozā. [6]

Epidemioloģija

Dzīves laikā muguras sāpes pieredz 60—80 % cilvēku, kakla daļas sāpes 20—70 %. [2] Gan akūtu, gan hronisku muguras sāpju izplatība ievērojami pieaug līdz ar vecumu, līdzīgā skaitā ietekmējot gan vīriešus, gan sievietes dažādās etniskajās rasēs. [7; 8] Tāpat pieaug šim jautājumam patērētās finanses, kā arī attēldiagnostikas izmeklējumi, injekciju, opiātu lietošanas un ķirurģisku operāciju biežums. [2; 8]

Tomēr, lai gan izdevumi pieaug, nav redzams uzlabojums pacientu veselības stāvokļa, funkcionālo spēju un darba ierobežojumu ziņā. [4; 9

Muguras sāpju iedalījums un cēloņi

Muguras sāpes pēc lokalizācijas var iedalīt:

  • cervikalģija (sāpes skausta apvidū);
  • torakalģija (sāpes no lāpstiņu augšējās malas līdz ribu loka apakšējai malai);
  • lumbalģija (sāpes muguras lejasdaļā).

Tā kā muguras sāpes mēdz izstarot arī plašākā zonā, pie muguras sāpēm var pieskaitīt arī sāpes, kas izstaro uz pleciem, augšdelmiem, galvu, pakausi, krūškurvja priekšpusi, gurniem, augšstilbu mugurējo daļu.

Muguras sāpes var iedalīt arī pēc ilguma:

  • ja sāpes ilgst mazāk par sešām nedēļām, tās tiek uzskatītas par akūtām;
  • ja ilgāk par sešām nedēļām, bet mazāk par 12, tad tās var saukt par subakūtām sāpēm;
  • ja sāpes ilgst vairāk nekā 12 nedēļas, tās jau tiek uzskatītas par hroniskām.

Muguras sāpes pēc patoģenētiskā mehānisma var iedalīt:

  • nespecifiskas jeb aksiālas muguras sāpes — mugurkaula struktūru deģeneratīvo pārmaiņu un muskuļu disbalansa izraisītas sāpes;
  • specifiskas sāpes;
  • muguras sāpes ar nervu sistēmas bojājumu;
  • atstarojošas viscerālās muguras sāpes. [1]

Nespecifiskas muguras sāpes

Visbiežākais muguras sāpju veids; tās nav saistītas ar nopietnu patoloģiju, nerada nervu sistēmas bojājumu. [10; 11]

Vairāk nekā 85 % no muguras sāpēm pagaidām tiek traktētas kā nespecifiskas, un šeit galvenie aspekti ir muskuļu disbalanss un deģeneratīvas izmaiņas mugurkaulā. [1; 10] Muskuļu disbalanss var rasties muskuļu pārslodzes dēļ, kas var būt arī kā atbildreakcija uz pārmaiņām mugurkaulā, kā arī stājas disbalansa dēļ (ieilgušas piespiedu pozas). [1]

Runājot par muguras sāpju cēloņiem, svarīgi atcerēties, ka tie bieži ir daudzfaktoru, bet īpaši nozīmīgi tieši nespecifisku sāpju kontekstā atcerēties par emocionālo, psiholoģisko un psihosociālo faktoru ietekmi, kurus rada muskuļu saspringums. [1; 10]Otrs nespecifisko muguras sāpju iemesls ir deģeneratīvas izmaiņas mugurkaula struktūrās — vienlaikus skar visus mugurkaula kustību segmenta elementus, un, lai gan sastopamas visās vecumgrupās, to izplatība pieaug līdz ar vecumu. [1] Pie deģeneratīvām izmaiņām pieskaita pārmaiņas starpskriemeļu diskos, starpskriemeļu locītavās (spondil-artroze), nostiprinošajās saitēs, muskuļu piestiprināšanās vietās (entezopātija), kā arī izmaiņas citos apkārtējos audos. [11]

Lielākajā daļā gadījumu nespecifiskas muguras sāpes norit akūti pēc kāda provocējoša faktora iedarbības un ir pašlimitējošas. Parasti uzlabojums sagaidāms pāris nedēļās, 82 % darbā atgriežas mēneša ietvaros. [12] Atkārtošanās iespējamība gada laikā ir 30—60 %, un lielā daļā gadījumu epizodes atkārtosies līdzīgā norises stilā kā sākotnējais notikums. [13]

Specifiskas muguras sāpes

Tās ir sāpes, ko izraisījusi slimība, piemēram, audzējs (0,7 % muguras sāpju gadījumu), kompresijas lūzums (4 %), spināla infekcija (0,01 %), ankilozējošais spondilīts 0,3—5 %, spināla stenoze (3 %), simptomātiska diska trūce (4 %), cauda equina jeb “zirgastes” sindroms 0,04 %. [10]

Specifisku sāpju sakarā nepieciešama atšķirīga pieeja un ārstēšana, svarīgi šo sāpju pazīmes pamanīt laikus gan pirmreizēju sāpju gadījumā, gan atkārtotu epizožu un hronisku sāpju gadījumā. [11]

Muguras sāpes ar nervu sistēmas bojājumu

Ja skarta nerva saknīte, jārunā par radikulopātiju — nerva saknītes disfunkciju. [10; 11] Saknīšu bojājums var veidoties dažādu iemeslu dēļ, piemēram, diska trūces, spinālas stenozes dēļ. Saknīšu bojājumu diska trūces dēļ novēro 2—3 % no pieaugušo populācijas, pārliecinošs vairākums simptomātisko diska trūču lokalizējas L4/L5 un L5/S1 starpskriemeļu līmenī. [11]

Jāatceras, ka muguras sāpes var izraisīt kairinājums vai bojājums ārpus muguras audiem.

Atstarotas viscerālās muguras sāpes

Viscerosensorisko refleksu ceļā vai tieši no skartā orgāna var būt pankreatīta, nefrīta vai nierakmeņu kolikas, stenokardijas, miokarda infarkta, mazā iegurņa, aortas aneirismas un arī citu orgānu slimību gadījumā. Šo sāpju cēloni var atrast un pierādīt rūpīgi ievāktas anamnēzes, fizikālās izmeklēšanas, laboratorisko un citu izmeklējumu veikšanas ceļā. [1; 11]

Izmeklēšana un diagnostika

Lai izslēgtu specifiska sāpju cēloņa iespējamību un noteiktu nervu sistēmas bojājumu, diagnostikā svarīga fokusēta anamnēze un fizikālā izmeklēšana, sūdzību izvērtēšana (ņemot vērā arī psihosociālos faktorus), uzmanība jāpievērš brīdinošajiem jeb t.s. sarkano karogu simptomiem un nepieciešamības gadījumā jāizmanto attēldiagnostikas metodes. [10; 11; 14]

Anamnēze un klīniskās izpausmes

Muguras sāpju klīnisko raksturojumu atklāj sāpju lokalizācija, ilgums, intensitāte, sāpju raksturs, to norise un attīstība, muguras sāpes anamnēzē un to raksturojums (paasinājumu biežums, to ilgums, atbilde uz ārstēšanu un iznākums), agrāk veiktās muguras operācijas un to iznākums. [1; 14]

Sāpju intensitāti var novērtēt gan ar vizuālo analogu skalas palīdzību (10 cm garš nogrieznis, “0” atbilst stāvoklim, kad sāpju nav, bet beigu punkts apzīmē visstiprākās sāpes, kādas vien var iedomāties), gan ar numerisko analogu skalu pēc 10 ballu skaitliskās skalas (vājas, maz izteiktas sāpes: 1—3 balles; mērenas, vidēji izteiktas sāpes: 4—6 balles; izteiktas, stipras sāpes: 7—10 balles).

Muguras sāpes visbiežāk ir trulas, velkošas, reizēm asas vai šaujošas. Šeit būtiski atcerēties, ka nespecifiskas sāpes bieži provocē kāds fizikāls faktors (piemēram, smagumu nepareiza pacelšana, ilgstoša piespiedu poza, atrašanās caurvējā).

Ja skarta nerva saknīte, tai raksturīgs sāpju izstarojums konkrētās saknītes inervācijas (dermatoma) zonā. Var būt tirpšanas, salšanas, dedzināšanas sajūta, kājas muskuļu vājums, nespēks; simptomi var saglabāties ilgāk par 3—4 nedēļām. Šādas sāpes provocē kājas pacelšana un iztaisnošana.

Ja ir “zirgastes” jeb cauda equina bojājums, kas ir gana rets, bet akūts sindroms, tad var būt urīna retence vai inkontinence, radikulāras sāpes kājās, pacients var nespēt nostāties uz papēža (“krītošā” pēda, vājums pēdas ekstensoru muskuļos), pavājināti cīpslu refleksi, zarnu darbības traucējumi, nejutīgums starpenes rajonā. Šā sindroma gadījumā nepieciešama steidzama ķirurģiska konsultācija.

Spināla bojājuma gadījumā var būt periodisks kāju vājums un sāpju pastiprināšanās (ar izstarojumu uz kājām) slodzes laikā — spināla klaudikācija; pacients var atzīmēt, ka sāpes mazinās apsēžoties, var būt sūdzības par progresējošu parēzi un gaitas traucējumiem, kā arī pavājinātu jutību kājās. [11; 14]

Anamnēzes ievākšanas procesā uzmanība būtu jāpievērš arī psihosociālajiem faktoriem, jo tie ietekmē sāpju pāreju hroniskā formā. [10] Visbiežākie faktori ir nomākts garastāvoklis (piemēram, bailes, neticība labvēlīgam iznākumam, depresija), somatizācija, trauksme, atkarības, pārmaiņas un liela slodze darbā, ģimenes un sadzīves apstākļi, finansiālas problēmas un citi. [11]

Brīdinošie simptomi

Lai izslēgtu potenciāli bīstamas slimības (spinālu infekciju, spinālu audzēju, mugurkaula traumu, mugurkaula destrukciju un patoloģisku lūzumu, sistēmisku slimību, iekaisīgu spondiloartrītu), laikus jāpamana “sarkanā karoga” simptomi.

Par iespējamu spinālu infekciju var liecināt:

  • bez cita redzama iemesla paaugstināta ķermeņa temperatūra virs 38 grādiem, kura ilgst vairāk par 48 stundām, kā arī drudža epizodes iepriekš;
  • pašlaik noritoša (vai nesenā pagātnē bijusi) elpceļu vai urīnceļu infekcija, kā arī imūnsupresija;
  • nesen veikta lumbālpunkcija, spināla anestēzija, blokādes u.tml.;
  • ziņas par to, ka pacients i/v lieto vai lietojis narkotikas;
  • iekaisīgie rādītāji izmainīti bez cita zināma iemesla.

Spināla audzēja riska faktori ir vecums virs 50 gadiem, neizskaidrojams svara zudums pēdējos sešos mēnešos, pacienta stāvokļa nemainīšanās 4—6 nedēļas (par spīti terapijai), kā arī iepriekš bijis audzējs. Visvairāk šo risku ietekmē audzējs anamnēzē (spināla audzēja varbūtību palielina līdz 9 %). Katrs no šiem riska faktoriem atsevišķi audzēja varbūtību palielina tikai par 1,2 %.

Par mugurkaula traumu var liecināt spēcīgs trieciens, kritiens vai atsitiens anamnēzē. Par iespējamu patoloģisku kompresijas lūzumu (mugurkaula destrukciju) jādomā gados vecākiem cilvēkiem, zināmas osteoporozes gadījumā, arī tad, ja pacients kāda iemesla dēļ lieto kortikosteroīdus, vēl jāpatur prātā metastātiska lūzuma risks, ja ir aizdomas par audzēja iespējamību.

Par cauda equina bojājumu noteikti jāaizdomājas gadījumos, kad pacientam konstatēta urīna retence, jo šā bojājuma gadījumā tas ir visbiežākais simptoms. Protams, jāatceras par pārējām šā bojājuma izpausmēm, kas minētas iepriekš.

Lai nepalaistu garām sistēmisku slimību, ankilozējošo spondilītu, jāpievērš uzmanība, ja muguras sāpes ir pacientiem līdz 40 gadu vecumam, kuriem vērojams rīta stīvums, mošanās naktīs no sāpēm, ir ievērojams kustību ierobežojums jostas daļā un/vai pakāpenisks muguras sāpju sākums un hroniska norise, kā arī sūdzības nereti mazinās kustoties. Šādiem pacientiem var būt iepriekš zināms perifēro vai sakroileālo locītavu bojājums, var būt arī citi bojājumi (šobrīd noritoši vai anamnēzē) — varavīksnenes iekaisums (irīts), resnās zarnas iekaisums (kolīts) un ādas izmaiņas. [11; 14]

Muguras sāpju iemesls var būt arī viscerālas slimības, tāpēc jāizvērtē, vai pacientam nav kādas jau zināmas slimības paasinājums (piemēram, nierakmeņu slimība, pankreatīts, holecistīts, hroniskas iekaisīgas mazā iegurņa slimības, aortas aneirisma, sirds slimības, plaušu slimības utt.) vai kādas citas sūdzības apskates brīdī (piemēram, drudzis, slikta dūša, sāpīga urinācija un tamlīdzīgi). [11]

Fizikālā izmeklēšana

Izmeklēšanas gaitā jāapskata mugura, jānovērtē stāja un gaita, jāveic muguras audu palpācija, jāizvērtē mugurkaula kustību apjoms un kāju locītavu stāvoklis. Lai izvērtētu nervu sistēmas iespējamo bojājumu, jāpārbauda kājas muskuļu spēks un refleksi, jānosaka jušanas traucējumi un jāizvērtē nervu un saknīšu iestiepšanas simptomi. Par saknīšu bojājumu var liecināt samazināts muskuļu spēks un pavājināti refleksi (tie var arī izzust), pozitīvi saknīšu iestiepšanas simptomi un tipiskie saknīšu bojājuma simptomi. [11; 14]

Viens no visbiežāk izmantotajiem fizikālās izmeklēšanas testiem muguras lejasdaļas sāpju gadījumā ir Lasega tests (viens no saknīšu iestiepuma testiem), ko patiesībā aprakstījis viņa students un paralēli studējuši vairāki citi ārsti, tāpēc ir zināmi vairāki līdzīgi vai papildinoši testi.

Lasega simptoms var būt pozitīvs apakšējo jostas un augšējo sakrālo saknīšu bojājuma gadījumā. Lasega testu veic divos soļos. Pirmā daļa ir taisnas kājas pasīva celšana uz augšu, otrā — tiek atkārtota kājas pasīva pacelšana, saliecot to ceļa locītavā. Ja simptoms pozitīvs, pirmā soļa ietvaros novēro sāpes mugurā un/vai kājā, bet, veicot otro soli, sāpju nav.

Krustotais Lasega tests tiek veikts līdzīgi: pasīvi tiek celta kāja pusē, kurā nav sāpju, un tas provocē sāpes otrā kājā jeb skartajā pusē. [15] Lasega testam ir augsts jutīgums (91 %), bet zems specifiskums (26 %) diska trūces gadījumos, toties krustotajam Lasega testam ir augsts specifiskums (88 %), bet zems jutīgums (29 %). [11; 15]

Pie fizikālās izmeklēšanas interesanti pieminēt Vedela pazīmes (Waddell’s signs), ko 1980. gadā aprakstījis skotu ortopēds un profesors Gordons Vedels. Šīs pazīmes var kalpot kā norādes par neorganisku jeb psiholoģisku sāpju komponentu. To pamatā ir piecas kategorijas: jutības testi (virspusējs un difūzs jutīgums, kas nav saistīts ar kādu konkrētu anatomisku struktūru), simulācijas testi (kustības, kas provocē sāpes, lai gan pati kustība skartajā vietā nemaz nenotiek; piemēram, paralēli veicot pasīvu rotāciju iegurnī un plecu daļā, pacients atzīmē sāpes), testi ar uzmanības novēršanu (iepriekš pozitīvo testu pārbaude, novēršot pacienta uzmanību), reģionālas izmaiņas (reģionālas jutības izmaiņas, kas neatbilst neiroanatomijai) un pārmērīgas reakcijas (subjektīvas izpausmes uz izmeklēšanu, ko pacients pauž verbāli, ar mīmikas palīdzību u.tml.). [16]

Vairāku pozitīvu pazīmju gadījumā var domāt par psiholoģisko komponentu iesaisti sāpju epizodē, bet šīs pazīmes nav lietderīgas, lai paredzētu pacienta spēju atgriezties darbā vai lai novērtētu rehabilitācijas efektu, kā arī neizslēdz organisku bojājumu. Agrāk šīs pazīmes tika asociētas ar pacienta izlikšanos, psiholoģisku distresu, netipiskām slimības un/vai sāpju izpausmēm, somatisko iesaisti, bet šobrīd šo pazīmju interpretācija ir daudznozīmīga. [17]

Jau minēts, ka vairākums simptomātisko diska trūču lokalizējas L4/L5 un L5/S1 starpskriemeļu līmenī.

  • Ja bojāta L4 saknīte, tad sāpes izstaro pa augšstilba priekšējo un apakšstilba iekšējo virsmu, jušanas traucējumus var novērot apakšstilba un pēdas mediālajā virsmā, ceļa jeb patellārais reflekss var būt pavājināts vai iztrūkt.
  • Ja bojāta L5 saknīte, tad sāpes izstaro un jušanas traucējumus novēro apakšstilba ārējā, pēdas un 1.—2. pirksta dorsālajā virsmā, var novērot pēdas un/vai īkšķa dorsālās fleksijas vājumu.
  • Ja bojāta S1 saknīte, tad sāpes izstaro un jušanas traucējumus novēro apakšstilba mugurējā un pēdas laterālajā virsmā, Ahileja reflekss ir pavājināts vai iztrūkst; veicot pēdas un/vai īkšķa plantāro fleksiju, var būt vērojams motorisks vājums. [11, 14]

Sāpju izstarojums un jušanas traucējumi attiecīgo nervu saknīšu bojājuma gadījumā [11]Motoriskais vājums, tā pārbaudes veidi un refleksu izmaiņas attiecīgo nervu saknīšu bojājuma gadījumā [11; 14]Vizuāli L4, L5, S1 saknīšu bojājuma izpausmes var skatīt 1. attēlā, bet tabulā apkopots tas, kā šo saknīšu bojājums ietekmē motoriskās spējas, kā to pārbaudīt un kādi refleksi ir izmainīti.

Papildu izmeklējumi

Pacienti, kam šī ir pirmā nespecifisku sāpju epizode, uz radioloģiskiem un citiem izmeklējumiem nav jānosūta. Radioloģiskie un citi izmeklējumi, sijājošās asins un urīna analīzes būtu jāveic tad, ja pacientam ir izteikts vai progresējošs neiroloģisks deficīts, ir aizdomas par specifisku cēloni, kā arī tad, ja norise pat terapijas fonā ir ilgāka par sešām nedēļām vai ja ir kādi citi brīdinošie simptomi. [11; 14; 18] Sīkāka izmeklēšana bez klīniska pamatojuma precizēs diagnozi, bet var ietekmēt pacienta uzmanības fiksēšanu uz viņa stāvokli (diagnozi) un sāpju pāreju hroniskā formā. [3]

Mugurkaula rentgenogrammu AP un LL projekcijās lietderīgi veikt gadījumā, ja ir aizdomas par kompresijas lūzumu, bet netiek uzskatīta par lietderīgu nespecifisku sāpju gadījumā, kā arī tad, ja sāpes ieilgušas vai pārgājušas hroniskā formā. Ja indicēta radioloģiska izmeklēšana, ieteicams veikt magnētiskās rezonanses (izvēles metode) vai kvalitatīvu datortomogrāfijas izmeklējumu. Kā papildu diagnostiskas metodes atsevišķos gadījumos var izmantot neirofizioloģiskās izmeklēšanas metodes (neirogrāfiju, elektromiogrāfiju). [11; 18]

Algoritms muguras lejasdaļas sāpju gadījumā [11]Algoritms muguras lejasdaļas sāpju pārvaldībai apkopots 2. attēlā.

Ārstēšana

Pacientam, kam ir primāras nespecifiskas sāpes muguras lejasdaļā un nav brīdinošo simptomu, jāpaskaidro šādu sāpju rašanās iemesli un slimības raksturs, jāiesaka turpināt ikdienas gaitas, ierobežojot tikai lielu fizisku slodzi.

Ne mazāk svarīgi pacientam paskaidrot, ka muguras sāpes ir ļoti bieži sastopamas un ka stāvoklis parasti uzlabojas ātri. Šādām sāpēm gultas režīms nepieciešams tikai tad, ja sāpes ir ļoti izteiktas. Turklāt šādu režīmu vēlams ievērot tikai pāris dienu, jo ilgāks gultas režīms vien pagarina darbnespējas ilgumu.

Lokālai terapijai pirmajās dienās (2—3) var lietot dažādus gelus un ziedes, vēlāk turpināt ar siltuma aplikatoriem, masāžām u.tml., no aukstuma aplikatoriem gan būtu vēlams atturēties. No farmakoterapijas līdzekļiem var izrakstīt paracetamolu, nesteroīdos pretiekaisuma un analgētiskos līdzekļus, kā izvēles līdzekļus var lietot miorelaksantus. Jāuzmanās ar opioīdu lietošanu: tikai 1—2 nedēļas un nelielā devā gadījumos, ja sāpes ir ļoti stipras un ja paracetamols un pretiekaisuma līdzekļi nelīdz. [11; 14; 18] Lai samazinātu sāpju atkārtošanās iespējamību, jāveic vingrinājumi, ko sākotnēji var apgūt un veikt fizioterapeita uzraudzībā, bet turpināt patstāvīgi. Jāpiemin, ka akūtu sāpju gadījumā nav rekomendējama muguras trakcija (vilkšana vai stiepšana). [14]

Gadījumos, kad tiek novēroti neiroloģiskie simptomi un/vai sāpes saglabājas ilgāk par sešām nedēļām (terapijas fonā), kā arī gadījumā, kad parādās vai progresē neiromuskulārā deficīta simptomi vai vēro atipiskas hroniskas sāpes kājās, indicēta neirologa konsultācija. Nepieciešamības gadījumā pacienta ārstēšanā jāiesaista arī citi speciālisti: neiroķirurgs, traumatologs, ortopēds, algologs, psihiatrs vai psihoterapeits, hematologs un citi. [11]

Ja muguras sāpes ieilgušas vairāk par sešām nedēļām vai tās nemainās, vai ārstēšanas fonā pat progresē, tas uzskatāms kā brīdinājums, lai pārskatītu izmeklējumus, riska faktorus un diagnozi. Ja tomēr arī pēc atkārtotas izvērtēšanas neatklājas brīdinoši simptomi, uzsākama t.s. specializētā spinālā terapija. Šādos gadījumos vēlams ar pacientu pārrunāt fizisko aktivitāšu pielāgošanu aktuālajam stāvoklim, izskaidrot iespējamos ārstēšanas variantus un ieteicams veikt fizikālo un rehabilitācijas terapiju speciālista uzraudzībā, apsvērt ergoterapeita konsultāciju. Vēlams pārskatīt farmakoterapiju un sadarbībā ar speciālistiem to vajadzības gadījumā papildināt. Ieteicams apsvērt blokādes, algologa, psihiatra un/vai psihoterapeita konsultācijas nepieciešamību. Procesa uzraudzībai svarīga ir rezultātu kontrole reizi 1—3 nedēļās (pie speciālista vai ģimenes ārsta). [11; 14; 18]

Ja ir norādes par nervu sistēmas bojājumu, jau 1. nedēļā vēlama neirologa konsultācija un jāveic padziļinātāka klīniskā izvērtēšana (laboratoriskie izmeklējumi, attēldiagnostika). Ja pacientam ir saknīšu sāpju sindroms, fizisko aktivitāti vēlams ierobežot nedaudz vairāk kā nespecifisku muguras sāpju gadījumā un kāpināt pakāpeniski. Farmakoterapija līdzīga kā nespecifisku sāpju gadījumā, taču biežāk izvēlas neiropātisko sāpju līdzekļus — antidepresantus un antikonvulsantus. Šeit jāpiemin, ka, lai gan gabapentīnu (antikonvulsantu) muguras sāpju ārstēšanā izmanto gana bieži, šobrīd trūkt augsta līmeņa pierādījumu par tā efektivitāti radikulāru muguras sāpju gadījumā, arī par citiem antikonvulsantiem nav pietiekami daudz pētījumu. [11; 19] Pārējo terapiju (lokālo, fizikālo, rehabilitāciju, blokādes) vēlams sākt jau slimības sākumā. Šādu sāpju gadījumā kontroles vizītes vēlamas pie tā paša neirologa, kas terapijas procesu sācis, un sākumā kontroles vizītes vēlamas ik pēc nedēļas. [11]

Ja, uzklausot un izmeklējot pacientu, atklājas brīdinošie simptomi, jāveic padziļinātāka izmeklēšana un jālemj par stacionēšanu. Ja rodas aizdomas par spinālu infekciju, traumu vai destruktīvu lūzumu, “zirgastes” sindromu vai muguras smadzeņu bojājumu, pacients ir jāstacionē. Citos gadījumos tālākā taktika jārisina individuāli. [11]

Noslēgumā

Jāatceras (un par to jāinformē arī pacients), ka akūtu nespecifisku muguras lejasdaļas sāpju prognoze ir labvēlīga un būtisku uzlabojumu lielākā daļa jūt jau pēc dažām nedēļām.

KOPSAVILKUMS

  • Dzīves laikā muguras sāpes pieredz 60—80 % cilvēku, kakla daļas sāpes 20—70 %.
  • Visbiežākais muguras sāpju veids ir nespecifiskas sāpes mugurā, kas nav saistītas ar nopietnu patoloģiju.
  • Specifiskas muguras sāpes izraisījusi slimība: audzējs, kompresijas lūzums, spināla infekcija vai citi iemesli.
  • Lai nepalaistu garām bīstamus sāpju iemeslus, jāatpazīst “sarkanā karoga” simptomi, pacients pareizi jāizmeklē, izvairoties no pārāk detalizētas izmeklēšanas bez klīniska pamatojuma.
  • Ārstēšanas princips nespecifiskām sāpēm mugurā ir fiziskas slodzes īslaicīga ierobežošana, simptomātiska terapija, fizioterapija.

_____________________________________

Literatūra

  1. Logina I, Ancāne G, Andersone D, Arons M, Bērziņš J, Evansa I, Golubovska I, Hāznere I, Iļķēns G, Jēgere D, Kalējs O, Kokare I, Lietuvietis E, Māliņa M, Mednieks J, Miščuks A, Paņihins I, Rezeberga D, Sevastjanova M, Smiltens I, Sondore A, Sosārs V, Strēlnieks A, Suhorukovs O, Šmite D, Tolmanis I, Vanags I, Vasiļevskis E, Vētra A. Sāpes. Profesores I. Loginas redakcijā. SIA Medicīniskais apgāds. Rīga, 2013: 130–154.
  2. Patricia L. Sinnott, Sharon K. Dally, Jodie Trafton, et al. Trends in diagnosis of painful neck and back conditions, 2002 to 2011. Medicine (Baltimore), 2017; 96(20): e6691.
  3. Jean–François Chenot, Bernhard Greitemann, Bernd Kladny, Frank Petzke, et al. Non–Specific Low Back Pain. Dtsch Arztebl Int, 2017; 114(51–52): 883–890.
  4. Brook I. Martin, Richard A. Deyo, Sohail K. Mirza, et al. Expenditures and Health Status Among Adults With Back and Neck Problems. JAMA, 2008; 299(6): 656–664.
  5. Gregory Cramer, Susan Darby. Basic and Clinical Anatomy of the Spine, Spinal Cord, and ANS. 2nd Edition. Mosby, 2005: 18–38.
  6. Richard Drake, A. Wayne Vogl, Adam W. M. Mitchell. Gray’s Anatomy for Students E–Book. Third edition. Churchill Livingstone, 2015: 111–116.
  7. Massimo Allegri, Silvana Montella, Fabiana Salici, et al. Mechanisms of low back pain: a guide for diagnosis and therapy. F1000Res. 2016; 5: F1000 Faculty Rev–1530.
  8. Janet K. Freburger, George M. Holmes, Robert P. Agans, et al. The Rising Prevalence of Chronic Low Back Pain. Arch Intern Med, 2009; 169(3): 251–258.
  9. Richard A. Deyo, Sohail K. Mirza, Judith A. Turner, and Brook I. Martin. Overtreating Chronic Back Pain: Time to Back Off? J Am Board Fam Med, 2009; 22(1): 62–68.
  10. Chou R, Qaseem A, Snow V, et al. Clinical Efficacy Assessment Subcommittee of the American College of Physicians; American College of Physicians; American Pain Society Low Back Pain Guidelines Panel. Diagnosis and treatment of low back pain: a joint clinical practice guideline from the American College of Physicians and the American Pain Society. Ann Intern Med, 2007; 147(7): 478–491.
  11. Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras vadlīniju izstrādes darba grupa. Klīniskās vadlīnijas “Muguras lejas daļas sāpes primārajā veselības aprūpē”. Rīga, 2016. http://www.vmnvd.gov.lv/uploads/files/56d5aa6fe5f22.pdf
  12. Pengel LH, Herbert RD, Maher CG, Refshauge KM. Acute low back pain: systematic review of its prognosis. BMJ, 2003; 327(7410): 323.
  13. Hayden JA, Dunn KM, van der Windt DA, Shaw WS. What is the prognosis of back pain? Best Pract Res Clin Rheumatol, 2010; 24(2): 167–179.
  14. Work group. Health Care Guideline: Adult Acute and Subacute Low Back Pain 2012. Institute for Clinical systems improvement 2012. Released in January 2012 for 15th Edition.
  15. Surendra Umesh Kamath and Shaila Surendra Kamath . Lasègue’s Sign. J Clin Diagn Res, 2017; 11(5): RG01–RG02.
  16. Waddell G, McCulloch JA, Kummel E, Venner RM. Nonorganic physical signs in low–back pain. Spine (Phila Pa 1976), 1980; 5(2): 117–125.
  17. Fishbain DA, Cole B, Cutler RB, et al. A structured evidence–based review on the meaning of nonorganic physical signs: Waddell signs. Pain Med, 2003; 4(2): 141–181.
  18. Savigny P, Kuntze S, Watson P, et al. Low Back Pain: early management of persistent non–specific low back pain. Full guidelines. London: National Collaborating Centre for Primary Care and Royal College of General Practitioners, 2009.
  19. J. Hampton Atkinson, Mark A. Slater, Edmund V. Capparelli, et al. A randomized controlled trial of gabapentin for chronic low back pain with and without a radiating component. Pain, 2016; 157(7): 1499–1507.
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Plašais antibiotiku spektrs. Kā izvēlēties?

    Šā gada 16.—20. novembrī Eiropā tiek atzīmēta Antibiotiku diena, aktualizējot jautājumus par antibiotiku lietošanu ikdienas praksē un uzsverot mikroorganismu rezistenci pret lietotajām antibiotikām. Lasīt visu

  • Saistošā vitaminoloģija. III daļa: D vitamīns

    Izpētes līderis no vitamīniem neapšaubāmi ir D vitamīns, kurš ietekmē vairākus organisma fizioloģiskos procesus vai ir tajos iesaistīts. Ja sistēmiskos datubāzes MedLine pārskatos ievada atslēgvārdu “vitamin D”, par 2018. gadu parādās 252 dažādi pētījumi un pārskati! Lasīt visu

  • 1. tipa cukura diabēts

    Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka 2017. gadā Latvijā bijuši 4283 pirmā tipa cukura diabēta (CD) pacienti. Kaut arī šie dati varētu nešķist ievērojami, jāņem vērā divi aspekti. Pirmais — 1. tipa CD ir jaunu, darbspējīgu cilvēku slimība, kas parasti diagnosticēta no bērna kājas un kas visu mūžu ietekmē dzīves kvalitāti, otrais — nekontrolētas slimības gadījumā komplikācijas ir ļoti nopietnas un dzīvībai bīstamas. Lasīt visu