Blomes pagasta dvēsele

Smiltenes novadā, pašā Blomes sirdī, vienā ēkā ar pagasta pārvaldi iekārtotas glītas un mājīgas telpas, kur pacientus pieņem feldšere LAIMA GARKLĀVA. Blomēnieši viņu sauc par pagasta dvēseli. Bet kāda izskatās lauku cilvēku veselības aprūpe feldšerītes acīm? Par ikdienu Laima stāsta sirsnīgi, sulīgi un ar humoru.

Laima Garklāva 2014. gadā saņēma balvu Latvijas Lepnums, viņa ir arī viena no žurnāla 36,6 konkursa Mana feldšerīte laureātēm, taču par visaugstāko novērtējumu uzskata cilvēku uzticēšanos.

“Tikai nesarakstiet par mani slavas dziesmas,” sarunas sākumā saka Laima, un pēc brīža seko stāsts par kādu īpašu dāvanu — krūzīti ar uzrakstu “Esmu blomēnietis”.

“Blomēnieši nav viegla tauta, kas visus uzreiz pieņem. Tas jāizpelnās,” feldšere atceras pirmos darba gadus Blomē, kad ne viens vien pacients no viņas devies taisnā ceļā pie kāda no kolēģiem, lai pārliecinātos, ka tam, ko saka jauniņā, patiešām var ticēt. “Protams, ar laiku tas pārgāja. Bet tā līdz sirds dziļumiem to, ka esmu pieņemta, izjutu, kad pagasta vadība man uzdāvināja šo krūzīti. Tad Blomē biju nostrādājusi divdesmit divus gadus. Šis man ir augstākais novērtējums!”

Laima Garklāva ir feldšere jau četrdesmit gadu. “Pirmā darbavieta bija Plāņu feldšerpunkts. Atnācu kā tikko no skolas sola izkāpis “jauns gurķis”. Sāku strādāt 1. aprīlī. 2. aprīlī nomira gadu vecs bērns no kādas sociālā riska ģimenes. Rajona pediatrs, kurš visu kontrolēja, negrasījās tajā visā iedziļināties. Rājiens! Par neko! Taču pacienti gan tur bija ļoti sirsnīgi. Zināms pārbaudījums bija vienīgi no cietuma iznākušie krievi. Tad vēl ar krievu valodu biju jūs, bet ātri iemācījos.

No pirmajiem darba gadiem spilgti atmiņā palikusi arī kāda 82 gadus veca tante, kas atnāca pie manis un paziņoja, ka ir stāvoklī... Viņai esot jauns čoms. Pirmajā brīdī apmulsu. Bet, protams, ātri vien noskaidrojās, ka čomam prātā tikai tantes manta, bet tantei bija nopietni garīgās veselības traucējumi.”

Medskolas laiks

Par profesijas izvēli Laimai lielā mērā jāpateicas vecmāmiņai, kas daudz slimojusi. “Feldšeris teica: apnicis pie viņas vienmēr braukt! Un tā es špricēju vecmāmiņai muskulī. Pēc pamatskolas nolēmu, ka iešu uz Rīgas 2. medskolu. Mamma sākumā negribēja tik tālu laist, bet laikam jau pēc dabas esmu urdītājs: ja kāds kaut ko aizliedz, tad izdarīšu par spīti!

Eksāmenus noliku, bet bija ļoti liela konkurence. Pēc rezultātiem domāju, ka vajadzētu būt iekšā, bet aizeju pie ziņojumu dēļa — un manis nav! Beigās noskaidrojās, ka sekretāre, kas bija krievu tautības, pārrakstījusies: Oinases vietā uzrakstījusi Ainase. Meklēju pie uzvārdiem, kas sākas ar “O”, bet biju sarakstā pati pirmā. Mācības iesākām četrdesmit pieci jaunieši, pabeidzām piecpadsmit. Skolā bija stingra disciplīna. Uz nodarbībām vienmēr vajadzēja ierasties iestērķelētās cepurītēs, baltos priekšautiņus un apkaklītēs. Ja stērķeli piešāvi par daudz vai par maz, viss bija jāsāk no gala. Arī mācībās nevienam nekādas atlaides nedeva. Slodze bija liela, jo reizē ar profesiju gribēju iegūt arī vidējo izglītību.

Par moderniem mācību līdzekļu, kādus jaunieši izmanto tagad, varējām vien sapņot. Mums pretī bija tikai dzīvi cilvēki. Kurš gan gribēja, lai viņu baksta! Atceroties, kādas tolaik bija adatas, es arī diez vai gribētu.”

Blomē ierīko sociālās palīdzības istabu

“Divus gadus nostrādājusi Plāņos, aizgāju dekrēta atvaļinājumā. Pēc tam mani nosūtīja uz Blomi. Darba telpas atradās muižas pils otrajā stāvā. Uz tām jāiet pa garu, tumšu gaiteni. Man tur nepatika. Pēc desmit gadiem pārcēlos uz Madarām, dzīvoklīti daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā ar šauru uzgaidāmo telpu, nelielu kabinetu un virtuvīti. Pacientu bija daudz vairāk nekā šodien. Brīžiem uzgaidāmajā telpā īsts biezoknis. Cilvēki cits uz citu šņāca, jo katrs uzskatīja, ka viņš ir visslimākais un sēdvieta pienākas tieši viņam.

2011. gada augustā pārnācu uz pagasta pārvaldes ēku. Ar pašvaldības un Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu ierīkojām sociālās palīdzības istabu ar duškabīni, veļas mazgājamo mašīnu un lietotām drēbēm.

Saņemt drēbes un izmazgāt veļu cilvēki varēja arī Madarās. Tolaik ļaudis bija trūcīgāki un priecājās par visu. Tagad reizēm negrib ņemt labu apģērbu, jo tam notrūkusi poga vai biksēm jāatšuj gali. Esam kļuvuši izvēlīgāki.

Sākumā daudzi kautrējās nākt drēbes mazgāt, bet tagad izdevies iedrošināt. Katram dzīve var apmest kūleni, un trūkumam nevajadzētu būt iemeslam, lai cilvēks noslēgtos un vairs neietu laukā no mājas.”

Blomēnieši stāsta: ja kāda vajadzība, pasaka Laimītei — un viss atrisinās. “Tā jau gluži nav! Bet bieži esmu pirmā, pie kuras cilvēki atnāk, un runājoties uzzinu: tam bērniņam vajag ratiņus, tam — gultiņu. Vecajiem cilvēkiem bieži nepieciešami palagi. Nu jau ir diezgan daudz arī tādu, kas pēc tam, kad dzīvē pārvarējuši grūtāku periodu, gatavi palīdzēt citiem. Viņi piezvana: man ir lieks tas un tas, tev vajag? Tā cits citam palīdzam.”

Bērniem bija jābūt patstāvīgiem

Lai gan feldšere Laima Garklāva tik daudz laika veltījusi pacientiem, viņa izaudzinājusi četrus bērnus. Nu Liene, Lauris, Līga un Jancis katrs savā dzīvē un sagaidīti pirmie mazbērniņi. Vecākā meita dzīvo un strādā par laboratorijas vadītāju Vācijā, Lauris darbojas kokapstrādes jomā Smiltenē, Līga ir lietvede Anglijā, bet Jancis dzīvo Rīgā un ir būvstrādnieks. “Kamēr viņi visi bija maziņi, ļoti daudz palīdzēja mani vecāki. Taču arī bērni paši bija patstāvīgi. Cits citam palīdzēja. Dzīvojām Cērtenē, no skolas līdz mājām bija labs gabaliņš. Bet neviens nečīkstēja, lai ved ar mašīnu. Pārnākuši no skolas, uzreiz izmācījās, paveica tos darbiņus, kas katram tolaik bija uzticēti, un tad gan darīja, ko gribēja. Vienam ar mācībām gāja vieglāk, otram grūtāk, bet visi centās. Nebija tā, ka kāds gaidītu, lai sēžu blakus un pārbaudu katru soli.”

Kabinets pagasta priekšnieka “apartamentos”

Vietā, kur Laima Garklāva tagad pieņem pacientus, kādreiz bijis pagasta priekšnieka kabinets, kur feldšeri padomju laikā saukti “pie bikts”. “Regulāri vajadzēja atskaitīties par slaucēju saslimšanām, darbaļaužu traumām un to cēloņiem. Katrai kaitei — pretī stulbs raksts.

Vienā šādā reizē pagasta priekšnieks un Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas dakteris Jānis Krūmals man jautāja arī par to, kā domāju attīstīt feldšerpunktu, kādas nākotnē redzu pacientu pieņemšanas telpas, kur tām vajadzētu atrasties. Nezinu, kas mani tajā brīdī dīdīja aiz mēles, bet, daudz nedomājot, atbildēju: ideāla vieta būtu šie kabineti! Tagad, to visu pārdomājot, jāsecina, ka viss runātais agri vai vēlu piepildās...”

Pie pagasta pārvaldes durvīm zied Laimas stādītās un lolotās puķes. “Cilvēkam vajag arī ko skaistu, lai piepildītu dvēselīti! Ar gaudošanu vien neko nepanāksi!” uzskata feldšere. Dārza darbi ir viņas vaļasprieks, jo tad dienā sakrātais smagums paliek zemē, domas sakārtojas un reizē ir arī liels prieks un gandarījums, ka viss aug griezdamies. Laima pati izaudzē gan kartupeļus un tomātus, gan gurķus un kāpostus.

Ziemā viņa “baterijas uzlādē” adot. Taču Blomes pagasta feldšere nepieder medicīnas darbiniekiem, kas domas par pacientiem atstāj darbā. “Laika gaitā esmu iemācījusies palīdzēt, saprast un atbalstīt, pieņemot to, ka otra likteni tāpat neizdzīvosi. Taču pilnīgi distancēties — to gan nevaru! Īpaši, ja dienā bijis kāds ļoti smags pacients. Reizēm mājās kaut ko daru, bet, domājot par savu slimnieciņu, visu izdaru otrādi...

Kad vienā pagastā strādā tik daudzus gadus, tad gandrīz visus jau pazīsti — vecmāmiņu, vectētiņu, dēlu, meitu, mazbērnus. Zinu viņu dzīvi, priekus un bēdas. Ja gadās kāda nelaime, protams, nespēju būt tik lietišķa kā mediķis, kurš redz tikai konkrēto veselības problēmu.”

Ja nepieciešams, feldšerīte, braucot pie pacientiem, nopērk arī zāles vai kaķu barību. “Kādreiz feldšeru punktos bija medikamenti. Tagad vairs nav. Kaut ko jau tāpat nopērku. Ja pacientam, lai nopirktu pretsāpju medikamentus, par autobusu līdz pilsētai un atpakaļ jāiztērē pusotrs eiro, tad ir arī tādi, kas neaizbrauc. Cilvēkiem gan vairs neuzticos tik ļoti kā agrāk, jaunībā. Tas ir briesmīgi, ka viens pieaudzis cilvēks var melot, acīs skatīdamies. Atnāk un žēlojas, ka paaugstināts asinsspiediens. Prasu: zāles lieto? — Jā, lietoju! Ieskatos internetā un redzu: zāles nav izņemtas! Šādās reizēs gan esmu skarba un tieša: “Beidz melot un ej uz aptieku!””

Aprūpē gandrīz tūkstotis pacientu

Laimas Garklāvas darbdiena sākas septiņos, kad vīrs viņu no Smiltenes atved uz Blomi. Beidzas ap četriem pēcpusdienā.

“Vispirms piekārtoju telpas: nelielo procedūru kabinetu, uzgaidāmo telpu, pacientu pieņemšanas kabinetu un sociālo istabu. Pārskatu e–pastu. Pamazām noskaņojos darbam, bet mediķis jau nekad nevar kaut ko strikti saplānot un paredzēt.

Pēc pusdienām seko mājas vizītes un procedūras. Ļoti augstu novērtēju to, ka Nacionālais veselības dienests finansē pacientu aprūpi mājās. Daudziem tas ir patiešām ļoti, ļoti svarīgi. Palīdzu cilvēkiem, kam ir trofiskās čūlas, onkoloģiskās slimības, izgulējumi. Ja nepieciešams, pamācu tuviniekus, kā slimnieku labāk aprūpēt ikdienā. Zināmā mērā tas ir arī psihologa darbs.

Ja cilvēku esi redzējis no šūpuļa līdz viņa dzīves pēdējiem brīžiem, tad tā ir arī laba viela pārdomām pašai par savu dzīvi. Kādreiz esmu spiesta pateikt arī kādu asāku vārdu, bet kopumā ar saviem pacientiem saprotos labi.

Dienā pieņemu vidēji desmit cilvēku. Kopā manā aprūpē ir 980. Lielākā daļa ir sievietes vecumā piecdesmit plus. Vecākajai pacientei ir 95 gadi, jaunākajam bērniņam — mēnesītis. Pagastā dzimst maz bērniņu. Arī iedzīvotāju skaits sarucis. Problēmas, kas jārisina visbiežāk? Alkoholisms. Šiem cilvēkiem parasti nav arī darba. Visas problēmas kopā. Ko tikai viņi reizēm nav gatavi izfantazēt!

Kad vēl strādāju muižas pilī, vienā rītā pie manis atnāk manāmi iereibusi sieviete un prasa, lai rakstu slimības lapu. Viņai ļoti reibstot galva. Saku: “Vai tikai tu neesi par daudz iedzērusi?” Viņa paliek sirdīga: “Ko tu?!” Toreiz tikko biju nopirkusi alkohola testeri. Viņa iepūš — neko neuzrāda. Eju uz blakus telpu, lasu lietošanas pamācību. Izrādās, pirmajā brīdī pēc iedzeršanas var arī neko neuzrādīt. Pēc laiciņa lieku pūst otrreiz. Vairāk par divām promilēm... Tad gan noskaitos: “Nekādu slimības lapu tev nerakstīšu! Tin makšķeri!”

Ir jau arī tādi, kas, neguvuši gaidīto atsaucību pie manis, aizbrauc pie ģimenes ārsta. Kamēr tiek līdz viņam, žvingulis izgājis un prasīto slimības lapu ģimenes ārsts izraksta. Un visa mana audzināšana “tūtā”.

Kādā reizē atnāk pacients skalot ausi. Kad viss izdarīts, viņš man saka: “Tu man to šķidrumu atdod!” Domāju: ko viņš darīs, puķes laistīs? Izrādās, kāds viņam iestāstījis, ka ausis skalojot ar alkoholu. Jau pēc mirkļa seko nākamais jautājums: cik tev tur tajā šķidrumā grādu? Saku: nezinu, varbūt kādi trīsdesmit. Tad viņš neņemšot! Vasarās bieži nāk cilvēki ar dažādām brūcēm.”

Blomes pagasta feldšere atbild uz pacientu zvaniem arī brīvdienās un no sirds priecājas par e–receptēm, kas daudziem lauku pacientiem ļoti atvieglo dzīvi. Laimas darba pieredzē nav daudz ļoti smagu negadījumu. Divi no tiem notikuši vietējā pamatskolā. Viens vīrietis nosities, liekot jumtu. Otrs gājis bojā no elektrotraumas.

“Ikdienā cilvēki nāk ne vien pēc palīdzības, bet arī parunāties. Pacienti jau tagad ir gudri: par savām kaitēm izlasījuši internetā un nāk ar saviem priekšstatiem par to, kas būtu jādara. Mediķim jāprot savu viedokli aizstāvēt, jo interneta ierakstos ne vienmēr ir tā jaunākā versija.

Daži runā tikai par savām slimībām, taču visvairāk uztraucos par tiem, kas raizējas vienīgi par tuviniekiem, bet par sevi aizmirst. Beigās viņi aiziet pirmie...”

“Salda mēle visos laikos bijis kapitāls”

Kā panākt, ka pacienti ieklausās? “Cilvēki jau ir ļoti dažādi. Ir tādi, ar kuriem vajag ilgi un dikti runāt riņķī apkārt — par puķēm, dārzu un vēl visu ko, līdz viņi atveras. Bet ir arī tādi, kam nepieciešams asāks vārds. Un ir tādi, par kuriem var teikt kā filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā: “Salda mēle visos laikos bijusi kapitāls!” Vieglāk, protams, strādāt ar pacientiem, kas atnāk ar pozitīvu attieksmi. Tāpat svarīgi, lai cilvēks mediķim patiešām uzticētos. Diemžēl gadās arī tā, ka pie manis apņemas darīt vienu, bet kaimiņiene pasaka: “Tā nevar būt! Dari tā!” Un viņš vairāk uzticas kaimiņienei. Ko izdarīsi? Neko! Taču lielākā daļa pacientu ir ļoti sirsnīgi un jauki.”

Uz feldšerītes galda bieži zied pacientu nestie ziedi vai rudenī deg pacientu dāvinātās svecītes. “Ne jau lietas svarīgas! Vienkārši sirdī ieplūst tāds siltums, kad cilvēks pēc izveseļošanās atnāk un pasaka: “Paldies!” Piemēram, nesen pie manis atnāk viena sieva un saka: “Pagājušajā gadā mirt sataisījos, bet nu esmu sprauna! Tu mani izglābi!” Nekas jau tur nopietns nebija, bet tobrīd viņa emocionāli tā jutās. Abas laimīgas izsmējāmies, viņa priecīga gāja mājās.”

 

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada novembra numurā

Uz augšu ↑