Divi vienā! Kādēļ ārstam otru profesiju?

Skolas laiku sapnis, kas neatlaiž un urda: kāpēc nepamēģināt, gan zināšanas noderēs! Sajūta, ka studēšanas potenciāls augsts un pelēko šūniņu kapacitāte tā vien prasa vingrināšanos. Apjausma, ka izvēlētā profesija nedod gaidīto gandarījumu. Lai kāda būtu motivācija, viņi apguvuši divas profesijas vai ir ceļā uz tām. Par to trīs stāsti.

Irina Evansa

MEDICĪNA UN JURISPRUDENCE

IRINA EVANSA ir Rīgas 1. slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja. Kad viņa jau bija ieguvusi ārsta izglītību un pastrādājusi par anestezioloģi reanimatoloģi Dobeles slimnīcā, 2002. gadā nolēma: jāstājas juristos. Un tiesību zinātnēs ieguva ne tikai bakalaura, bet arī maģistra grādu!

Jaunības doma par juristiem nedeva mieru

“Mana māte ir pasniedzēja, tēvam ir divas augstākās izglītības. Mana tante ir zobārste. Mans vecvectēvs Dmitrijs Sokolovs bija ķirurgs. Tagad Jaroslavļā atrodas viņa vārdā nosaukta slimnīca, diemžēl tur esmu bijusi tikai bērnībā. Manā ģimenē visiem ir augstākā izglītība, un jau bērnībā man tika teikts: mammai un tētim ir augstākā izglītība un tev arī būs. Biju paklausīga un sāku domāt, vai gribu kļūt par ārsti vai juristi. Vajadzēja izvēlēties vienu. Skolas laikā nokļuvu Jauno mediķu skolā. To pabeidzot, izvēle bija skaidra: studēšu medicīnu.

Kad pabeidzu medicīnas studijas, doma par jurista izglītību tomēr nedeva mieru. Tolaik Rīgā (esmu rīdziniece) ārstu bija pietiekami un es aizbraucu strādāt uz Dobeles slimnīcu. Tur parādījās brīvais laiks, ko varētu veltīt otrai specialitātei, iestājos Biznesa augstskolas Turība Juridiskajā fakultātē. Atceros, kā pēc dežūras braucu uz eksāmenu un gandrīz iekļuvu avārijā.

Juristus pabeidzu, kad strādāju Rīgā Onkoloģijas centrā. Tajā laikā Rīgas Stradiņa universitātē atvēra Juridisko fakultāti ar studiju programmu “Tiesību zinātne” un jurista maģistra programmu medicīnas tiesībās. Ar lielu prieku aizgāju tur mācīties. Dekāns bija un joprojām ir Juridiskās fakultātes profesors Andrejs Vilks, izcils pasniedzējs un izcils cilvēks. Ne brīdi nenožēloju, ka mācījos šajā fakultātē un ieguvu maģistra grādu.”

Pēc pirmās nodarbības: ko es te daru?!

“Atceros pirmo nodarbību, studējot jurisprudenci, — tās bija konstitucionālās tiesības, pierakstīju kladē visu lekciju. Pēc tam izgāju ārā, apsēdos, jo bija silts laiks, un padomāju: ko es šeit daru? Jo likās — to nav iespējams iemācīties! Manam bērnam tolaik bija divi gadiņi... Bet nekas nav neiespējams. Tikai jāmācās. Ja tevi tas interesē, tu velti tam laiku, tad rezultātu sasniegsi.

Bija daudz sarežģītu priekšmetu. Mācībām vajadzēja veltīt daudz laika, talkā ņēmu arī nakts stundas. Mācījos labi, sarežģītākajos priekšmetos man bija astoņi. Iemācījos pareizi publiski runāt, gatavot lekcijas, jo juristam (advokātam) jāprot uzstāties, no tā atkarīgs tiesneša lēmums.

Man šķiet, studēt jurisprudenci bija grūtāk, jo man jau bija pamatzināšanas medicīnā. Medicīnas studijas jau arī nav vieglas — ko nozīmē anatomija vien, kur viss jāiemācās no galvas?! Taču man jau bija pieredze mācīties.”

Ja varētu sadalīties divos cilvēkos, bet... nevar

“Ja es varētu sadalīties divos cilvēkos, būtu gan ārste, gan juriste. Abas ir ļoti atbildīgas un sarežģītas profesijas. Taču jāizvēlas. No ārsta ir atkarīgs slimā cilvēka liktenis, no jurista — veselā. Bet abās profesijās ir redzams rezultāts. Tu zini diagnozi, vari izārstēt slimību, sasniedz rezultātu un cilvēks izveseļojas. Savukārt no jurista darbības rezultāta atkarīgs vesela cilvēka liktenis.

Atbildībai jābūt jebkurā profesijā, un savu profesiju vajag mīlēt. Ārsti iemācās, vienkāršoti sakot, cilvēka slimības. Juristam jāzina likumi. Ja vienam pacientam var būt viena vai vairākas slimības, kas ārstam jāzina, tad juristam, aizstāvot klientu, jāmāk pareizi piemērot likumus. Ļoti līdzvērtīgas specialitātes, bet dažādas sfēras. Savā specialitātē jābūt profesionālim. Taču viens cilvēks nevar būt gan izcils jurists, gan izcils ārsts. Nevajag lēkt pāri galvai, tāpēc izvēlējos ārsta specialitāti, patlaban esmu sasniegusi docenta līmeni.”

Sausais atlikums

“Jebkuram klīnikas vadītājam, manuprāt, ir jāzina likumi, protams, ne jau augstākajā līmenī. Mūsu slimnīcā ir labi juristi, un, ja nepieciešamas padziļinātas zināšanas, tad ar juristiem varam konsultēties. Taču es varu sameklēt jebkuru likumu, izlasīt jebkurus Ministru kabineta noteikumus, saprast un attiecīgā situācijā piemērot. Es virzu savas klīnikas darbību vadlīniju izstrādāšanā, lai ārsti zinātu, kā ik situācijā rīkoties. Tās izstrādājot, man jāpiemēro Eiropas vadlīnijas, un jurista zināšanas man dod iespēju izvēlēties pareizos risinājumus. Ja klīnikā gribu attīstīt jaunu metodi, skatos, vai tā ir zinātniski pierādīta un vai drīkstu izmantot mūsu apstākļos.

 

 Artūrs Pozņaks

FARMĀCIJA UN MEDICĪNA

ARTŪRS POZŅAKS strādā par farmaceitu Saules aptiekā, nesen pabeidzis medicīnas studijas. Ja farmaceita profesija viņam bija must have, tad ārsta diploms kabatā dod jaunas iespējas, paver pagaidām vēl neizzinātus apvāršņus.

Apetīte aug ēdot

“Kā daudziem nule kā studijas beigušajiem man bija sajūta, ka studēšanas potenciāls vēl ir augsts, tāpēc tas jāizmanto. Turklāt pēc deviņu dažādu ķīmijas priekšmetu studēšanas Farmācijas fakultātē bija vēlme pēc zināšanām par cilvēka ķermeni tieši no anatomijas, fizioloģijas un histoloģijas puses, tāpēc nolēmu, ka mēģināšu pieņemt Medicīnas fakultātes izaicinājumu, par mērķi nospraužot pabeigt vismaz vienu semestri. Bet apetīte auga ēdot, pēc dabas esmu ar lielu sacensības garu, tāpēc pabeidzu divpadsmit semestrus.

Farmācijas fakultātē visi bija kā liela ģimene. Pasniedzēji jau zināja, kā mūs katru sauc, pirms mēs bijām uzrakstījuši uzvārdu uz pirmās nodarbības kontroldarba lapiņas.

Savukārt Medicīnas fakultātē mans ego bija paaudzies un bija grūti pierast pie situācijas, kur dienas kārtību nosaka kāds cits, nevis es pats, ka esi vienkārši kārtējais students. Tam nenoliedzami bija gan savi plusi, gan mīnusi.”

Farmaceiti konservatīvāki par ārstiem

“Ja man jāsalīdzina ārsti un farmaceiti, tad, manuprāt, farmaceiti ir krietni inertāki un konservatīvāki par ārstiem. Taču daži mani farmācijas kursabiedri ir pilnīgi hipiji. Lai gan grūti kategorizēt, jo aicinājums abiem ir līdzīgs.

Patiesībā abas profesijas ir stipri līdzīgas un prasības farmaceitam un ārstam arī ir ļoti līdzīgas: cilvēkmīlestība, mērķtiecība, precizitāte un vitalitāte. Respektīvi, vide, kas valda, darot šos darbus, ir liels motivētājs, kā arī gandarījums par paveikto, ka esi varējis kādam palīdzēt. Man ir tā laime darba augļus redzēt vaigā.”

 

 Alise Jātniece

MODERNĀS VALODAS, BIZNESS UN MEDICĪNA

ALISE JĀTNIECE pašlaik studē medicīnu Rīgas Stradiņa universitātes 2. kursā. Viņas pirmā izvēle bija modernās valodas un bizness — šajā studiju programmā Latvijas Universitātē viņa ieguva bakalaura grādu, pastrādāja par grāmatvedi un atgriezās pie domas par medicīnu, kas prātā bija jau vidusskolas laikā.

Sapratu, ka negribu visu mūžu strādāt par grāmatvedi

“Vidusskolas laikā man padevās daudzi priekšmeti, apsvēru domu kļūt par vecmāti un jau gatavojos bioloģijas eksāmenam, taču tad no tās atteicos, jo nospriedu, ka šī joma ir diezgan specifiska un šaura. Ja izmācīšos par vecmāti, neko citu īsti nevarēšu darīt. Domājot, kur varētu būt plašāks darbošanās lauks un nākotnē vairāk profesionālu pārmaiņu iespējas, izlēmu par labu modernajām valodām un biznesam.

Pēc šīm studijām var strādāt gan vēstniecībā, gan dažādos starptautiskos finanšu uzņēmumos, gan par angļu valodas pasniedzēju. To arī pašlaik dara mani bijušie kursabiedri.

Studijas notika angļu valodā, papildus bija jāapgūst divas valodas: četrus gadus mācījos spāņu valodu un divus gadus zviedru valodu. Apgūstamo priekšmetu klāstā bija ekonomika, starptautiskās ekonomiskās attiecības, mārketings, dažādi ar uzņēmējdarbību saistīti priekšmeti.

Uz simts studējošiem bija tikai piecas budžeta vietas, biju starp šiem pieciem budžeta studentiem. Līdz ar to visu laiku izjutu iekšējas konkurences spiedienu, viss bija jāizdara visaugstākajā līmenī. Varbūt tāpēc mums bija sadrumstalota grupa, kas ir pilnīgi pretēji manai tagadējai pieredzei: studējot Rīgas Stradiņa universitātē, grupā esam ļoti draudzīgi, konkurencē neminam cits citam uz papēžiem.

Pēc studijām pusotru gadu strādāju par grāmatvedi, šis darbs man tiešām patika, uzņēmums un kolēģi bija ļoti jauki, bet vienā brīdī sapratu, ka biroja darbs no deviņiem līdz pieciem nav tas, ko gribu darīt mūža garumā. Tāpēc atgriezos pie pirmās domas, pie sapņa par vecmātes darbu, tikai paplašinātā variantā. Ja, mācoties 12. klasē, man šķita, ka seši studiju gadi, lai kļūtu par ārstu, būs par daudz, tālab jāizvēlas vecmātes profesija, tagad pēc studiju pieredzes tas vairs nešķita nekas traks. Nolēmu, ka gribu kļūt par ārstu un mācīšos!”

Nevis zaudēts laiks, bet bonuss

“Nav tā, ka nožēlotu izvēli kā pirmo izglītību apgūt modernās valodas un biznesu. Jā, varēju ietaupīt piecus gadus, taču jebkuras iegūtās zināšanas ir bonuss, bagātība, ko neviens nekad man neatņems.

Pirmkārt, ieguvums ir satiktie cilvēki, kas kļuvuši par draugiem. Otrkārt, valodu zināšanas, kas noteikti noderēs arī medicīnā. Tās ļauj lasīt literatūru, ceļot, gūt pieredzi, braukt apmaiņas programmās, piemēram, uz Spāniju, kur prasa valodas zināšanas.

Angļu valodu mācījos padziļinātā līmenī: gramatiku, biznesa angļu valodu, terminoloģiju, tulkošanu. Mācījos arī formālo angļu valodu, kas vajadzīga, rakstot zinātniski pētnieciskos darbus. Mācīties latīņu valodu it nemaz nebija grūti, jo tā ir līdzīga spāņu valodai! Dzīvē liekas nebūs zināšanas ekonomikā un grāmatvedībā, tās noteikti var noderēt arī ārstam.

Treškārt, es zinu, ko nozīmē studēt. Ja pirmajās studijās satraucos par katru atzīmi, tagad man ir vieglāk, jo zinu, kāds ir studiju process, zinu, kas ir kredītpunkti un citas studiju detaļas. Rakstot bakalaura darbu, iziets cauri visiem posmiem: kā jāraksta anotācija, kā — teorija un praktiskā daļa.”

Mācīšanās kāre

“Tā kā vidusskolas laikā biju atteikusies no bioloģijas eksāmena, man bija jāgatavojas centralizētajam bioloģijas eksāmenam. Pirms diviem gadiem pavasarī šim uzdevuma cītīgi ķēros klāt: brīvdienās braucu uz mājām, uz Mazsalacu, tikos ar bioloģijas skolotāju, atsvaidzināju zināšanas un maijā kārtoju eksāmenu. Nokārtoju ļoti labi. Iepriekš vidusskolas laikā biju piedalījusies bioloģijas olimpiādēs, kaut ko vēl atcerējos, pa pieciem gadiem visu nebiju aizmirsusi.

Man nebija samulsuma, ieraugot par sevi piecus gadus jaunākus kursabiedrus, nedaudz dīvaini jutos, ka abas ar māsu esam pirmkursnieces (man ir piecus gadus jaunāka māsa).

Ja jt Doctus 2018. gada decembra numurā

Uz augšu ↑
  • Daktera Sema metode. VISAMS RAFAELS, traumatologs ortopēds

    Tā nebija mīlestība no pirmā acu skata. Kad libānietis VISAMS RAFAELS pagājušā gadsimta deviņdesmitajos atbrauca uz Latviju, mūsu zeme viņam šķita tumša, auksta un nesmaidīga. Pārvarējis vēlmi uzreiz mukt mājās, Visams jeb dakteris Sems, kā viņu sauc draugi un kolēģi, ne tikai sekmīgi pabeidza studijas, izgāja rezidentūru un saņēma uzaicinājumu pievienoties traumatologu komandai Gaiļezerā, bet arī no sirds iemīlēja mūsu zemi un nu jau ceturtdaļgadsimtu Latviju sauc par savām mājām. Lasīt visu

  • Zāļu cenas. Redzamais un neredzamais

    Mums patīk salīdzināties ar kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem. Ar benzīna cenu, ar algām, ar nodokļu slogu, ar e–veselību, arī ar zāļu cenu. Pirmsvēlēšanu diskusijās tā kļuva par vienu no karstajiem kartupeļiem — Latvijā zāles esot pārāk dārgas un jāmeklē risinājumi to cenas samazināšanai. Šajā rakstā skats uz zāļu cenu plašāk: kas to ietekmē un kā cena iespaido pacientu līdzestību. Lasīt visu

  • Ko mācīties no somiem? Pieredze infekciju kontrolē

    Infektoloģe, pediatre GUNTA LAIZĀNE ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste, un viņas acis iedegas, kad runājam par infekciju kontroli. Tieši ar šādu mērķi daktere kā brāļu Zariņu stipendiāte devās uz Somiju, uz Helsinku Universitātes slimnīcu. Ko mācīties no valsts, kas veselības aprūpes standartu jomā ierindojas trešajā vietā Eiropā? Lasīt visu