Ko mācīties no somiem? Pieredze infekciju kontrolē

Infektoloģe, pediatre GUNTA LAIZĀNE ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste, un viņas acis iedegas, kad runājam par infekciju kontroli. Tieši ar šādu mērķi daktere kā brāļu Zariņu stipendiāte devās uz Somiju, uz Helsinku Universitātes slimnīcu. Ko mācīties no valsts, kas veselības aprūpes standartu jomā ierindojas trešajā vietā Eiropā?

Ar Dr. Guntu Laizāni tiekamies Bērnu slimību klīnikā, tikko beidzies konsilijs un daktere labprāt stāsta ne tikai par Helsinku Universitātes slimnīcā redzēto, bet arī par procesu virzību Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.

“Izvēle par labu Somijai bija pamatota, ņemot vērā veselības aprūpes standartus. Somija ir vienā no vadošajām pozīcijām visu kvalitātes kritēriju izpildē, un infekciju kontrole ir viens no šiem punktiem. Slimības tās pašas, cilvēki līdzīgi, attālums starp valstīm neliels. Kāpēc viņiem ir tik labi, bet mums tik labi neveicas?” stāstu ar jautājumu sāk Dr. Laizāne. Dakterei somu kolēģi labi zināmi no 2016. gadā apmeklētās HOPS programmas Helsinkos, kad arī aizsākās abu pušu sadarbība. Viņa saprata, ka vēlas tur atgriezties

No personīgas ieinteresētības līdz nopietnai interesei

Infekciju kontrole un globālā infekciju ietekme uz cilvēku Dr. Laizānei vienmēr šķitusi ļoti saistoša. “Padziļināta interese radās, kad sāku kā infektoloģe strādāt Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, — ar informācijas vākšanu. Tad ar kolēģiem izdomājām, ka to vajag pavērst globālāk slimnīcas mērogā, jo šī joma ļoti ietekmē kopējo slimnīcas darbu un pacienta dzīves kvalitāti.”

Daktere stāsta, ka BKUS ir daudz aizsāktu procesu, daudz kas ieviests gan darba organizācijā, gan pacientu drošuma laukā, gan ārstniecībā un aprūpes jomā. Mēs Latvijā ne ar ko neatšķiramies, ir svarīgi iedibināt sistēmu, kas ļauj cilvēkiem ziņot, jautājums — cik apzinīgi cilvēki ziņo par infekcijām, kā sistēma tiek uzraudzīta, kāda ir procesu caurskatāmība. Šiem procesiem nepieciešama līdzestība. Ļoti daudz kas atkarīgs no dažādu līmeņu personāla izpratnes, izglītošanas, no tā, kā informē izpildītājus, lai viņiem būtu saprotami, kāpēc to vajag, no mūsu katra kultūras līmeņa. “Mums slimnīcā ir iespējas gan roku mazgāšanai, gan medicīnisko ierīču sterilizācijai un tā tālāk, taču — cik apzinīgi to izdarām? Ja rokas vienreiz nenomazgājam, jo neviens jau neredzēja, otrs izdara tāpat, tad arī rodas robi infekciju kontrolē,” spriež Dr. Laizāne. Vienreizlietojamie cimdi pēc izmantošanas tiek ielikti kabatā, nevis izmesti atkritumu tvertnē, kāds aizbildinās ar jutīgu roku ādu un izvairās no roku apstrādes, un tā pa sīkumiņam vien saveļas problēma.

Uz pacientu orientētā medicīnā ļoti svarīgs ir komandas darbs, jo pacients ir visu procesu centrā ne tikai vārdos, bet arī darbos. “Gribētu, lai katrā struktūrvienībā ir viena persona, kas būtu ieinteresēta uzraudzīt infekciju kontroles procesus — ne tikai tās jomas, kur veicas labi, bet arī vājās vietas, — un sadarbotos ar infekciju kontroles dienestu. Turklāt šim cilvēkam būtu komandas atbalsts un nepieciešamības gadījumā iespēja savus pienākumus deleģēt. Gribētu, lai infekciju kontroles dienestam nav bubuļa — nosodošā funkcija, bet gan padomdevēja loma. Lai cilvēki nebaidītos no caurskatāmības.”

Nesakārtotais jautājums ir arī ambulatorā aprūpe: ko var izdarīt ārpus stacionāra, lai līdz minimumam samazinātu pacienta vajadzību atrasties stacionārā un veidot lielo masu, kas arī ir iemesls hospitālajām infekcijām. Hospitālā infekcija attīstās 5—15 % pacientu, un droši var prognozēt, ka arī nākotnē tās ietekme būs ļoti liela un ar to būs jācīnās, — uzsver daktere Laizāne. Somija ir viens no paraugiem, kur ambulatorais dienests strādā ļoti labi, un šajā ziņā mums būtu ko pamācīties.

Infekciju kontrole lielā slimnīcu tīklā

“Helsinku Universitātes slimnīcu tīklā ir visas nozares, sākot no bērnu slimnīcas un beidzot ar onkohematoloģiju, ķirurģiju. Tās visas atrodas vienā kvartālā, katra māja atsevišķi ir viena slimnīca. Terciārā aprūpes līmeņa slimnīcās, kur notiek studentu, rezidentu, jauno ārstu mācības, koncentrējas visi vadošie speciālisti. Interesanti, ka Helsinku Universitātes slimnīcā ir tikai viens infekciju kontroles dienests: ir atbildīgā komanda (vairāki cilvēki) un ir atzaru personas katrā slimnīcā, katrā nodaļā, ar kuriem notiek sadarbība.” Helsinku Universitātes slimnīcas tīmekļa vietnē rakstīts, ka slimnīcā strādā 22 tūkstoši speciālistu: 56 % medicīnas māsu, 13 % ārstu.

Daktere Laizāne varēja vērot, kā infekciju kontrole notiek viņai svešās nozarēs, piemēram, sadarbībā ar dzemdību slimnīcu, apdegumu centru, onkoloģijas centru. “Šeit, Bērnu slimnīcā, esam maza valstiņa, maza slimnīca. Tur ir lielas slimnīcas, bet mums — nodaļas. Tas bija vēl interesantāk, jo procesu kontrolēt lielā mērogā ir sarežģītāk. Kolēģi bija ļoti atsaucīgi, somi stāstīja ne tikai par savām veiksmēm un lielījās ar sasniegto, bet daudz runāja par to, kas viņiem neizdodas, kas vēl jāsakārto, kā to izdarīt. Viņi ir atsaucīgi arī uz attālinātām konsultācijām, iespējams sarakstīties, lai rastu problēmas risinājumu.”

Darbojas kā raiti ieeļļots mehānisms

Daktere Laizāne Helsinku Universitātes slimnīcā pavadīja divas nedēļas. Darbdienas rīts viņai sākās kā visam personālam — pulksten 7.30 ar apspriedi pie kafijas, kad nodaļas māsas un ārsti satiekas ar maiņu, kas pārņem darbu, un draudzīgā atmosfērā apspriež būšanas un nebūšanas nodaļā. Daktere atzīst, ka darbs bijis organizēts dinamiski un pārliecinoši, bez aizķeršanās pacientu dažādu līmeņu aprūpē, piemēram, konsultāciju sniegšanā, nogādāšanā konkrētā punktā, jaunu pacientu uzņemšanā, pacientu izrakstīšanā. “Aprūpes personāls slimnīcas un droši vien arī valsts līmenī tiek ļoti novērtēts. Pienākumi sadalīti tā, lai būtu laiks pārtraukumam, atpūtai, lai viņi būtu paēduši, lai nestrādātu ilgāk par noteikto darba laiku. Tas tiek ievērots dzelžaini. Darba galdi pielāgoti augumam, lai būtu ērti sēdēt. Ir lentes un bumbas, lai pārtraukumā var pavingrot. No pulksten 12 līdz 13 vai no 11 līdz 12 ir jāiet paēst. Pusdienu izvēle iespējama no vegāna līdz visēdāja virtuvei,” darba un sadzīves apstākļus raksturo Dr. Laizāne.

Viņa dzīvojusi līdzi konkrētiem kolēģiem, gājusi visur, kur ļāva iet, pieslēgusies dažādās nodaļās dažādos posmos, nav izmantojusi iespēju dzert kafiju, pusdienot noteiktā laikā, bet maksimāli centusies piedalīties visur, kur vien kādam bija iespēja ko parādīt. Pulksten 16 ārsti beidz darbdienu un maiņu pārņem dežūrpersonāls. “Ļoti laba sadarbība māsām ar ārstiem, māsas ir augsti kvalificētas un ļoti daudz dara. Lielu darba daļu, ko pie mums dara ārsti, tur dara māsas, piemēram, māsas pieņem lēmumu par akūtu medikamentu ievadi pacientam, zinot pacienta stāvokli un saziņā ar ārstu, māsa ir tā, kas izrāda iniciatīvu. Ambulatori māsa primāri apskata pacientu, izraksta recepti nekomplicētos gadījumos, bet ārsta laiks tiek veltīts sarežģītiem gadījumiem.

Helsinku Universitātes slimnīca ir bezpapīru slimnīca. Viss ir elektroniski, nekur uz galda nestāv piezīmju grāmatiņas. Pieeja elektroniskām iekārtām ir jebkura līmeņa aprūpes personālam. Vai nu tas ir planšetdators, vai stacionārs dators ar vajadzīgo informāciju, vai portatīvais dators uz ratiņiem ar attiecīgām programmām. Māsas ar datoriem pāriet no viena pacienta pie otra. Elektroniskā versija ļoti labi strādā, viņi ir apmierināti, jo tas ir ērti. Taču, lai to ieviestu, bija nepieciešams laiks,” turpina infektoloģe.

Galvenais ir komandas princips. “Ļoti cieša sadarbība ir ārstniecībai, izglītībai un zinātnei — daļa personāla iesaistīta zinātnē, sākot ar māsām un beidzot ar administratīvo korpusu.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada decembra numurā

Uz augšu ↑
  • Daktera Sema metode. VISAMS RAFAELS, traumatologs ortopēds

    Tā nebija mīlestība no pirmā acu skata. Kad libānietis VISAMS RAFAELS pagājušā gadsimta deviņdesmitajos atbrauca uz Latviju, mūsu zeme viņam šķita tumša, auksta un nesmaidīga. Pārvarējis vēlmi uzreiz mukt mājās, Visams jeb dakteris Sems, kā viņu sauc draugi un kolēģi, ne tikai sekmīgi pabeidza studijas, izgāja rezidentūru un saņēma uzaicinājumu pievienoties traumatologu komandai Gaiļezerā, bet arī no sirds iemīlēja mūsu zemi un nu jau ceturtdaļgadsimtu Latviju sauc par savām mājām. Lasīt visu

  • Zāļu cenas. Redzamais un neredzamais

    Mums patīk salīdzināties ar kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem. Ar benzīna cenu, ar algām, ar nodokļu slogu, ar e–veselību, arī ar zāļu cenu. Pirmsvēlēšanu diskusijās tā kļuva par vienu no karstajiem kartupeļiem — Latvijā zāles esot pārāk dārgas un jāmeklē risinājumi to cenas samazināšanai. Šajā rakstā skats uz zāļu cenu plašāk: kas to ietekmē un kā cena iespaido pacientu līdzestību. Lasīt visu

  • Divi vienā! Kādēļ ārstam otru profesiju?

    Skolas laiku sapnis, kas neatlaiž un urda: kāpēc nepamēģināt, gan zināšanas noderēs! Sajūta, ka studēšanas potenciāls augsts un pelēko šūniņu kapacitāte tā vien prasa vingrināšanos. Apjausma, ka izvēlētā profesija nedod gaidīto gandarījumu. Lai kāda būtu motivācija, viņi apguvuši divas profesijas vai ir ceļā uz tām. Par to trīs stāsti. Lasīt visu