Tā nav pastaiga margrietiņu laukā. JURIS ŠLEIERS, neonatologs

Rīgas Dzemdību nama Intensīvās terapijas nodaļas vadītājs neonatologs JURIS ŠLEIERS pirmo medicīnisko palīdzību jau 30 gadus sniedz pašām trauslākajām radībām — jaundzimušajiem. Glābj cilvēkbērnus, kas uz šo zemi nākuši dzīvot, nevis izdzist

Kāpēc izvēlējāties ārstēt bērnus? Turklāt tik mazus, kas neko nevar pateikt, parādīt, ka sāp.

Mani pacienti ir vislabākie! Viņi nepretojas, nerunā pretī un nesūdzas. Tas tā — humoram.

To, ka vēlos kļūt par pediatru, sapratu agri. Jau skolas gados sāku strādāt par sanitāru dažādās ārstniecības iestādēs, vēlāk, kad jau studēju, pildīju māsiņas pienākumus. Zinu, kas kuram jādara, kāda ir ārstniecības personālam veicamo darbu specifika. Un vēl sapratu, ka bērni kā pacienti man patīk labāk nekā pieaugušie.

Šī pārliecība nostiprinājās, kad biju izlasījis amerikāņu pediatra Bendžamina Spoka grāmatu “Bērns un tā kopšana”, kas savulaik bija kulta izdevums. Man vairs nebija šaubu, ka gribu kļūt par bērnu ārstu, un savu izvēli ne mirkli neesmu nožēlojis. Ārstēt bērnus ir svēta lieta! Taču vienmēr jāpatur prātā, ka bērns nav pieauguša cilvēka kopija. Bērnam ir ļoti daudz iespēju sevi kompensēt.

Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātē. Tolaik bija ļoti spēcīga pasniedzēju komanda, sākot ar dekānu Romualdu Visocki, ko uzskatu par savu guru. Viņam bija ļoti progresīva mācību metode, vismaz pāris soļu viņš bija priekšā pārējiem mācībspēkiem, iemācīja studentiem domāt. Docente Tamāra Lece deva izpratni par bērnu fizioloģiju un psiholoģiju, kā ar viņiem sarunāties, iztaujāt par slimību. Liels paldies jāsaka arī grupas kuratorei profesorei Evai Platkājei, kas mani pieskatīja un audzināja, un slavenajam bērnu ķirurgam profesoram Jānim Gaujēnam. Viņš prata stimulēt mācībām, vajadzīgajā brīdī uzcirst ar rīkstīti... Uzskatu, ka likvidēt Pediatrijas fakultāti bija ļoti liela kļūda.

Ik gadu Latvijā piedzimst apmēram 100 mazulīšu, kuru svars ir nepilns kilograms. Cik daudzi no viņiem ir jūsējie?

Rīgas Dzemdību namā piedzimst katrs trešais vai ceturtais Latvijas iedzīvotājs. Šāds Dzemdību nams — ar tik lielu gultu skaitu — ir ūnikums, Eiropā otra tāda nav. Un šeit jāsaka paldies padomju laika veselības aizsardzības ministram Kaņepam, kuram patika milzīgas būves.

Pērn Dzemdību namā pasaulē nāca 6586 jaundzimušie, no tiem 396 nonāca Intensīvās terapijas nodaļā. Svarā līdz vienam kilogramam piedzima 17 dziļi neiznēsātie vai ar patoloģiju, no kilograma līdz pusotram — 33 jaundzimušie. Bet aktuālā grupa ir maza svara bērni, kuru svars ir zem pusotra kilograma.

Neonataloģe Irēna Zahare neonataloga darbu salīdzinājusi ar juveliera darbu — ietekmēt mazuli nedrīkst ne par maz, ne par daudz. Jāvērtē, jāvēro, vai pats tiks galā, vai jāiejaucas, zinot, ka jebkura iejaukšanās rada komplikāciju risku. Kā jūs raksturotu savu darbu?

Jaundzimušo intensīvā aprūpe ir viena no jaunākajām pediatrijas disciplīnām. Strauji attīstīties tā sāka tikai septiņdesmito gadu beigās, pateicoties nozīmīgiem atklājumiem medicīnā, jauniem medikamentiem un jaunām tehnoloģijām. Tas krasi samazināja jaundzimušo mirstību un uzlaboja viņu dzīves kvalitāti. Piemēram, terapijā sāka izmantot virsmaktīvo vielu — specifisku olbaltumvielu, kas atver plaušas un nodrošinu adekvātu elpošanu. Jo dziļāka neiznestība, jo organisms mazāk spēj sintezēt šo specifisko olbaltumu, surfaktanta ir mazāk un piedzimstot jaundzimušajam ir izteiktāka elpošanas nepietiekamība. Saņemot surfaktantu, jaundzimušajam mazāk jādod augstas koncentrācijas skābeklis, priekšlaikus dzimušie vairs nesmaka un arī necieta, saņemot augstas koncentrācijas skābekli. Tam ir toksiska iedarbība, tāpēc daudziem priekšlaikus dzimušajiem pēc skābekļa devas saņemšanas radās jaundzimušo retinopātija — vājredzība, bronhu pulmonālā displāzija un leikomavācija.

Kad biju jaunāks, man patika priekšlaikus dzimušajam salikt visādus katetrus, caurulītes un vadiņus. Taču ar laiku sapratu — jo mazāk kaut ko ievietoju jaundzimušā organismā, jo labāk. Jebkura invāzija nozīmē komplikāciju risku. Jaundzimušajam ir jādod iespēja sevi pierādīt elpojot.

Kāds esat kā komandas vadītājs? Nosvērts, prasīgs, pedantisks?

Nekad neesmu tiecies pēc vadošiem posteņiem, piedalījies konkursos, lai pie tādiem tiktu. Mani uzrunāja, un es piekritu, jo man bija vīzija, kādai jābūt Intensīvās terapijas nodaļai, kā tai jāattīstās. Taču sevi raksturot kā vadītāju nespēšu, jo... es nezinu, kāds esmu kā komandas vadītājs.

Mēs, Intensīvās terapijas nodaļas kodols, kopā strādājam gandrīz divdesmit gadu. Cits citu labi pazīstam, nākam palīgā, ja vajag. Mums ir augsti kritēriji un filozofija par veicamo darbu.

Es nevienam nestaigāju pakaļ ar rīkstīti rokā. Manuprāt, tas nesniedz nekādu gandarījumu, ja būsi izplosījies. Jo medicīnā var gadīties — esi kolēģim pateicis, ka viņš ir muļķis, taču pēc sekundes izrādīsies, ka muļķis esi pats, nevis viņš. Uzskatu, ka kolēģus, it īpaši jaunos, nedrīkst pazemot. Ir jāļauj sevi pierādīt, lai izjustu gandarījumu par saviem sasniegumiem, par savām mazajām uzvarām. Lai būtu pleca sajūta. Medicīna jau nav pastaiga margrietiņu laukā.

Dzemdību nams ir vieta, kur vairāk nekā citās slimnīcās ir prieka emocijas, bet, kad bērniņš nokļūst Intensīvās terapijas nodaļā, jāsastopas ar vecāku šoku, izmisumu, dusmām, jautājumiem: kāpēc mēs...? Kā atrodat pareizos vārdus?

Tas ir ļoti sarežģīti! Uzskatu, ja piedzimst bērns ar problēmām, uzreiz ar ģimeni jāsāk strādāt psihologam, kas prot šokētajiem vecākiem sakārtot galvu. Es neesmu psihologs, tāpēc šādu prasmju man nav.

Cilvēka psihe ir ļoti trausla, tāpēc šādās krīzes situācijās rodas problēmas. Sieviete visu grūtniecības laiku domājusi, ka viņas bērns būs vesels, bet realitāte izrādās citāda. Tas ir šoks ne vien abiem vecākiem, bet arī vecvecākiem un citiem ģimenes locekļiem. Tiek meklēts vainīgais: vīra radi vaino sievu, sievas radi — vīru. Un sākas karš. Tāpēc informāciju par jaundzimušo mēs sniedzam tikai vecākiem, nevis visai plašajai radu saimei. Vecāki tālāk var stāstīt, ko grib un kā grib. Bet ārsts šādos gadījumos, manuprāt, nedrīkst kļūt par čomu, ir jāievēro distance. Un jāsaprot arī tas, ka ārsts nav Dievs. Taču noteikti nedrīkst vecākiem teikt, ka situācija ir bezcerīga un neko nevar darīt. Un nedrīkst arī dot nepamatotas cerības. Ir jāiepazīstina ar reālo situāciju, jāizstāsta, kas vecākus var sagaidīt nākotnē. Katrs cilvēks ir unikāls, un katrs gadījums ir unikāls.

Diemžēl, piedzimstot bērnam, kam ir nopietnas veselības problēmas, daudzas ģimenes izjūk. Vīrietis pamet ģimeni. Tas liek domāt, ka vājais dzimums ir vīrietis, nevis sieviete. Tāpēc nepieciešams psihologs, kurš spēj izvērtēt situāciju un dot adekvātus padomus. Īpaši smagos gadījumos mēs izsaucam psihologu.

Nekad, nekad “neuzdusmojaties” uz vecāku neadekvāto reakciju?

Šajā situācijā iesaistītie bieži cenšas konfliktēt. Tā ir viņu reakcija uz notiekošo, tā liek rīkoties viņu nepārliecinātība par kaut ko, apakšā var būt kāds noslēpums. Konfliktējot ar ārstu, viņi mēģina mediķi izaicināt, cerot, ka tas kaut ko vairāk pateiks par jaundzimušo, ka no viņiem kaut kas tiek slēpts. Bet par to nevajag apvainoties, jo cilvēks ir tā būvēts, ka grib visu izzināt, saprast, kas notiek. Taču izziņas process atkarīgs no katra intelekta un no tā, kā viņš uztver pasauli — ar spēku vai ar prātu. Dusmoties jau var, bet kāda jēga gan to darīt. Jābūt diplomātam.

Esmu novērojis, ka daudzām jaunām sievietēm trūkst zināšanu par savu fizioloģiju, par grūtniecību, par zīdaini, par bērna kopšanu. Te akmentiņš jāmet mammu un vecmāmiņu lauciņā, ka viņas nav meitai laikus izstāstījušas elementāras lietas, kas jāzina katrai sievietei. Tagad daudzas mammas un vecmāmiņas ir biznesa lēdijas, kam trūkst laika ģimenei un bērniem.

Viens no jaunajiem ārstiem, kas jūs nosauca par savu Skolotāju, no kura visvairāk mācījies, kādam jābūt ārstam, teica: viens ir redzēt, kā bērniņš cīnās inkubatorā, bet pavisam kas cits — kam iet cauri vecāki... Vai ārsts var pierast pie nelabvēlīgām prognozēm?

Nevar. Un rūgti maldās tie, kas domā, ka to iespējams izdarīt.

Jaundzimušo glābju līdz brīdim, kad viņa sirds apstājas. Un ticu brīnumam, jo esmu piedzīvojis brīnumu. Bērniņam bijis ļoti, ļoti smagi, bet mums izdevies viņu glābt. Un varat iedomāties, kāds ir mūsu prieks, kad šis bērns, jau paaudzies, atnāk pie mums uz Dzemdību namu un noskaita tik garu dzejoli, kādu es savā vecumā neesmu spējīgs iemācīties. Mūsu izglābtais bērns ir priecīgs, laimīgs, veiksmīgs.

Katram ir dota dzīvība, un mums nav tiesību lemt, kad tai būtu jābeidzas. Lemj kāds cits, kāds augstāks spēks.

Ticat augstākam spēkam?

Nezinu... Varbūt esmu ceļā... Es ticu kvantu fizikai. Ar aizrautību sekoju tam, ko šajā jomā dara zinātnieks Vjačeslavs Kaščejevs, viens no gaišākajiem cilvēkiem Latvijā. Mani suģestē ne tikai viņa sasniegumi fizikā, bet arī viņa attieksme pret dzīvi, pret procesiem sabiedrībā. Viņš ļoti skaisti un saprotami prot prezentēt savas idejas. Kaščejevs fiziku, šo sarežģīto dabaszinātni, tik forši pasniedz, ka fizika sāk iepatikties pat tiem, kam līdz tam nebija lielas izpratnes.

Cilvēkam ir tiesības izvēlēties, kam ticēt — Saules dievam, Jēzum Kristum, Muhammedam vai Budam. Ja ticība nav apsēstība, ticot ir vieglāk dzīvot. Ja es nekļūstu destruktīvs, nevienam nenodaru ļaunu, ja ticību neuzspiežu citiem — lūdzu, tici! Ja ticat Dievam, nokristiet jaundzimušo, varbūt viņam tad būs labāk.

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada decembra numurā

Uz augšu ↑
  • Divi vienā! Kādēļ ārstam otru profesiju?

    Skolas laiku sapnis, kas neatlaiž un urda: kāpēc nepamēģināt, gan zināšanas noderēs! Sajūta, ka studēšanas potenciāls augsts un pelēko šūniņu kapacitāte tā vien prasa vingrināšanos. Apjausma, ka izvēlētā profesija nedod gaidīto gandarījumu. Lai kāda būtu motivācija, viņi apguvuši divas profesijas vai ir ceļā uz tām. Par to trīs stāsti. Lasīt visu

  • Blomes pagasta dvēsele

    Smiltenes novadā, pašā Blomes sirdī, vienā ēkā ar pagasta pārvaldi iekārtotas glītas un mājīgas telpas, kur pacientus pieņem feldšere LAIMA GARKLĀVA. Blomēnieši viņu sauc par pagasta dvēseli. Bet kāda izskatās lauku cilvēku veselības aprūpe feldšerītes acīm? Par ikdienu Laima stāsta sirsnīgi, sulīgi un ar humoru. Lasīt visu

  • Vadlīniju medicīna. Vai medicīnas “pavārgrāmata”?

    XXI gadsimta vadlīniju un instrukciju medicīnu, sauktu arī par pavārgrāmatu medicīnu, radīja labs nodoms — lai izvairītos no kaitēšanas pacientam. Taču tā nes līdzi arī jautājumus par ārsta radošumu, intuīciju, “vidējiem pacientiem” iepretī pacienta individuālām īpatnībām, arī par farmācijas industrijas un administratoru spiedienu. Lasīt visu