Gremošanas procesa brīnumainie līkloči. Stāstījums Latvijas Gastroenterologu VIII kongresā

Mīļie kolēģi! Savādas ģeķības stumdīts, nospriedu, ka nupat pienācis īstais brīdis, lai ar jums paspriedelētu par labi zināmu un daudziem, pieļauju, pat pamatīgi apnikušu lietu, proti, par to, kā mūsu ārējie un iekšējie orgāni tiek apgādāti ar dzīvības uzturēšanai nepieciešamajām vielām.

Ja atskaita dažus reti izmantotus mediķu paņēmienus — enterālo, parenterālo barošanu, barības ievietošanu zarnu traktā caur dažnedažādām zondēm —, tad mēs, vienkāršie ļaudis, šo atbildīgo pasākumu īstenojam relatīvi prasti: ēdienu caur muti sabāžam gremošanas traktā un lieta darīta.

Ja viss rit gludi, tālākais mūs vairs neinteresē. Ak, jā, apēstais par sevi tomēr atgādina, tas notiek brīdī, kad jāapciemo tualete. Tiesa, lai gan tualetes apmeklējums ir imperatīvi nepieciešams darījums, tas vairs nav veltīts organisma apgādei ar barības vielām — rosīšanās tualetē paredzēta zarnu trakta atbrīvošanai no neizmantotiem un nevajadzīgiem barības pārpalikumiem.

Barības vielu piegādi organismam ļaudis risina ar entuziasmu un kuņģa—zarnu traktā cenšas iedabūt lērumu dažādu uztura sastāvdaļu. Ievadīto vielu dažādība ir liela. Ja sakārotos tās visas pedantiski uzskaitīt un reģistrēt, būtu mokoši jāņemas. Man šādas vēlmes nav, tāpēc samierināšos ar secinājumu, ka parasti šo vielu dažādība ir liela (tas ir labi), bet nereti — šo vielu ir nesaprātīgi daudz (un tas vairs nav labi).

Kas īsti ar norītajiem produktiem notiek mūsu vēderā? Varētu šķist, ka šis process ir samērā vienkāršs, proti, mutē sastūķētais tiek sakošļāts, norīts, nonāk kuņģī, pēc tam zarnās, kur tas tiek fermentēts (ķīmiski sadalīts sīkākās sastāvdaļās), un sagatavotais maisījums no zarnām uzsūcas asinīs. Līdz ar to mēs esam glābti — dzīvības uzturētājas ar asinsriti tiek itin visās organisma vietās (arī tajās visintīmākajās) un bez izņēmuma visas šūnas tiek apgādātas ne vien ar enerģiju, bet arī ar citiem dzīvības uzturēšanai vajadzīgiem materiāliem. Tieši tas mums ļauj turpināt eksistenci šinī pasaulē.

Tagad, cienījamie kolēģi, beigšu pārcilāt labi zināmas lietas, bet veikšu pamatīgu belzienu pa jūsu smadzenēm. Belzienu uzskatu par stipri noderīgu, jo izrādās, ka nupat kā nodeklamētā barības vielu sagādes shēma ir kļūdains vienkāršojums. Patiesībā šī lieta ir stipri sarežģītāka un daudzveidīgāka! Izklausās dīvaini, bet tā ir svēta patiesība: pēdējos gados zinātne pārliecinoši pierādījusi, ka gremošanas trakts uztura produktus apstrādā un nogādā izmantošanai vismaz trijos stipri atšķirīgos veidos (1. attēls). Gremošanas sistēma nav nīkulīgs kleperis, bet staltu zirgu trijjūgs — tā ir trīs atšķirīgu gremošanas sistēmu kopojums.Gremošanas sistēma nav nīkulīgs kleperis, bet staltu zirgu trijjūgs

Man trakoti gribas uzsvērt, ka par spīti vēsturiskajai ierašai uzpildīt gremošanas traktu pa vienu vietu, t.i., caur muti, zarnu traktā darbojas nevis viena, bet veselas trīs barības gremošanas sistēmas! Patiešām, dzirdot šādu lietu, var pat iestāties mulsums, jo kurš var iedomāties un kurš var nosapņot, ka cilvēks ir radība, kas vienlaikus nodarbina trīs dažādas gremošanas struktūras. Tās nedublē cita citu, tās nav spējīgas cita citu aizvietot un dzīvības uzturēšanai nevienas no tām nedrīkst iztrūkt. Šoreiz es nerunāju par olbaltumvielu, ogļhidrātu un tauku gremošanas īpatnībām — šo tik atšķirīgo vielu apgūšanai patiešām tiek izmantoti dažādi un stipri atšķirīgi enzīmi, bet izmantotais sagremošanas princips visos šajos gadījumos ir viens un tas pats. Spītīgi atkārtošu, ka zarnu trakts vienlaikus cītīgi nodarbina trīs pilnīgi atšķirīgus ēdiena sagremošanas paņēmienus (sistēmas), un pienācis brīdis par tiem parunāt sīkāk.

Pirmā gremošanas sistēma

Gadsimteņiem ritot, cilvēcei bija pilnīgi skaidrs, ka šī sistēma ir vienīgā, tāpēc tā ir vislabāk atpazīta un tās darbības princips jau nupat kā nodeklamēts. Tātad olbaltumvielas, ogļhidrāti un tauki zarnu traktā tiek ķīmiski pārstrādāti: šo darbu veic gremošanas orgānu saražotie (sekretētie) enzīmi.

Gremošanas rezultātā zarnu trakts sapildās ar sīkākiem elementiem: ar diaminoskābēm un monoaminoskābēm (rodas no olbaltumvielām), ar taukskābēm un glicerīnu (rodas no taukiem), ar monosaharīdiem (rodas no ogļhidrātiem). Visi šie savienojumi netraucēti iesūcas zarnu gļotādā, tālāk nokļūst gļotādas asinsvados un no šejienes ar asinīm tiek organisma visintīmākajās vietiņās.

Otrā gremošanas sistēma

Šo gremošanas paņēmienu ekspluatē zarnu mikrobiota, proti, šoreiz barības vielas sašķeļ nevis zarnu šūnu, bet zarnu mikrobu saražotie un izdalītie enzīmi. Sīkbūtņu interesi izraisa īpaši uztura produkti — mikrobiota aizraujas ar sagremojamo šķiedrvielu apstrādi. Gaļa, piens, medus un citas garšīgas vielas, ar kurām strādā zarnu trakta enzīmi, zarnu mikrobiotu nesatrauc ne mazākajā mērā — šos produktus zarnu baktērijas nemaz neizmanto (un nemāk izmantot). Der ielāgot, ka arī cilvēka gremošanas orgāni šinī aspektā nav bez vainas, jo tos, savukārt, nemaz neinteresē baktēriju iekāres objekts, proti, šķiedrvielas, vai, runājot precīzāk, zarnu trakts nemaz neprot sintezēt šķiedrvielas gremojošus enzīmus. Tātad, ja mūsu gremošana paļautos tikai uz zarnu trakta orgānu izdalītajiem enzīmiem, tad visas apēstās šķiedrvielas (kas ir augļu, dārzeņu, sēņu un vēl daudzu citu vērtīgu uztura produktu galvenā sastāvdaļa) jautri šķērsotu mūsu kuņģa—zarnu traktu un tikai nedaudz sagumzītā veidā nokļūtu klozetpodā.

Bet varbūt bez šķiedrvielām tīri labi var iztikt? Ja cilvēks vēlas, tad tām var ļaut pa zarnu traktu paceļot, bet, ja negrib, tad arī lielas vajadzības pēc tām nav? Nevar vis iztikt, vajadzība pēc šķiedrvielām ir imperatīva! To noteic fakts, ka sagremojamo šķiedrvielu fermentācijas gala produkti, kas dzimst mikrobiotas izdalīto enzīmu darbības rezultātā, ir īso ķēžu taukskābes (etiķskābe, propionskābe, sviestskābe u.c.). Bet īso ķēžu taukskābes ir izcili svarīgs enerģijas avots — tās ir mazāk vajadzīgas baktērijām, toties cilvēka orgānu šūnas bez tām iztikt nevar. Rādās jokaini, ka šāds svarīgs gremošanas galaprodukts (proti, īso ķēžu taukskābes) no apēstajām olbaltumvielām, taukiem vai ogļhidrātiem nemaz nerodas! Lūk, kā! Lieta rādās vēl jancīgāka, ja ņem vērā faktu, ka gremošanas trakta gļotādā šie ķīmiskie savienojumi iekļūst (tiek ienesti) tikai pa “personīgiem”, t.i., īso ķēžu taukskābju transportēšanai paredzētiem īpašiem kanāliņiem (transportieriem). Uzsvēršu, ka šie kanāliņi atveras un iekļūšana tajos iespējama tikai no gremošanas trakta dobuma. Šādu atverīšu nav zarnu trakta asinsvadu sieniņās, tāpēc iekļūt gremošanas trakta gļotādā no gremošanas trakta asinsvadu puses šīm taukskābēm iespējas nav. Ne mazāk intriģējoši ir tas, ka īso ķēžu taukskābju dzimšanas vieta pamatā ir gremošanas trakta dobums (mikrobioms).

Un, mīļie kolēģi, vai jūs nesatrauc ziņa, ka, ņemot kopumā, īso ķēžu taukskābes zarnu trakta gļotādai piegādā vairāk nekā 60 % no visas nepieciešamās enerģijas un šo enerģiju zarnu gļotāda saņem tikai un vienīgi no zarnu dobuma puses? Var droši sacīt, ka zarnu trakta dobums ir zarnu trakta gļotādas šūnu ēdnīca. Jo ar asinīm zarnu traktam tiek piegādāts mazāk (aptuveni tikai 40 %) barības vielu nekā no zarnu dobuma puses. Apkopojot nupat sacīto, var droši secināt — otrā gremošanas sistēma nu nekādā ziņā nav mazāk svarīga par pirmo.

Tātad uztura šķiedrvielas (ķīmiski tās dēvē par ne–cietes polisaharīdiem) ir imperatīvi svarīga uztura sastāvdaļa. Ar šķiedrvielām sevi uztur ne vien zarnu mikrobiota, bet arī gremošanas trakta gļotādas un citu orgānu — asinsvadu, sirds, nieru, smadzeņu utt. — šūnas.

Trešā gremošanas sistēma

Un tagad par trešo, arī pilnīgi patstāvīgo (!) gremošanas sistēmu. Izrādās, ka daudzas uzturvielas zarnu traktā caur muti nemaz neiekļūst, tās sintezē gremošanas trakta šūnas personīgi. Šādas uzturvielas ir gremošanas trakta sintezētajās gļotās un ir lieliska barotne daudzām zarnu baktērijām. Bet tad jau sanāk, ka ne vien baktērijas baro zarnu traktu (skat. otro gremošanas sistēmu), bet arī zarnu trakts baro baktērijas, proti, aktīvi sintezē mikrobiotai stipri noderīgas barības vielas.

Trīs gremošanas trakta sistēmu raksturojums

Un tagad dienas gaismā celšu piemērus, kas selektīvi demonstrē katras gremošanas sistēmas vareno spēku, un ceru, ka šie piemēri radīs interesi arī praktizējošiem ārstiem.

Pirmā gremošanas sistēma

Raksturošanai izmantošu zarnu traktā iekļuvušā galda cukura (saharozes) sastrādātās lietas. Saharoze ir disaharīds, ko veido divas pusmāsas — ar glikozi sakabināta fruktoze. Lai gan saharozes molekula nav stipri liela, abas pusmāsas, saķērušās kopā, nespēj uzsūkties. Pirms uzsūkšanās glikoze jāatbrīvo no fruktozes, tad abi monosaharīdi, viens otru piemirsuši, netraucēti iekļūst zarnu gļotādā un tālāk — asinīs.

Glikoze

Vispirms pastāstīšu par savādībām, ko rada vienas pusmāsas (proti, glikozes) uzsūkšanās. Divpadsmitpirkstu zarnas gļotādu izklāj epitēlijšūnu monoslānis (vienšūnu slānis), kurā dažas šūnas ir stipri dīvainas. Viena veida “dīvainēm” zinātnieki devuši nosaukumu “K šūnas”. Izrādās, ka šīs šūnas (atšķirībā no citām divpadsmitpirkstu zarnas epitēlijšūnām) neizstrādā enzīmus un gremošanas procesā nepiedalās. K šūnas asinīs raida unikālu polipeptīdu, ko sauc par kuņģi inhibējošo (bremzējošo) peptīdu. Angļu valodā: gastric inhibitory peptide, abreviatūra GIP. Ar šādu nosaukumu peptīds tika aplaimots tāpēc, ka pētījumi ar dzīvniekiem pierādīja — GIP apveltīts ar spēju bremzēt kuņģa motoriku un sekrēciju. [1] Jocīgi, ka šīs šūnas kļūst aktīvas un sāk izdalīt GIP tikai tad, kad divpadsmitpirkstu zarnā uzsūcas glikoze (2. attēls).GIP darbības mehānisms

Šādai GIP darbībai loģiskas jēgas nav, jo patiešām — kāpēc gan būtu jābremzē kuņģa aktivitāte, ja divpadsmitpirkstu zarnā uzsūcas glikoze? Izskaidrojums tomēr tika atrasts, tiesa, stipri negaidīts. Izrādās, ka cilvēkiem glikozes uzsūkšanās nebremzē kuņģa darbošanos, jo K šūnas izdala pārlieku mazu daudzumu GIP. Tātad acīm redzamas bezjēdzības gremošanas orgānos nenotiek. Tomēr izdalītā peptīda pilnīgi pietiek, lai tas spētu demonstrēt savu varēšanu nevis kuņģī, bet inkretorajā aizkuņģa dziedzerī. Šajā vietā GIP sekmīgi palīdz glikozei stimulēt bēta šūnas un sekmē insulīna (!) izdalīšanos, t.i., ja nav GIP, tad glikoze ir nespēcīga insulīna izdales stimulētāja. [2] Šoreiz GIP izdalei ir loģisks pamatojums, bet 2.B attēls ir kļūdains un jāaizstāj ar 3. attēlu, kur parādīts, ka gan glikoze, gan GIP, sadarbojoties abi kopā, tracina bēta šūnas.Asinīs iekļuvusī glikoze un GIP

Tas nozīmē, ka insulīna trūkums teorētiski var iestāties pavisam negaidīta cēloņa dēļ, proti, tāpēc, ka divpadsmitpirkstu zarnā mītošās K šūnas savu GIP izdala slikti vai neizdala nemaz. Šobrīd aktīvi pēta, vai tik tiešām II tipa cukura diabēta izcelsmes vieta dažreiz neslēpjas divpadsmitpirkstu zarnas gļotādā. Šie atklājumi K šūnu sintezēto peptīdu lika pārdēvēt un tagad to sauc par “no glikozes atkarīgo insulīntropo peptīdu”. Sagadīšanās (vai īpašas vēlmes?) dēļ abreviatūra “GIP” palika iepriekšējā, jo angļu valodā jaunais nosaukums skan šādi: glicose–dependent insulintropic peptide (4. attēls). Kuņģi inhibējošais peptīds (GIP)

Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku — nupat izklāstītais nav beigas stāstījumam par GIP. Vēlāk zinātnieki dienas gaismā cēla jaunus GIP veiktos brīnumus. Ceļodams pa asinsvadiem, GIP nesamierinās ar inkretorā aizkuņģa dziedzera bēta šūnu apmeklējumu. Šis peptīds apstrādā arī cilvēka organismā izmētātās tauku šūnas: piekļuvis tauku šūnām, šis draiskulis nekavējoties sāk tajās bīdīt tauku (triglicerīdu) molekulas un cilvēks aptaukojas (5. attēls).GIP darbības mehānisms

Patiešām savādi, ka, uzsūcoties saldajai glikozei, tauku šūnas piepildās nevis ar glikozi, bet ar taukiem. Ievērojiet arī to, ka, lai tauku šūnās sakrātos tauki, glikozes molekulām nav jāpārtop par tauku molekulām (tauku molekulas sāk pildīt taukšūnas), kaut gan labi zināms, ka arī glikozes pārtapšana tauku molekulā notiek (skat. tālāk).

Adipozitātes sastrādātie ļaunumi ir labi zināmi: II tipa cukura diabēts, taukainas aknas, ateroskleroze, palielināts ļaundabīgu audzēju rašanās risks. Patiešām izklausās jocīgi, ka visu šo slimību attīstībā savu artavu pieliek glikoze un dara to brīdī, kad nevainīgi un klusiņām šķērso divpadsmitpirkstu zarnas gļotādas epitēlijšūnu monoslāni.

Apcerot nupat izklāstīto, mani pārņem skumīgums, ka attiecībā pret GIP zinātnieki rīkojas netaisni. Kāpēc GIP nosaukts par “peptīdu”, nevis “hormonu”? Kaislīgs gastroenterologs būdams, es priecātos, ja divpadsmitpirkstu zarnas gļotādā dzimušo, K šūnu inkretēto GIP ierindotu cēlo hormonu komandā. Hormona nosaukumu GIP ir godam pelnījis. Šī viela ne vien sekmē insulīna izdali, bet vēl piepilda taukšūnas ar taukiem.

Fruktoze

Tagad pāriesim pie notikumiem, kas risinās glikozes pusmāsas fruktozes (saldākās no vissaldākajām) ietekmē.

Izrādās, ka iekļūšanai zarnu epitēlijšūnās un tālāk asinīs fruktozei nav savu transportētāju. Šo monosaharīdu vizina glikozes transportētāji (angļu valodā: glucose transporters, abreviatūra GLUT).

Taču vēl svarīgāk ir tas, ka fruktozes izdarībām var veltīt sensenās vārsmas vārdus: “Huņņu karalis Atila jāj un skatās tālē zilā — kur ir Roma, lielā Roma?” Jo tikpat kaislīgi kā uz zirga jājošais karalis meklē Romu, tā pa asinsvadiem ceļojošā fruktoze meklē aknas un — patiešām! — gandrīz visa fruktoze no asinīm iekļūst aknās un veic nejauku lietu — ierosina de novo lipoģenēzi. Proti, fruktozes parādīšanās aknās ir starta signāls neprātīgi spēcīgai tauku molekulu sintēzei, un šajā mehānismā tiek izmantota ne vien fruktoze, bet arī daudzas citas ne–tauku molekulas: cukuri, aminoskābes u.c. Šīs īpašības dēļ fruktoze ir agresīva ne–alkohola taukaino aknu slimību ierosinātāja.

Mūsdienās šo aknu bojājumu sastop bieži, vienlaikus ir strauji palielinājusies fruktozes lietošana uzturā (6. attēls).Fruktozes lietošanas paradumi pieaug

Otrā gremošanas sistēma

Tagad apskatīšu notikumus, kas raksturo otro gremošanas sistēmu. Šajā aspektā sagremojamo šķiedrvielu gremošana jāsasaista ar nesagremojamo šķiedrvielu “gremošanu”. Pirmajā acs uzmetienā varētu šķist, ka nesagremojamās šķiedrvielas nav vajadzīgas. Vai ir jēga gremošanas traktu pa vienu galu pildīt ar produktiem, kas pa otru galu tiek izmesti ārā? Var rādīties, ka nesagremojamo šķiedrvielu košļāšana un rīšana ir muļķīga, pat zarnu traktam kaitējoša darbošanās (cilvēks bojā savu kuņģa—zarnu traktu, rīdams rupju, nesagremojamu barību!).

Īstenība ir cita: uzturs pilnvērtīgs ir tikai tad, ja pietiekamā daudzumā tiek lietotas gan izmantojamās (sagremojamās), gan neizmantojamās (nesagremojamās) šķiedrvielas. Lieta tāda, ka bez nesagremojamo šķiedrvielu palīdzības sagremojamās šķiedrvielas līdz gremošanas trakta attālākajām daļām nokļūt nespēj. Tās negausīgi aprij gremošanas trakta proksimālajā daļā mītošās baktērijas (mutē, barības vadā, tievo zarnu sākuma daļā), tādējādi sanāk, ka īso ķēžu taukskābes pieejamas tikai gremošanas trakta sākuma daļai. Šādu negodīgu pārtikas sadali sekmīgi novērš nesagremojamās šķiedrvielas, kas tiešām sagremotas netiek un tāpēc nokļūst arī attālākajās zarnu trakta daļās. Svarīgi, ka sev līdzi tās ņem un uz distālo gremošanas traktu nogādā sagremojamās šķiedrvielas. Tātad nesagremojamās šķiedrvielas nodibina kārtību un gādā, lai jebkurā kuņģa—zarnu trakta vietā mītošās baktērijas tiktu pabarotas un lai zarnu gļotāda visā tās garumā saņemtu vērtīgas ēdamvielas (īso ķēžu taukskābes).

Ja uzturā ir pietiekami daudz šķiedrvielu, ja to ir tik daudz, ka zarnu traktā mītošās, saimniekam uzticīgās baktērijas spēj saražot tik lielu daudzumu īso ķēžu taukskābju, ka zarnu trakta gļotāda ir pilnīgi pabarota un vēl paliek pāri, tad “liekās” īso ķēžu taukskābes uzsūcas un nokļūst kopējā asinsritē. Tas ir ļoti labi, jo tagad īso ķēžu taukskābes stiprina aknas, sirdi, asinsvadus, pretojas II tipa cukura diabēta ļaundarībām vai citu bīstamu slimību (arī vēža) attīstībai.

Trešā gremošanas sistēma

Beidzot ķeršos pie trešās gremošanas sistēmas raksturošanas, tāpēc pastāstīšu par zarnu mikrobiotas pārstāvi — baktēriju, kam piešķirts daiļskanīgs vārds un uzvārds: akkermansia muciniphila (7. attēls).Akkermansia muciniphila

Akkermansia ir anaeroba, no gļotām pārtiekoša baktērija, ko uztur un mīļi lolo zarnu trakta epitēlijšūnas. Apēstos uztura produktus baktērija pilnīgi ignorē. Veselam cilvēkam šī baktērija veido 3—5 % no visas mikrobiotas. Zinātnieku interesi šī baktērija izraisīja šāda atklājuma dēļ: akkermansia muciniphila bieži vien ir stipri panīkusi II tipa cukura diabēta slimniekiem un adipoziem cilvēkiem. [3] Šāds atradums pieļauj negaidītu iespēju, proti, to, ka šīs tik ļoti izplatītās vainas var rasties tāpēc, ka zarnu epitēlijšūnas slikti izdala gļotas un pienācīgi neapkopj savu mikrobiotu!

Pētījumos ar dzīvniekiem atrasts, ka akkermansia muciniphila iztrūkuma gadījumā zarnu gļotāda kļūst caurlaidīga, tāpēc zarnu baktēriju eksotoksīni iekļūst cilvēka organismā un izraisa iekaisuma reakciju (8. attēls). Jau pirms vairākiem gadiem atrasts, ka pārbarota cilvēka organisms ir iekaisis. Tas ir savdabīgs iekaisums, jo adipoziem cilvēkiem asinsainā nav palielināts leikocītu skaits, nav arī daudzu citu iekaisumam raksturīgo pārmaiņu.Akkermansia muciniphila deficīts

Akkermansia muciniphila trūkums asociējas ar pastiprinātu eksotoksīnu (lipopolisaharīdu) uzsūkšanos. Ja pārbarotām pelēm palielina šīs baktērijas skaitu, tad peles notievē, tām samazinās triglicerīdu koncentrācija serumā. [4] Atrasta prebiotika — ar oligofruktozi bagātināts inulīns (OI)[5], kas ne vien dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem palielina akkermansia muciniphila skaitu zarnu traktā un reizē samazina adipozitāti, samazina lipīdu koncentrāciju plazmā un uzlabo II tipa cukura diabēta slimnieku stāvokli. Vai patiešām tuvojamies brīdim, kad II tipa cukura diabētu un aptaukošanos varēs ierindot infekcijas slimību skaitā?

Fruktāns

Noslēgumā pastāstīšu par polisaharīdu fruktānu, kas būvēts no daudzām savā starpā sakabinātām fruktozes molekulām. Citu molekulu (bez fruktozes) šinī polisaharīdā nav. Ceļš līdz patiesībai visbiežāk ir garš un līkločains, no galvenā ceļa atzarojas daudzi kļūdaini sānceļi. Kļūmes atgadījušās arī fruktāna izpētītes laikā. Šoreiz runāšu par ļoti izplatītu slimību, proti, par kairinātu zarnu sindromu. Klīniski novērojumi rāda, ka daļai šo slimnieku sūdzības mazinās vai izzūd bezglutēna diētas laikā. Interesanti, ka celiakijas (kuras ierosinātājs ir glutēns) šiem slimniekiem nav. Oslo Universitātes slimnīcā 2014.—2016. gadā tika izmeklēti 59 šādi kairinātu zarnu sindroma slimnieki. Visi slimnieki septiņas dienas ilgā kursā pārmaiņus saņēma glutēnu (5,7 g/d), fruktānu (2,1 g/d) vai placebo (9. attēls). Kairinātu zarnu sindroma slimniekiem sūdzības rada fruktānsSavādi, ka visaugstākā sūdzību skala tika reģistrēta nevis glutēna, bet fruktāna lietošanas laikā. Tātad īstenais sūdzību izraisītājs šiem slimniekiem nav glutēns, bet... fruktāns, savukārt ārstu ieteiktā bezglutēna diēta daļēji ir arī bezfruktāna diēta. Tātad kairinātu zarnu sindroms un celiakija tomēr ir dažādu cēloņu izraisītas slimības. Šobrīd pēta, kāda ir īstena bezfruktāna diēta.

Pēcvārds

Lasot šo rakstu, var pavīdēt doma, ka Danilānu piemeklējusi liekvārdība un viņš sācis sīkumaini tarkšķināt par labi zināmo. Atzīšos, ka, caurlūkojot uzrakstīto, šāda doma radās arī man — biju jau nobriedis daudzas rindkopas izsvītrot un rakstu krietni vien saīsināt. Bet, pārlasot rakstu atkārtoti, manas domas mainījās, un tagad esmu pārliecināts, ka uzrakstītais ir pelnījis, lai kolēģi to izlasītu.

Izlasiet bez steigas, bez piktuma (sak’, es taču to jau zināju!) un bez īgnuma! Teiktais attiecas arī uz plašāk izvērsto raksta sākuma daļu. Ceru, ka pēc raksta izlasīšanas jūs, cienījamo lasītāj, pārņems sajūta, ka negaidītā kārtā uzzināts kas jauns, kaut kas līdz šim nedzirdēts. Nekā cita man nevajag.

________________________________________________________________________________________________

Literatūra

  1. Meier JJ, Nauck MA. Glucagon-like 1 (GLP-1) in biology and pathology. Diabetes/Metabolism Research and Reviews, 2005; 21: 91–117.
  2. Pederson AR, McIntosh CH. Discovery of gastric inhibitory polypeptide and its subseqent fate: personal reflections. J of Diabetes Invest, 2016; 7 suppl. 1: 4–7.
  3. Dao MC, Everard A, Aron-Wisnewsky J, et al. Akkermansia muciniphila and improved metabolic health a dietary intervention in obesity: relationship with gut microbiome richness and ecology. Gut, 2016; 65: 426–436.
  4. Nicolucci AC, Hume MP, Martinez I, et al. Prebiotics reduce body fat and alter intestinal microbiota in children who are overweight or with obesity. Gastroenterology, 2017; 153: 711–722.
  5. Holloway L, Moynihan S, Abrams SA, et al. Effects of oligofructose-enriched inulin on intestinal absorption of calcium and magnesium and bone turnover markers in postmenopausal women. Br J Nutr, 2007; 97: 365–372.
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti