Pārmaiņas sākas ar sevi

Pēc oficiālās statistikas nedaudz virs trīsdesmit, bet pēc darbinieku vērtējuma — ap septiņdesmit procentiem neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu ir sekundāri. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta jaunā vadītāja LIENE CIPULE ir apņēmības pilna šo skaitu mazināt.

Liene CIPULE

Sekundāro izsaukumu mazināšana līdzinās Donkihota cīņai ar vējdzirnavām. Kāpēc tā?

Tāpēc, ka līdz šim uzstādījums mazināt sekundāro izsaukumu skaitu lielākoties nāca no ārpuses, nevis no iekšpuses. Pašlaik pieprasījums nāk arī no “apakšas”, dienesta darbinieki redz, ka process iet nepareizu ceļu, krītas kvalitāte, efektivitāte, arī to, ka izmaksas ir lielas un netiek mērķtiecīgi novadītas, līdz ar to viņi nesaņem pienācīgu atalgojumu, nav iespējas celt un uzturēt kvalifikāciju. Otrs iemesls — rekomendācijas sekundāro izsaukumu mazināšanai, ko dienests līdz šim sniedzis, vairāk bijušas vērstas uz ārējiem faktoriem: stiprināt primāro aprūpi, slimnīcu uzņemšanas nodaļu darbu, novērst problēmas sociālajā jomā utt.. Taču iekšēji dienests nav meklējis, kur ir paša kļūdas, paša iespējas. Šis akcents, manuprāt, ir pirmo reizi. Iespējams, arī iepriekšējie vadītāji par to domājuši, taču es uz to lieku pašu galveno akcentu, jo zinu, ka tas ir veids, kā visātrāk var sasniegt rezultātu.

Lai samazinātu sekundāro izsaukumu skaitu, jābūt smalkākam dispečeru dienesta sietam. Kā panāksit striktāku šķirošanu, jo tas ir ļoti smalks jautājums, kad tālruņa otrā galā cilvēks uzskata, ka viņa dzīvībai draud briesmas, bet mediķim jāuzņemas atbildība — sūtīt brigādi vai nesūtīt?

Līdz šim izsaukšanas process (arī brigāžu darbs) vairāk vadīts cilvēku līmenī, darbiniekam uzliekot ļoti lielu individuālo atbildību par lēmuma pieņemšanu. Pat ja mums ir lēmumu pieņemšanas algoritmi, ne vienmēr tiem sekojam, ir ļoti liela subjektīvā sadaļa. Ja vadām procesu, tad atbildība no dispečeriem un brigādēm pārbīdās uz vadītājiem. Tas būs mans izaicinājums — pārliecināt vadītājus uzņemties atbildību, spēt vadīt riskus, procesu. Savukārt tas nozīmē, ka individuālās personas justos pasargātākas savos lēmumos. Ir ļoti dārgi visu laiku vadīt vienu konkrētu risku, nevis skatīties, kā to darīt procesā. No tāda modeļa mēģināsim atteikties. Meklēsim efektivitātes pasākumus, sākot ar motivācijas, atalgojuma sistēmu, noslodzes sistēmu, kvalitātes vadības sistēmu, mentoru programmu. Uz ārējiem faktoriem, protams, jānorāda, jādod rekomendācijas, bet nevaram rēķināties, ka tur būs ātra reakcija. Tas ir līdzīgi kā uzņēmējdarbībā — uzņēmējs zina, ka nevar apsēsties un gaidīt, kad mainīsies ārējie faktori, viņam jāreaģē uz ārējiem faktoriem iekšēji savā uzņēmumā. Darbiniekus ļoti bremzē un biedē riski, ar ko saskārušies, — pārbaudes, Veselības inspekcijas procesi. Gribu panākt darbinieku paļāvību: ja viņi rīkosies tā, kā būsim noteikuši priekšrakstos, viņi būs pasargāti. Būs jāveic mediķu pašanalīze, jāievieš pacientu ziņošanas sistēma, kvalitātes procesa kontroles.

Krietna daļa sekundāro izsaukumu atduras pret ģimenes ārstiem. Kā redzat sadarbību ar ģimenes ārstiem, lai nesanāk akmentiņu mētāšana otra dārziņā, jo ģimenes ārsti arī nav supervīrieši un supersievietes, kas var strādāt diennaktis.

Varbūt ģimenes ārstiem nepatiks tas, ko teikšu, bet arī viņi bieži gaida uz ārējo faktoru sakārtošanos, kaut vairāk vajadzētu paskatīties uz sevi. Jāmācās vairāk individuāli uzrunāt pacientus. Ik pa laikam dzirdu: vai tad ģimenes ārstam jādrukā materiāli? Un kāpēc gan ne?! Pacientu daudz mazāk sasniedz informācija, ko valsts ar dažādu dienestu (SPKC u.c.) starpniecību cenšas nodot, nekā individuāli novadītā. Mēs jau tos bukletus redzam, mēs varētu poliklīnikās ar tiem visas grīdas noklāt... Redzam ģimenes ārstus — rekordistus, kuru pacienti visbiežāk sauc neatliekamo palīdzību. Apmainīsimies ar informāciju ar ģimenes ārstu profesionālajām asociācijām. Svarīgi analizēt, kādā vietā ārsts strādā (varbūt tas ir sociālās aprūpes centrs, patversme), kāds ir viņa pacientu kontingents un kāpēc tiek pieņemts lēmums tik bieži izmantot neatliekamo palīdzību.

Kas veido sekundāro izsaukumu lauvas tiesu?

Paaugstināta temperatūra, paaugstināts asinsspiediens un muguras sāpes. Temperatūra — pārsvarā bērniem, bet vīrusu sezonā — visu vecumu pacientiem. Bērnu gadījumā izsaukumos dodamies gandrīz vienmēr. Muguras sāpes pa tālruni diferencējamas grūti, jo bieži pacients sūdzas par sāpēm krūšu rajonā, sāpēm, kas izstaro uz roku, grūtībām elpot. Kā fizioterapeite zinu, ka parasts krūšu daļas skriemeļa bloks var izraisīt ārkārtīgi nepatīkamas sajūtas, bet šo iemeslu nevar atrisināt neatliekamā palīdzība.

Ko no šīs lauvas tiesas mēģināsit nošķirt?

Jābūt ļoti skaidram lēmumu pieņemšanas algoritmam. Tas mums ir ļoti garš, bet praktiski vienmēr (98 % gadījumu jeb vidēji 1200 izsaukumi dienā) tiek pieņemts lēmums brigādei braukt pie pacienta. Jautājums — kam tad sieta funkcija vispār vajadzīga? Ko var nošķirt? Sēdēju blakus dispečeram, bija izsaukums: 34 gadus vecs vīrietis stāstīja, ka viņam ir temperatūra 37,8, balss tāda, ka beigas klāt, kaut saprotams, ka šo situāciju var risināt citādi. Daudz kas būs jāvērtē skrupulozāk: ja tā ir Rīga, tad ir arī sabiedriskais transports, ir taksometrs, ir diennakts aptiekas. Cik tālu pacients dzīvo no apdzīvotas vietas, vai ir vientuļš? Vai bērna vecāki ir alkohola reibumā un tāpēc pieņemam lēmumu bērnus nogādāt slimnīcā? Tas visu laiku būs jāmēra.

Stāstījāt, ka prāta vētrā apkopojāt darbinieku atbildes: kas ir sekundārie izsaukumi, uz kuriem viņi dodas, viņu asociācijas, ko sabiedrība sagaida no neatliekamās palīdzības mediķiem.

Darbinieku atbildes, kā tiek asociēti sekundārie izsaukumi, bija ļoti interesantas. Kafijas tase. Vecu cilvēku tehniskā apkope. Sociālā aprūpe. Recepte. Aptieka. Diagnostikas centrs. Atpumpētāju serviss. Taksometra pakalpojumi. Vientulība. Drudzis. Hipokrata zvērests. Izdari tā, lai ir labi! Bezmiegs. Pabarot kaķi. Salabot caurules. Izmazgāt grīdas. Vajag uz slimnīcu! Policisti negrib strādāt. Bezpajumtnieki. Nomainiet katetru. Mums ir arī “kundes”, pie kuriem brigāde izbrauc veikt injekcijas. Tās dažkārt ir placebo injekcijas, pilnīgi bezjēdzīgas. Vai paliatīvie pacienti — ja pacients klausulē sāpēs kliedz, tad nevaram nebraukt, kaut pareizi būtu atsāpināt citādā veidā. Protams, pie šiem pacientiem turpināsim braukt, bet ir gadījumi, kad vēlētos pārstāt to darīt. Tāpēc arī saku — mums pašiem jāmācās vilkt robežas, jāmācās pateikt nē.

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada maija numurā

Uz augšu ↑
  • Darba pilnas rokas. VERNERS LOZOVSKIS, alergologs

    Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centra vadītājs Dr. med., doc., alergologs VERNERS LOZOVSKIS medicīnai veltījis vairāk nekā pusgadsimtu. Interese par alergoloģiju viņam bijusi jau kopš studiju gadiem, un viņš ir viens no alergologiem Latvijā, kas strādāja pirmajā alerģisko slimību kabinetā, ko izveidoja 1969. gadā. Lasīt visu

  • Kā zāles tiek pie sava zīmola vārda?

    Katru gadu tiek reģistrēts arvien vairāk jaunu zāļu, bet burtu skaits latīņu alfabētā ir nemainīgs — 26 burti, ar kuru palīdzību jārada jauns un unikāls nosaukums, kas atbilst zāļu nosaukumu veidošanas kritērijiem. Arī viegli izrunājams, uzrakstāms un atmiņā paliekošs, lietojams visās pasaules kultūrās. Nu ko — gandrīz neiespējamā misija! Lasīt visu

  • Mans gars alkst plašuma. VALDA STALTE, endokrinoloģe

    Dakteres VALDAS STALTES kabinetā Talsos ir ļoti silti, un sarunā ar viņu var just, ka darbā ar pacientiem viņai svarīgs ir tieši emocionālais siltums — saruna un acu kontakts, jo pirms gadiem pašas piedzīvotā autoavārija likusi uz dzīvi skatīties pavisam citādi. Viņas kabinetā pie sienām ir mazbērnu fotogrāfijas, kas atgādina, ka dzīvē svarīgākas par darbu ir citas vērtības. Lasīt visu