Sirds kreisā kambara disfunkcija. Veidi, iemesli, terapijas iespējas

Aprakstot fizioloģisku stāvokli, kad sirds funkcija ir nepietiekama, lai nodrošinātu audiem nepieciešamo metabolismu, lieto terminu “sirds mazspēja”. Sirds funkcijas traucējumus var radīt sirds muskuļa bojājums, akūta vai hroniska išēmija, palielināta asinsvadu rezistence, arteriāla hipertensija vai tahiaritmijas.

Līdz ar iedzīvotāju vidējā dzīves ilguma pagarināšanos un labākām sirds slimību ār-stēšanas iespējām, visā pasaulē pieaug sirds mazspējas pacientu skaits. Savlaicīga, ar pierādījumiem pamatota sirds slimību ārstēšana ne vienmēr likvidē sirds funkciju traucējumus, bet ļauj uzlabot slodzes panesību, izsviedes frakciju un pacienta dzīves kvalitāti.

Sirds mazspēja

Sirds mazspējas definīcijas ir vairākas. Pamatdefinīcija: sirds mazspēja ir klīnisks sindroms, kam raksturīgas tipiskas klīniskās pazīmes, piemēram, elpas trūkums slodzes apstākļos vai mierā, potīšu tūska, nogurums, var būt paaugstināts jugulāro vēnu spiediens, perifērā tūska, mitri trokšņi plaušās. Sirds mazspējas pamatā ir strukturāla un/vai funkcionāla sirds patoloģija, kuras dēļ samazinās sirds izsviede un/vai paaugstinās intrakardiālais spiediens mierā vai slodzes laikā.

Pilnīgā sirds mazspējas sindroma aprakstā katram pacientam jāiekļauj vairāki faktori: vai mazspēja ir sistoliska vai diastoliska, akūta vai hroniska, labās vai kreisās puses, ar saglabātu vai samazinātu izsviedes frakciju.

Kreisā kambara disfunkcijas iemesli

Galvenie kreisā kambara disfunkcijas iemesli ir koronārā sirds slimība (miokarda infarkts — akūts vai vecs), arteriālā hipertensija ar vai bez kreisā kambara hipertrofijas, kardiomiopātijas, aritmijas, aortas stenoze, mitrālā regurgitācija. Kreisā kambara disfunkciju var radīt:

  • dažādas kardiomiopātijas: dilatācijas, hipertrofiska, aritmogēna, labā kambara, pārmantota, pēcdzemdību utt.,
  • endokrīnās slimības — cukura diabēts, akromegālija, vairogdziedzera funkcijas traucējumi, virsnieru mazspēja,
  • miokardīti, perikardīti, endokardīti,
  • ģenētiskas slimības,
  • HIV infekcija,
  • medikamenti: citotoksiskie aģenti — epirubicīns, transtuzumabs,
  • citas slimības — anēmija, sepse.

Tomēr svarīgākās predisponējošās slimības sirds kreisā kambara disfunkcijas attīstībai ir četras: koronārā sirds slimība, arteriālā hipertensija, vārstuļu slimības un cukura diabēts; nereti arī kardiomiopātijas, pārsvarā primāras.

Diastoliska vai sistoliska sirds mazspēja?

Izsviedes frakcijas noteikšana ir atslēga uz diastoliskās un sistoliskas mazspējas izšķiršanu. Sistoliska sirds mazspēja attīstās miokarda bojājuma rezultātā, kad notiek kreisā kambara remodelācija, dobuma dilatācija un samazinās kontraktilitāte. Tas rada traucējumus kreisā kambara asins izgrūšanas funkcijā, tāpēc ir samazināta izsviedes frakcija — IF < 40 %.

Šī ir tipiska koronārās sirds slimības un miokarda infarkta izsaukta sirds mazspēja. Diastolisku sirds mazspēju izraisa patoloģiska kreisā kambara asiņu iesūkšana, atslābšana un kambara izstiepšana, tāpēc pieaug diastoliskais spiediens. Diastoliskā sirds mazspēja ir sirds mazspēja ar saglabātu izsviedes frakciju ≥ 50 %. Šis kreisā kambara disfunkcijas veids raksturīgs hipertensīvai sirds slimībai, diabēta un aptaukošanās gadījumā, kā arī vecākiem cilvēkiem, kam miokarda stīvumu un kavētu atslābšanu rada vairāku faktoru kombinācija: išēmija, hipertrofija, fibroze.

Akūta vai hroniska sirds mazspēja?

Akūta epizode sākas pēkšņi vai pasliktinās sirds mazspējas simptomi, kuru dēļ pacients jāstacionē. Akūta kreisā kambara disfunkcija paaugstina kreisā kambara diastolisko spiedienu, veidojas sastrēgums plaušās, plaušu tūska, kā arī subendokardiāla išēmija. Sirds izsviedes samazināšanās, kas ir pusei pacientu ar akūtu sirds mazspēju, var pasliktināt nieru funkciju un izraisīt kardiorenālu sindromu.

Hronisku sirds mazspēju izraisa miokarda disfunkcija, biežāk — kreisā kambara, ko pavada elpas trūkums, nogurums, slikta slodzes panesība, šķidruma aizture organismā. Iespējama arī asimptomātiska kreisā kambara disfunkcija ar izsviedes frakciju < 40 % bez sirds mazspējai tipiskiem simptomiem.

Kreisā kambara sirds mazspēja

Kreisā kambara sirds mazspēja ir biežākais sirds mazspējas veids. Pārsvarā kreisā kambara mazspējas simptomi ir sastrēgums plaušās ar elpas trūkumu, sausu klepu, bieži naktīs, sastrēguma trokšņiem plaušās. Bieži ir sirdsklauves, bālums, nogurums, akrocianoze. Objektīvi kreiso sirds daļu palielināšanās, rentgenoloģiski — sastrēguma aina plaušās.Orientējošs algoritms HSM ārstēšanai pacientiem  ar samazinātu kreisā kambara izsviedes frakciju (sistolisko disfunkciju)

Koronārā sirds slimība

Koronārā sirds slimība ir biežākais kreisā kambara disfunkcijas un sirds mazspējas cēlonis. Pastāvīga vai pakāpeniska asinsapgādes samazināšanās, ko rada koronāro artēriju sašaurinājums, izsauc disbalansu starp skābekļa piegādi un patēriņu.

Arteriālā hipertensija

Arteriālā hipertensija attīstītajās valstīs ir ap 20 % pieaugušo. Paaugstināts arteriālais asinsspiediens ir biežs kreisā kambara hipertrofijas cēlonis. Tā fonā var attīstīties kreisā kambara diastoliskā un sistoliskā disfunkcija. Kreisā kambara hipertrofiju veicina gan tieša spiediena iedarbība, gan arī neirohumorālās izmaiņas, augšanas faktora un citokīnu ietekme. Līdz galam nav zināms iemesls, kāpēc dažiem hipertensijas pacientiem uzreiz attīstās simptomātiska kreisā kambara disfunkcija bez kardiovaskulāriem notikumiem vai iepriekš diagnosticētas diastoliskas sirds mazspējas. Sirds mazspējas attīstības risks palielinās, paaugstinoties asinsspiedienam. Piemēram, pacientam ar AS vismaz 160/100 mmHg ir divkārt lielāks risks sirds mazspējai nekā pacientam, kam asinsspiediens < 140/90 mmHg.

Mēreni paaugstināts asinsspiediens palielina risku ilgtermiņā. Arteriālā hipertensija ir viens no galvenajiem sirds mazspējas attīstības riska faktoriem un viens no nozīmīgākajiem ietekmējamiem sirds mazspējas riska faktoriem. Hipertensīvai sirds slimībai raksturīga sirds mazspēja ar saglabātu izsviedes frakciju. Pacientam ar arteriālu hipertensiju, sirds mazspēju un saglabātu sistolisko funkciju nepieciešama agrīna agresīva arteriālās hipertensijas ārstēšana. Sirds mazspējai ar saglabātu izsviedes frakciju raksturīgs palielināts kreisā kambara sieniņas biezums, palielināts kreisā priekškambara tilpums, ir diastoliska disfunkcija, bet nav kreisā kambara dobuma dilatācijas. Daudziem pacientiem diastoliskā disfunkcija ir pirms sirds mazspējas simptomiem un bez sistoliskās disfunkcijas. Kreisā kambara diastoliskās disfunkcijas noteikšana ir obligāta arteriālās hipertensijas, koronārās sirds slimības, diabēta, aptaukošanās, kardiomiopātiju un perikarda slimību pacientu izmeklēšanas protokolā.

Diagnostikas pamatmetode ir ehokardiogrāfija, tās laikā novērtē kreisā priekškambara dobuma izmērus, transmitrālo diastolisko plūsmu, plaušu vēnu plūsmu, mitrālā vārstuļa fibrozā gredzena diastoliskās kustības ātrumu. Normāla diastoliskā funkcija ļauj adekvāti pildīties kambarim mierā un slodzes laikā bez patoloģiska diastoliska spiediena pieauguma (norma 5—12 mmHg). Kreisā kambara diastoliskā funkcija atspoguļo kambara spēju atslābt un uzpildīties diastoles laikā, ko nosaka relaksācijas un iestiepjamības spēja.

Sevišķi aktuāla diastoliskās funkcijas novērtēšana ir pacientiem ar arteriālo hipertensiju, koronāro sirds slimību, cukura diabētu, aptaukošanos, kardiomiopātijām un perikarda slimībām. EhoKG iespējams novērtēt diastoliskās disfunkcijas smaguma pakāpi (relaksācijas traucējumi, pseidonormalizācija, restriktīva tipa disfunkcija) un kreisā kambara pildīšanās spiedienu.

Kreisā kambara diastoliskās funkcijas noteikšana dinamikā ļauj spriest par arteriālās hipertensijas un sirds mazspējas terapijas efektivitāti.

Vārstuļu slimības

Trešais svarīgais kreisā kambara disfunkcijas iemesls ir vārstuļu slimības. Aortas vārstules stenozes iemesls bieži ir ar vecumu saistīta vārstules deģenerācija. Iedzimtu divviru aortas vārstules stenozi var diagnosticēt jau agrīnā vecumā. Pacientu ar smagu aortas vārstules stenozi un kreisā kambara disfunkciju (izsviedes frakcijas < 40 %) aprūpe ir sarežģīta. Jānosaka sirds mazspējas iemesls, jo tas ietekmēs terapijas taktikas izvēli — ķirurģiska vai medikamentoza.

Aortas vārstules regurgitācija var būt akūta vai hroniska. Akūta regurgitācija ar akūtu elpas trūkumu ir neatliekama situācija. To var izsaukt, piemēram, vārstules perforācija bakteriāla endokardīta gadījumā, aortas aneirismas atslāņošanās, trauma. Hronisku regurgitāciju rada iedzimti, reimatiski, deģeneratīvi vai infekciozi procesi.

Mitrālās vārstules regurgitācija ļoti bieži veicina sirds mazspēju. Izšķirt, vai iemesls ir primārs vai sekundārs, kā arī to, vai nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, ne vienmēr ir vienkārši. Akūtu regurgitāciju parasti izsauc papilārā muskuļa vai hordas plīsums endokardīta dēļ, akūta išēmija vai trauma. Klīnika ir smaga — akūts un izteikts elpas trūkums, sāpes krūtīs, plaušu tūska. Hroniskas regurgitācijas gadījumā sirds mazspēja veidojas pakāpeniski. Bieži novēro priekškambaru aritmijas. Sekundārs mitrālās vērstules regurgitācijas iemesls primāri ir kreisā kambara miokarda bojājums. Mitrālās vārstules stenožu biežums ir ievērojami samazinājies, jo uzlabojusies reimatisma atpazīšana un terapijas iespējas. Neārstētas mitrālas stenozes dēļ bieži veidojas smaga pulmonāla hipertensija, pēc tam sirds labo daļu mazspēja.

Trikuspidālās vārstules regurgitācija bieži attīstās izteiktas sirds labās puses pārslodzes vai plaušu slimību gadījumā. Reti tās iemesls ir endokardīts, reimatiska sirds slimība vai trauma. Izolēta trikuspidāla regurgitācija var izraisīt labā kambara disfunkciju ar sirds labās daļas mazspēju.

Plaušu vārstules stenoze parasti ir iedzimta, bieži tā ir daļa no kompleksas iedzimtas sirdskaites, piemēram, Fallo tetrādes.

Kardiomiopātijas

Kardiomiopātijas ir miokarda slimību grupa, kas ir ceturtā svarīgākā kreisā kambara disfunkcijas un sirds mazspējas etioloģijā. Kardiomiopātijas definē kā kambaru miokarda strukturālu vai funkcionālu patoloģiju, ko nevar izskaidrot ar plūsmu ierobežojošu koronāru artēriju slimību vai patoloģiskiem kreisā kambara uzpildes nosacījumiem.

Primāru kardiomiopātiju gadījumā cēlonis ir specifisks miokardam, sekundāru kardiomiopātiju gadījumā pamatā ir kāda cita slimība — kardiāla vai sistēmiska, piemēram, arteriāla hipertensija, infekcijas, hormonālas vai metaboliskas slimības. Kardiomiopātijas definē pēc fenotipa un etioloģijas. Kardiomiopātijas iedala piecos specifiskos fenotipos:

  • hipertrofiska,
  • dilatācijas,
  • restriktīva,
  • aritmogēna labā kambara kardiomiopātija,
  • neklasificējama kardiomiopātija.

Hipertrofiska kardiomiopātija ir kambaru sieniņas sabiezēšanās vai masas pieaugums, kas rada novērojamu patoloģiju. Dilatācijas kardiomiopātija ir kreisā vai abu kambaru dilatācija un līdz ar to traucēta saraušanās, ko nevar izskaidrot ar koronāro artēriju patoloģiju vai patoloģisku uzpildīšanos. Restriktīva kardiomiopātija ir situācija, kad diastoliskais tilpums kambaros ir samazināts un kambaru sieniņas biezums normāls. Restriktīvas kardiomiopātijas gadījumā ir traucēta kambaru uzpilde, ir paaugstināts spiediens kambaros ar mazu tilpuma pieaugumu. Aritmogēnai labā kambara kardiomiopātijai raksturīga labā kambara progresējoša miokarda aizvietošana ar fibrotiskiem vai taukaudiem un kambara disfunkcija. Neklasificējamā kardiomiopātija ir nekompakts kreisais kambaris. Miokarda sieniņa parasti ir bieza, ar plānu epikardu un biezāku endokardu.

Katru fenotipu vēl iedala ģenētiskās un neģenētiskās formās. Pie ģenētiskām formām pieder sarkomēru proteīnu mutācija, glikogēna uzkrāšanās slimība, mitohondriāla citopātija, ģimenes amiloidoze, nekompaktais kreisais kambaris. Neģenētiskas kardiomiopātijas ir kardiomiopātijas aptaukošanās gadījumā, sportistu, medikamentu, grūtnieču, alkohola kardiomiopātijas, kā arī kardiomiopātija endokrīnu slimību gadījumā, medikamentu izraisīta, Takosubo kardiomiopātija.

Kardiomiopātijas iedala arī primārās un sekundārās. Pie primārām kardiomiopātijām pieskaita ģimenes/ģenētiskas un idiopātiskas kardiomiopātijas, bet sekundāras kardiomiopātijas rodas kā citu slimību simptoms vai komplikācija.

Atsevišķi jāpiemin iekaisīgas kardiomiopātijas jeb miokardīts. Šis process saistīts ar sirds disfunkciju, parasti IF < 50 %. Par vīrusu miokardītu liecina miokardīts ar pozitīvu polimerāzes ķēdes reakciju. Vīrusu miokardītu visbiežāk izraisa vīrusi Koksaki A un B, adenovīruss, gripas, hepatīta vīruss, retāk baktērijas — difterijas, stafilokoki, streptokoki, pneimokoki. Autoimūns miokardīts raksturīgs tādu autoimūnu slimību gadījumā kā Greivsa slimība, Hašimoto tireoidīts. Vēl izdala toksiskus miokardītus, kad tos izsauc toksiskie faktori — medikamenti (ciklofosfamīds, amfetamīns, kateholamīni), smagie metāli (varš u.c.), hormoni (feohromocitoma), kā arī elektrības un radiācijas iedarbība.

Šobrīd neišēmiskas kardiomiopātijas diagnosticē arvien biežāk. Lai gan šīs slimības ir dažādas, ceļš līdz diagnozei bieži ir līdzīgs. Diagnostikā mums palīdz mūsdienīgas medicīniskās tehnoloģijas (datortomogrāfija, sirds magnētiskā rezonanse, atsevišķos gadījumos arī endomiokardiāla biopsija). Protams, nozīmi kardiomiopātijas diagnostikā joprojām nezaudē elektrokardiogrāfija un krūškurvja rentgenogrāfija. Tomēr pamata izmeklējumi kreisā kambara disfunkcijas un sirds mazspējas diagnostikā ir ehokardiogrāfija un nātrijurētisko peptīdu noteikšana. Dažādu vizualizācijas metožu relatīvas nozīmes apkopojums kardiomiopātiju diagnostikā aplūkojams tabulā.Dažādu vizualizācijas metožu relatīvā nozīme kardiomiopātiju diagnostikā

Citi iemesli

Iemesls kreisā kambara disfunkcijai var būt arī perikarda iekaisums: sauss, konstriktīvs, adhezīvs, fibrinozs, eksudatīvs, ar strutu, asiņu saturu perikarda telpā.

Diagnostikas iespējas

Svarīgākā izmeklēšanas metode, lai apstiprinātu kreisā kambara disfunkciju un sirds mazspēju, ir ehokardiogrāfija, kas sniedz informāciju par sirds anatomiju, sieniņu biezumu un to spēju sarauties, dobumu izmēriem, tilpumu, miokarda struktūru un vārstuļu funkciju. Bieži vien ar ehokardiogrāfiju iespējams noteikt arī sirds mazspējas etioloģiju. Par diastolisku disfunkciju var liecināt kreisā kambara hipertrofija vai paplašināts kreisais priekškambaris. Ar ehokardiogrāfijas metodi iespējams novērtēt kreisā kambara relaksāciju un kreisā kambara diastoliskās disfunkcijas pakāpes.

Nātrijurētisko peptīdu BNP/NT–proBNP līmenis ir tieši proporcionāls kreisā kambara disfunkcijas pakāpei. Nātrijurētiskie peptīdi klīniskajā praksē izmantojami arī tam, lai noteiktu sirds mazspējas terapijas efektivitāti.

Pacienta aprūpe un terapija

Aprūpējot pacientu ar kreisā kambara disfunkciju un sirds mazspēju, jāņem vērā arī sirds mazspējas pasliktināšanās faktori. Tie ir: liekais svars, līdzestības trūkums, priekškambaru aritmijas, nieru mazspēja, anēmija, vairogdziedzera slimības.

Dzelzs deficīta anēmija ir diezgan bieža pacientiem ar sirds mazspēju. Tā ir neatkarīgs riska faktors hospitalizācijai un mirstībai pacientiem ar sirds mazspēju, pasliktinot dzīves kvalitāti un funkcionālo klasi. Intravenozie dzelzs preparāti uzlabo NYHA funkcionālo klasi, slodzes panesību un ehokardiogrāfijas parametrus, arī kreisā kambara izsviedes frakciju.

Kad sirds mazspēja sāk progresēt, slodzes panesība un dzīves kvalitāte pasliktinās dramatiski, stacionēšanu skaits strauji pieaug. Nefarmakoloģiskas ārstēšanas metodes, tādas kā sirds transplantācija un papildu ierīču transplantācija, tiek izskatītas tikai sirds mazspējas beigu fāzēs. Farmakoterapiju vai farmakoterapiju kopā ar koronāru revaskularizāciju, resinhronizācijas terapiju un kardiovertera–defibrilatora implantāciju izvēlas nolūkā sasniegt kreisā kambara remodelāciju un uzlabotu izsviedes frakciju.

Sirds mazspējas terapija

Sirds mazspējas terapija ir kompleksa, sarežģīta, bet arī daudzveidīga. Svarīga ir profilakse, kas aizkavē miokarda bojājuma tālāko attīstību.

Terapijas virzieni:

  • etiotropā terapija: mazināt miokarda išēmiju (revaskularizācija), koriģēt sirdskaites, savlaicīgi ārstēt blakusslimības;
  • novērst veicinošus faktorus: anēmiju, lieko svaru, atjaunot sinusa ritmu, efektīvi ārstēt asinsspiedienu, atmest smēķēšanu;
  • farmakoterapija: AKE inhibitori vai angiotensīna II receptoru blokatori, bēta blokatori, aldosterona antagonisti, diurētiķi;
  • citi preparāti un ārstēšanas pasākumi: ARNI, ivabradīns, digoksīns, nitrāti, antikoagulanti, imunizācija pret gripu, pneimokokiem.

Terapija palīdz pacientiem uzlabot slodzes panesību un dzīves kvalitāti, izsviedes frakciju, sirds mazspējas funkcionālo klasi.

Bēta blokatori

Bēta blokatori ir “zelta standarts”, ārstējot pacientus ar kreisā kambara disfunkciju un samazinātu izsviedes frakciju. Pēdējos 25 gados bēta blokatori izzināti daudzos pētījumos, ir droši pierādījumi par to lietošanu, ārstējot sirds mazspēju ar nozīmīgu sistolisku disfunkciju.

Bēta blokatori jāizraksta visiem pacientiem ar stabilu sirds mazspēju. Tie jāsāk lietot nelielās devās, titrējot ik pēc divām nedēļām, līdz sasniedz maksimālo panesamo devu. Pierādīts, ka nebivolols un karvedilols pacientiem ar kreisā kambara disfunkciju ar samazinātu izsviedes frakciju jau pēc sešiem mēnešiem ievērojami uzlabo izsviedes frakciju.

AKE inhibitori un ARB

Medikamenti, kas ietekmē renīna—angiotensīna—aldosterona sistēmu, pierādīti sasniedz terapijas mērķus, uzlabojot izsviedes frakciju un dzīves kvalitāti. Ir pierādījumi, ka AKE inhibitori bloķē renīna—angiotensīna—aldosterona sistēmu un aptur sirds mazspējas ar kreisā kambara disfunkciju progresēšanu visās tās stadijās. Visiem — pat asimptomātiskiem pacientiem ar sistolisku kreisā kambara disfunkciju — jāsaņem AKE inhibitori mērķa devās. Ja ir to nepanesība, tad pacientiem izraksta ARB.

Pētījumā VALIANT Echo izdevās pierādīt, ka valsartāns un kaptoprils vienādi uzlabo kreisā kambara funkciju un izsviedes frakciju pacientiem ar sistolisku disfunkciju pēc miokarda infarkta.

Aldosterona antagonisti ir indicēti visiem pacientiem ar IF ≤ 35 % un simptomātisku HSM. Aldosterona antagonisti mazina sirds mazspējas progresēšanu, kā arī potencē lietotos diurētiķus. Svarīga ir šo preparātu ietekme uz nelabvēlīgu miokarda remodelāciju un fibrozi.

Jauni farmakoloģiskie līdzekļi

Sakubitrils—valsartāns(ARNI) pētīts hipertensijas pacientiem sirds mazspējas gadījumā ar saglabātu un samazinātu izsviedes frakciju. Pētījumā PARADIGM—HF pierādīts, ka tas, inhibējot neprilisīnu un angiotensīna II receptorus, kardiovaskulāro mirstību un stacionēšanu skaitu sakarā ar sirds mazspēju samazina efektīvāk nekā enalaprils.

Pētījumā SHIFT par ivabradīna lietošanupacientiem ar sirds mazspēju un samazinātu izsviedes frakciju pierādīts, ka, novērojot pacientus 23 mēnešus, ievērojami samazinās kardiovaskulārā mirstība un stacionēšanu skaits sakarā ar sirds mazspēju, salīdzinot ar placebo.

Pētotranolazīnaietekmi uz izsviedes frakciju pacientiem ar samazinātu sistolisko funkciju vai diastolisko disfunkciju, pēc divu gadu novērošanas ir pierādīta IF uzlabošanās gan pacientiem ar sistolisko, gan diastolisko disfunkciju.

Kardioversija un citas iespējas

Priekškambaru fibrilācija ir biežākā aritmija ikdienas praksē. Ievērojami samazinoties diastoliskajam pildījumam, priekškambaru fibrilācijas gadījumā pasliktinās sistoliskā funkcija, samazinās izsviedes frakcija. Sinusa ritma atjaunošana var mainīt miokarda funkciju, bet kardioversija praktiski uzreiz uzlabo pacienta dzīves kvalitāti, izsviedes frakcija palielinās, pieaug slodzes panesība.

Pacientiem, kam sirds mazspēja turpina progresēt, kam ir slikta prognoze un kam nav iespējama cita terapija, apsver sirds transplantāciju, kas nodrošina labu dzīves kvalitāti. Pacientam jābūt motivētam, rūpīgi izmeklētam un jāievēro intensīvs ārstēšanas režīms.

Sirds mazspējas pacientu ārstēšanā ienāk arī cilmes šūnu terapija un tiek lietoti implantējamie mākslīgie sirds kambari. Tiek pētīta arī sirds mazspējas antibakteriālā un pretvīrusu terapija.

Noslēgumā

Pacientu ārstēšana ar kreisā kambara disfunkciju un sirds mazspēju bieži ir izaicinājums. Diemžēl ne visu pacientu terapija ir adekvāta un ar pierādījumiem pamatota. Tāpēc jo īpaši būtisks mūsu uzdevums ir ārstēt pacientus pēc mūsdienīgiem medicīnas zinātnes sasniegumiem un vadlīnijām, lai nodrošinātu garu mūžu un pietiekami labu dzīves kvalitāti.

KOPSAVILKUMS

  • Hronisku sirds mazspēju izraisa miokarda disfunkcija, biežāk — kreisā kambara, ko pavada elpas trūkums, nogurums, slikta slodzes panesība, šķidruma aizture organismā.
  • Kreisā kambara disfunkcijas cēloņi var būt koronārā sirds slimība, hipertensija, vārstuļu slimības, kardiomiopātijas.
  • Svarīgākā izmeklēšanas metode, lai apstiprinātu kreisā kambara disfunkciju un sirds mazspēju, ir ehokardiogrāfija.
  • AKE inhibitori vai angiotensīna II receptoru blokatori, bēta blokatori, aldosterona antagonisti, diurētiķi ir pamata medikamenti, ko izmanto medikamentozā ārstēšanā.

________________________________________________________________________________________________

Literatūra

  1. Andrejs Kalvelis. Kardioloģija. 2018. gads.
  2. Andrejs Kalvelis, Aivars Lejnieks. Hipertensīva sirds slimība. 2015. gads.
  3. Sanda Jēgere. Novitātes kardioloģijā: kas jauns sirds mazspējas jomā. Latvijas Ārsts, 2016. gada augusts.
  4. Braunwald E. Cardiomyopathies. An Overview; Circ Res, 2017; 121: 711–721.
  5. Sanderson JE. HFNEF, HFpEF, HF–PEF, or DHF. What Is in an Acronym? JACC Heart Failure, 2014; 2(1): 93–94.
  6. Katsi V, et al. Left ventricular ejection fraction as therapeutic target. Heart Fail Rev, 2017; 22(6): 641–655.
  7. ESC Guidelines for the Diagnosis and Treatment of Acute and Chronic Heart Failure. 2016
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Aldosterona antagonisti šodienas skatījumā

    Šodien visi zina par renīna—angiotensīna—aldosterona sistēmu, kas ir ne tikai vadošā endokrīnā asinsspiediena regulācijas sistēma, bet iesaistās dažādos visa organisma procesos, samazinot fibrozi, iekaisumu utt. Sistēmas izpēte sākās 1898. gadā, kad atklāja renīnu; aldosteronu atklāja 1942. gadā. Lasīt visu

  • Sirds mazspēja. Bumba ar laika degli novecojošās populācijās

    Līdz ar iedzīvotāju vidējā dzīves ilguma palielināšanos un sirds slimību diagnostikas un ārstēšanas uzlabošanos visā pasaulē arvien pieaug sirds mazspējas (SM) pacientu skaits. Eiropā ik gadu sirds mazspēja tiek diagnosticēta 3,6 miljoniem cilvēku. [1] Tās izplatība pieaug līdz ar vecumu. Statistikas dati liecina, ka Eiropas valstīs sirds mazspēju sastop biežāk nekā ļaundabīgos audzējus. Lasīt visu

  • Sirds mazspēja ar saglabātu kreisā kambara izsviedes frakciju

    Sirds mazspēja (SM) ir patofizioloģisks stāvoklis, kad sirds funkcijas traucējumi izraisa sirds nespēju sūknēt asinis audu metabolisma vajadzībām. Tā skar apmēram 2% iedzīvotāju, un tās izplatība pieaug līdz ar iedzīvotāju vecumu (no aptuveni 1% 40 gadus vecu iedzīvotāju populācijā līdz 10% iedzīvotāju grupā pēc 75 gadu vecuma). Sirds mazspēja ir visbiežākais hospitalizācijas iemesls pacientiem pēc 65 gadu vecuma. [1] Lasīt visu