Iemācies un apgūto dod tālāk. Četras nedēļas Dalasā. ANDRA PEKŠA

“Viņi daudz sarunājas! Ļoti! Studenti savā starpā, ar rezidentiem, uzraugošais ārsts ar studentiem un rezidentiem: par jaunākajiem pētījumiem, klīniskajiem gadījumiem, iemesliem, terapijas taktiku, par prognozi. Iesaista un viedokli prasa pacientiem. Rezidenti māca vecāko kursu studentus, viņi — jaunākos studentus,” par pieredzēto The University of Texas Southwestern Medical Center (ASV) stāsta Dr. ANDRA PEKŠA.

Andra PekšaAr internās medicīnas trešā gada rezidenti Dr. Andru Pekšu tiekamies RAKUS stacionāra Gaiļezers Pulmonoloģijas nodaļā, kad viņai aiz muguras diennakts dežūra, taču daktere steidz vēl risināt akūtu situāciju, atsaucīgi atbildēt uz māsiņu jautājumiem, uz pacientu piederīgo tālruņa zvaniem... Mūsu saruna par citādo ikdienu — četrās nedēļās pieredzēto Dalasā.

 Pēc Teksasas universitātes asociētā profesora Uģa Gruntmaņa uzaicinājuma UT Southwestern Medical Center no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kopumā stažējušies jau vairāki desmiti rezidentu, šopavasar šāda iespēja bija dota Dr. Andrai Pekšai. Četras nedēļas būt par “novērotāju” (observer), kļūt vienai no rezidentu komandas. Tiesa, tā vairāk bijusi skatīšanās pār plecu, taču mājās Andra atvedusi vairākas mācības.

“Tā kā strādāju ar studentiem (un pati ne tik sen biju studente, zinu, kā pietrūka!), tad savā darbā mēģinu iedzīvināt praktisko ievirzi. Protams, teorija vajadzīga, un tā nekur nepazūd, taču cenšos nevis uzlikt prezentāciju un trīs stundas runāt tikai par to, ko studenti var izlasīt grāmatā, bet kopā ar viņiem apskatīt konkrētus pacientus un izdiskutēt, kāpēc tā notika, ko darīt konkrētajā situācijā. Skatīties kopā rentgena attēlus, veikt punkcijas, sonogrāfijas,” par vienu no atziņām stāsta Dr. Pekša. “Tas, ko nevaram, bet ko ļoti gribētos iedzīvināt, — apsēsties pie viena galda ar rezidentiem un studentiem un izdiskutēt jaunākās publikācijas par konkrētu tematu. Pie mums tas paliek katra paša ziņā.”

Otra mācība — vairāk sarunāties ar pacientiem. Smaidīgā un runātīgā jaunā daktere cenšoties to darīt daudz, taču vienmēr var vairāk un labāk! Ja pacientam izskaidro, ja viņam ir sapratne, kas notiek, tad viņš ir atsaucīgāks, līdzestīgāks, apzinās, kā rīkoties un kāpēc.

Darbs medicīnas komandā: ko tas īsti nozīmē?

Dr. Pekšas mēnesi ilgā stažēšanās lielākoties notika Parkland slimnīcā (Parkland Memorial Hospital ir valsts slimnīca ar aptuveni 860 gultasvietām un viena no UT Southwestern Medical Center jauno ārstu mācību vietām) un bija sadalīta 2 × 2 nedēļās: pirmās divas nedēļas viņa pavadīja terapijas komandā, bet otrajām divām nedēļām komandu varēja izvēlēties pati, un tā bija pulmonoloģijas komanda, jo nākotni jaunā ārste saista tieši ar šo specialitāti.

Lai labāk saprastu ASV medicīnas izglītības sistēmu, der pieminēt, ka izcilais kanādiešu ārsts Viljams Oslers, kurš dzīvoja XIX gadsimtā un tiek uzskatīts par Kanādas un ASV rezidentūras (kādu mēs to pazīstam šodien) tēvu, sacījis, ka ārsta labākais pasniedzējs ir pacients. Ne jau lielās lekciju zālēs kļūst par labiem ārstiem! Amerikāņu ārstu mācību struktūrā Oslers iedibināja iespējami drīzu medicīnas studenta sūtīšanu darbā slimnīcā. Students, kas strādā vienā komandā ar rezidentu, naktī paliek slimnīcā, uzņem pacientu, ir klāt, kad slimību diagnosticē, kad pacientu ārstē un izraksta. Šādā veidā izveidojas atbildība uzzināt un izdomāt, kas ir labākais konkrētajam pacientam. Protams, cieši strādājot ar pieredzējušiem kolēģiem.

Kā tas izskatās praktiski? Amerikā studenti un rezidenti strādā medicīnas komandās: pārsvarā tajā ir viens trešā gada rezidents (galvenais komandā), divi jaunāku gadu rezidenti, divi trīs medicīnas studenti, bet šo komandu pārvalda uzraugošais ārsts (attending). Katras komandas aprūpē ir ne vairāk kā 16 pacientu — galvenais rezidents pārzina visus, katrs jaunāka gada rezidents atbild par saviem pacientiem, no kuriem daļu skata medicīnas studenti (ļoti aktīvi līdzdarbojas izmeklēšanā, ārstēšanā un terapijas plāna izveidē).

Rezidenti un studenti veic daudz dažādu praktisku manipulāciju (piemēram, pleiras punkcijas, sonogrāfijas, endoskopiskās manipulācijas), jo mācību programma paredz apgūt konkrētu manipulāciju skaitu. Vecāko gadu rezidenti tās ierāda jaunāko gadu rezidentiem, savukārt tie — studentiem. “Iemācījos un mācu nākamajam. Jo kaut ko iemācīties varam tikai darbībā, ļaujot uzņemties atbildību. Šī pēctecība, koleģialitāte un atbildības uzņemšanās ir ļoti simpātiska,” mācīšanās principu raksturo Dr. Pekša. “Turklāt viņi nepārtraukti dod un saņem atgriezenisko saiti. Gan rezidenti, gan studenti cits citu vērtē: kā studentiem bija strādāt ar konkrētajiem rezidentiem, kā viņi mācīja, kā palīdzēja, kas patika vai nepatika. Tāpat uzraugošā ārsta uzdevums ir novērtēt studentus. Pēc nedēļas uzraugošais ārsts ar katru studentu aprunājas: ko vajadzētu palasīt papildus, ko darīt citādi, aprunājas par dzīvi vispār. Savukārt studenti un rezidenti sniedz novērtējumu par uzraugošā ārsta darbu.”

Dr. Pekša spriež, ka četras nedēļas ir par maz, lai saprastu, vai starp studentiem un rezidentiem valda sīva konkurence. “Vai kāds gribētu tīši iegāzt vai pielikt kāju priekšā? Neko tādu neredzēju, nejutu. Kad izrunājām klīniskos gadījumus un uzraugošais ārsts uzdeva jautājumus, bet students nezināja atbildi, atbildēja rezidents. Mācību sistēma uzbūvēta tā, ka rezidenti un studenti maina komandas, un svarīgi, kā pats sevi parādi, kādas ir atsauksmes par tevi, kā ej uz priekšu.”

Ik ceturto dienu on call

“Mana lidmašīna Dalasā nosēdās sestdienas vakarā, jau nākamajā rītā bijām slimnīcā. Tā bija svētdiena, tāpēc rīts sākās mazliet vēlāk, taču darbdienās rezidenti darbā ierodas jau pēc sešiem septiņiem, lai līdz pulksten astoņiem pagūtu apskatīt pacientus, analīzes, uzzināt, kas noticis pa nakti,” Andra sāk stāstu, kāda izskatās viena diena Dalasas slimnīcā rezidenta acīm.

“Pulksten deviņos vecākā gada rezidentiem sākas stundu garš seminārs, kad viņi diskutē par klīniskajiem gadījumiem, pēc kuras komandai pievienojas uzraugošais ārsts, kas šajā gadījumā bija profesors Uģis Gruntmanis, ar kuru vēlreiz pārrunājām visus pacientus (kas noticis, kādas problēmas, ko darām). Pēc tam sekoja vizīte. Tajā iet visa komanda vai, taupot laiku, rezidents, kurš atbildīgs par pacientu, kopā ar konkrēto medicīnas studentu. Katru dienu rezidentiem un arī medicīnas studentiem no pulksten divpadsmitiem līdz vieniem dienā ir lekcija, kad tiek apskatīta kāda aktuāla tēma, izdiskutējot jaunākos pētījumus šajā jomā, — runā paši rezidenti vai profesori. Darbdienas garums atkarīgs no tā, cik ātri izej apgaitā, vai ir kādi jaunumi, pēkšņas akūtas situācijas, vai esi on call — dežurējošajā komandā.”

Komanda dežurē ik ceturto dienu: tātad, ja esi on call, jaunus pacientus uzņem tava komanda. Citās dienās komanda pacientus neuzņem. Četrās dienās komanda mēģina tikt skaidrībā un izdarīt visu, lai nākamajā on call varētu uzņemt jaunus pacientus. Proti, par šiem pacientiem no uzņemšanas līdz izrakstīšanās brīdim atbild šī komanda. On call dienā galvenais rezidents dežurē 24 stundas, post call dienā, kad tikko uzņemti jauni pacienti, komanda bieži vien strādā ilgāk, dažreiz pat līdz septiņiem astoņiem vakarā, jo diskusijas un apspriedes par jaunajiem pacientiem ir garākas. Savukārt galvenais rezidents, kas dežurējis diennakti, laicīgi (līdz pulksten 10 vai 12) dodas mājās.

Dr. Pekša stāsta, ka Parkland slimnīcā katram pacientam ir sava palāta, bet nav stingri nodalīts, ka terapijas pacientus stacionē tikai konkrētā slimnīcas stāvā. “Jā, apmēram ir nodalīts ķirurģiskais, ginekoloģiskais stāvs, taču, ja nav vietas, pacientu stacionē jebkurā stāvā, kur ir vieta. Un komanda, kas atbild par pacientu, viņu apskatīt dodas turp: itin bieži var gadīties, ka tavi pacienti atrodas, piemēram, no astotā līdz sešpadsmitajam slimnīcas stāvam.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada jūnija numurā

Foto: no Andras Pekšas albuma

Uz augšu ↑