Cilvēku dēļ. Mazās aptiekas Naukšēnos, Mazsalacā, Dikļos

Aptiekas mazpilsētās un pagastu centros ir vajadzīgas — tā uzskata trīs uzņēmīgas sievietes, kas vada mazās aptieciņas Vidzemē. Par aptieku saimniecēm viņas kļuvušas pirms gadsimta ceturkšņa un allaž domājušas par to attīstību.

Naukšēnos lepojas ar lētu aptieku

Visu viena pati

“Ja patīk darāmais, tad viss veicas, bet aptiekā vienmēr esmu strādājusi viena pati. Ja īgnums uzmācas, tad viss uzreiz iegriežas citādi, bet, ja pati laba, tad ceļi šķiras,” ar personības šarmu apbur SANDRA KAPAČA, rīta agrumā slēdz vaļā Naukšēnu aptiekas durvis un sagaida pirmos pircējus. “Neskaitu, cik cilvēku dienā pie manis ienāk, bet var gadīties, ka ap pussimtu būs,” smaida Sandra un paskaidro, ka pagastā esot daudz jaunu ģimeņu, zemnieku. “Kam te tēva mājas, nāk un dzīvo. Ir arī vecie cilvēki, protams. Neteikšu, ka trūkst rosības.”

“Lauku aptiekā farmaceits dara visu: tīra telpas, slauka pagalmu, pasūta zāles, apkalpo klientus un pats ir grāmatvedis. Dzīve ir daudzpusīga. Viss lēnītēm aizgājis. Ja tā ir lemts, tad notiek,” turpina Naukšēnu aptiekas vadītāja, kura 1995. gadā bija tik uzņēmīga, ka privatizēja aptieku, kas tolaik šajās pašās telpās darbojās kā Valmieras Pārgaujas aptiekas filiāle. Šeit teju gadsimta garumā aptieka un doktorāts mājvietu radis vienā ēkā.

Zālēm mazākais uzcenojums

Naukšēnu aptieka darbojas Latvijas neatkarīgo aptieku apvienībā Aptieka 1. “Labi, ka par mani kāds domā. Sadarbība ir laba, vairāk arī informācijas, ņemam preci, nāk bonusa punkti, summējas atlaides. Vienmēr var paņemt lētākus produktus. Varbūt ne visiem pircējiem tas arī svarīgi, bet es lieku tik zema līmeņa uzcenojumus, cik vien var, lai būtu mazāki izdevumi, zāles pērkot, arī medikamentus aptiekai iegādājos tikai ar atlaidi. Man ir lēta aptieka, un klienti to atceras. Speciāli jau neviens nebrauc, bet, ja sanācis doties šajā virzienā, tad ienāk aptiekā gan valmierieši, gan rīdzinieki. Ikdienā paļaujos uz vietējiem cilvēkiem,” stāsta Sandra, bet vaicāta, kas ir “ejošāszāles”, nosauc pazīstamus pretsāpju līdzekļus.

“Vecā paaudze ir uzticīga zināmajam. Un vietējie zina arī to, ka strādāju ar ģenēriskajiem medikamentiem. Jā, ir dakteri, kas raksta tikai oriģinālos. Es savu redzējumu neuzspiežu, aprunājamies. Ja zāļu pircējs vēlas oriģinālu — es pasūtu. Ja vajag uzreiz, tad saku, lai brauc uz dažus kilometrus attālo Rūjienu, tur ir aptiekas un plašāks sortiments,” ikdienas notikumos dalās farmaceite un piebilst, ka konkurence viņu nebaidot. “Mana pārliecība: kas vēlēsies, tas manā aptiekā ienāks. Ar varu nevienu nepierunāšu.” Atslēgas vārds, kas mazām lauku aptiekām ļaus pastāvēt, būs “atsaucība”, nevis “konkurence”.

Ir gan melnā grāmata, gan e–veselība

Sandra auj kājas un steidz uz aptieku arī brīvdienās, ja kādam kaimiņam nopietna problēma. Un ļaudis zina, ka aptiekā ir tāda melnā grāmata, kad zāles iespējams dabūt, paliekot parādā. “Mēs cits citam uzticamies — kad būs naudiņa, tad atnesīs. Tas ir vienkārši. Ja kāds pagasta centrā vai veikalā man griež muguru un iet uz pretējo pusi, tad domāju — kas noticis? Oi, varbūt viņš man tai grāmatā? Jā, jā, nav cilvēks naudiņu atnesis, bet bieži jau tā negadās.” Uz krīta reti kad lūdzot pensionāri, darbīgi ļaudis, arī ģimenes ar bērniem ne.

“Ir cilvēku kategorija laukos, kas pieradusi dzīvot uz parāda. Prasa arī aizdot, bet to gan atsaku. Runājam, ka iešu maizīti nopirkt, bet tad izrādās, ka vairs nevajag. Acīmredzot mērķis bija cits,” teic Sandra. Un Naukšēnu aptiekas vadītājai ir ne vien pierakstu klade, kurā atzīmēt parādniekus, bet arī dators, lai sekmīgi strādātu e–vidē. “Ir dienas, kad viss iet no rokas, citreiz sistēma niķojas, bet man šķiet, ka datorizētā sistēma ir ērta. Ja pilsētas aptiekā, kur cilvēku rinda, būtu jākavējas, tad varbūt sistēmas pārrāvumi traucētu, bet man diena rimtāka un varu visu reģistrēt nesteidzoties.”

Aptieka Mazsalacā: iepērkas vietējie un igauņi

Joprojām ar īstas aptiekas auru

Mazsalacā ir divas aptiekas, bet GUNTA MEISTERE vada senāko — Dauguļa aptieku. “151 gads aptiekai apritēja, un pērn, kad bija tā apaļā jubileja, aizmirsām nosvinēt,” piktojas Gunta, stāstīdama, ka šajā mazpilsētas vietā un aptiekas telpās interjers nav mainījies gadu desmitiem. Gunta to var apgalvot droši, jo vairāk nekā četrdesmit gadus pircējus apkalpo aptiekā, kas atrodas ēkā, kura arī celta, plānojot, ka šī būs māja, kurā darbosies aptieka. Un Dauguļa vārds tai tāpēc, ka 1924. gadā aptiekas vadīšanu un mājas apsaimniekošanu bija pārņēmis Nikolajs Daugulis, un joprojām šī māja, kurā gan aptieka, gan dzīvokļi, pieder Dauguļu dzimtai.

“Cilvēki te ienāk un saka — īsta aptieka! Esot aptiekai aura.” Un Gunta rāda, kas šo auru paspilgtina: seni aptiekāru trauki, kumodes un skapīši, kur joprojām glabājas zāles.

Igauņu vīri pērk oolu un šo to aptiekā

“Tagad zāļu gatavošana gājusi mazumā. Deguna pilieni drēgnajā sezonā vēl pieprasīti, ko dakteri izraksta uz receptes. Padomju laikos dienā taisījām simts receptes. Daudzas zāles gatavojām, jo gatavo nebija. Tad zāles, šķidrumus reizi mēnesī pieveda, bet tagad — šodien pasūti un rīt klāt,” Gunta vērtē izmaiņas ikdienā.

Gadiem ilgi Dauguļa aptiekā strādājušas divas kolēģes, pašlaik Gunta palikusi viena — grūti esot pierast. Bet par to, ka Mazsalacā ir divas aptiekas, viņa negaužas.

“Pārsimt metru līdz otrai aptiekai, bet vietējie kaut kā sadalījuši, pie kā doties. Ir manai aptiekai regulārie pircēji.” Arvien biežāk, īpaši piektdienās un sestdienās, senajās sienās dzirdama igauņu valoda.

“Prasu — ko pirksit Latvijā? Vīri atbild, ka oolu, bet šo to arī aptiekā paņem,” smej Gunta. Igauņi pērk pretsāpju zāles, kompleksos vitamīnus, dažādus uztura bagātinātājus. “Pērk visu, kas bez receptes, bet ko nu kurā reizē. Bija brīdis, kad parasto marli daudz prasīja. Un vitamīnus. Neesmu taujājusi, bet pieļauju, ka pie viņiem tie dārgāki, citādi jau nemeklētu. Cilvēki vērtē, kur izdevīgāk,” spriež Gunta, kuras aptieka darbojas Latvijas neatkarīgo aptieku apvienībā Aptieka 1: sadarbība palīdz vietējiem nodrošināt medikamentus par pieejamām cenām, bet iegūtie bonusi palīdz aptiekas darbu organizēt ikdienā un attīstīt.

Dikļos ļaudis bez aptiekas neatstās

“Mamma nesaprot, ko dara”

MALDA MENCENA vada aptieku Dikļos, kuras filiāle darbojas arī 20 kilometrus attālajā Puikulē. Līdz deviņdesmito gadu vidum Dikļos aptieka darbojusies senā koka ēkā pašā pagasta centrā, uz galvenās ielas. Tā tas bijis, Malda lēš, teju simt gadu. Astoņdesmitajos gados viņas bijušas septiņas kolēģes, jo aptieka bija plaša un klientu daudz. Pārmaiņu laiks nāca ar citām vēsmām: Aptiekas mājā pašai aptiekai vairs nebija vietas. Malda, būdama jauna un sprauna, nosprieda: kaut kas jādara lietas labā, Dikļi bez aptiekas nepaliks! 

“Nogriezām nepilnus piecus hektārus ģimenes meža, lai iegādātos vienu galu kolhoza laika kopmītņu mājā. Pusi ēkas nopirkām, vīrs taisīja remontu un abi ar dēlu sprieda, ka mamma nesaprot, ko dara. Es gāju kā tanks,” smejas Malda un turpina stāstu: “Uztaisīju sev darbavietu. Zināju, ka nevienā cehā nevarēšu strādāt un nespēšu arī grāvjus rakt, bet darbs aptiekā man bija tik mīļš un kaulus nelauž, tāpēc gribēju pacīnīties.”

Darba dienās un sestdienās, verot aptiekas durvis, viņa joprojām pārliecinās, ka tai laukos ir jābūt, rūpējoties par Dikļu, Bērzaines, Dauguļu, Ozolu puses cilvēkiem, kuriem šī ir tuvākā aptieka.

Ja labs ģimenes ārsts vai feldšeris, aptieka dzīvos

“No kaimiņiem brauc sevišķi sestdienās, kad sāpes “sadzīvotas” un nav kur likties. Ir dienas, kad aptieka vaļā vēl pavēlu vakarā, lai tie, kas pa dienu aizņemti, tiek. Nāk arī cilvēki, kas Valmierā strādā, bet pēc darba atminas par nepieciešamo,” stāsta Malda, piebilstot, ka aptieka noteikti ir vaļā tajās stundās, kad Dikļos pieņem ģimenes ārsts, kas atbrauc divreiz nedēļā.

“Ar lauku aptiekām ir tā: ja tur ir labs ģimenes ārsts, feldšeris, tad aptieka dzīvos. Un es ļoti gribu uzteikt mūsu ģimenes ārsti Annu Mironovsku, jo viņa tiešām rūpējas par katru pacientu un atbalsta to, ka laukos aptieka ir vajadzīga. Nu, ko dos, ja ārsts atbrauks, zāles sarakstīs, bet cilvēks netiek līdz pilsētai, lai nopirktu? Atnāk tantīte uz kruķiem pie daktera, nu, kur viņu tālāk pēc zālēm lai sūta, ja pagastā aptiekas nav? Varbūt kādreiz viss notiks caur aparātiem, varbūt pienāks laiks, kad kurjers pāris stundās zāles atvedīs pie gultas, un es par to nebrīnītos, bet pagaidām ir tā, kā ir,” spriež Malda, stāstot, ka pati jau labi iemanījusies darboties elektroniskajā veselības sistēmā.

“Katru aptiekas klientu zinu, skatos, kas receptē. Ja kādas neskaidrības, tad varu sazvanīt dakteri, viņa paskaidro, ja vajadzīgs, recepti palabo. Elektroniskā vide ir pateicīga, bet ar to būtu par maz, jo svarīga ir ārsta attieksme, savstarpējās attiecības. Ja mums šīs sazobes nebūtu, es varbūt runātu citādi,” teic Malda, kura pārzina arī to, kā aptiekas darbs rit citā lauku miestā — Puikulē.

Aptieka ar filiāli: viena otru izvelk priekos un bēdās

“No darba pilsētā es muktu prom, man vispār pilsētas nepatīk, bet laukos ir citādi. Puikulē arī bija tāda oāze, ja runājam par to, kā mediķi var palīdzēt vietējiem cilvēkiem. Vienā namā bija viss — ārsts, feldšeru punkts, bet nebija savas aptiekas. Teicu: ja jūs man vienu dzīvokli dodat, tad es ar savām zālēm nāku šurp, būs filiāle,” tā Malda lēmusi pirms daudziem gadiem un neslēpj, ka pašlaik, kad iedzīvotāju skaits strauji rucis, kad arī pircēju naudas maciņš ir plāns, fakts, ka jārūpējas par divām aptieciņām, ir glaimojošs.

“Viena otru izvelk priekos un bēdās,” smejas darbīgā farmaceite, kas Dikļu aptieku vada, izmantojot Mana aptieka zīmolu.

Uz semināriem tiek reti

“Tas, ka izmantoju šo zīmolu, man nediktē nekādus noteikumus, bet tas ir tiešs atbalsts. Viņi dod bonusus, tā ir arī kaut nedaudz, bet lieka un droša naudiņa, ko varu ieguldīt attīstībā. Menedžeri izvērtē aptiekas ikmēneša rādītājus, paskaidro, kā klājies, atbalsta morāli. Es teikšu, ka tādējādi palīdz uzturēt aptiekas laukos, nodrošinot arī mācības, seminārus,” vērtē Malda, taču neliedzas, ka uz semināriem, kvalifikācijas celšanas kursiem pati tiek reti. “Ja man jābrauc prom, tad aptiekas durvis todien būs ciet. Ikdienas darbos, kad vajag kur tikt, ko sagādāt, vīrs man ļoti palīdz un ģimene ir stiprākais atbalsts, bet pie aptiekas letes jau jābūt man pašai.”

Ainiņas aptiekā — skumjas un kuriozas

Ir pētīts un vētīts, ka Latvijā cilvēki par daudz lieto bezrecepšu medikamentus un uztura bagātinātājus. Malda gan ir pārliecināta, ka šie skaitļi un apgalvojumi nebūs precīzi par lauku cilvēkiem. “Naudas dēļ viņi nenopērk. Uztura bagātinātāji ir dārgi, nemaksā vienu, bet padsmit eiro. Cilvēkiem jau visus ārsta izrakstītos medikamentus ir grūti izpirkt. Padomājiet, ja pensija ir divsimt piecdesmit, bet par zālēm jātērē septiņdesmit... Kādi te varianti? Uzskatu, ka zāļu cena sasniegusi maksimumu, par kādu vēl mūsu cilvēki var atļauties medikamentus pirkt. Algas, ienākumi laukos ir mazi. Man šķiet, ka latvieši ir dikti pacietīgi, vajadzēja ar dakšām rokās iet uz Rīgu. Diemžēl arī sāpes, slikto pašsajūtu viņi piecieš un pie ārsta iet vien tad, kad vairs nespēj,” pārdomās dalās pieredzējusī aptiekāre.

“Vai zināt, ko tagad cilvēkiem visbiežāk ārstē? Nervus. Jauni, spēcīgi vīrieši neiztur stresu. Ārsti meklē dažādas vainas, bet citas neatrod, jo viss pārslodzes dēļ, uz nervu pamata. Tas par jaunajiem, bet ar vecajiem ir tā, ka, dziedi vai raudi, bet bijušas pat kuriozas situācijas. Atnāk tantuks un saka: “Drīz būs karš. Ko darīt?” Neko! “Drons tāpat tevi visur atradīs!” Bet tantuks jānomierina, saskatījies ziņas, ka Putins pie robežas, tantukam rokas trīc. Kas tālāk? Iesaku, lai skatās izklaides programmas, koncertus, lai neskatās ziņas. Jā, man tiešām ir svarīgi ar cilvēku izrunāties, arī pajokot, pasmaidīt, jo ne jau tikai pēc tabletes aptiekā viņi atgriežas, bet vēlas izstāstīt, kā jūtas, grib zināt, ka viss būs labi. Slimam cilvēkam ir labi to dzirdēt.”

FOTO: Jānis Līgats un no Maldas Mencenas albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada augusta numurā

Uz augšu ↑