Prasme skaisti pateikt, sadzirdēt, atbildēt. Atmiņas un pārdomas mūža nogalē

Es sen vairs neuzdrošinos izteikties par kādu konkrētu medicīnas problēmu. Progress medicīnā ir tik straujš, ka labi apzinos — tālu atpalieku jebkurā jomā. Varu uzdrošināties kaut ko bilst vienīgi par, moderni runājot, komunikācijas problēmām starp ārstu un slimnieku. Pārdomas tapušas, gaidot manu 95. dzimšanas dienu.

Agnis ŠTIFTSSaruna (patiesībā — sarunas māksla) ir skaists, brīnišķīgs saprašanās veids

Prasme skaisti pateikt, prasme pareizi sadzirdēt un prasme skaisti atbildēt. Par to rakstījuši Francijā Antuāns de Sent–Ekziperī, Vācijā Johans Volfgangs Gēte, senajā Romā filozofi, kuri skoloja topošos valdniekus, un mūsu pašu Zenta Mauriņa. Vairākkārt rakstos parādījušies viedie vārdi, kurus reiz teicis Andrē Moruā, Francijas ebrejs, pirms gadiem piecdesmit vai vairāk, atklājot kādu mediķu sanāksmi. Tos atkārtošu, jo tajos ieskanas kas pravietisks, modernajā dzīvē piemirsts.

“Rīt, tāpat kā šodien, līdzās zinātniskajai medicīnai, kas kļūs arvien eksaktāka, tiks apgādāta ar aizvien labākiem, jaunākiem ārstniecības līdzekļiem, pastāvēs tradicionālā medicīna, kas atvieglos cilvēkiem ciešanas un mazinās sāpes caur cilvēcisku ārsta kontaktu ar slimnieku.” Skaisti teikts! Bet vai vienmēr tā ir? Arī šodien?

Cilvēcisks kontakts. Saruna. Atmiņā palicis manas meitas Ineses nesen stāstītais. Jaunai divu mazu bērnu māmiņai pēkšņi saslimusi mazākā meitiņa — temperatūra 39° un atkārtota vemstīšanās. Māte pievakarē zvanījusi ģimenes ārstei, kura īsi atbildējusi: “Mans darba laiks beidzies, esmu nogurusi.” Bez atsveicināšanās. Klausulē garais dūciens. Ticu, kolēģe bija pārgurusi. Un tomēr. Domāju, viņa varēja kaut ieteikt mātei censties bērnu ik pa brītiņam pa karotītei padzirdīt, un, ja nav uzlabošanās, iedrošināt māti zvanīt “ātrajiem”. Māte tā vēlāk bija darījusi, bērns nonācis Bērnu slimnīcā, un viss labi beidzies.

Es nedomāju, ka ārstam vajag uzņemties atbildību ārstēt slimnieku pa tālruni. Ja biju slimnieku nesen redzējis, tad vēlāk varēju kādu padomu dot arī pa tālruni, piemēram, pakoriģēt medikamenta devu.

Paliek galvenais — attieksme, pretimnākšana, laipnība. Jā, laipnība!

Pēc mana skolotāja Kristapa Rudzīša ieskata, laipnība ir iedzimta dāvana, tāpat kā talants

Esot cilvēki, kuriem tā ir, un diezgan daudz tādu, kuriem tās neesot. Pieklājību gan katrs varot iemācīties, īpaši tas, kurš grib dzīvē tikt uz priekšu, taisīt labu karjeru. Arī tas esot labi, pieklājība piesegšot laipnības trūkumu.

Par ārsta darbu skaisti rakstījis Aksels Munte, pats būdams tikai vienkāršs ārsts, bet es teiktu — ārsts ar sirdi. Tas labi atklājas divās viņa sarakstītajās grāmatās — “Grāmata par Sanmikelu” un nelielajā “Cilvēki un dzīvnieki”. Pirmo, domāju, lasījuši daudzi mūsu ārsti, otru —tikai retais. Latviski tā iznākusi laikam tikai Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Tajā arī skaists stāstiņš “Māsa Filomēne”. Ieraugām, kā Sentklāras slimnīcā Parīzē toreiz strādāja žēlsirdīgās māsas, šo darbu tur pildīja katoļu klostera nonnas. Māsai Filomēnei bija īpašs talants apkopt slimniekus ar sevišķu rūpību un maigumu. Ārsts ar viņu spēja saprasties ar acīm vien, bez vārdiem... Stāsts aizkustina. Iesaku grāmatu meklēt Misiņa bibliotēkā vai Nacionālajā bibliotēkā. Lasot par senām dienām, var rast kādu mācību mūsdienām. Pasaule Akselu Munti novērtēja. Mūža nogalē, kad Munte kļuva akls, Zviedrijas karalis viņam deva patvērumu savā pilī.

Pāršķirstījis Muntes grāmatas, atcerējos savas ārsta gaitas pēckara gados. Ne Smiltenes, ne Salacgrīvas apkaimē, kur biju praktizējis vasarās vēl kā students, ne reizi neieraudzīju tādu nabadzību, kādu aprakstījis Munte. Jau kā ārsts, strādājot Jaunjelgavā, gan to redzēju. Atsaukts mājas vizītē pie bērna, nereti nojautu, ka nav nozīmes atstāt mātei recepti — viņa to neizpirks (!). Ģimene nepaēdusi, naudas nav, mājā trūkums. Biju par pieredzēto pastāstījis Jaunjelgavas slimnīcas virsmāsai, viņa man no savas labas sirds sabēra portfelī aspirīna, streptocīda, sulfidīna tabletes, ielika kādu klepus sīrupa pudelīti, varbūt vēl ko, gan norakstīšot. Varēju vizītēs dalīties.

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada septembra numurā

Uz augšu ↑