Lēciens nezināmajā. Administratīvi teritoriālā reforma un veselības aprūpe

Par gaidāmo administratīvo reformu (119 pašvaldību vietā 35) vairāk runā izglītības, ceļu, uzņēmējdarbības kontekstā. Par veselības aprūpi vien kuluāros. Ko gaidīt apvienojamo pašvaldību mazajiem veselības aprūpes centriem, slimnīcām? Uzrunātie veselības centru vadītāji atzīst: izskatās pēc lēciena nezināmajā!

Būtiskas pārmaiņas neparedz

Stopiņu ambulance pēc pārvaldības formas ir pašvaldības aģentūra. Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Stopiņu novadu, visticamāk, apvienos ar Ulbrokas teritoriju, Garkalnes un Ropažu novadu. Pierīgas novada administratīvais centrs būs Ulbroka. Bija arī doma Stopiņu novadu pievienot Salaspils novadam.

Stopiņu ambulances direktore Vija Ikauniece domā, ka pacientu skaitu teritoriālā reforma tiešā veidā neietekmēs, tātad arī sniegto veselības aprūpes pakalpojumu apjomam būtiski nevajadzētu mainīties. Viņa stāsta, ka Stopiņu ambulancē pacientus pieņem trīs ģimenes ārsti, katram ir ārsta palīgi. Pie ģimenes ārstiem Stopiņu ambulancē kopā reģistrēti aptuveni 5,5 tūkstoši pacientu, kas pakalpojumus saņem visu gadu. Pakalpojumus sniedz arī uztura speciālists, fizioterapeits, ginekologs, zobārsts, kurš pieņem pieaugušos un sniedz arī valsts apmaksātos pakalpojumus bērniem. Pacienti ambulancē var nodot analīzes, doties uz fizikālās medicīnas procedūrām un citām ģimenes ārstu nozīmētajām manipulācijām (piemēram, injekcijām, infūzijām, brūču pārsiešanu, ausu skalošanu).

Vija Ikauniece: “Pēdējā gada laikā Stopiņu ambulance būtiski palielinājusi pakalpojumu klāstu un plāno to pilnveidot, kopumā uzlabojot ārstniecības pakalpojumu pieejamību un daudzveidību. Ambulancei izveidojusies laba sadarbība ar Stopiņu novada domi, kas sniedz būtisku atbalstu ambulances attīstībā, piemēram, pašlaik projekta stadijā ir ambulances piebūve. Regulāri veicam pacientu aptaujas, lai noskaidrotu veselības aprūpes pakalpojumu novērtējumu un saņemtu priekšlikumus uzlabojumiem, un esam secinājuši, ka Stopiņu ambulances pacientiem visvairāk interesē pakalpojumu pieejamība, kvalitāte un daudzveidība. Pie šiem kritērijiem arī turamies.”

Aisberga neredzamā daļa — tukšie lauki

Citās domās par administratīvi teritoriālo reformu ir Viļakas veselības aprūpes centra vadītāja Valda Buzijana. Viļakas novadu teritoriālajā reformā plāno apvienot ar Rugāju, Baltinavas un Balvu novadu, kur ir slimnīca.

Valda Buzijana: “Ja speciālisti tiks koncentrēti tikai lielajos veselības aprūpes centros, cilvēkiem varētu būtu lielas problēmas nokļūt pie šiem speciālistiem. Ceļa izdevumi ir lieli un sociālais dienests, manuprāt, nav paredzējis tos segt. Esam mazapdzīvota valsts, īpaši lauku teritorijas. Pie speciālistiem jau tā jāgaida garās rindās... Tāpat cilvēki paši sedz ceļa izdevumus. Ārzemēs pacienti par tiem saņem kompensācijas. Piekrītu: lielajos veselības aprūpes centros būs augsti kvalificēti speciālisti, visas modernās tehnoloģijas, bet attālāko novadu iedzīvotāji no tā ieguvēji nebūs. Tā ir aisberga neredzamā daļa, par ko šobrīd neviens nerunā.”

Viņu uztrauc arī tas, ka tādi speciālisti kā neiroķirurgi reģionālajās slimnīcās varētu palikt bez darba. “Televīzijā jau atklāti runā, ka mums ir par daudz neiroķirurģijas centru, ka visu vajag koncentrēt Rīgā. Man šīs pārmaiņas ir grūti saprotamas. Ja vēlamies ieekonomēt uz ārstu skaita, rindas pie speciālistiem tikai pieaugs. Šobrīd jau tā trūkst ārstu...”

Valda Buzijana lepojas ar augsti kvalificētajiem speciālistiem, kas Viļakas veselības centrā strādā gadiem ilgi un nedomā braukt projām. Tiesa, vairākums no viņiem ir jau gados. “Varbūt tas skan pārāk skaļi — veselības aprūpes centrs, bet mums ir renovētas telpas, kur jūtamies komfortabli. Viļakas novada pašvaldība mūs vienmēr atbalsta.”

Viļakas veselības aprūpes centrs ir mazs. Vairāki speciālisti strādā uz 0,2 slodzēm, atbrauc reizi mēnesī. Okulists pieņem reizi nedēļā. “Domāju: mums nekas īpaši nemainīsies, jo nav vairs ko centralizēt — vidējais medicīnas personāls pieci cilvēki, mums ir divi ģimenes ārsti, divi zobārsti, okulists un ginekologs. Katram ģimenes ārstam ir ap 1500 pacientu. Pārējie nāk ar nosūtījumiem. Jāņem vērā arī tas, ka daudzi cilvēki ir izbraukuši — joprojām skaitās mūsu aprūpē, bet dzīvo un strādā Īrijā, Anglijā, Norvēģijā.”

Valda Buzijana domā — jaunie speciālisti uz laukiem negrib nākt vispirms jau tāpēc, ka gadiem ilgi nav paplašināts dzīvojamais fonds. “To neattiecinu tikai uz mediķiem. Daudzām pašvaldībām nav līdzekļu, lai nodrošinātu īres dzīvokļus. Jaunajam speciālistam ir sarežģīti uzcelt māju pašam, nevar paņemt bankas aizdevumu, jo nav ķīlas. Domāju, ka par šo jautājumu būtu jādomā valsts mērogā.”

Iespējams, “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībai” administratīvi teritoriālās reformas rezultātā būs vairāk kvotu, spriež Valda Buzijana. “Ja paliks līdzšinējā kvotu sistēma. Taču vēl jau nezinām arī to, kādā statusā paliks “Balvu—Gulbenes slimnīcu apvienība”.

Foto: SHUTTERSTOCK

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada oktobra numurā

 

Uz augšu ↑
  • Mātes un dēli ar saknēm medicīnā

    Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek. Lasīt visu

  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu