Silimarīns un kurkumīns. Kāpēc noderīgs?

Parasti hepatoprotektoriem tiek izvirzītas vairākas prasības: maksimāla absorbcija, spēja saistīt aknu šūnas bojājošus savienojumus vai novērst to veidošanos, iekaisuma procesu mazināšana, fibroģenēzes nomākšana, reģenerācijas stimulēšana, aknu metabolisma uzlabošana, turklāt tas nedrīkst būt toksisks.

Taču neviens no hepatoprotektoriem neatbilst visām šīm prasībām, turklāt vairākiem hepatoprotektoriem “pieklibo” pierādījumu bāze. Šajā raksta par divām aktīvajām vielām, par kurām veikti pētījumi ar tomēr pierādītu bioloģisko efektivitāti.

Silimarīns

Silimarīns pieder hepatoprotektoriem, kas ir mārdadža (Silybum marianum) flavonoīds. Silimarīns ir viens no retajiem, tāpat kā esenciālie fosfolipīdi, par kuriem ir pētījumi, kas parāda šīs substances bioloģisko efektivitāti. Silimarīns ir pamatkomponents mārdadža flavonoīdos, tas ir trīs izomēru (silibinīns, silikristīns un silidanīns) savienojums. Silibinīns ir bāzes komponents. Ir aprakstīta šīs vielas iedarbība:

  • membrānas aizsargājošs efekts:
    • stabilizē aknu šūnu membrānas, tādējādi novērš vai pārtrauc lipīdu peroksidācijas patofizioloģisko procesu, kas ir šūnu membrānu destrukcijas pamatā,
    • bloķē fosfodiesterāzi, kas samazina kalcija daudzumu šūnā, samazinās arī fosfolipāžu (kas bojā membrānas) aktivācija;
  • pretiekaisuma un citoprotektīvais efekts:
    • bloķē no TNFα atkarīgo kodolfaktora NFκB un kaspāžu aktivāciju,
    • in vitro spēj supresēt leikotriēna B4 sintēzi kupferšūnās, nomācot 5–lipoksigenāzi, galvenokārt leikotriēnu B4 (LTB4);
  • spēja ierobežot noteiktu hepatoksisku vielu (mušmires indes) iekļūšanu šūnā;
  • antioksidatīvais efekts:
    • silibinīna fenolu struktūra ļauj saistīt dažādus brīvos skābekļa savienojumus un pārtraukt lipīdu oksidāciju,
    • palielina glutationa daudzumu aknās un tādējādi veicina aknu aizsardzību pret oksidēšanās stresu un uzlabo detoksikācijas procesus;
  • metaboliskais efekts:
    • stimulē proteīnu sintēzi un paātrina hepatocītu reģenerāciju,
    • stimulē RNS–polimerāzi I un aktivē transkripciju, tādējādi paātrinot RNS sintēzi,
    • neietekmē reduplikācijas un transkripcijas procesus izmainītās šūnās.

Mārdadža ārstnieciskās īpašības bija zināmas jau senatnē, kad to izmantoja kā aknu un žults slimību ārstēšanas preparātu, tas varēja glābt arī melanholijas gadījumā, tāpat to lietoja kā zāles dažādu saindēšanos (čūsku un kukaiņu kodumi, sēnes, alkohols) ārstēšanā.

Pirmais to aprakstīja Teofrasts 4. gadsimtā pirms mūsu ēras. Vēlāk, 1. gadsimtā, grieķu ārsts Dioskorīds (Pedanius Dioscorides) to piemin traktātā De materia medica (“Par ārstnieciskām vielām”) un Plīnijs Vecākais (Gaius Plinius Secundus), kurš šo augu uzskatīja par “lielisku līdzekli žults izvadei”. Viduslaikos tika zaudētas daudzas seno dziednieku zināšanas, taču vairāki ievērojami tā laikmeta un vēlākā perioda zinātnieki sistemātiski piemin mārdadža kā zāļu izmantošanu.

Tomēr ievērojams zinātniskais izrāviens mārdadža ārstniecisko īpašību izpētē aknu slimību gadījumos notika salīdzinoši nesen, pagājušā gadsimta vidū. Tas saistīts ar augu bioķīmijas analīzi, bioloģiski aktīvo vielu un dažu to darbības mehānismu atklāšanu, kā arī ar klīnisko pētījumu sākumu Centrāleiropā.

Rekomendācijas lietošanā

Lietošanas iespēja aknu slimību gadījumā pētīta saistībā ar vairākiem simtiem ārstniecības augu, bet tikai neliela daļa no tiem tika izpētīta pienācīgi. Pie pēdējiem pieder Silybum marianum, Picrorhiza kurroa, Curcuma longa, Camellia sinensis, Chelidonium majus, Glycyrrhiza glabra un Allium sativa. Mārdadzis tiek uzskatīts par visvairāk izpētīto augu izcelsmes medikamentu hepatoloģijā, ko apliecina daudz publikāciju recenzētos medicīnas žurnālos. PVO publicē monogrāfijas par izvēlētiem ārstniecības augiem, atsevišķa monogrāfija veltīta arī mārdadzim.

Mārdadža flavonoīdi PVO rekomendācijās:

  • ar klīniskiem datiem to lietošana pamatota alkohola, narkotiku vai toksīnu izraisīta akūta vai hroniska hepatīta un cirozes ārstēšanā,
  • farmakopejās un tradicionālajās medicīnas sistēmās tie aprakstīti dispeptisku sūdzību un žultsakmeņu ārstēšanā,
  • amenorejas, aizcietējumu, diabēta, siena drudža, dzemdes asiņošanas un varikozu vēnu ārstēšanā tie aprakstīti tautas medicīnā, bet nav pamatoti ar eksperimentāliem vai klīniskiem datiem.

Pētījumi par silimarīnu aktīvi norisinās arī patlaban, izzinot tā izmantošanu:

  • pacientiem ar taukaino hepatozi un nealkohola steatohepatītu,
  • kuņģa vēža šūnu augšanas inhibīcijai un apoptozei,
  • Shigella dysenteriae un Campylobacter jejuni celmu inhibēšanā in vitro.

Pētītas silimarīna antioksidatīvās īpašības un antiproliferatīvais un apoptiskais efekts onkoloģijā, publicēti vairāki citi pētījumi. Jāpiebilst, ka ne visi pētījumi noslēdzas ar pozitīvu slēdzienu, respektīvi, par labu silimarīnam, taču hepatoloģijā tas ir ieņēmis savu nišu hepatoprotektoru rindā, kam ir ar pierādījumiem pamatoti pētījumi. [1—26]

Kurkumīns

Kurkuma (Curcuma longa) viduslaiku Eiropā tika dēvēta par Indijas safrānu un ir dzeltenīgs pulveris, ko iegūst no bumbuļveida augu sakneņiem. Tas pieder kurkumas ģimenei, kas izplatīta daudzās Āzijas valstīs. Garšviela ar ļoti spēcīgu aromātu, rūgtu garšu un līdzīga ingvera saknei. Kurkumu reti pārdod neapstrādātu, parasti to iepriekš uzvāra, žāvē un saberž pulverī.

Šo garšvielu pirmām kārtām izmanto ēdiena pagatavošanai, tomēr tas ir arī viens no visnoderīgākajiem un pazīstamākajiem ārstniecības augiem. Tūkstošiem gadu kurkuma izmantota Indijas ājurvēdas un ķīniešu tradicionālajā medicīnā, bet Rietumos šo augu ignorēja līdz pat 20. gadsimta 70. gadiem. Pēc tam pētījumos tam apstiprināja spēcīgu pretiekaisuma, pretvīrusu, pretsāpju, pretmikrobu un pretvēža iedarbību. Mūsdienās kurkuma ir viens no visvairāk pētītajiem antioksidantu ārstniecības augiem.

Pasaulē ir vairāk nekā simt kurkumas veidu, tos vieno kopīga iezīme — dzeltenīgi oranža nokrāsa. Šo kurkumas nokrāsu piešķir kurkuminoīdi. Kurkumā ir trīs galvenie kurkuminoīdi, kas veido 2—6 % no sakneņu masas. Lielākā daļa (~80 %) no tiem ir kurkumīnā. Kurkumas pulveris uz 100 g produkta satur vidēji 1—3 % jeb 1—3 g kurkumīna. Tā ir kurkumas aktīvā viela, kas cilvēku dziedina šūnu līmenī.

Ja kurkumu izmanto kā garšvielu medicīniskiem nolūkiem, to vajadzētu ēst ļoti daudz, tikai tad organisms saņemtu pietiekamu tā daudzumu, bet tas ir arī bīstami veselībai — rodas problēmas ar žulti, tāpēc visvērtīgāko sastāvdaļu kurkumīnu no kurkumas sāka ekstrahēt, un tam ir pretiekaisuma, atjaunojoša un aizsargājoša iedarbība uz šūnām. To var uzņemt nelielā daudzumā, jo kurkumas koncentrāts satur 18 reizes vairāk kurkuminoīdu (kurkumīna) nekā parastā žāvētā kurkumas pulvera garšviela.

Jaunākie pētījumi rāda, ka kurkumīns iekļūst šūnu membrānās, mainot bojāto membrānu fizikālās īpašības. Tas arī atjauno, aizpilda un sakārto šūnas, lai būtu iespējams kontrolēt informācijas signālus, kas tām iet cauri.

Kurkumīns ir diezgan spēcīgs antioksidants, kas cīnās ar kaitīgajiem brīvajiem radikāļiem šūnā. Imūnsistēmu stiprina 5—8 reizes labāk nekā C vitamīns, pateicoties augstajam antioksidantu saturam. Kurkumīnam ir tik spēcīga iedarbība, ka tas aizvieto hidroksilradikāļus, ko uzskata par visreaktīvākajiem no visiem antioksidantiem. Tas uzlabo šūnu izturību pret infekcijām un ļaundabīgiem audzējiem.

Rekomendācijas lietošanā

Kurkumīns PVO rekomendācijās:

  • ar klīniskiem datiem tā lietošana pamatota flatulences vai atoniskas dispepsijas ārstēšanā,
  • farmakopejās un tradicionālajās medicīnas sistēmās tas aprakstīts peptiskas čūlas, reimatoīdā artrīta sāpju un iekaisuma, kā arī amenorejas, dismenorejas, caurejas, epilepsijas un ādas slimību ārstēšanā,
  • astmas, sasitumu, klepus, reiboņa, epilepsijas, asiņošanas, kukaiņu kodumu, dzeltes, cirpējēdes un urīnceļu ārstēšanā tas aprakstīts tautas medicīnā, bet nav pamatots ar eksperimentāliem vai klīniskiem datiem.

Kurkumīna pretiekaisuma iedarbība pierādīta dzīvnieku modeļos. Intraperitoneāla zāļu lietošana žurkām efektīvi mazināja gan akūtu, gan hronisku iekaisumu. Kurkumas sulas vai pulvera iekšķīga lietošana nedeva pretiekaisuma iedarbību, efektīva bija tikai intraperitoneāla injekcija. Tiek lēsts, ka pretiekaisuma darbība notiek caur fermentu tripsīna un hialuronidāzes inhibīciju. Kurkumīns un tā atvasinājumi ir aktīvas zāļu pretiekaisuma sastāvdaļas. Kurkumīna pretiekaisuma darbība var būt saistīta ar tā spēju ietekmēt skābekļa radikāļus, kas iesaistīti iekaisuma procesā.

Lai gan kurkumīns pazīstams gadsimtiem ilgi, zinātnieku interese par šo substanci nerimst un parādās aizvien jauni pētījumi. Pēdējā laikā pētījumos diskutē par kurkumīna efektivitāti, ārstējot Alcheimera slimību, sirds disfunkciju, depresiju, 2. tipa cukura diabētu, iekaisīgu zarnu slimību, kā arī par tā pievienošanu ķīmijterapijas kursam. Taču jāatzīmē, ka vairāki no šiem pētījumiem veikti vai nu tikai ar dzīvniekiem, vai gadījumu skaits ir tik mazs, ka vēl pāragri spriest par kurkumīna obligātu pievienošanu terapijai konkrētas slimības gadījumā. [27—43]

KOPSAVILKUMS

  • Šajā rakstā par divām aktīvajām vielām, par kurām veikti pētījumi ar pierādītu bioloģisko efektivitāti hepatoprotekcijā, — kurkumīnu un silimarīnu.
  • Mārdadzis tiek uzskatīts par visvairāk izpētīto augu izcelsmes medikamentu hepatoloģijā, ko apliecina daudz publikāciju recenzētos medicīnas žurnālos.
  • Silimarīns pieder hepatoprotektoriem, kas ir mārdadža (Silybum marianum, milk thistle) flavonoīds.
  • Kurkumīns ir diezgan spēcīgs antioksidants, kas cīnās ar kaitīgajiem brīvajiem radikāļiem šūnā.
  • Abas aktīvās vielas šobrīd tiek aktīvi pētītas, diskutējot par nepieciešamību kādu no šīm vielām pievienot konkrētu slimību gadījumā.

________________________________________________

Literatūra

  1. WHO Monographs on Selected Medicinal Plants. Vol 2. https://apps.who.int/medicinedocs/en/d/Js4927e/29.html
  2. Davila JC, Lenherr A, Acosta D. Protective effect of flavonoids on drug-induced hepatotoxicity in vitro. Toxicology, 1989; 57: 267–286.
  3. Hikino H, et al. Antihepatotoxic actions of flavonolignans from Silybum marianum fruits. Planta Medica, 1984; 50: 248–250.
  4. Joyeux M, et al. Tert-butyl hydroperoxide-induced injury in isolated rat hepatocytes: a model for studying anti-hepatotoxic crude drugs. Planta Medica, 1990; 56:171–174.
  5. Ramellini G, Meldolesi J. Liver protection by silymarin: in vitro effect on dissociated rat hepatocytes. Arzneimittel-Forschung, 1976; 26: 69–73.
  6. Blumhardt G, et al. Silibinin reduces ischemic damage to nonparenchymal cells and improves post-ischemic liver function of UW-preserved porcine livers. Zeitschrift für Gastroenterologie, 1994; 32: 59 (abstract).
  7. Miadonna A, et al. Effects of silybin on histamine release from human basophil leucocytes. British Journal of Clinical Pharmacology, 1987; 24: 747–752.
  8.  Fantozzi R, et al. FMLP-activated neutrophils evoke histamine release from mast cells. Agents and Actions, 1986; 18: 155–158.
  9. Baumann J, Wurm G, von Bruchhausen F. Hemmung der Prostaglandinsynthetase durch Flavonoide und Phenolderivate im Vergleich mit deren O2-Radikalfängereigenschaften. Archiv der Pharmazie (Weinheim), 1980; 313: 330–337.
  10. Fiebrich F, Koch H. Silymarin, an inhibitor of lipoxygenase. Experientia, 1979; 35: 1548–1550.
  11. Minonzio F, et al. Modulation of human polymorphonuclear leukocyte function by the flavonoid silybin. International Journal of Tissue Reactions, 1988; 10: 223–231.
  12. Feher J, et al. Hepatoprotective activity of silymarin Legalon therapy in patients with chronic alcoholic liver disease. Orvosi Hetilap, 1989; 130: 2723–2727.
  13. Trinchet JC, et al. Traitement de l’hépatite alcoolique par la silymarine. Une étude comparative en double insu chez 116 malades. Gastroenterologie clinique et biologie, 1989; 13: 120–124.
  14. Cavalieri S. Kontrollierte klinische Pruefung von Legalon. Gazzette Medica Italiana, 1974; 133: 628.
  15. Magliulo E, et al. Zur Wirkung von Silymarin bei der Behandlung der akuten Virushepatitis. Medizinische Klinik, 1978; 73: 1060–1065.
  16. Plomteux G, et al. Hepatoprotector action of silymarin in human acute viral hepatitis. International Research Communications Systems, 1977; 5: 259–261.
  17. Saba P, et al. Effetti terapeutici della silimarina nelle epatopatie croniche indotte da psicofarmaci. Gazzetta Medica Italiana, 1976; 135: 236–251.
  18. Floersheim GL, et al. Clinical deathcap (Amanita phalloides) poisoning: prognostic factors and therapeutic measures. Analysis of 205 cases. Schweizerische Medizinische Wochenschrift, 1982; 112: 1164–1177.
  19. Hruby C. Silibinin in the treatment of deathcap fungus poisoning. Forum, 1984; 6: 23–26.
  20. Hruby C, et al. Pharmakotherapie der Knollenblätterpilzvergiftung mit Silibinin. Wiener Klinische Wochenschrift, 1983; 95: 225–231.
  21. Vogel G. The anti-Amanita effect of silymarin. In: Faulstich H, et al, eds. Amanita toxins and poisonings. International Amanita symposium. Baden-Baden, Gerhard & Witzstrock, 1980: 180–189.
  22. Navarro VJ, et al. Silymarin in non-cirrhotics with non-alcoholic steatohepatitis: A randomized, double-blind, placebo controlled trial. PLoS One, 2019; 14(9): e0221683.
  23. Kim SH, et al. Silymarin induces inhibition of growth and apoptosis through modulation of the MAPK signaling pathway in AGS human gastric cancer cells. Oncol Rep, 2019 Aug 28.
  24. Kareem SM, et al. Effects of Curcumin and Silymarin on the Shigella dysenteriae and Campylobacter jejuni In vitro. J Gastrointest Cancer, 2019 Sep 4.
  25. Viktorova J, et al. Complex Evaluation of Antioxidant Capacity of Milk Thistle Dietary Supplements. Antioxidants (Basel). 2019 Aug 18; 8(8). pii: E317.
  26. Hosseinabadi T, et al. Silymarin antiproliferative and apoptotic effects: Insights into its clinical impact in various types of cancer. Phytother Res, 2019 Aug 12.
  27. WHO Monographs on Selected Medicinal Plants. Vol 1. https://apps.who.int/medicinedocs/en/d/Js2200e/14.html
  28. Masuda T, et al. Anti-oxidative and anti-inflammatory curcumin-related phenolics from rhizomes of Curcuma domestica. Phytochemistry, 1993; 32: 1557–1560.
  29. Arora RB, et al. Anti-inflammatory studies on Curcuma longa (turmeric). Indian journal of medical research, 1971; 59: 1289–1295.
  30. Yegnanarayan R, Saraf AP, Balwani JH. Comparison of antiinflammatory activity of various extracts of Curcuma longa (Linn). Indian journal of medical research, 1976; 64: 601–608.
  31. Permpiphat U, et al. Pharmacological study of Curcuma longa. In: Proceedings of the Symposium of the Department of Medical Science, Mahidol University, Bangkok, Thailand, 1990.
  32. Rao TS, Basu N, Siddiqui HH. Anti-inflammatory activity of curcumin analogs. Indian journal of medical research, 1982; 75: 574–578.
  33. Ammon HP, Wahl MA. Pharmacology of Curcuma longa. Planta medica, 1991; 57: 1– 7.
  34. Kunchandy E, Rao MN. Oxygen radical scavenging activity of curcumin. International journal of pharmacognosy, 1990; 58: 237–240.
  35. Thamlikitkul V, et al. Randomized double blind study of Curcuma domestica Val. for dyspepsia. Journal of the Medical Association of Thailand, 1989; 72: 613–620.
  36. Deodhar SD, Sethi R, Srimal RC. Preliminary study on anti-rheumatic activity of curcumin (diferuloyl methane). Indian journal of medical research, 1980; 71: 632–634.
  37. Satoskar RR, Shah Shenoy SG. Evaluation of antiinflammatory property of curcumin (diferuloyl methane) in patient with postoperative inflammation. International journal of clinical pharmacology, therapy and toxicology, 1986; 24: 651–654.
  38. Voulgaropoulou SD, et al. The effect of curcumin on cognition in Alzheimer’s disease and healthy aging: A systematic review of pre-clinical and clinical studies. Brain Res, 2019 Sep 24: 146476.
  39. Gorabi AM, et al. Anti-fibrotic effects of curcumin and some of its analogues in the heart. Heart Fail Rev, 2019 Sep 11.
  40. Fusar-Poli L, et al. Curcumin for depression: a meta-analysis. Crit Rev Food Sci Nutr, 2019 Aug 19: 1–11.
  41. Pivari F, et al. Curcumin and Type 2 Diabetes Mellitus: Prevention and Treatment. Nutrients, 2019 Aug 8; 11(8). pii: E1837.
  42. Mazieiro R, et al. Is Curcumin a Possibility to Treat Inflammatory Bowel Diseases? J Med Food, 2018 Nov; 21(11): 1077–1085.
  43. Tan BL, et al. Curcumin Combination Chemotherapy: The Implication and Efficacy in Cancer. Molecules, 2019 Jul 10; 24(14). pii: E2527.

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti