Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!”

Dalies ar četri!

“Mans pamatdarbs jau septīto gadu ir ģimenes ārsts Staļģenes doktorātā. Staļģene ir ciems ar apmēram diviem tūkstošiem izdzīvotāju Jelgavas novada Jaunsvirlaukas teritorijā.

Divas reizes mēnesī strādāju par pasniedzēju Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā — pasniedzu ģimenes medicīnas pamatus sestā kursa ārzemju studentu grupām. Lekcijas lasu angļu valodā. Studenti ir galvenokārt no Zviedrijas, Norvēģijas, Vācijas un Spānijas. Interesanti, ka ārzemnieku grupas ir lielākas par vietējām, kur mācības notiek galvenokārt latviešu valodā.

Esmu arī Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis. Asociācijā esmu ievēlēts par jauno ģimenes ārstu nodaļas vadītāju un nodarbojos ar studentu rezidentu apmācību. Citiem vārdiem, aicinu jaunos ārstus nepamest novārtā Latvijas laukus.

Darbojos arī Veselības ministrijas Imunizācijas valsts padomē. Risinām imunizācijas problēmas un ģenerējam idejas, kā to veiksmīgāk ieviest primārajā aprūpē.”

Angļu valoda vai agronomija?

“Manā ģimenē nav mediķu, toties man bija vairākas rakstura īpašības, kas ļoti nepieciešamas šai profesijai — neatlaidība un mērķtiecība. Mans tētis bija mežzinis, bet mammai padomju laikā bija ļoti romantiska profesija — kinomehāniķe. Viņa rādīja filmas Krāslavā un apkārtnes kultūras namos, un mēs ar māsu Anitu braucām viņai līdzi. Esmu redzējis visas mākslas filmas, ko astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā demonstrēja padomju kinematogrāfs. Manai mammai ļoti patika angļu valoda, un viņa mācēja par to ieinteresēt arī mani. Laimīgi sagadījās, ka manā Krāslavas Valsts ģimnāzijā bija lieliska angļu valodas skolotāja Ņina Gulbinska, kura prata valodu iemācīt. Pateicoties labajai angļu valodai, man radās iespēja desmitajā klasē mācīties ASV. Amerikā dzīvoju netālu no Čikāgas, Indiānas štatā. Tas bija interesants piedzīvojums, turklāt sešpa-dsmitgadīgam puišelim ir ļoti svētīgi gadu padzīvot prom no vecākiem, iemācīties, kā rūpēties par sevi, kļūt patstāvīgam. Pēc atgriešanās Krāslavā piedalījos angļu valodas olimpiādēs un sāku jau domāt par valodas studijām. Bet ko tālāk? Ne tulka, ne skolotāja darbs mani nevilināja. Man patika arī dabas zinātnes, ķīmija, bioloģija. Tad varbūt studēt agronomiju vai veterinārmedicīnu?

Tikai ģimnāzijas beidzamajā klasē beidzot izšķīros par labu medicīnai. Tolaik, deviņdesmito beigās, vairums studētgribētāju gāzās uz ekonomistiem vai juristiem, gribēja nodarboties ar uzņēmējdarbību. Medicīnas studijas nebija visai populāras, arī konkurss tur bija mazāks nekā ierasts. Tomēr es, lauku bērns, pirms iestājeksāmeniem ļoti uztraucos: vai manu zināšanu pietiks, vai tikšu maksas grupā? Un velti. Eksāmenus nokārtoju labi: desmit, desmit un deviņi (latviešu valodas sacerējumā). Dzīvoju Mārupes ielas kopmītnēs un mācījos, mācījos...”

Mana mūža sievietes mediķes

“Pirmā kursa vasaras brīvdienās braucu volontēt Krāslavas slimnīcā, taču Rīga piesaistīja arvien vairāk. Man veicās: tiku pieņemts pusslodzes darbā Stradiņos, 27. nodaļā. Jā, jā, tajā pašā slavenajā, ko jau gadu desmitiem vada kardioloģe Janīna Romanova. Stingra, prasīga, toties spoža kardioloģe, kuras mācība man noderēs visam mūžam. Joprojām esmu pateicīgs, ka viņa mani pieņēma savā nodaļā. Domāju, ka, tieši pateicoties dakterei Romanovai, vēlāk nerāvos uz ķirurģiju kā vairums citu mediķu puišu. Vispirms strādāju kardioloģijas nodaļā par sanitāru, tad veicu medicīnas māsas pienākumus. Nostrādāju šajā nodaļā piecus gadus, un tas bija bezgala vērtīgs laiks. Iepriekšējā gadu simta beigās un jaunā sākumā kardioloģija Latvijā piedzīvoja uzplaukumu. Jauni pētījumi un metodes invazīvajā kardioloģijā, aritmoloģijā, un es drīkstēju būt tam visam klāt, vērot un mācīties! Tieši tur sapratu profilakses darba lielo nozīmi. Tagad zinu: novērst pacientam draudošu infarktu man šķiet interesantāk nekā to ārstēt. Nu man laikam jāpastāsta par visām trim sievietēm mediķēm, kam manā dzīvē bijusi liktenīga nozīme. Pirmā tātad ir kardioloģe Janīna Romanova.

Otrā ir Skaidrīte Ādamsone — Jelgavas pilsētas slimnīcas iekšķīgo slimību nodaļas ārste, tolaik — šīs nodaļas vadītāja. Viņa ievirzīja mani praktiskajā internista darbā. Viņas vadībā man bija izdevība praksē apgūt neatliekamo palīdzību, reanimāciju. Arī rezidentūras pēdējo gadu strādāju Jelgavas slimnīcā pie dakteres Ādamsones.

Trešā mediķe, kuru neiepazīstot es nebūtu tas, kas esmu, ir Līga Kozlovska — ilggadēja ģimenes ārste Balvu novadā, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras lektore. Viņu varu raksturot īsi un kodolīgi — ģimenes medicīnas fane.

Arī ceturto sava mūža sievieti sastapu darbā — Stradiņu kardioloģijas nodaļā. Šis stāsts ir ļoti loģisks un gandrīz iepriekš paredzams: medicīnas students, topošais ārsts, dežurē kopā ar jaunu, skaistu medicīnas māsu. Nakts dežūras, sarunas, kopīgas intereses... Tas ļoti satuvina. Dažiem tas beidzas ar īslaicīgu dienesta romānu, bet mūsu romāns izstiepās mūža garumā — vismaz es tā ceru! Vispirms mēs sadraudzējāmies, bet, kad mācījos sestajā kursā, notika kāzas. Manu liktenīgo sievieti sauc Andra Vaska. Tagad mēs atkal esam kolēģi — mūsu ģimenes uzņēmumā Andra ir medicīnas māsa, tā teikt, ar virsējo izglītību, jo viņai ir divas specialitātes — medicīnas māsa un ārsta palīgs (feldšeris). Manuprāt, māsas ir neatkarīgas medicīnas personības, viņām var būt cits, no ārsta atšķirīgs redzējums uz pacientiem un viņu problēmām.”

14 tūkstoši eiro mēnesī?

“Kad vīrietis apprecas, vēl jo vairāk, ja gaidāms bērns, viņam ir jānodrošina ģimene. Mediķu algas tolaik bija niecīgas. Atceros, ka par nakts dežūru saņēmu piecus latus. Mēnesī man bija septiņas dežūras, tātad kopā trīsdesmit pieci lati. Arī rezidenta alga bija tikpat simboliska — apmēram četrdesmit latu. Jau studiju beidzamajos gados sāku piepelnīties, strādājot franču farmācijas kompānijā Beaufour Ipsen.

Vēlāk strādāju tur uz pilnu slodzi, ar vienu kāju paliekot arī medicīnā. Reģions, ko man vajadzēja apkalpot, bija Pārdaugavā — Torņakalns, Iļģuciems, Āgenskalns. Vienmēr mēģināju iepriekš vienoties ar ārstiem par tikšanās laiku, necenšoties, kā saka, uzkrist viņiem uz galvas. Iemācījos plānot savu laiku, kas turpmāk darbā vienmēr noderējis. Farmācijas kompānija deva iespējas apmeklēt kongresus ārzemēs, braukt mācīties uz ASV, Brazīliju, nemaz nerunājot par Eiropas valstīm. Jaunam ārstam tā ir lieliska iespēja mācīties un vienlaikus redzēt pasauli. Ļoti noderēja arī manas angļu valodas zināšanas. Taču pēc pāris gadiem pienāca izvēles brīdis. Ja nolemtu palikt farmācijas nozarē, vajadzētu studēt ekonomiku, uzņēmējdarbību. Tomēr medicīna man šķita interesantāka, nolēmu atgriezties.

Diemžēl mans izvēles brīdis sakrita ar krīzes laiku Latvijā. Uz algas pielikumu tobrīd, jau strādājot Jelgavas slimnīcā, nebija cerību. Mēnesī saņēmu 350 eiro. Zināju, ka Eiropā ir liels pieprasījums pēc Latvijas ārstiem. Informācijai: no vienpadsmit maniem universitātes kursa biedriem tagad Latvijā esam palikuši tikai divi. Arī tobrīd daudzi jau bija prom plašajā pasaulē, tāpēc man bija laba informācija par darba iespējām ārzemēs. Piemēram, ģimenes ārsts Stokholmā, pārrēķinot eiro, saņēma apmēram sešus tūkstošus mēnesī, bet attālos Zviedrijas ziemeļu reģionos pat divpadsmit un četrpadsmit tūkstošus. Mēnesī! Latvijā ārsts tādu naudu nevarētu nopelnīt pat pa gadu. Tiesa gan, ir jāapgūst zviedru valoda. Metu acis arī uz Lielbritāniju, taču tur bija laikietilpīga dokumentu kārtošana.”

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada novembra numurā

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu

  • Lēciens nezināmajā. Administratīvi teritoriālā reforma un veselības aprūpe

    Par gaidāmo administratīvo reformu (119 pašvaldību vietā 35) vairāk runā izglītības, ceļu, uzņēmējdarbības kontekstā. Par veselības aprūpi vien kuluāros. Ko gaidīt apvienojamo pašvaldību mazajiem veselības aprūpes centriem, slimnīcām? Uzrunātie veselības centru vadītāji atzīst: izskatās pēc lēciena nezināmajā! Lasīt visu