Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt.

Kāda ir jūsu decembra, gadu mijas sajūta? Ziemassvētku dziesmas piepilda ēteru, visi steidz iepirkt dāvanas, jāsarauj darbi, jāizbrīvē mazliet laika saviem mīļajiem...

Jāpaveic kādi neplānoti darbi, gadās arī dzēst pēkšņi izcēlušos “ugunsgrēku”. Tomēr kopumā decembris šogad rādās jauks, būs daudz Ziemassvētku un gadumijas brīvdienu, ko varēšu pavadīt ar saviem mīļajiem.

Mēs neskraidām pa veikaliem, jo dāvanas Ziemassvētkos mums nav pats galvenais — ģimenē visi esam pieauguši cilvēki. Rīkojam loteriju: katrs nopērk vienu dāvaniņu, tad notiek izloze. Protams, ir svētku mielasts, ko parasti kopīgi gatavojam. Šī ir arī tā reize, kad satiekamies ar meitu, dēlu un viņu otrajām pusītēm. Bērni jau pieauguši (dēlam ir divdesmit divi gadi, meitai — divdesmit), abi ir savā dzīvē, tāpēc mums, vecākiem, svētkos ir liels atkalredzēšanās prieks. Tad vēl jāpagūst satikties ar maniem radiem un vīra radiem, kuru ir paprāvs pulks. Vienu vakaru esam pie vieniem, otru — pie otriem.

Vai jums patīk ziema? Kurā gadalaikā jūtaties vislabāk?

Mans gadalaiks ir vasara, jo ļoti patīk būt ārā, brīvā dabā, braukt ar divriteni, ļauties saulei. Taču arī ziemai ir sava burvība. Brīvdienās slēpojam ar distanču slēpēm pa Biķernieku mežu vai Kalngali, par šā sporta veida piekritēju kļuvu, pateicoties vīram, jo, kad gāju skolā, obligātās slēpošanas nodarbības uztvēru gandrīz kā sodu. Bet patiesībā tas ir labs veids, kā izvēdināt galvu un vairot enerģiju jaunam darba cēlienam. Ja nav sniega, ar vīru ejam garās pastaigās. Tagad mums par tradīciju kļuvusi došanās slēpot uz lielajiem kalniem Norvēģijā, Itālijā, Austrijā un citviet. Sportiskās aktivitātes mūsu profesijā strādājošajiem ir ļoti nepieciešamas, citādi var ātri izdegt.

Vai savu dzīvi mērāt nogriežņos? Jauns gads ar jaunu apņemšanos? Studiju gadu nogrieznis? Bērnu dzimšanas nogrieznis?

Retrospektīvi droši vien tā rīkojos. Patlaban īpaši izjūtu, ka dzīve paskrien ļoti ātri: tikko bija gada sākums un — re! — Ziemassvētki jau klāt. Vai arī šķiet, ka ceļojumā biju pirms dažiem mēnešiem, bet, apskatoties fotogrāfijas, secinu — nekā, ir pagājuši četri gadi.

Mēs ar vīru laiku pa laikam, kad jūtam, ka līdz galam neesam apmierināti ar to, kas ar mums notiek profesionālajā jomā, apsēžamies un pārrunājam, ko vajadzētu mainīt. Visbiežāk izvērtējam darba lietas. Vīrs prot ļoti labi klausīties, tāpēc varam mierīgi apspriest, ko vajadzētu darīt citādi, kā organizēt savu dzīvi, darbu, lai tas sniegtu gandarījumu. Šādas sarunas man palīdz pieņemt atbildīgus lēmumus, bet dažkārt jau sarunas gaitā aptveru — nav nemaz tik traki! Abi esam vienas profesijas pārstāvji, tāpēc ir vieglāk otru saprast un atbalstīt.

Runājot par apņemšanos ar jaunu gadu sākt jaunu dzīvi, es neko neatlieku uz vēlāku laiku — ja es pieņemu lēmumu, tad realizēju uzreiz. Šeit jāsaka paldies manai sākumskolas klases audzinātājai Dzintrai Busenbergai, kurai mēs bijām pirmie audzināmie, tāpēc viņa strādāja ar īpašu dedzību un sirsnību.

Bija izdomājusi, ka mūsu klases devīze varētu būt: “Kas tad cits, ja ne es, kad tad vēl, ja ne tagad!” Joprojām tā dzīvoju — ja ar kaut ko savā dzīvē neesmu apmierināta, rīkojos, nevis gaidu, ka nāks kāds cits un kaut ko darīs lietas labā vai arī kaut kas mainīsies pats no sevis.

Populāri ir pieminēt četrdesmitgadnieku krīzi. Kādas jums bija attiecības ar to?

Neesmu īpaši domājusi, jo 37 gadu vecumā kļuvu par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārsti. Tas man bija liels izaicinājums, tiku ierauta notikumu un jaunu pienākumu virpulī. Kāda tur vēl četrdesmitgadnieku krīze! Nezinu, varbūt tā vēl tikai būs (smejas).

Arī bērnu piedzimšana ievieš nopietnas korekcijas vecāku līdzšinējā dzīvē.

Meita un dēls man piedzima studiju laikā. Tie bija deviņdesmitie gadi, pārmaiņu laiks valstī, trūka naudas, neviens nenācām no turīgas ģimenes, kūlāmies pa dzīvi, kā mācējām, taču medicīnu nepametām. Mēs, topošie pediatri, bijām fantastiska grupa, visi desmit esam palikuši medicīnā, regulāri tiekamies. Mūsu grupas unikālā iezīme vēl bija tāda, ka četri no tiem desmit savā starpā apprecējās, bet, studijas beidzot, mums pa visiem bija jau kādi desmit bērni — uzlabojām demogrāfisko situāciju Latvijā. Protams, bija grūti, tomēr spējām mācības apvienot ar bērnu audzināšanu. Patiesībā tas bija fantastiski! Uzskatu, ka bērniem vajag jaunus vecākus, jo tad veidojas draudzīgākas attiecības, ir vieglāk saprasties.

Ko īsti nozīmē virsārsta pozīcija? Buferzonu — uz sevi jāpaņem vecāku neapmierinātība, domstarpības ar ārstiem, jāreaģē?

Slimnīcas virsārsts ir savienojošais elements starp administrāciju un visām struktūrvienībām un ārstniecību. Mans pienākums ir izglītot, runāt un informēt, veicināt savstarpēju sapratni un vēlmi līdzdarboties visos attīstības un pārmaiņu procesos.

Jābūt arī konfliktsituāciju risinātājai un novērsējai, ja pacientu vecāki ir ar kaut ko neapmierināti. Protams, iesaistos sarežģītu situāciju risināšanā, taču nevaru apgalvot, ka mana kabineta durvis tāpēc tiktu virinātas nepārtraukti.

Kādus pēdējos astoņus deviņus gadus mūsu slimnīcā esam skaidri definējuši, ka uzmanības centrā ir pacients un viņa ģimene. Pakāpeniski mainām līdzšinējo attieksmi un domāšanu. Uzskatu, ka mums tas izdodas. Mūsu domāšana ir mainījusies un turpina mainīties, otrajā plānā atkāpjas pārliecība, ka ārsti ar savu smalko izglītību medicīnā ir galvenie.

Vienlīdz svarīgs ir pacienta un viņa ģimenes viedoklis. Mums jārēķinās ar to, kā pacients jūtas slimnīcā, kāda ir viņa pieredze, un jādara viss, lai šī pieredze būtu pozitīva.

Pašlaik esam iesaistījušies lielā projektā “Pacienta pieredzes pētījums”. Kad bērns tiek izrakstīts no slimnīcas, lūdzam viņa vecākus aizpildīt apjomīgu anketu, lai noskaidrotu, kas viņus, uzturoties slimnīcā, ir apmierinājis un kas nav. Tā saņemam ļoti konkrētus signālus, ko mūsu darbā vajadzētu mainīt.

Nenoliedzami, ar pacientiem un viņu tuviniekiem ir vairāk jārunā un jāskaidro, kāpēc tiek veikta viena vai otra manipulācija, kāda ir slimības gaita, kas jāievēro, lai bērns ātrāk atlabtu. Kad to izskaidro, mazinās sa-traukums, cilvēki kļūst līdzestīgi, jo neziņa rada paniku un arī agresivitāti.

Visā pasaulē pacienti ir visneapmierinātākie ar slimnīcu neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas darbu. Pacientam šķiet, ka viņam ir steidzami risināma akūta problēma, kāpēc ar kājas traumu jāgaida četras stundas, kamēr ārsts sniegs palīdzību. Tajā brīdī viņš neņem vērā, ka slimnīcā varbūt ir ievests kāds ar daudz smagāku traumu, tāpēc nevar četras stundas gaidīt uz palīdzības sniegšanu. Un tā ir izglītotas sabiedrības, augstas veselības pratības iezīme, ka cilvēki zina, kad doties pie ģimenes ārsta, kad — uz neatliekamās palīdzības nodaļu, neradot tur liekus sastrēgumus, un ar izpratni attiecas pret gaidīšanu.

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada decembra numurā

Uz augšu ↑
  • Gēnu šifrētājs. Prof. EDVĪNS MIKLAŠEVIČS

    Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta direktors EDVĪNS MIKLAŠEVIČS ir pievērsies ģenētikai — zinātnei, kas pašlaik progresē ļoti strauji. Viņš uzskata, ka nākamajos piecos gados tā būs attīstījusies līdz līmenim, par kādu šodien pat nevaram iedomāties. “Studentiem saku: kad būsiet rezidenti, ģenētika jūs panāks un iekaustīs no aizmugures. Skaidrs, ka ģenētiskie “horoskopi” būs daudz kvalitatīvāki par astroloģiskajiem.” Lasīt visu

  • Māsas profesijas portrets. Kādas pārmaiņas gaidāmas?

    2020. gadu Pasaules Veselības organizācija izsludinājusi par māsu un vecmāšu gadu. Šis būs gads, kurā atzīmēsim māsu profesijas pamatlicējas Florences Naitingeilas divsimto jubileju. Gads, kurā tiks aktualizēta māsas loma, ieguldījums, atdeve. Starptautiskās māsu padomes dati liecina, ka globāli 2030. gadā trūks 18 miljoni māsu. Latvija šai statistikai iedod savu melno artavu. Saruna ar Latvijas Māsu asociācijas prezidenti DITU RAISKU. Lasīt visu

  • Mīļie ceļi, nepieviliet!

    “Doctor is what I do, skater is who I am”* — tā rakstīts LIENES NULLES Instagram profilā. Tipiska mileniāļu paaudzes pārstāve, kurai darbs nav visa dzīve! Lasīt visu