Sāpes locītavās. Vai mazkustīga dzīvesveida sekas?

Par sāpēm vienā vai otrā locītavā pacienti pēc 50 gadu vecuma sūdzas samērā bieži. Ģimenes ārstam un citiem speciālistiem jārēķinās gan ar pacienta blakusslimībām, kas apgrūtina ārstēšanu, pazemina sāpju slieksni, gan arī ar nelīdzestību un mazkustīgu dzīvesveidu, kura dēļ sāpes nereti ir radušās.

Mūsdienās jāapdomā visu terapeitisko un diagnostisko rīku izmantošana — lietotnes sāpju kontrolei, attēldiagnostika nopietnāku slimību izslēgšanai. Tāpat jāizsver, kuru pretsāpju līdzekli izvēlēties. Vai rekomendēt uztura bagātinātājus?

Locītavu sāpes, to pārvaldība un saikne ar trauksmi: iedzīvotāju grupas aptauja

AVOTS: Barnett LA, Pritchard MG, Edwards JJ, et al. Relationship of anxiety with joint pain and its management: A population survey. Musculoskeletal Care, 2018; 16(3): 353–362.

Par osteoartrīta izraisītām locītavu sāpēm pacienti primārajā aprūpē sūdzas bieži — uz konsultāciju šīs problēmas dēļ ierodas 10 % vismaz 45 gadus vecu britu. The National Institute for Health and Care Excellence (NICE) vadlīnijas paredz, ka osteoartrītu var diagnosticēt klīniski bez tālākiem izmeklējumiem pacientam pēc 45 gadu vecuma, kuram ir ar aktivitātēm saistītas locītavu sāpes, rīta stīvums ne ilgāk par 30 minūtēm, nav citu netipisku simptomu un variantu citai diagnozei.

Hroniskas sāpes bieži saistās ar kādu blakusslimību, piemēram, trauksmi. Pacienti ar trauksmi biežāk apmeklē ārstu, bet tieši sāpju dēļ, nevis psiholoģisko simptomu dēļ. Pierādīts, ka trauksme un depresija pasliktina sāpju izjūtu pacientiem ar balsta—kustību aparāta sāpēm. Meta–analīžu dati liecina, ka trauksme ir apmēram 20 % osteoartrīta pacientu.

Pētījuma mērķi bija noskaidrot, vai ir saistība starp sāpju smagumu un trauksmi, kā arī izzināt pacientu ar trauksmi rīcību, lai sāpes mazinātu.

Metodes

Pētījumā piedalījās vismaz 45 gadus veci pacienti no astoņām ģimenes ārstu praksēm Lielbritānijā. Dalībniekiem anketā lūdza norādīt sāpju intensitāti rokās, gurnos, ceļos un pēdās (izmantojot sāpju skalu ar skaitliskām vērtībām), trauksmes simptomus (pēc ģeneralizētās trauksmes skalas jeb GAD–7), kā arī savas vadlīnijas, kā pārvaldīt sāpes. Klīniski nozīmīga trauksme tika ņemta vērā pēc 10 vai vairāk punktiem GAD–7 skalā.

Rezultāti

No 11 222 respondentiem ar sāpēm locītavās par klīniski nozīmīgu trauksmi ziņoja 1802 (16,1 %). Respondenti, kas atbilda smagākas trauksmes izpausmēm, ziņoja arī par lielākām sāpēm (95 % TI 4,56—6,31). Arī sāpīgo locītavu skaits bija atkarīgs no tā, vai pacientam ir klīniski nozīmīga trauksme vai nav.

Šie pacienti retāk izvēlēsies ārstniecisko vingrošanu (OR 0,6, 95 % TI 0,52—0,70), bet ticamāk izvēlēsies diētu svara mazināšanai (OR 1,43, 95 % TI 1,21—1,69), izmantos palīglīdzekļus iešanai (OR 1,53, 95 % TI 1,32—1,77) vai citas palīgierīces (OR 1,24, 95 % TI 1,04—1,49) un visdrīzāk lietos opioīdus (OR 1,34, 95 % 1,18—1,52).

Secinājumi

Jārēķinās, ka pacienti, kam līdztekus ir trauksme, locītavu sāpes uztvers un vēlēsies ārstēt citādi nekā tie, kam trauksmes nav. Primārās aprūpes un citiem speciālistiem jāpievērš uzmanība trauksmes simptomu diagnosticēšanai osteoartrīta pacientiem praksē, lai to ārstētu. Tādējādi mazinās nepieciešamība lietot opioīdus kā pretsāpju līdzekli un pacients tiek iedrošināts izmantot ārstniecisko vingrošanu kā osteoartrīta ārstniecības metodi.

________________________________________________

Dr. A. Kadiša: “No visiem artrītu veidiem osteoartrīts patiesi ir biežākais, kura dēļ pacients apmeklē ārstu. Trauksme neveicina osteoartrīta attīstību, bet progresējošs izteikts osteoartrīts ar pastāvīgām sāpēm gan var veicināt trauksmi. Pacientiem, kam trauksme veicina sāpes ķermenī un, iespējams, arī autoimūnas slimības attīstību, nepieciešams noskaidrot trauksmes iemeslu un ar nemedikamentozām vai medikamentozām metodēm iespējami novērst tās progresēšanu. Nereti nepieciešama psihoterapeita palīdzība.”

Artrīta izplatība pieaugušajiem ar prediabētu

AVOTS: Sandoval-Rosario M, Nayeri BM, Rascon A, et al. Prevalence of Arthritis Among Adults with Prediabetes and Arthritis-Specific Barriers to Important Interventions for Prediabetes—United States, 2009–2016. MMWR Morbidity And Mortality Weekly Report, 2018; 67(44): 1238–1241.

Apmēram 54,4 miljoniem ASV iedzīvotāju ir kāda no artrīta diagnozēm, aprēķini vēsta, ka līdz 2040. gadam to skaits varētu būt ap 78,4 miljoniem! Fizisko aktivitāšu trūkums un aptaukošanās ir divi svarīgi riska faktori 2. tipa cukura diabēta attīstībai, vienlaikus locītavu sāpes rada barjeru tam, lai cilvēks ar aptaukošanos varētu būt fiziski aktīvs. Lai noskaidrotu saikni starp artrītu, prediabētu, mazkustīgumu un aptaukošanos, ASV Slimību kontroles un profilakses centrs analizēja kombinētus datus no 2009.—2016. gada Nacionālā veselības un uztura vērtēšanas pētījuma (NHANES).

Metodes

Datu analīzē tika iekļauta informācija par 10 179 pieaugušajiem vecumā no 20 gadiem, ņemot vērā viņu glikozes līmeni asinīs un datus par kādu locītavu slimību.

Par prediabētu uzskatīja gadījumus, kad glikētā hemoglobīna līmenis bija 5,7—6,4 %, glikozes līmenis asinīs 5,55—6,94 mmol/l. Diabēta gadījumā HbA1c jābūt virs 6,5 %, glikozes līmenim asinīs virs 6,95 mmol/l.

Artrīta diagnozi aptaujas dalībnieki apstiprināja/noliedza, atbildot uz jautājumu: “Vai kāds no veselības aprūpes speciālistiem kādreiz jums ir diagnosticējis artrītu?” Fiziskās aktivitātēs pavadītais laiks tika uzskaitīts pēc tā, ko respondents atzīmēja anketā pie brīvā laika aktivitātēm un tajās pavadītā laika. Par aptaukošanos liecināja ĶMI 30 kg/m2 vai vairāk.

Rezultāti

Pētījuma laikā tika konstatēti 13,1 % diabēta un 35,8 % prediabēta gadījumu. Nepielāgota artrīta izplatība pieaugušajiem ar prediabētu ir 32 % (26 miljoniem iedzīvotāju, TI 29,7––34,5). Apmēram pusei no pieaugušajiem ar prediabētu un artrītu ir vai nu mazkustīgs dzīvesveids (56,5 %), vai aptaukošanās (50,1 %), kas palielina paša risku 2. tipa cukura diabēta attīstībai.

Jāatzīmē, ka vislielākie artrīta izplatības rādītāji prediabēta grupā bija pacientiem vecumā pēc 65 gadiem (55,7 %).

Secinājumi

Veicinot svara mazināšanu un iedrošinot uz fiziskām aktivitātēm, var mazināt risku 2. tipa cukura diabēta attīstībai un uzlabot sāpju pārvaldību pacientiem ar artrītu un prediabētu.

Pētnieki izsaka aicinājumu veselības aprūpes speciālistiem izstrādāt speciālas sporta programmas šādiem pacientiem.

________________________________________________

Dr. A. Kadiša: “Kombinācija “adipozitāte un locītavu sāpes” patiesi ir problēma ikdienas praksē. Visiem zināms, ka palielināta ķermeņa masa rada svaru nesošo locītavu pārlieku noslodzi. Tomēr šiem cilvēkiem osteoartrīts progresē arī svaru nenesošās locītavās. Tas saistīts ar skrimšļu deģenerāciju veicinošu vielu izdali no lipocītiem vai tauku šūnām. Jebkuram cilvēkam, nepiemērojot fiziskas aktivitātes, pasliktinās apasiņošana locītavu veidojošajos audos un salīdzinoši strauji attīstās saišu un cīpslu vājums, kas var pastiprināt osteoartrīta sāpes. Adipoziem cilvēkiem sāpes pastiprinās vēl vairāk. Ir ļoti svarīgi ar pakāpenisku fizisko aktivitāti veicināt regulāras kustības, kas uzlabotu to apjomu, slodzes izturību, ar laiku mazinātu ķermeņa masu un tad arī locītavu sāpes. Pētījumu dati rāda: ja svaru samazina par 5 kg, gandrīz uz pusi var samazināt sāpju izteiktību ceļu locītavās.”

Kāda ir USG vērtība pacientiem ar artralģiju, lai paredzētu iekaisīga artrīta attīstību?

AVOTS: van den Berg R, Ohrndorf S, Kortekaas MC, van der Helm-van Mil AHM. What is the value of musculoskeletal ultrasound in patients presenting with arthralgia to predict inflammatory arthritis development? A systematic literature review. Arthritis Research & Therapy, 2018; 20(1): 228.

Artralģija jeb fāze pirms klīniska reimatoīdā artrīta (RA) attīstības (respektīvi, simptomi bez ķīmiska artrīta) rada klīnicistu interesi, jo pastāv hipotēze, ka slimību modificējošās terapijas sākšanai šajā fāzē ir labāks iznākums.

Taču artralģija ir biežs simptoms dažādu balsta––kustību aparāta slimību gadījumā. RA attīstības risku pacientam var identificēt dažādi: vērtēt pēc klīniskajiem kritērijiem, testēt autoantivielas, veikt attēldiagnostiku un izmantot šo metožu kombinācijas. Balsta—kustību aparāta USG biežā izmantošana reimatologu praksē saistīta ar šīs diagnostikas metodes ātrumu, lētumu un vienkāršību, bet jāuzdod jautājums — vai tās izmantošanai ir zinātnisks pamats, lai izvērtētu iespējamību iekaisīga artrīta attīstībai?

Metodes

Pētījumā izmantoja PRISMA vadlīnijas. Literatūrā zinātniskās datubāzēs tika meklēta asociācija starp patoloģiskām izmaiņām grey–scale ultrasonogrāfijā (GSUS) un Power Doppler USG (PDUS) un iekaisīga artrīta attīstību pacientiem ar artralģiju. Pētījumu kvalitāte tika novērtēta pēc 18 kritērijiem, kurus izvērtēja divi neatkarīgi recenzenti.

Rezultāti

No 3061 atlasītās literatūras vienības pilnībā iekļaušanas kritērijiem atbilda seši pētījumi (trīs bija augstas kvalitātes).

Traucēkļi rezultātu salīdzināšanai bija artralģijas pacientu grupas heterogenitāte, dažādie USG aparāti un vērtēšanas sistēmas. Pierādījumu līmenis GSUS gadījumā bija ierobežots, PDUS — vidējs. Arī USG kombināciju ar biomarķieriem novērtēja ar limitētu līdz vidēji nozīmīgu pierādījumu līmeni.

Secinājumi

Dati par GSUS un PDUS nozīmīgumu, lai paredzētu iekaisīga artrīta attīstību, ir samērā niecīgi. Kaut arī labvēlīgais ieguvums nav izslēgts, šā brīža pierādījumu līmenis svārstās līdz vidēji nozīmīgam. Jāveic pētījumi, kur ir skaidri definēta un aprakstīta artralģijas pacientu pētāmā daļa, izmantoti standartizēti USG protokoli un vērtēšanas sistēmas.

________________________________________________

Dr. A. Kadiša: “Locītavu USG ir laba, lēta un pietiekami jutīga metode iekaisuma artrīta diagnostikā, progresēšanas un terapijas efektivitātes izvērtēšanā. Tiesa, šī metode ir subjektīva, jo rezultāts ļoti atkarīgs no izmeklējumā izmantotās tehnikas un radiologa kvalifikācijas. Ja labu tehniku izmanto augsti kvalificēts radiologs, kurš specializējies locītavu izmeklēšanā, tad agrīnas iekaisuma radītas erozijas var noteikt līdzīgi bieži kā magnētiskās rezonanses izmeklējumā (MRI). Tas gan nenozīmē, ka USG aizvieto MRI, jo dažkārt var būt viltus normāls USG rezultāts.”

Lietotne sāpju kontrolei balsta––kustību aparāta slimību pacientiem

AVOTS: Bedson J, Hill J, White D, et al. Development and validation of a pain monitoring app for patients with musculoskeletal conditions (The Keele pain recorder feasibility study). BMC Medical Informatics And Decision Making, 2019; 19(1): 24.

Par alternatīvu metodi datu uzkrāšanai pēdējos gados kļuvušas īsziņas, planšetdatori un citas viedierīces. Arī medicīnā arvien lielāku vietu ieņem dažādas tehnoloģijas, piemēram, viedierīces gan kā pacientus izglītojošs līdzeklis, gan palīgs ārsta darbā.

Metodes

Pētījuma ietvaros tika izveidota viedtālruņa lietotne Keele Pain Recorder pacientiem ar locītavu sāpēm, lai ziņotu par ikdienā notiekošo: sāpēm, to stipruma pakāpi un ietekmi dienas gaitā. Lietotne ierakstīja ziņojumus par sāpju līmeni, biežumu, miega traucējumiem, analgētiķu lietošanu, garastāvokli un citām blaknēm. Pilngadīgi pacienti tika aicināti pie ģimenes ārsta, kas iepazīstināja ar lietotni un aicināja to izmantot divreiz dienā 28 secīgas dienas.

Rezultāti

Pētījumā piedalījās piecas ģimenes ārstu prakses ar 17 ģimenes ārstiem un divām medmāsām, tika izvēlēti 25 pacienti, vidējais vecums 62 gadi, vidējais sāpju rādītājs — 6 punkti (skalā 1—10). Lietotne šķita ērta lietošanai gan pacientam, gan ārstam. Ar tās palīdzību ģimenes ārstam tika dota papildu iespēja pārrunāt sāpju kontroles jautājumus ar pacientu pavisam citā rakursā nekā līdz šim.

Secinājumi

Kaut arī pētījumā piedalījās neliels skaits cilvēku, var uzskatīt, ka ir izveidota ērta lietotne, ko labprāt lieto gan ģimenes ārsts, gan pacients. Tas nozīmē, ka šādas lietotnes var noderēt ikdienas darbā ar hronisku sāpju pacientiem.

________________________________________________

Dr. A. Kadiša: “Vizītes laikā būtiski ir apzināt sāpju rašanās iemeslus, provocējošos un mazinošos faktorus, intensitāti. Tas palīdz piemērot efektīvāko metodi sāpju mazināšanai. Ne vienmēr vajadzīgi medikamenti, dažkārt sāpju mazināšanai nepieciešamas palīgierīces (ortopēdiskās zolītes, apavi, ortozes). Speciāli izveidotas lietotnes gan ārstam, gan pacientam palīdz raksturot sāpes un pieņemt pareizo lēmumu ārstēšanā.”

Biežāk izrakstīto medikamentu efektivitāte osteoartrīta ārstēšanā

AVOTS: Stewart M, Cibere J, Sayre EC, et al. Rheumatol Int, 2018; 38: 1985.

Sāpju pārvaldība osteoartrīta gadījumā ir viens no ārstēšanas stūrakmeņiem. Kuri ir biežāk lietotie pretsāpju līdzekļi un kāda ir to iedarbība?

Metodes

Izmantojot MEDLINE, tika atlasīti 2006.—2016. gadā veikti nejaušināti kontrolēti pētījumi. Acetaminofēns, perorāli lietojamie NSPL, topiski lietojamie NSPL un COX–2 inhibitori, kā arī opioīdi — šīm zāļu grupām analizēja iedarbību uz relatīvām izmaiņām sāpju sajūtā.

Rezultāti

Analīzē tika iekļauti 29 pētījumi. Kopumā aplūkoti 43 ārstēšanas gadījumi (acetaminofēns n = 6, perorāli lietojamie NSPL n = 9, topiski lietojamie NSPL n = 8, COX–2 inhibitori n = 9, opioīdi n = 11). Relatīvās izmaiņas (%) sāpju sajūtā tika atrastas šādi: acetaminofēnam par 32,5 %, perorālajiem NSPL par 34,3 %, topiskajiem NSPL par 40,9 %, COX–2 inhibitoriem par 36,9 %, opioīdiem par 35,4 %.

Secinājumi

Relatīvās sāpju sajūtas izmaiņas līdzīgā apmērā konstatētas acetaminofēnam un perorāli lietojamiem NSPL. Topiski lietojamie NSLP uzrādīti kā pārākie pretsāpju līdzekļi.

________________________________________________

Dr. A. Kadiša: “Ikdienas praksē osteoartrīta sāpju mazināšanā tiek izmantoti lokāli un sistēmiski lietojami dažādu grupu pretsāpju medikamenti. Tā kā ar osteoartrītu slimo vecāka gadagājuma cilvēki ar dažādām blakusslimībām, esmu pret pastāvīgu un ilgstošu sistēmisku pretsāpju medikamentu lietošanu. Sistēmiski lietojamos medikamentus cenšos kombinēt ar nemedikamentozām metodēm vai lokāli lietojamiem medikamentiem. Atvieglot sāpes reizēm var tikai ķirurģiska iejaukšanās.”

Uztura bagātinātāji uzlabo ādas elastīgumu, labvēlīgi ietekmē arī locītavu veselību

AVOTS: Czajka A, Kania EM, Genovese L, et al. Daily oral supplementation with collagen peptides combined with vitamins and other bioactive compounds improves skin elasticity and has a beneficial effect on joint and general wellbeing. Nutrition Research (New York, NY), 2018; 57: 97–108.

Novecošanās ir dabisks fizioloģisks process, kura gaitā mainās arī saistaudu uzbūve un proteīnu, kolagēna un elastīna sastāvs.

Novecojot saistaudi bojājas gan ādā, gan skrimslī. Skrimšļa novecošanās cieši saistīta ar locītavu virsmas mīkstināšanos, pasliktinās arī locītavas funkcija. Dažās publikācijās lasāmi pierādījumi, ka līdz ar novecošanos mazinās hondrocītu skaits ekstracelulārajā matriksā.

Novecošanās procesam seko arī nepietiekams uzturvielu daudzums ikdienā: trūkst kalcija, cinka, dzelzs, E un B grupas vitamīnu.

Autori izvirza hipotēzi par uztura papildināšanu ar suplementiem, kas satur hidrolizētu kolagēnu, vitamīnus, antioksidantus un citas aktīvās vielas (piemēram, L karnitīnu, glikozamīnu, hondroitīna sulfātu), jo tāds labvēlīgi iedarbotos uz ādas un locītavu veselību.

Metodes

Divkārt maskētā, nejaušinātā, ar placebo kontrolētā pētījumā 120 dalībnieki 90 dienas katru dienu lietoja testējamo produktu (sastāvā hidrolizēts kolagēns, glikozamīns, L karnitīns, melnā pipara un žāvētas Maca saknes ekstrakts, hialuronskābe, cinks, varš, C vitamīns, B grupas vitamīni, D vitamīns, hondroitīnsulfāts, N–acetil–glikozamīns) vai placebo.

Primāri vērtēja izmaiņas ādas elastīgumā, histoloģiski novērtēja ādu, sekundāri anketas veidā novērtēja locītavas: stīvums, sāpes, locītavu funkcija.

Rezultāti

Dalībnieki 51—70 gadu vecumgrupā ziņoja par problēmām ar locītavām. Sāpes locītavās pēc uztura bagātinātāja lietošanas bija ievērojami mazinājušās (–43 %; p < 0,05, n = 10), LYSHOLM rezultāti ievērojami pieauguši (+39 %; p < 0,05, n = 9).

78 % no aptaujātiem atzīmēja, ka jūt mazāku diskomfortu locītavās, 60 % novēroja labāku kustīgumu, lokanību, mazinātu stīvuma sajūtu locītavās. Placebo grupas dalībnieki šādus uzlabojumus neatzīmēja.

Diskusija

Varam pieņemt, ka glikozamīna un/vai hondroitīna sulfāta kombinācija ar hialuronskābi, hidrolizētu kolagēnu un citām uzturvielām var iedarboties labvēlīgi, uzlabojot locītavu funkcijas osteoartrīta pacientiem.

Gan hondroitīns, gan glikozamīns tiek saukti par lēnas darbības medikamentiem osteoartrīta ārstēšanā (SYSADOA) un jau šobrīd aktīvi tiek lietoti locītavu slimību profilaksē un ārstēšanā.

Lūdzam ņemt vērā, ka šo pētījumu finansēja konkrēts farmācijas uzņēmums (red. piez.).

________________________________________________

Dr. A. Kadiša: “Pagaidām nav uztura bagātinātāju vai medikamentu, ar kuriem pilnībā varam apstādināt novecošanos vai aizstāt bojātos audus. Tajā pašā laikā ikdienas praksē vēroju un arī citu pētījumu dati liecina, ka dažādu vielu pastiprināta lietošana uzturā var samazināt osteoartīta progresēšanu un mazināt tā izpausmes.”

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti