Piecu laimes minūšu dēļ

Ārsts narkologs JĀZEPS KORSAKS pēc dabas ir neatlaidīgs un taisns paša nospraustā ceļa gājējs. Spītīgs, izturīgs un mērķtiecīgs. Nebaidās zaudēt, jo nevairās no grūtībām — tāpat kā daudzi Latgales ļaudis. Iekarojis daudzas virsotnes pārnestā nozīmē, pērngad pievārēja arī savu pirmo augstkalnu smaili — Elbrusu, kas mākoņos sniedzas 5642 metrus virs jūras līmeņa.

Pirms 2—3 miljoniem gadu tagadējā Kaukāza kalnu grēdā radās tās augstākā virsotne. Kad tika novilkta Eiropas un Āzijas robeža, Elbruss kļuva par Eiropas augstāko smaili. Tajā pirms 160—225 tūkstošiem gadu modās vulkāns, kura pēdējais aktivitātes posms beidzās pirms apmēram 80 tūkstošiem gadu, lai gan nelielas intensitātes izvirdumi dažos avotos pieminēti pat pirms 900 gadiem.

Nu gan tas rimis un ir ne tikai redzēšanas vien vērts! Pirms dažiem gadu desmitiem kāpšana Kaukāza virsotnēs bija pašsaprotama — pieejamākie kalni bijušās Padomju Savienības iedzīvotājiem. Tagad ceļojums turp vieniem ir nostalģiskas atmiņas par pagājušiem laikiem, citiem — jaunas, neparastas pasaules iepazīšana.

Visslavenākais stāsts par Elbrusu saistīts ar sengrieķu titānu Prometeju, kurš, Zeva sodīts par nepaklausību, kalnā pabijis pats pirmais. Tiesa, nonācis tur pret savu gribu un ticis pieķēdēts. Bet no laba prāta septembrī uz divām nedēļām ceļā devās pieci piedzīvojumu meklētāji — Jāzeps Korsaks, Jānis Stramkaļs, Rita Stramkale–Grosa, Jānis Krišāns un Vitālijs Petuhovs — ar Rēzeknes karogu ceļasomā un katrs ar savu kalnu pieredzi.

Gaidīšanas laiks

Apmēram pusgadu pirms iecerētās kāpšanas kalnos Jānis Stramkaļs, Jāzepa Korsaka brālēns, aicināja doties līdzi. Jau vairākkārt Jāzeps bija gribējis izmēģināt to, ko radinieks neskaitāmas reizes darījis. Bet ar laiku ir tā, kā ir: te darbs, te sabiedriskie pienākumi un — atkal nekā!

“Kad pamainīju darbavietu un aizgāju strādāt uz Daugavpili (Daugavpils reģionālās slimnīcas narkologs un narkologa privātprakse Rēzeknē — aut.), brālēns atgādināja: “Nu? Tu solīji!” Ja es beidzot būtu gatavs, septembrī varētu startēt. Sak, vairākas reizes solījies, tagad sāc trenēties! Protams, jāsāk! Biju gatavs kā nekad. Nedēļas divas pirms prombraukšanas daudzi uzzināja, ka kāpšu Elbrusā, tāpēc viens no pirmajiem jautājumiem bija par treniņiem. Nu, protams, es trenējos — astoņas reizes uzkāpu Mākoņkalnā, desmit reizes — Lielajā Liepu kalnā, arī Gaiziņā biju augšā! Vai tad es Elbrusā neuzkāpšu?!” dakteris Korsaks pašapmierināti nosmīn, atmiņā pārcilādams savu tā laika pārliecību un pat tādu kā vieglprātību. Par netrenētu sevi gan neuzskata, jo gadiem ilgi viņa dzīves sastāvdaļa ir kustības — te medības nedēļas nogalē, te kāds sporta pasākums ar desmit kilometru skrējiena distanci.

Pirmo pārsteigumu sagādāja motivācija. Tā Jāzepam bija. Un kāda vēl! Tikai izrādījās, ka sākumā aplama — sasniegt Elbrusa virsotni jebkuriem līdzekļiem. Kalnos saprata, ka tā domāt nedrīkst: laikus bija jāieklausās pieredzējušos kalnā kāpējos. Brālēns Jānis gan brīdināja, ka augšup jādodas nepārpūloties, jo kalni vienmēr bija, ir un būs.

“Internetā noskatījos daudzus video par kāpšanu Elbrusā un Everestā. Sapratu, ka pasaules augstākajā virsotnē neuzkāpj katrs astotais, tāpēc spriedu, ka Elbrusu gan es varētu pievārēt. Kad esi morāli pārliecināts, salicis visu pa plauktiņiem un ir labi konsultanti, kas izstāsta par niansēm, tad cerības un domas materializējas,” dakteris Korsaks kavējas atmiņās. Izrādījās, ka nākamais apstāklis, kam sākumā tika pievērsta nepietiekama uzmanība, bija adaptācija retinātajā kalnu gaisā. Krustmeitas draugs Gatis, kurš jau bija kāpis kalnos, gan brīdināja, kam pievērst uzmanību. Tāpēc svarīgs posms bija līdzņemamo mantu kravāšana pēc lietpratēja sagatavota saraksta. Tam ir būtiska nozīme, lai izvairītos no lieka svara, jo reizēm nemaz neienāk prātā, ka divām nedēļām pietiek ar mazo zobu pastas tūbiņu vai ar to, kas vēl palicis lielajā tūbiņā, un vari nogriezt gabaliņu ziepju no lielā gabala un norullēt tikai dažus metrus tualetes papīra...

Svara ierobežojums bagāžai šādā reizē rada sarežģītu uzdevumu — apģērbs un ekipējums ir tikpat svarīgs kā līdzņemamā pārtika. Jāzeps Korsaks neslēpj, ka bijis pat plāns B — ja lidostā jāšķiras no gaļas produktiem, būs jāiztiek ar plikām putrām. Par laimi, priekšdarbi atalgoja: sadalīts vienādās daļās pa visu piecu ceļotāju somām, Elbrusu sasniedza gan speķītis, gan desa, vietējā sponsora — Rēzeknes gaļas kombināta — piedāvātā produkcija. Līdzi ceļoja arī firmas krekliņi un uzņēmuma karogs, sak, ēdot šādu produkciju, varam tālu un augstu tikt! Jāzeps Korsaks smej, ka latgaliešu spēks ir speķī. Nu karogs atgriezies Rēzeknes gaļas kombinātā ar visu piecu kalnu entuziastu parakstiem un fotogrāfijām, kurās tas redzams Elbrusa virsotnē.

Protams, bija jārēķinās, ka līdzi jāņem telts un jāsaģērbjas kā sīpolam. Jāzeps Korsaks šo mācību atzina kā būtiskāko, salīdzinot pat ar sportisko gatavību, lai gan arī labā fiziskajā formā jābūt, jāprot izvēlēties savu tempu un jājūt, kad jāapstājas. Lai sagādātu nepieciešamo aprīkojumu, palīdzēja gan labi draugi, gan paziņas. Uz vietas pirkti tikai mazie gāzes baloniņi un nedaudz svaigas vietējās pārtikas, piemēram, maize.

No Rēzeknes ceļš ar vilcienu aizveda uz Rīgu, tad ar lidmašīnu līdz Maskavai, pēc tam uz Kabardas—Balkārijas apgabala galvaspilsētu Naļčiku. Tur latviešu piecīšus sagaidīja vietējās alpīnistu bāzes pārstāvis. Pirmā nakts pagāja bāzes nometnē, uz dēļu lāvām tādā kā nojumē. Otrajai dienai jau bija sarunāts transports, kas nogādāja uz apmēram 120 km attālo kalna pakāji. Divas nākamās naktis pagāja turienes bāzē, bet jau savās teltīs. Toties bija pieejama koplietošanas gāzes plīts, duša un citas minimālas labierīcības. Šī pāreja bija nepieciešama ne jau tādēļ, lai adaptētos apstākļiem, kas attālina no civilizētās sabiedrības komforta. Vairākas treniņu dienas kāpšanai kalnā līdzās Elbrusam paģērēja augstais un sniegotais mērķis.

Lapsa, pingvīni un citi kaimiņi

Pirmajā treniņu dienā kāpiens bija līdz observatorijai apmēram 2000 m v.j.l. un atgriešanās bāzes nometnē, nākamajā dienā — jau līdz aptuveni 3200 m v.j.l. Tikai trešajā kalnos pavadītajā dienā sākās ilgi gaidītais kāpiens Elbrusā. Arī tikpat pakāpeniski — vispirms līdz 3500 m v.j.l., katru nākamo dienu augstuma starpību palielinot par apmēram 500 m un atpakaļ uz nometni, to ik dienu pārnesot arvien augstāk. Šāda kāpelēšana nepieciešama adaptācijai retinātajā gaisā, lai nerastos likstas, kas romantiski nosauktas par kalnu slimību.

Palielinoties augstumam virs jūras līmeņa, pazeminās atmosfēras spiediens. Jau 2000 m v.j.l. skābekļa daudzums gaisā sarūk par piektdaļu, salīdzinot ar mums ierastajiem zemienes apstākļiem. Savukārt 4000 m v.j.l. skābekļa daudzums samazinās pat par 40 %. Šo deficītu jūt gandrīz visas organisma funkcijas — muskuļiem slodze šķiet palielinājusies, nervu sistēmai grūtāk tikt galā ar spriedzi, bet gremošanas sistēma gausāk pārstrādā barību.

“Kad devāmies lejā, ievērojām iesācēju grupas, kas lēnā tempā kāpa instruktoru pavadībā. Viņi pārvietojās piesardzīgi kā pingvīni. Arī mums treniņos bija jāizstrādā savs temps un ritms. Vienā no šo pingvīnu grupām pamanījām, ka jaunai sievietei sametusies slikta dūša. Vitālijs pirmais saprata: “Gorņaška (kalnu slimības apzīmējums kalnos kāpēju žargonā — aut. piez.) sākusies. Sauciet instruktoru un laidieties lejā!” Otra sieviete blakus stāv un spriež, ka laikam būs ko sliktu apēdusi, jo arī viņai esot slikti. Skaidrojām, ka tā izpaužas kalnu slimība: slikta dūša, vemšana, galvassāpes, apgrūtināta elpošana. Tas ir no skābekļa trūkuma. Ja sākas plaušu tūska, cilvēks ļoti īsā laikā var iet bojā, tāpēc jāsauc instruktors. Nē, viņas netic! Kad bijām pašā lejā, to sievieti, par laimi, virvēs laida lejā. Arī ne visi mūsējie tika aug-stāk par 5000 m v.j.l., jo sāka parādīties pirmās kalnu slimības pazīmes,” saka Jāzeps Korsaks, vēlreiz nosodīdamies par savu vieglprātīgo pārliecību, ka mērķis jāsasniedz jebkuriem līdzekļiem. Nāve būtu pārāk dārga maksa.

Lai aprastu retinātās atmosfēras apstākļos, kāpelēšana augšā un lejā turpinājās apmēram nedēļu. Jāzeps Korsaks spriež, ka Elbrusa virsotnes sasniegšanai vajadzētu vismaz desmit dienas adaptācijai vien, bet kopumā šādam ceļojumam būtu jāatvēl viss mēnesis. Te viņš saskata savu nepareizo iesācēja domāšanu — aizbrauci un, hop, vienā piegājienā augšā! “Nepieredzējis cilvēks to nesaprot,” Jāzeps nogroza galvu, “morāli es jau piektdien pusdienlaikā, kad treniņā uzkāpu 5000 metru augstumā, biju gatavs forsēt virsotni. Tobrīd biju viens pats. Ļoti labs laiks, diena — saulaina. Nodomāju, ka tur nekas daudz vairs nav palicis — nieka 600 un drusciņ vairāk metru!”

Bet pagāja vēl vairākas dienas, pirms izdevās nostāties noskatītajā Kaukāza kalnu virsotnē. Jāņem vērā laikapstākļi, jānosprauž mērķis un jāaprēķina temps tā, lai augšā var tikt līdz pusdienlaikam, jo tieši tad visbiežāk mainās laikapstākļi. Un tie ir nepastāvīgi — pārdesmit minūšu laikā kalnu virsotnēs var savilkties drūmi mākoņi, pēkšņi celties vējš un sākties negaiss, lai gan pirms tam nekas par to nav liecinājis. Visām nelielām, vieglām lietām, kas noliktas zemē, drošības nolūkā tūliņ pat jāuzliek akmens, citādi pēkšņa vēja brāzma var aizpūst. Jāzepam Korsakam ir reāls piemērs acu priekšā, kad, slienot vienu no teltīm, tā sāka velties prom. Par laimi, lēcienā bēgle tika noķerta, bet cieta rokas un telts — stieņi tomēr tika saliekti. Taču dzirdēts par gadījumiem, kad naktsmājas ir prom... “Te nedrīksti būt izklaidīgs. Visu laiku ir sasprindzinājums, un tas nogurdina, jo gribi, bet nevari atslābt.” Par laimi, septembra otrajā pusē ceļotājiem ar laikapstākļiem paveicās — tikai pēc Elbrusa virsotnes sasniegšanas un nokāpšanas laiks sabojājās pavisam, ielejā sāka līt, un tā trīs dienas no vietas.

 

Foto: no Jāzepa Korsaka albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada februāra numurā

Uz augšu ↑