Smadzeņu dakteris. ANDREJS MILLERS, neirologs

To, ka vēlas kļūt par ārstu, profesors ANDREJS MILLERS zināja jau padsmitnieka vecumā. Pirmo pieredzi un rūdījumu guva, skolas gados strādājot par sanitāru, bet, būdams students, izbaudīja ātrās palīdzības feldšera maizes garoziņu. Šo laiku tagadējais Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas katedras vadītājs Andrejs Millers atceras ar gandarījumu, jo ir pārliecināts — tie, kas daudz dara, arī daudz paspēj. “Esmu laimīgs cilvēks, jo daru to, kas man patīk.”

Kāpēc izvēlējāties kļūt par ārstu?

Mani interesēja tikai medicīna, nekas cits. Lai sekmīgi iestātos Rīgas Medicīnas institūtā, vidusskolas pēdējā gadā pat pārgāju uz skolu, kur bija klase ar ķīmijas novirzienu. Medicīna bija mana izvēle, ne māte, ne tēvs neuzspieda savu gribu, par ko man kļūt, taču jau agri iemācīja strādāt un to, kādai jābūt attieksmei pret mācībām un darbu. Māte bija ārste, tēvs — zinātnieks, radiobiologs. Abi bija docenti, aizstāvējuši doktora disertācijas. Viņi ar savu piemēru apliecināja, ka izglītībai ir ļoti liela nozīme, jo tā dod iespēju iegūt labu darbu un īstenot mērķus.

Lai labāk iepazītu ārsta profesiju un saprastu, vai esmu izdarījis pareizo izvēli, studiju gados paralēli mācībām sāku strādāt operāciju blokā Stradiņos. Vēlāk apvienoju studijas ar darbu, tikai tad jau strādāju ātrās palīdzības brigādē, kādu laiku — operāciju zālē. Tā ka kopš skolas gadiem biju iekšā medicīnā. Un šī pieredze bija ļoti svarīga, jo ārstam ne vien jāpārzina sava joma, bet jābūt arī labam psihologam un psiholoģiski noturīgam, teicamā fiziskā formā. Cilvēki pie ārsta tāpat kā pie mācītāja vēršas tad, kad nonākuši sarežģītā situācijā: ielaistas slimības, smagas diagnozes. Un tad jākļūst gan par glābēju, gan par atbalstu.

Pie jums, profesor, pacienti var viegli tikt vai jāgaida garā rindā?

Pacientus konsultēju katru pirmdienu, pie manis var tikt, iepriekš pierakstoties konsultatīvajā poliklīnikā. Bet to, vai rinda ir gara, negribu īpaši apspriest. Patlaban situācija medicīnā ir tāda, kā ir: rindu garums atkarīgs no tā, cik mums ir speciālistu un kāda ir šo speciālistu pieejamība. Manuprāt, pacientu rindas nav mežonīgi garas, bet ir arī jāsaprot: ja cilvēkam sāp, ir kādas veselības problēmas, tad nokļūt pie speciālista viņš grib iespējami ātrāk — ja ne šodien, tad rītdien. Taču ne vienmēr tas izdodas.

Vai jums nekad nepietrūkst vienas stundas vai dienas, lai pabeigtu iesāktos darbus? Un ko darāt, kad pietrūkst?

Laika trūkums man ir ļoti pazīstama parādība. Strādāju gan kā ārsts, gan kā pasniedzējs augstskolā, gan kā daudzu izglītojošu projektu organizētājs un koordinators, līdz ar to darbu apjoms bieži vien pārsniedz iespējas. Tāpēc ieplānotos darbus gadās uz nākamo dienu pārcelt ar domu, ka rītdiena būs tā īstā, kad varēšu paveikt darbu, par ko esmu domājis jau nedēļu. Lai strukturētu laiku un organizētu darbus, izmantoju plānotāju.

Kā sācies šis gads — kas pašlaik ir jūsu darbu listes augšgalā, ap ko riņķo domas?

Janvāris man ik gadu bijis ļoti dinamisks mēnesis. Tas varbūt nav speciāli darīts, bet daudzus projektus esmu sācis jaunā gada sākumā, arī šogad. Februāra pirmajās dienās noritēja Neirologu ziemas skola, kurā uzstājās vairāki ārvalstu lektori un piedalījās vairāk nekā 180 speciālistu no visām lielākajām Latvijas slimnīcām un citām ārstniecības iestādēm. Diezgan drīz, jūnijā, notiks arī Neirologu vasaras skola. Lai šos pasākumus noorganizētu un koordinētu (daru to jau trīspadsmito gadu), jāiegulda daudz darba, taču tas ir tā vērts. Mēs diskutējam par aktuālām tēmām neiroloģijā, apspriežam interesantus klīniskos gadījumus. Medicīna strauji attīstās, šim procesam jāspēj izsekot. Kad pirms 35 gadiem sāku strādāt Limbažu slimnīcā, nebija tikpat kā nekādu iespēju izmantot diagnostiskās iekārtas, jo tādu gluži vienkārši nebija. Vajadzēja paļauties uz savām zināšanām, uz topisko diagnostiku un ārsta intuīciju. Patlaban katrā doktorātā, katrā veselības centā un slimnīcā ir ļoti daudz tehnoloģiju, kas ievērojami atvieglo ārsta darbu un ļauj ātrāk noteikt precīzu diagnozi. Bet ārstiem nepieciešamas zināšanas, lai izmeklējumus interpretētu.

Šis ir straujš laikmets — viss jāpagūst, visur jābūt klāt. Kā tas, jūsuprāt, maina medicīnu, ārstus?

Lai ārsts neizdegtu, ņemot vērā darba apjomu un dinamiku, viņam jābūt labā fiziskā formā. Nesen kolēģi psihiatri ziņoja par to, ka arvien biežāk ārsti rezidenti nonāk psihiatriskajās slimnīcās. Nespēj izturēt lielo slodzi, tāpēc cieš no izdegšanas sindroma. Ārsts jau savu pacientu patiesībā ne mirkli nepamet, tāpēc jāmeklē iespējas, kā saglabāt savu fizisko un garīgo veselību. Taču straujais gadsimts maina ne tikai medicīnu un ārstus, arī sabiedrību kopumā. Pieaug nervu sistēmas slimnieku skaits, piemēram, šobrīd pasaulē 50 miljoni pacientu cieš no demences, slimības skaita dubultošanos prognozē katrus 20 gadus. 2030. gadā paredz 75 miljonus demences pacientu. Populācija noveco, tāpēc pieaug smadzeņu slimību risks. Pētījumu dati liecina, ka nākamajās desmitgadēs smadzeņu slimību skaits pieaugs par 34 %. Tas nozīmē, ka visām Eiropas Savienības valstīm jābūt gatavām aprūpēt ievērojamu skaitu šādu pacientu. Lai to nodrošinātu, nepieciešams pienācīgs finansējums.

Kam pieder jūsu sirds: vadītāja darbam, darbam ar studentiem, darbam ar pacientiem?

Noteikti varu teikt, ka gan iepriekš, gan tagad pareizi noteikta diagnoze, pareizi izvēlēta ārstēšana un pacienta prieks, ka esmu varējis viņam palīdzēt, ir mana prioritāte. Bet tikpat svarīga man šķiet iespēja zināšanas un pieredzi nodot studentiem, rezidentiem un jaunajiem ārstiem. Arī vadītāja darbā, kas nebūt nav vienkāršs, es gūstu gandarījumu. Un gandarījumu it īpaši sagādā dažādi projekti. Pirms desmit gadiem man izdevās pārliecināt Stradiņa slimnīcas administrāciju, ka insulta pacientu vislabāk var aprūpēt insulta vienībā. Lai šādu vienību izveidotu, man vajadzēja astoņus gadus, taču esmu priecīgs par rezultātu. Tagad Neiroloģijas klīnikā, ko vadu, ir Latvijā lielākā insulta vienība, kurā ir gultas desmit pacientiem. Šeit 25 % pacientu saņem reperfūzijas terapiju, bet svarīgākais — 60 % pacientu pēc tam atgriežas sabiedrībā kā pilnvērtīgi tās locekļi, atguvuši darba spējas, atgriežas ģimenē pie tuvajiem cilvēkiem. Esmu priecīgs, kad vecākās paaudzes pacienti paliek nevis aprūpējami, bet var piedalīties mazbērnu audzināšanā, mazbērnus ieaijāt, stāstot pasakas. Pilnvērtīgai paaudžu saiknei ir liela vērtība! Ja mums nebūtu izdevies glābt vecmammas un vectēvus, mēs būtu apzaguši viņu mazbērnus.

Nelsons Mandela, Nobela prēmijas laureāts, teicis: esi vadītājs aizmugurē un ļauj citiem sajust, ka viņi ir priekšpusē. Kāda ir jūsu kā vadītāja taktika?

Medicīnā panākumus nevar gūt viens, tas ir multidisciplināras komandas darbs. Ja gribat labus rezultātus klīnikā, vajadzīgi labi ārsti, labi ārstu palīgi un labas māsas, jāieklausās viņu teiktajā. Es uzklausu kolēģu viedokli, respektēju to un cenšos izprast, bet pēc tam jautājumus mēģinu risināt pēc būtības. Ne vienmēr mērķi izdodas sasniegt uzreiz, taču no iecerētā nemēdzu atkāpties, piemēram, kā tas bija ar insulta vienību.

Ko sagaidāt no padotajiem, no kolēģiem?

Augstu vērtēju pienākuma apziņu, man šķiet svarīgi, ka izpilda apsolīto, uzņemtās saistības. Ārstam jābūt disciplinētam, nepārtraukti jāizglītojas, jābūt lietas kursā par jaunumiem specialitātē. Kad slimnīcā ieved pacientu ar insultu, mediķiem jāreaģē ļoti ātri. Lēmumi jāpieņem ātri un jārīkojas ātri, jo minūtes laikā iet bojā 1,9 miljoni neironu. Jo ātrāk insulta pacienta asinsvadu atbrīvosim no tromba, jo ārstēšanas rezultāts būs labāks.

Ātra mediķu rīcība nepieciešama ne tikai insulta, bet arī citu neiroloģisko slimību gadījumā.

Jūsu disertācijas tēma bija par multiplo sklerozi. Kura no neiroloģijas jomām jums ir sirdij tuvākā?

Mani uzrunāja vācu kolēģi no Hannoveres, vai es būtu gatavs Latvijā veidot multiplās sklerozes pacientu izpētes centru, kur rūpētos par pacientiem ar šādu diagnozi. Kopā ar kolēģi dakteri Maiju Mētru šādu centru izveidojām Vecmīlgrāvja slimnīcā. Sadarbojoties ar Vācijas Multiplās sklerozes biedrību, es izveidoju Baltijā pirmo multiplās sklerozes pacientu biedrību, piesaistīju Eiropas Savienības finansējumu. Tas deva jaunus impulsus un iespējas kontaktēt ar pieredzējušiem speciālistiem multiplās sklerozes jomā, ieviest šeit jaunas diagnosticēšanas un rehabilitācijas metodes. Un tāpēc nav nejauši, ka doktora disertāciju rakstīju par multiplo sklerozi, par imunoloģiskajiem biomarķieriem, jo imūnsistēma, saslimstot ar multiplo sklerozi, ir noteicošā.

Joprojām nodarbojos ar multiplās sklerozes pacientu konsultēšanu, Stradiņos Neiroloģijas klīnikā izveidots Multiplās sklerozes centrs, kur konsilijos kopā ar radiologiem un neirologiem apspriežam pacientu diagnozes un terapijas iespējas. Organizēju Baltijas Multiplās sklerozes un autoimūno slimību konferences, kur pulcējas šīs jomas speciālisti no trim valstīm. Katru trešo gadu tās notiek Latvijā.

Latvijā ir astoņas insulta vienības. It kā pietiekami, tomēr ik dienu no insulta mirst septiņi cilvēki. Insults ir viens no biežākajiem invaliditātes cēloņiem. Kāpēc tā?

Kā valsts galvenais neirologs varu teikt, ka ārstniecības iestādes un ārstēšanas iespējas atšķiras. Mūsu mērķis ir panākt, lai visās tajās vietās, kur darbojas insulta vienības, augsts ārstēšanas standarts, algoritms būtu pieejams ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Lai insulta pacients varētu saņemt savlaicīgu un adekvātu terapiju, kas mazina invaliditātes riskus un ļauj pilnvērtīgi atveseļoties.

Kopā ar docenti Zandu Priedi, kas ir arī mana dzīvesbiedre, pirmie Latvijā atvērām insulta profilakses kabinetu to pacientu agrīnai diagnostikai, kam ir risks saslimt ar insultu. Tagad šādi kabineti ir daudzās stacionārās un ambulatorās medicīnas iestādēs, kur pacients var noskaidrot, kāds ir viņa asinsvadu stāvoklis, kāds ir lipīdu līmenis un kādi varētu būt profilaktiskie pasākumi, lai nesaslimtu ar insultu.

Par šo projektu man ir liels gandarījums! Vienmēr esmu centies radīt to, kas darbojas ilgtermiņā, ir vajadzīgs sabiedrībai, lai izvairītos no kādas slimības vai uzlabotu dzīves kvalitāti.

 

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada marta numurā

Uz augšu ↑
  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu