Dažādā atopiju pasaule. Joprojām plaši pētīta

Pēdējās desmitgadēs pieaugusi tādu atopisku slimību kā atopiskais dermatīts, alerģisks rinīts un astma attīstības biežums. Var apgalvot, ka šobrīd vidēji katram piektajam cilvēkam ir kāda alerģiska izpausme.

Dažiem pacientiem simptomi mazinās līdz ar gadiem, taču daži ar simptomiem sadzīvo visu mūžu. Slimību gaitu ietekmē daudzi faktori, arī ģenētika un vide.

Alerģiska rinīta pacientu attieksme pret smēķēšanu: salīdzinājums ar astmas un HOPS pacientiem. Vai ir atšķirība, ja iesaistīti tikai augšējie elpceļi?

AVOTS: Çelebi Sözener Z, et al. Smoking attitudes of the patients with allergic rhinitis: a comparison with asthma and chronic obstructive pulmonary disease. Are there differences when only upper airways are involved? Tuberkuloz Ve Toraks, 2018; 66(1): 43–51.

Smēķēšana ietekmē ne tikai paša smēķētāja, bet arī apkārtējo dzīves kvalitāti. Cigarešu dūmos līdz šim atklāts apmēram 4000 ķīmisku vielu, no kurām 81 vielai apstiprinātas kancerogēnas īpašības. Lai gan smēķēšanas kaitīgums ir plaši zināms, PVO dati liecina, ka pasaulē smēķē apmēram 1,22 miljardi cilvēku!

Smēķēšana veicina astmas un HOPS attīstību, pastiprina elpceļu slimību simptomus, palielina uzliesmojumu skaitu, divreiz palielina mirstības risku pacientiem ar HOPS.

Ja par astmas un HOPS pacientu attieksmi pret smēķēšanu un smēķēšanas paradumiem ir diezgan daudz datu, tad par alerģiska rinīta pacientu “draudzību” ar tabaku zināms maz.

Pētījuma mērķis un metodes

Galvenais mērķis bija noskaidrot smēķēšanas paradumus (gan šā brīža, gan pagātnes) pacientiem ar alerģisku rinītu, salīdzinot gan ar astmas un HOPS pacientiem, gan ar nosacīti veselīgu kontroles grupu.

Pētījumā tika iekļauti pacienti no Turcijas, kas no 2012. gada jūnija līdz 2014. gada jūnijam ambulatori apmeklēja speciālistus imunoloģijas, alerģijas vai krūškurvja slimību nodaļā. Astmas, HOPS un alerģiska rinīta pacienti tika aicināti piedalīties pētījumā un aizpildīt trīs anketas: par ekspozīciju cigarešu dūmiem šobrīd un bērnībā, bijušajiem smēķētājiem par viņu agrākajiem ieradumiem, tagadējiem smēķētājiem par viņu ikdienas smēķēšanas praksi.

Rezultāti

Pētījumā piedalījās 937 pētāmie, no kuriem alerģiska rinīta pacienti bija 252, astmas — 249, HOPS — 188, bet veselo kontroles grupu veidoja 248.

Visvairāk aktīvu smēķētāju bija veselo kontroles grupā (35 %), no HOPS pacientiem smēķēja 26 %. Nedaudz vairāk kā piektā daļa (21 %) alerģiska rinīta pacientu arī bija aktīvi smēķētāji, vismazāk smēķēja astmas pacienti (11 %).

61,9 % no aptaujātajiem bērnībā smēķēja vismaz viens no vecākiem, lielākā daļa (n = 493; 85 %) to darījuši bērna klātbūtnē.

Visizteiktākā pasīvā smēķēšana atrasta veselo indivīdu un alerģiska rinīta grupā (p < 0,0001). Alerģiska rinīta pacientu vēlēšanās atmest smēķēšanu bija liela: 73 % vēlējās atmest smēķēšanu, taču nebija pietiekami apņēmīgi to izdarīt. Vienīgais faktors, kas veicināja smēķēšanas atmešanu, bija vecums (smēķēšanu vēlas atmest 44,6 ± 14,9 gados, nevēlas 36,98 ± 12 gados, p = 0,001).

Secinājumi

Pētnieki secināja, ka ievērojams alerģiska rinīta pacientu skaits ir aktīvi smēķētāji, turklāt ne paši pacienti, ne apkārtējie nav informēti par apdraudējumiem veselībai šīs slimības gadījumā. Tātad par smēķēšanas negatīvajiem aspektiem jāizglīto ne tikai astmas un HOPS gadījumā, bet arī citu elpceļu slimību pacienti.

________________________________________________

Doc. M. Bukovskis: “Par šo pētījumu vēlos piebilst, ka par smēķēšanas kaitīgo iedarbību būtu jāinformē ne tikai pacienti ar kādu hronisku slimību, bet visi smēķētāji un jāiesaka atmest. Pēdējos gados publicētie pētījumi uzrāda satraucošus rezultātus. Pasīvās smēķēšanas ietekme varētu būt lielāka, nekā uzskatīts agrāk, jo nikotīns, tabakas dūmu sastāvdaļas un kancerogēni, t.s. “trešreizējie” tabakas dūmi, dzīvojamās telpās uz virsmām var uzkrāties pat gadījumos, kad ģimenes locekļi smēķē ārpus telpām vai lieto bezdūmu tabakas produktus, piemēram, zelējamo tabaku. Putekļu analīze dzīvojamās telpās pārliecinoši liecina, ka nikotīna un kancerogēno nitrozamīnu koncentrācija var būt desmitiem reižu augstāka, ja ģimenē tiek lietoti tabakas produkti. Šokējoši, ka nikotīns stiprā koncentrācijā atklāts dzīvojamās telpās, kur iepriekš dzīvojuši smēķētāji un nesen ievākušies jauni iemītnieki, kas nelieto tabakas produktus.”

Bronhiālās astmas pacienti un inhalatoru nepareiza lietošana. Krustenisks pētījums stacionāros Riodežaneiro, Brazīlijā

AVOTS: Pessôa CLC, et al. Incorrect use of inhalation devices among patients with bronchial asthma. A hospital-based cross-sectional study in Rio de Janeiro, Brazil. Sao Paulo Medical Journal = Revista Paulista De Medicina, 2018; 136(4): 298–303.

Ar astmu sirgst aptuveni 300 miljoni cilvēku pasaulē. Brazīlijā 2015. gadā bronhiālā astma (BA) ik dienu bijusi iemesls diviem nāves gadījumiem! Inhalatoru lietošana palīdz medikamentiem ātri un efektīvi nonākt elpceļos augstā koncentrācijā ar labu terapeitisku efektu un maz blaknēm. Astmas terapijas mērķis ir simptomu kontrole un ilgtermiņa risku mazināšana.

Diemžēl joprojām aktuāla ir inhalatoru nepareiza lietošana ikdienā, kas ievērojami mazina terapijas efektivitāti, tāpēc slimība netiek kontrolēta, pieaug izmaksas ārstēšanā un blakusparādību pārvaldībā.

Vadlīnijās tiek rekomendēts regulāri kontrolēt inhalatoru lietošanas tehniku, taču reālā prakse rāda, ka paņēmiens inhalatora lietošanai vizuāli un verbāli tiek ierādīts tikai 25 % pacientu un arī tad instruktāža nereti ir nekvalitatīva.

Pētījuma mērķis un metodes

Pētījuma mērķis bija novērtēt BA pacientu inhalēšanas tehniku. Dalībnieku sociāli demogrāfiskos datus, slimības kontroles līmeni, inhalatora lietošanas ilgumu, ārstēšanās ilgumu, terapeita sniegtās instrukcijas noskaidroja ar aptaujas anketas palīdzību.

Inhalēšanas prasmi pacienti demonstrēja ar tukšu inhalatoru. Par pareizu uzskatīja inhalāciju, ja precīzi tika izpildīti pilnīgi visi inhalācijas soļi vai ja kļūdas neietekmēja terapijas iznākumu.

Rezultāti

Pētījumā piedalījās 71 dalībnieks (19—81 gadus vecumā), no tiem 53 (74,7 %) vienu un to pašu inhalatora ierīci lietoja vismaz divus gadus. Divpadsmit (17,1 %) respondenti atzīmēja, ka ir mācīti lietot inhalatoru vienu reizi, 57 (81,4 %) — vismaz divas reizes, bet viens (1,4 %) apgalvoja, ka nav saņēmis nekādas vadlīnijas, kā ierīci lietot. No pētījuma dalībniekiem tikai 18 (25,4 %) ir kontrolēta astma, 28 (39,5 %) inhalācijas tehniku veica pareizi. Nepareiza inhalācijas tehnika tika asociēta ar nekontrolētas astmas attīstību (p = 0,001).

________________________________________________

Doc. M. Bukovskis: “Nepareiza inhalatoru lietošana ir viens no diviem biežākajiem astmas neefektīvas ārstēšanas cēloņiem. Arī citos pētījumos, kur vērtēta inhalatoru lietošanas tehnika, novēroti tādi paši rezultāti. Inhalatora lietošana pacientiem netiek ierādīta pietiekami, un lielākā daļa pacientu inhalatoru lieto nepareizi. Vienā no pētījumiem, kurā piedalījās hroniskas obstruktīvas plaušu slimības pacienti, novērots, ka inhalatoru lietošanas iemaņas sāk pasliktināties jau stundu pēc šīs prasmes ierādīšanas. Lai gan nav ko pārmest pacientiem! Liela daļa ārstu un medicīnas māsu, pat tādi, kuru specializācija saistīta ar plaušu slimību ārstēšanu, paši nepareizi lieto inhalācijas ierīces. Bēdīgākais — aptaujas liecina, ka mediķu prasme lietot inhalatoru pēdējos gados ir pat pasliktinājusies. Būtiskākais šajā gadījumā izslēgt t.s. “kritiskās kļūdas”, kas inhalāciju padara pilnīgi neefektīvu. Vienīgais veids, kā labot situāciju, ir vismaz 1—2 reizes gadā atkārtoti ierādīt pacientam, kā lietot inhalatoru. Būtu vēlams inhalatora lietošanas iemaņas pārbaudīt katru reizi, kad mēs viņu satiekam.”

Hroniskas spontānas nātrenes klīniskais raksturojums: slimības prognoze un terapijas noturība

AVOTS: Curto-Barredo L. et al. Clinical Features of Chronic Spontaneous Urticaria that Predict Disease Prognosis and Refractoriness to Standard Treatment. Acta Dermato-Venereologica, 2018; 98(7): 641–647.

Hroniskai nātrenei raksturīgi niezoši izsitumi uz ādas, angioneirotiskā tūska vai to kombinācija vismaz sešas nedēļas, bet dažreiz pat gadiem. Hroniskas spontānas nātrenes (HSN) gadījumā simptomi ir neparedzami, bet hroniskas inducētas nātrenes gadījumā ir atrodams galvenais iemesls — aukstums, karstums, spiediens, kontaktalergēns vai cits. Abi tipi kombinācijā var būt vienam pacientam. HSN izplatība ir ap 0,5—1 %.

Pētījuma mērķis un metodes

Mērķis bija identificēt specifiskas demogrāfiskas un fenotipiskas īpašības lielai HSN pacientu kohortai, kas palīdzētu definēt prognozes faktorus, paredzēt slimības gaitu un atbildreakciju uz standarta terapiju, īpaši H1 antihistamīniem.

Pētījumā 2001.—2014. gadā Spānijas pilsētā Barselonā piedalījās 997 pacienti vecumā no 16 gadiem ar diagnozēm: akūta nātrene, HSN, hroniska inducēta nātrene. HSN kohortā tika iekļauti 549 pacienti.

Rezultāti

Intervāls starp pirmo HSN simptomu parādīšanos un vizīti pie speciālista šiem pacientiem bija 4,2 ± 6,8 gadi, tātad terapija lielai daļai pacientu sākta vēlīni. Slimību vairāk konstatē sievietēm, vidējais slimības sākums 47,3 ± 16,2 gados. Dzīves laikā apmēram 20 % pacientu bijusi vairāk nekā viena HSN epizode ar ilgiem periodiem bez jebkādiem simptomiem. Pacientiem ar HSN novēro biežākas periodiskas epizodes nekā hroniskai inducētai nātrenei (27 % versus 17,1 %; p = 0,0429).

15,5 % pacientu tika atrasta saikne ar vairogdziedzera darbības traucējumiem, galvenokārt subklīniskas hipotireozes formā (83,2 %). Psihiatriska spektra līdztekus slimības novēroja 4,6 % pacientu (25/249), pārsvarā depresiju (72 %). Interesanti, ka NSPL tika atzīti par vienu no trigeriem visu HNS tipu gadījumā.

Jāatzīmē, ka sliktāku slimības prognozi nosaka:

  • vairākas HNS epizodes dzīves laikā,
  • vēlīns slimības sākums,
  • kombinācija ar inducētu nātreni,
  • funkcionāla seruma autoreaktivitāte.

Terapija

Visbiežāk izmantotā terapija nātrenes gadījumā ir otrās paaudzes H1 antihistamīni un pirmās un otrās paaudzes antihistamīnu kombinācija. 8,8 % pētījuma dalībnieku atklāja, ka tiek ārstēti tikai ar pirmās paaudzes antihist-amīniem, bet tiek atzīmēts, ka tā nav laba klīniskā prakse biežo blakusparādību dēļ.

Kaut arī lielākā daļa tika ārstēti pēc vadlīnijām, 77,7 % pacientu (332/427) simptomi saglabājas. Pacientiem, kas bija rezistenti pret antihistamīniem, terapijā pievienots ciklosporīns A (9,5 %, n = 49) vai omalizumabs (2,1 %, n = 11). Apmēram 20 % no visiem HSN pacientiem bijuši nepieciešami kortikosteroīdi per os īsu kursu veidā.

________________________________________________

Doc. M. Bukovskis: “Pētījums atspoguļo reālo situāciju hroniskas nātrenes ārstēšanā. Pacienti pirmo reizi pie speciālista nonāk vēlu. Lielai daļai pacientu ārstēšana ar standarta H1 antihistamīna devu ir nepietiekami efektīva, tāpēc vadlīnijas iesaka izmēģināt devas trīskāršošanu vai četrkāršošanu. Devas palielināšana nodrošina nātrenes simptomu kontroli daļai pacientu, kam tas nav izdevies ar standarta devu. Joprojām daļa pacientu tiek ārstēti ar pirmās paaudzes antihistamīniem, kas izraisa miegainību, lai gan labāk būtu lietot otrās paaudzes antihistamīnus ar zemu sedatīvo iedarbību, tādus kā cetirizīns, levocetirizīns, desloratadīns, rupatadīns vai bilastīns. Diemžēl arī modernāko H1 antihistamīnu lietošana pat ar devu palielināšanu bieži ir neefektīva, un pacienti, izmisuma dzīti, ir spiesti ilgstoši lietot orālos glikokortikoīdus. Tomēr mūsdienās tas nav nepieciešams, jo pacientiem ir lieliska ār-stēšanas iespēja ar monoklonālajām antiIgE antivielām — omalizumabu. 300 mg omalizumaba zemādas injekcijas reizi četrās nedēļās parasti nodrošina pilnīgu HSN un bieži arī inducējamās nātrenes remisiju. Atlikušajiem “problēmpacientiem” jaunākajās EAACI/GA2LEN vadlīnijās ir rezervēts vēl viens solis — ārstēšana ar ciklosporīnu A.”

Primārās aprūpes speciālistu zināšanu un attieksmes nevienprātība par atopisko dermatītu, pārtikas alerģijām un zīdaiņu barošanu var radīt apjukumu vecākiem

AVOTS: Yrjänä JMS, Bloigu R, Kulmala P. Parental confusion may result when primary health care professionals show heterogeneity in their knowledge, attitudes, and perceptions regarding infant nutrition, food allergy, and atopic dermatitis. Allergologia Et Immunopathologia, 2018; 46(4): 326–333.

Ziņots par 1—6 % bērnu ASV un Eiropā, kuriem ārsti diagnosticē pārtikas alerģiju. Tajā pašā laikā par to, ka viņu atvasei ir alerģija pret kādu produktu, ziņo apmēram 30 % vecāku. Apmēram 50 % ģimeņu no bērna diētas nodomāti izslēdz kādus pārtikas produktus. Šāda pretruna bieži vien apgrūtina simptomu interpretāciju, turklāt trūkst veselības aprūpes speciālistu informācijas par adekvātu rīcību alerģisku izpausmju gadījumā.

Vadlīnijas par zīdaiņu barošanu pēdējās desmitgadēs mainījušās vairākkārt, vienlaikus gan eksperti, gan publiskas personas veidojušas dažādus informatīvus bukletus, radot apjukumu un pārāk nevienprātīgu vadlīniju īstenošanu ikdienā.

Materiāli un metodes

Tika izveidotas divas aptaujas anketas — viena ģimenes ārstiem un medicīnas māsām, otra vecākiem, kam šobrīd ir gadu vecs bērns.

Tika noskaidrotas ģimenes ārstu un medicīnas māsu zināšanas un attieksme zīdaiņu barošanas praksē, pārtikas alerģiju un atopiskā dermatīta pārvaldībā. Vecākiem aptaujas anketa bija jāpilda pēc vizītes pie ģimenes ārsta, kas gada vecumā ir obligāta.

Rezultāti

Pētījumā piedalījās 80 veselības aprūpes speciālisti (72,5 % medicīnas māsu, 27,5 % ģimenes ārstu). Vidējais pieredzes laiks speciālistiem — 11 gadi. Tikai 13 % ārstu (iepretī 83 % medicīnas māsu) bija iepazinušies ar Nacionālajām barošanas rekomendācijām (p < 0,001). Pretī gan jāmin, ka 95 % no ārstiem bija iepazinušies ar aktuālajām Somijas aprūpes vadlīnijām pārtikas alerģijas un atopiskā dermatīta pacientiem, bet medmāsas šīs vadlīnijas zināja mazākā mērā (47 % un 29 %). Kopumā vidējais zināšanu rādītājs bija 77 %, ārstiem augstāks nekā medicīnas māsām. Smagus elpceļu sistēmas vai kardiovaskulāros simptomus tikai 35 % veselības aprūpes speciālistu atpazina kā potenciālus ar pārtikas alerģiju saistītus simptomus. Mitrinātājus un emolientus kā adekvātu terapiju atopiskā dermatīta gadījumā atzīmēja tikai 56 % respondentu.

No 248 viengadniekiem pārtikas alerģiju atzīmēja 4 % vecāku, atopisko dermatītu 13 %. Kopš bērna dzimšanas vecāki apzināti no bērna pārtikas izslēguši vismaz vienu produktu 23 % gadījumu, tajā pašā laikā vairāk nekā 80 % šo ierobežojumu nav bijuši nepieciešami. Aptaujā konstatēja, ka joprojām 12 bērni (4,8 %) nav iepazīstināti ar govs pienu, 31 (12,5 %) ar vistas olu, desmit (4 %) ar zivi, trīs (1,2 %) ar auzām, viens (0,4 %) ar kviešiem, 40 (16,1 %) ar miežiem, 21 (8,5 %) ar rudziem un 189 bērni (76,2 %) nav ēduši riekstus.

Secinājumi

Gan vecāku, gan veselības aprūpes speciālistu zināšanas, attieksme un personīgie uzskati par zīdaiņa barošanu, pārtikas alerģijām un atopisko dermatītu ir ļoti variabli. Šāda prakse vecākiem rada apjukumu un neskaidrību bērna aprūpes jautājumos populācijas līmenī.

________________________________________________

Doc. M. Bukovskis: “Jāpiekrīt, ka pārtikas alerģija un atopiskā ekzēma rada problēmas gan vecākiem, gan arī ārstiem, kas šos pacientus konsultē. Zināšanas un izpratne par šo slimību nav pietiekamas. Viena no problēmām, kas vienmēr jāņem vērā, — zīdaiņi un mazi bērni šajā periodā strauji aug un attīstās. Tāpēc nepilnvērtīga diēta, ko var izraisīt tādu produktu kā piens, olas vai graudaugi izslēgšana no uztura var radīt augšanas un attīstības aizkavēšanos. Lai izslēgtu kādu pārtikas produktu grupu no uztura, vispirms rūpīgi jāpierāda, ka bērnam patiešām ir pārtikas alerģija. Pārtikas alerģijas diagnostikas “zelta standarts” ir provokācijas tests, tomēr papildus jau agrāk lietotajiem ādas dūriena testiem un specifiskā IgE noteikšanai serumā pēdējos gados ir pieejama arī pārtikas alergēnu komponentdiagnostika. Šie testi nosaka IgE pret dažādiem molekulāriem pārtikas alergēniem, ir daudz precīzāki un nākotnē ļaus samazināt provokācijas testu nepieciešamību, ar tiem varēs prognozēt slimības gaitu un alerģisko reakciju smaguma pakāpi.”

Īsziņas atopiskā dermatīta pacientiem, lai veicinātu izglītošanos un uzlabotu EASI (eczema area and severity index) rezultātu: nejaušināts, kontrolēts pētījums

AVOTS: Singer HM, et al. Texting atopic dermatitis patients to optimize learning and eczema area and severity index scores: A pilot randomized control trial. Pediatric Dermatology, 2018; 35(4): 453–457.

Atopiskais dermatīts ir hroniska, iekaisīga slimība, kas ietekmē dzīves kvalitāti. Slikta līdzestība terapijai ir viens no svarīgiem un novēršamiem riska faktoriem. Turklāt pacienta izglītošana uzlabo arī slimības iznākumu un pacienta ikdienu.

Īsziņas telefonā pierādījušas lietderīgumu bērnu imunizācijā, veicinot līdzestību, taču līdz šim nav pielāgotas atopiskā dermatīta pacientu izglītošanai.

Pētījuma mērķis bija noskaidrot īsziņu efektu uz EASI un atopiskā dermatīta pacientu zināšanām par savu slimību.

Metodes

Pēc nejaušības principa bērni ar atopiskā dermatīta diagnozi tika iedalīti divās grupās: pirmā — standarta terapija, otrā — standarta terapija un īsziņas ar izglītojošu materiālu, atgādinājumi par terapijas nepieciešamību. Pirms un pēc pētījuma sākšanas pacienti aizpildīja anketu, lai novērtētu viņu zināšanas par atopisko dermatītu, tika noteikts arī EASI indekss.

Rezultāti

Pētījumam tika izvēlēti 42 pacienti, pētījumu pabeidza 30 (standarta aprūpes grupā 16, īsziņu grupā 14). EASI rādījumos grupām netika atrasta klīniski nozīmīga atšķirība. Labāks zināšanu līmenis par slimību bija īsziņu grupā (84 % pareizu atbilžu vs. 75 %; p = 0,04).

Secinājumi

Šis pilotpētījums nedemonstrēja īsziņu pozitīvo ietekmi uz EASI, taču ievērojami uzlaboja pacientu zināšanas par slimību, tātad pacienti lasīja un atcerējās sūtītās ziņas. Viens no būtiskākajiem pētījuma ierobežojumiem ir mazais pētāmo skaits un īsais apsekošanas periods.

________________________________________________

Doc. M. Bukovskis: “Pēdējos gados tālmācība un telemedicīna pamazām ienāk mūsu dzīvē. Lai uzlabotu dažādu slimību ārstēšanu, tiek izmēģināti viedtālruņi, citas elektroniskās ierīces un lietotnes, tomēr ne visos gadījumos to lietošana saistīta ar klīnisku slimības gaitas uzlabošanos vai līdzestības palielināšanos. Jāsecina, ka ikviena jauna metode jāvērtē atsevišķi, jāpierāda tās efektivitāte, par ko arī liecina aprakstītais pētījums.”

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • MODY tipa diabēts

    Rakstā par MODY tipa diabētu no praktiskā viedokļa: galvenās klīniskās un laboratoriskās pazīmes visizplatītākajiem MODY veidiem, kā arī iezīmes, kas varētu palīdzēt MODY diferencēt no 1. un 2. tipa cukura diabēta, un informācija par klīniskajiem testiem, kas palīdzētu identificēt pacientus, kuriem nepieciešama molekulāri ģenētiskā testēšana. Lasīt visu

  • Iekaisīgu zarnu slimību ārpuszarnu izpausmes. II daļa*

    Lai gan iekaisīgu zarnu slimību (IZS) izplatības rādītājs Latvijā ir zems, pacientu skaits pakāpeniski pieaug. Paula Stradiņa KUS statistikas dati rāda stacionēto Krona slimības (KS) pacientu skaita pieaugumu 18—44 gadu vecumā, čūlainā kolīta (ČK) gadījumā pēc 60 gadu vecuma. Šajā Doctus numurā par IZS izpausmēm ārpus zarnām balsta—kustību aparātā, ādā, sirdī, acīs, uroģenitālajā sistēmā, CNS. Lasīt visu

  • Tetovējumi. Riski un komplikācijas

    Termins “tetovēšana” radies no taitiešu vārda “tattau”, un process apzīmē permanentu jeb paliekošu pigmenta granulu ievadīšanu ādā. [10] Tetovēšana izsenis izmantota reliģiskiem, estētiskiem, sociāliem un kulturāliem mērķiem, [20] mūsdienās tie kļuvuši par popkultūras fenomenu — pētījumos ASV vismaz viens tetovējums ir 24 % respondentu, [24] Eiropā vidēji 12 % no populācijas. [33] Lasīt visu