Novecot ar cieņu. Ārsta pienākums palīdzēt

Populācija nepielūdzami ātri noveco. Pēc gadiem pieciem pasaulē būs vairāk cilvēku vecumā virs 65 gadiem nekā bērnu zem piecu gadu sliekšņa. Līdz ar novecošanu pieaug arī aprūpējamo skaits slimnīcās un ģimenes ārstu praksēs, finansiālais slogs gan valstī, gan pašam pacientam.

Par daudzām slimībām mēdz teikt, ka tā ir norma novecojot. Bet vai tā tiešām ir un nekas nav darāms? Varbūt tomēr vērts gādāt par labāku veselības aprūpi, lai mazinātu geriatriska pacienta nepārtraukto atkarību no medicīniskā personāla?

Skats nākotnē: labāka veselības aprūpe senioriem

AVOTS: Mate KS, et al. Creating Age-Friendly Health Systems—A vision for better care of older adults. Healthcare (Amsterdam, Netherlands), 2018; 6(1): 4–6.

1975. gadā Dr. Robert N. Butler uzrakstīja grāmatu “Kāpēc izdzīvot? Būt vecam ASV” (Why survive? Being old in America), kas ieguva Pulicera balvu. Grāmatā ārsts apraksta, kā un kāpēc mēs nodarām ļaunu, aprūpējot vecāka gadagājuma ļaudis. Diemžēl arī pēc vairāk nekā 40 gadiem līmenis veselības aprūpē nav labāks, lai geriatrisko pacientu aprūpe visos ār-stēšanas/aprūpes līmeņos būtu droša un kvalitatīva.

ASV statistikas dati rāda, ka nākamajos 40 gados vismaz 65 gadus vecu cilvēku skaits dubultosies: no 43,1 miljona 2012. gadā līdz 83,7 miljoniem 2050. gadā! Jāņem vērā, ka visbiežāk šiem cilvēkiem  ir kompleksas veselības un sociālās problēmas. Neveiksmīga aprūpe ir rezultāts biežākai nepieciešamībai ārstēties stacionārā, medicīniskā personāla trūkumam, lai nodrošinātu aprūpi, lielākām izmaksām gan pacientam, gan valstij.

Ko dara ASV?

Lai mazinātu veselības aprūpes sistēmas trūkumus, 2015. gada novembrī The John A. Hartford Foundation vairāk nekā 500 miljonus ASV dolāru investēja geriatrisko pacientu speciālistu piesaistei un izmaksu ziņā efektīvas veselības aprūpes sistēmas izstrādei. Iniciatīva Age–Friendly Health Systems palīdz mazināt aprūpes laikā iespējamo ļaunumu vecāka gadagājuma cilvēkiem, jo tā ir pielāgota katra vajadzībām.

Iniciatīvas mērķis ir līdz 2020. gadam nodrošināt 20 % no ASV slimnīcām ar vecumam draudzīgu aprūpi. Svarīgi ievērot:

  • pacientam būtiskāko — novērtēt katra pacienta vajadzības pēc tā, kādu iznākumu iespējams sa-sniegt, arī dzīves noslēgumā;
  • medikamentozās terapijas principus — nodrošināt vecumam draudzīgu medikāciju, devas regulāri pielāgojot vecumam un veselības stāvoklim;
  • pacienta mobilitātes iespējas — nodrošināt un individualizēt katra pacienta iespēju būt kustībā, nodrošināt vides pieejamību, lai droši un brīvi pārvietotos;
  • pacienta mentālā un fiziskā stāvokļa labklājību — nodrošināt adekvātu ēdināšanu, dzirdināšanu, miegu un komfortu, iedrošināt būt neatkarīgākam un drošākam, identificēt un ārstēt demenci, delīriju un/vai depresiju.

________________________________________________

Dr. D. Zepa: “Varu piekrist katram no minētajiem pun-ktiem. Izvērtējot medicīnisko problēmu, vienmēr uzmanība jāpievērš pacienta fiziskajam stāvoklim, mentālajam stāvoklim, sociālajai un ekonomiskajai situācijai. Medicīniski aprūpējot gados vecus cilvēkus, jāievēro gan pacienta vajadzības, gan iespējas, gan resursu pieejamība.”

Mākslas terapija kā depresijas ārstēšanas papildu metode vecāka gadagājuma sievietēm

AVOTS: Ciasca EC, et al. Art therapy as an adjuvant treatment for depression in elderly women: a randomized controlled trial. Revista Brasileira De Psiquiatria (Sao Paulo, Brazil: 1999), 2018; 40(3): 256–263.

Periodiski depresīvi traucējumi nav jāuztver kā normālas novecošanas sastāvdaļa, diemžēl tā ir izplatīta problēma. Tikai mazāko pusi senioru ārstē depresīvās simptomātikas mazināšanas virzienā.

Kā pamata terapiju depresīvo traucējumu ārstēšanā izmanto farmakoterapiju. Senioriem lielāku efektu var sniegt farmakoterapijas un psihoterapijas kombinācija, īpaši gadījumos, kad līdz-estība medikamentu lietošanai ir slikta. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai un kāds ir ieguvums no mākslas terapijas kā papildu metodes depresīvo traucējumu ārstēšanā seniorēm.

Metodes

Nejaušināts, kontrolēts, maskēts pētījums notika Brazīlijā, sākotnēji pa tālruni uzrunājot 94 potenciālās pētījuma dalībnieces. Iekļaušanas kritēriji: pēc DSM–5 skalas diagnosticēti depresīvi traucējumi (turklāt slimības gaitai bija jābūt kompensētai, regulāri lietotiem un nemainītiem medikamentiem de-presijas ārstēšanai), sieviešu dzimums, vismaz 60 gadi, prasme lasīt un rakstīt, piekrišana piedalīties pētījumā.

No uzrunātajām seniorēm tālākai dalībai pieņemtas 66, ko iedalīja divās grupās (eksperimentālajā un kontroles), katrā pa 33 dalībniecēm. Pētījums ilga 20 nedēļas, eksperimentālā grupa piedalījās vienā mākslas terapijas nodarbībā nedēļā, kontroles grupa tika novērota.

Mākslas terapija

Mākslas terapijas nodarbība tika sadalīta četrās daļās:

  • ierašanās daļa, kad dalībnieces ienāk telpā un sagatavojas darbam;
  • relaksācija un iztēle, kad mākslas terapeits aicina atslēgties no ikdienas domām un viegli elpot, klausoties mūziku un sev apkārt iztēlojoties patīkamu vidi;
  • atdeve mākslai, kad darba vadītājs iepazīstina ar dienas plānu un piedāvā darboties kādā no izvēlētajām tehnikām: zīmēšana, gleznošana, veidošana, kolāžu veidošana vai cita. Katrai nodarbībai bija sava tēma, piemēram, “pašapziņa”, “kontrole”, “grūtības tikt galā ar sarežģītām situācijām”;
  • saruna, kad pabeigtus mākslas darbus katra no dalībniecēm prezentē, verbāli izpauž sava darba nozīmi un atspoguļo izjūtas, kādas bija darba veidošanas gaitā. Mākslas darbus dalībnieces ņēma līdzi uz mājām.

Rezultāti un secinājumi

Pēc loģiskās regresijas analīzes pētnieki secināja, ka sievietēm eksperimentālajā grupā ir ievērojams uzlabojums, vērtējot pēc GDS (Geriatric Depression Scale, p = 0,007), BDI (Beck Depression Inventory, p = 0,025) un BAI (Beck Anxiety Inventory, p = 0,032) skalām, salīdzinot ar kontroles grupu.

Tātad mākslas terapija kā papildinājums farmakoloģiskai terapijai (antidepresanti, anksiolītiķi, citas psihotropās zāles) ir noderīga metode, lai mazinātu depresīvos un trauksmainos simptomus.

________________________________________________

Dr. D. Zepa: “Noteikti atbalstāma gan farmakoterapija, gan psihoterapija (aprakstītajā pētījumā — mākslas terapija) gados vecāku cilvēku ārstēšanā ar depresīviem traucējumiem. Jāatzīmē, ka depresīvi traucējumi vecāka gadagājuma pacientiem bieži paliek neatpazīti. Jebkurā gadījumā kontaktēšanās mazina vientulības izjūtu. Sociālie kontakti, kopīga darbošanās, patīkamas nodarbes, lasīšana, mūzikas klausīšanās, rokdarbi, pat ēdiena gatavošana labāk sokas kompānijā, draugu lokā vai vismaz mākslas terapeita vadībā. Darba rezultāta novērtējums noteikti iedarbojas pozitīvi un dziedējoši. Laiku, rūpību, ieinteresētību var sniegt gan ģimene un tuvinieki, gan apmaksāts mākslas terapeits.”

Geriatrisko sindromu sijājošā diagnostika

AVOTS: Screening for Geriatric Syndromes, Erin M. Smith MD and Amit A. Shah MD. Clinics in Geriatric Medicine, 2018-02-01, Vol. 34, Issue 1: 55–67, ©2017 Elsevier Inc.

Pārskatā autori pievēršas trim bieži izplatītiem geriatriskiem sindromiem — kritieniem, urīna/fēču nesaturēšanai, osteoporozei —, kuru sijājošā diagnostika varētu noderēt geriatrisko pacientu aprūpē un novērtēšanā.

Kritieni

Geriatriskajā populācijā kritieni un bailes no tiem ir ievērojams negatīvs faktors, kas ietekmē pacienta dzīves kvalitāti un neatkarību no aprūpētāja.

Turklāt kritienu radītās komplikācijas palielina mirstības un saslimstības rādītājus. Statistikas centri ASV ziņo, ka 2014. gadā apmēram 30 % senioru pieredzējuši vismaz vienu kritienu; nāves gadījumi kritiena rezultātā sasniedz ievērojamu skaitli — 27 tūkstošus!

Kritienu etioloģija ir kompleksa, viens no faktoriem — pieaugošs vecums: deviņdesmitgadniekam iespēja nokrist ir četras reizes lielāka nekā 60 gadus vecam senioram. Riska faktori palielinātam kritienu riskam ir apakšējo ekstremitāšu osteoartrīts, depresija, kardiovaskulāra slimība, noktūrija.

Medikamenti, kas var ietekmēt gaitu un līdzsvara izjūtu, ir sedatīvās, trankvilizējošās zāļvielas.

Diemžēl nav neviena sijājošās diagnostikas testa, kas būtu pietiekami pierādīts, lai plaši izmantotu to pacientu atklāšanā, kam kritienu risks ir lielāks. Bet ekspertu viedokļi sakrīt: sijājošā diagnostika jāveic, jo daži pasākumi, piemēram, fiziskās aktivitātes, fizioterapija, ar mērenu pierādījumu līmeni tomēr kritienu profilaksē ir noderīgi.

Functional Reach testsTests “piecelies un ej” un funkcionāla rokas pastiepšana

U.S. Preventive Services Task Force atzīst, ka nav apstiprinātu rīku, lai paredzētu kritienus, taču divi testi — “piecelies un ej” (Timed Up and Go) un funkcionāla pastiepšanās (Functional Reach) (attēls) paredz kritienu risku un ir praktiski izmantojami primārās aprūpes speciālistiem.

Tests “piecelies un ej”:

  • ja nepieciešams, pacients var izmantot spieķi vai citu palīgu staigāšanai,
  • pacients apsēžas parastā krēslā,
  • speciālists atzīmē 3 m līniju no krēsla uz priekšu,
  • uzņem, cik laika nepieciešams pacientam, lai pieceltos no krēsla, aizietu līdz līnijai normālā ikdienas tempā, apgrieztos, aizietu atpakaļ līdz krēslam un apsēstos,
  • pētījumos izmanto dažādus laika nogriežņus, kuros jāiekļaujas, bet ASV rekomendācijās teikts, ka vairāk nekā 12 sekundes šāda uzdevuma izpildei ir pozitīva atrade (risks krist ir lielāks), izsijājot pacientus ar kritiena risku.

Jāatzīmē, ka ne tikai šie testi, bet arī trīs vienkārši jautājumi pacientiem pēc 65 gadu vecuma var palīdzēt, novērtējot viņu riskus kritienam.

  • Vai pēdējo 12 mēnešu laikā esat kritis?
  • Vai esat jutis nestabilitāti stāvot vai ejot?
  • Vai, veicot ikdienišķas darbības, baidāties, ka varētu nokrist?

Urīna/fēču nesaturēšana

Ja salīdzina ar jaunākiem pacientiem, tad seniori par inkontinences problēmu ar veselības aprūpes speciālistu, visticamāk, nerunās, uztverot, ka tā ir normāla parādība, cilvēkam novecojot. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc jāveic sijājošā diagnostika, lai šos gadījumus atklātu.

Šī ir ne tikai problēma ar lielu finansiālu slogu, bet arī ar sociālu — aromāta un higiēnas normu ievērošanas grūtību dēļ pacientiem ir kauns atrasties sabiedrībā. Tā ietekmē miega kvalitāti un, kā izrādās, arī palielina kritienu risku.

Urīna nesaturēšana

Urīna nesaturēšanas pamatā ir trīs apakštipi: stresa, neatliekamības vai kombinētā nesaturēšana. Senioriem raksturīgāka ir neatliekamības nesaturēšana. Jāņem vērā arī funkcionālas inkontinences iespējamība, kad ir samazināta griba vai iespēja veikt tualetes pasākumus.

Svarīgākais no pasākumiem — novērtēt riska faktorus. Abiem dzimumiem tie ir pieaugošs vecums, iedzimtība, aptaukošanās, smēķēšana; sievietēm — multiparitāte, vīriešiem uzmanība jāpievērš prostatas veselībai. Primārās aprūpes ārstiem rekomendē izmantot aptaujas anketu ar trīs jautājumiem par inkontinenci: par nesaturēšanas simptomu kā tādu, vai ir novērota urīna strūklas nesaturēšana, veicot kādas fiziskas aktivitātes, identificēta stresa un neatliekamības inkontinence. Akūtas inkontinences gadījumā, kad nesaturēšanu pavada tādas pazīmes kā atkārtotas infekcijas, hematūrija, apstarošana vai operācija iegurņa apvidū anamnēzē, fistula vai sievietēm dzemdes prolapss, pacients jānosūta pie speciālista, lai novērtētu specifisku manipulāciju nepieciešamību.

Fizikālās izmeklēšanas plānā parasti iekļauj vispārēju, vēdera, iegurņa, resnās zarnas un neiroloģisku izmeklēšanu. Urīna analīze noder potenciālas infekcijas gadījumā, nieru funkcijas rādījumi — hidronefrozes vai obstruktīvas uropātijas izslēgšanai.

Fēču nesaturēšana

Fēču nesaturēšana ir mazāk izplatīta par urīna nesaturēšanu, taču pētījumi rāda, ka pēc 70 gadu vecuma tā attīstās 15 % cilvēku. Viens no biežākajiem inkontinences iemesliem ir hroniski aizcietējumi.

Šobrīd gan nav apstiprinātu aptaujas anketu fēču inkontinences sijājošajai diagnostikai ģimenes ārsta praksē, bet raksta autori aicina uzdot vienkāršu jautājumu: “Vai jums kādreiz ir gadījusies fēču nesaturēšanas epizode? Vai ir bijusi sajūta, ka nekontrolējat savu vēdera izeju?” Fizikālajā izmeklēšanā jāveic vizuāla anālās atveres apskate, digitāli rektāla izmeklēšana un, ja iespējams, anoskopija.

Osteoporoze

Osteoporoze ir iemesls kaulu blīvuma un struktūras vājumam, kas tālāk rada palielinātu risku lūzumiem, attiecīgi pieaug stacionēšanas reižu skaits, neatkarības zudums no aprūpētājiem, hroniskas sāpes. Kaut arī valda uzskats, ka osteoporoze pārsvarā skar sievietes, jāņem vērā fakts, ka, piemēram, ASV 25 % no osteoporotiskiem lūzumiem ir vīriešiem, — tas pārliecinoši ir vērā ņemams skaitlis!

Rekomendācijas no dažādiem avotiem osteoporozes sijājošajā diagnostikāIr seši rekomendāciju avoti, ko ņemt par pamatu sijājošajai diagnostikai savā praksē (tabula). Lielākās atšķirības vērojamas dinamikas izvērtēšanas intervāliem un sijājošajā diagnostikā vīriešiem.

________________________________________________

Dr. D. Zepa: “Nestabilitāte un kritieni, urīna, kā arī fēču nesaturēšana un osteoporoze ir būtiski geriatriskie sindromi, kas ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti novecojot. Šie traucējošie simptomi jāatpazīst pacienta vispusīgas geriatriskas izmeklēšanas gaitā. Piekrītu, ka viens no informatīvākajiem ir tests “piecelies un ej”. Netieši par pacienta līdzsvaru, gaitu, kustību iespējām varam spriest, novērojot, kā pacients ienāk ārsta kabinetā un apsēžas vai pārvietojas, sagaidot ārstu mājas vizītē. Kritienu riska mazināšanai nozīmīgi ir muskulatūru stiprinoši, līdzsvaru trenējoši vingrinājumi, ko vislabāk var ieteikt fizioterapeits, darbojoties individuāli vai grupā. Ergoterapeits, ģimenes ārsts, būtībā ikviens no vecāka cilvēka tuviniekiem var izvērtēt kritienu risku mājās ārējo faktoru ietekmē: slidenas grīdas, paklājiņi, elektriskie vadi, nestabilas mēbeles. Drošas vides izvērtējums ir būtisks, ja kritieni ir jau bijuši. Tāpat jāpadomā par redzes korekciju iespēju robežās. Reizēm nepieciešams pārskatīt lietotos medikamentus, to devas, dozēšanas režīmu, lai izvairītos no ortostatiskas hipotensijas, bradikadijas, pārmērīgas sedācijas. Vienmēr jāatceras, ka vecam cilvēkam kritiens var būt arī nopietnas slimības priekšvēstnesis, piemēram, pneimonijas gadījumā, kardiovaskulāras slimības gadījumā. Reizēm kritienu izraisa karotīdu sinusa hipersensitivitātes radīta bradikardija. Ne vienmēr padziļināta izmeklēšana precizē konkrētu iemeslu. Ja konstatēta D vitamīna nepietiekamība, kritienu risku var mazināt arī tā substitūcijas terapija.

Būtiski ir pacientu izjautāt par urīna un fēču nesaturēšanas problēmām. Šos delikātos jautājumus pacients pats ne vienmēr akcentē. Inkontinenci kā geriatrisku sindromu biežāk raksturo urīna stresa inkontinence vai hiperaktīvs urīnpūslis, ko, savlaicīgi atpazīstot, iespējams novērst vai vismaz mazināt. Izslēdzot infekcijas, mazā iegurņa slimības, vēlama arī ginekologa, urologa apskate. Līdz ar problēmas atpazīšanu svarīga urinēšanas dienasgrāmatas izveide, izdzertā šķidruma un diētas korekcijas, izvairoties no tējas, kafijas, īpaši vakaros un pirms paredzētas pastaigas. Svarīgi savlaicīgi un bieži apmeklēt tualeti. Nozīme ir fiziskiem, iegurņa pamatni stiprinošiem vingrinājumiem, ko vislabāk ir iegaumēt un pildīt regulāri un savlaicīgi, vēl pirms geriatriskā vecuma. Gadījumos, kad simptomus kontrolēt nemedikamentozi, reizēm operatīvi nav iespējams, atliek palīglīdzekļi — ieliktnīši, autiņbiksītes.

Osteoporozes diagnostikā nenovērtējama un galvenā metode ir DEXA, kas pierāda konkrēti osteopēnijas vai osteoporozes esību un ar ko procesu var izvērtēt dinamikā. Ja osteoporoze diagnosticēta, protams, ir specifiska terapija, arī kritienu riska un līdz ar to lūzumu iespēju mazināšana. Attiecīgais speciālists ieteiks pareizāko ārstēšanas režīmu. Ņemot vērā osteoporozes riska faktorus, tos pārzinot, var mēģināt kaulu blīvuma izmaiņas attālināt, vismaz mazināt kritienu risku. Bet te darbs un sapratne nepieciešama jau jaunības un brieduma gados: sabalansēts uzturs, kustības, fiziska aktivitāte, izvairīšanās no kaitīgiem faktoriem.”

Sliktas redzes un akluma iemesli Nepālā

AVOTS: Thapa R, et al. Prevalence and causes of low vision and blindness in an elderly population in Nepal: the Bhaktapur retina study. BMC Ophthalmology, 2018; 18(1): 42.

Ņemot vērā populācijas novecošanās ātruma pieaugumu pēdējos gados, redzes pasliktināšanās un akluma izplatība izvēršas nopietnā problēmā. Nesens pārskats liecina, ka pasaulē apmēram 36 miljoni cilvēku ir akli, bet 216,6 miljoniem ir vidēji smagi vai smagi redzes traucējumi.

Vairāk nekā 80 % no šiem redzes traucējumiem ir novēršami, vairāk nekā 90 % cilvēku ar redzes traucējumiem dzīvo attīstības valstīs. Viens no biežākajiem akluma iemesliem attīstības valstīs ir katarakta, bet attīstītajās valstīs — tīklenes bojājums. Arī nekoriģēti refrakcijas traucējumi ir būtisks iemesls redzes traucējumiem.

Pētījuma mērķis bija noskaidrot izplatību un iemeslu sliktai redzei un aklumam saistībā ar tīklenes bojājumu Nepālas populācijā cilvēkiem pēc 60 gadu vecuma.

Materiāli un metodes

Krusteniskā populācijas pētījumā iekļāva 2100 dalībniekus, kam no 2013. gada augusta līdz 2015. gada decembrim veikta redzes pārbaude un korekcija. Dalībnieki saņēma arī aptaujas anketu, lai noskaidrotu iespējamos riskus iegūtajiem redzes traucējumiem.

Rezultāti un secinājumi

Pētījuma dalībnieku vecums variēja no 60 līdz 95 gadiem (vidējais: 69,64 ± 7,31 gads). Ievērojami sliktu redzi un aklumu abās acīs konstatēja attiecīgi 984 (52,90 %, 95 % TI: 50,60—55,19) un 36 (1,94 %, 95 % TI: 1,35—2,66) dalībniekiem. Pēc labākās iespējamās redzes korekcijas bilaterāla pasliktināta redze saglabājās 426 (22,92 %, 95 % TI: 21,01—24,88) un 30 (1,61 %, 95 % TI: 0,10—2,30) pacientiem.

Ja salīdzina ar 60—69 gadus veciem pacientiem, tad risks redzes traucējumiem četras reizes lielāks ir 70—79 gadus veciem pacientiem (95 %, TI 3,26—5,58) un 14 reizes lielāks pacientiem pēc 80 gadu vecuma (95 %, TI: 9,72—19,73).

Galvenie iemesli bilaterālai sliktai redzei ir katarakta (68,07 %) un tīklenes bojājums (28,64 %), bet akluma biežākais iemesls ir tīklenes bojājums (46,66 %) un katarakta (43,33 %).

Pētnieki secina, ka agrīna kataraktas un tīklenes bojājumu diagnostika var novērst lielu daļu no redzes traucējumiem, kas negatīvi ietekmē seniora dzīves kvalitāti.

________________________________________________

Dr. D. Zepa: “Arī redzes traucējumi pieder geriatriskajiem sindromiem. Regulāras pārbaudes pie acu ārsta ļauj savlaicīgi pamanīt kataraktai raksturīgās izmaiņas, izmaiņas tīklenē, paaugstinātu acu spiedienu. Nepieciešamības gadījumā sāktā terapija var ilgstoši saglabāt apmierinošu redzi un līdz ar to pozitīvāku skatu uz pasauli.”

D vitamīna hipovitaminoze: nākotnē izmantojams marķieris demences un kognitīvās disfunkcijas attīstībā?

AVOTS: Łukaszyk E, Bień-Barkowska K, Bień B. Cognitive Functioning of Geriatric Patients: Is Hypovitaminosis D the Next Marker of Cognitive Dysfunction and Dementia? Nutrients, 2018; 10(8).

Demences sastopamības pieauguma ātrums pasaulē ir uztraucošs. Slimība parasti sākas ar viegliem kognitīviem traucējumiem 10—20 % indivīdu, kas vecāki par 65 gadiem.

Starptautiskās vadlīnijās rekomendē kontrolēt B12 vitamīna līmeni un vairogdziedzera rādījumus pacientiem ar viegliem kognitīviem traucējumiem. Pētījumi pēdējos gados pievēršas D vitamīna nozīmei arī mentālās veselības jomā. Izvirzītas vairākas hipotēzes, kā D vitamīna deficīts varētu ietekmēt kognitīvās disfunkcijas attīstību, jo D vitamīna receptori atrasti Purkinjē šūnās, smadzeņu garozā un hipokampa neironos.

Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai D vitamīna līmenim asinīs ir saistība ar kognitīvo funkciju geriatriskajā populācijā.

Materiāli un metodes

Krusteniskā pētījumā piedalījās 357 pacienti, kas 2017. gadā ārstējušies geriatriskā profila nodaļās. Kā geriatrisks pacients tika definēts indivīds seniora vecumā ar multimorbiditāti, kurš uz geriatriska profila nodaļu nosūtīts somatiskas vai psiholoģiskas slimības uzliesmojuma dēļ. Analīzē iekļauti visi pacienti, kas sūdzas par atmiņas trūkumu vai citiem kognitīvās funkcijas traucējumiem, visiem tika veikts Mini–Mental State izmeklējums (MMSE).

Papildus tika veikta neiropsiholoģiskā izmeklēšana, laboratoriskie testi, D vitamīna līmeņa noteikšana asinīs un attēldiagnostiskie izmeklējumi. Demenci diagnosticēja pēc SSK–10 kritērijiem.

Rezultāti un secinājumi

Pētnieki secināja, ka augstāks D vitamīna līmenis asinīs, augstāks ķermeņa masas indekss un augstāki mobilitātes rādītāji pēc Timed Up and Go testa ir neatkarīgi saistīti ar labāku kognitīvo funkciju un mazāku varbūtību demences attīstībai senioriem! Turklāt arī B12 vitamīna deficīts un zemāks izglītības līmenis nozīmē sliktākas prāta spējas vecumdienās. Tomēr jāņem vērā, ka arī B12 vitamīna līmenis virs 800 pg/ml ir negatīvi saistīts ar sliktāku MMSE rezultātu.

Var secināt, ka D vitamīna hipovitaminoze geriatriskiem pacientiem šobrīd ir nenovērtēts marķieris kognitīvās funkcijas demences riska novērtēšanai.

Dr. D. Zepa: “D vitamīna loma organismā jo īpaši ir svarīga gados vecākiem cilvēkiem. Pierādīta tā labvēlīgā ietekme uz kognitīvo funkciju, muskulatūras spēku, kas svarīgi kritienu riska mazināšanai, kā arī uz imūnās sistēmas regulāciju. Iemesli iespējamam D vitamīna trūkumam vecāka cilvēka organismā ir vairāki. Ar uzturu D vitamīnu neuzņem pietiekami, reizēm seniori maz laika velta pastaigām svaigā gaisā vai arī kustību traucējumu dēļ atrašanās ārpus telpām ir ierobežota, saulainas dienas ir reti, novecošanās procesi ietekmē arī D vitamīna veidošanos ādā. D vitamīna nepietiekamības un deficīta koriģēšana senioru vecumā ir būtiska.”

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Farmakoloģija, gerontoloģija un kardioloģija. Medikamentu lietošanas īpatnības un mērķi vecākiem pacientiem

    Vecāka gadagājuma pacienti ir īpaša pacientu grupa, kuras aprūpē jāņem vērā ne tikai organismā notiekošo procesu vecuma izmaiņas, bet arī iespējamās blakusslimības un īpatnības. Lai iezīmētu iespējamās īpatnības, vecākiem pacientiem ārstējot hipertensiju un sirds mazspēju, literatūras apskatā apkopojām jaunākos pētījumus par šo tēmu. Lasīt visu

  • Sirds mazspējas ārstēšanas īpatnības gerontoloģijā

    Eiropas Savienībā ir vismaz 15 miljoni (~2% populācijas) sirds mazspējas (SM) slimnieku, bet ASV ir 5 miljoni SM slimnieku, turklāt ik gadu šāda diagnoze tiek noteikta vēl pusmiljonam iedzīvotāju. SM biežums progresīvi pieaug, kļūstot par galveno saslimstības un mirstības iemeslu veciem cilvēkiem. Vecu SM pacientu ārstēšana sagādā grūtības tāpēc, ka lielos klīniskos pētījumos veci cilvēki pārsvarā netiek iekļauti, līdz ar to veciem cilvēkiem nav iespējas saņemt pierādījumos balstītu ārstēšanu. Turklāt, ņemot vērā blakusslimības un ar vecumu saistīto riska pieaugumu, veci pacienti retāk saņem specializētu intervencionālu vai ķirurģisku ārstēšanu. Lasīt visu

  • Kādas ir terapijas īpatnības gados veciem pacientiem?

    Rietumvalstu sabiedrība arvien vairāk noveco – jau šobrīd Eiropas Savienībā vidējais dzīves ilgums ir 79,4 gadi. Latvijā tie ir 73,4 gadi, bet tiek prognozēts, ka 2030. gadā tie būs jau 78,5 gadi, tāpēc ārstiem arvien biežāk jāapgūst un jāmeklē jaunas iespējas, kā iespējami labāk ārstēt pacientus lielā vecumā. Mūsdienās gandrīz ikvienas specialitātes ārsti ikdienas praksē konsultē daudz vecu cilvēku. Tā kā viņu skaits pieaug, pasaules literatūras apskatā apkopojām jaunākos pētījums geriatrijas jomā. Lasīt visu