Vestibulārs un nevestibulārs reibonis. Ārstēšanas principi

Reiboni apraksta kā kustību ilūzijas sajūtu — tā ir rotācija, griešanās sajūta, parasti to pavada gaitas nestabilitāte. Reiboni iedala vestibulārā (perifērā un centrālā) un nevestibulārā. Reiboņa iemesli ir dažādi — par tiem šajā rakstā.

Nevestibulārs reibonis

Svārstīšanās, nerealitātes, apkārtnes griešanās sajūta, kas saistīta ar adaptācijas regulācijas traucējumiem.

Psihogēns reibonis

Reibonis ar nestabilitāti, ko pavada bailes nenoturēties vertikāli, trauksme, nervozitāte. Komplekss stāvoklis, ko veido neirootoloģiska disfunkcija. Bieži šādiem pacientiem var novērot panikas lēkmes, agarofobiju, trauksmi, depresiju. Reiboni ar trauksmes pazīmēm attiecina uz neirozēm, citi simptomi var būt neskaidra apziņa, atmiņas traucējumi, nerealitātes izjūta, nestabila, nedroša gaita, krišanas sajūta.

Šādiem pacientiem der otoneiroloģiska, vestibulārā un līdzsvara terapija, jo mazina kustības sajūtu, uzlabo pašpārliecību, uzturot līdzsvaru, uzvedības terapija un psihoterapija mazina trauksmi un fobiskas lēkmes.

Pētījumos par serotonīna inhibitoriem terapijā, piemēram, paroksetīnu, fluoksetīnu, sertralīnu, citaloprāmu, uzrādīti pozitīvi rezultāti. Efektīvi ir arī tricikliskie antidepresanti, piemēram, amitriptilīns (10—100 mg), dažreiz benzodiazepīni.

Medikamentu un toksisku vielu izraisīts reibonis

Medikamenti un toksiskas vielas ir biežs reiboņu cēlonis. Reiboni provocē:

  • alkohola lietošana, kas nomāc CNS un toksiski darbojas uz smadzenītēm,
  • pretkrampju medikamenti — karbamazepīns, fenitoīns,
  • sedatīvie preparāti — barbiturāti, benzodiazepīni, tricikliskie antidepresanti.

Antihipertensīvie preparāti un diurētiķi var provocēt presinkopes, “vieglas galvas” sajūtu. Medikamentu izraisītu reiboni var izsaukt arī ototoksiskie preparāti aminoglikozīdi (gentamicīns, streptomicīns), cisplatīns.

Ar kustībām saistīts reibonis

Šo sindromu raksturo kā pastāvīgu kustības sajūtu pēc ilgstoša pasīvu kustību perioda. Parasti to novēro pēc ceļojumiem pa jūru, ar lidmašīnu vai ilgu ceļojumu ar vilcienu. Šāda sajūta ir psiholoģiska un īslaicīga, par patoloģisku to uzskata tad, ja tā saglabājas ilgāk par mēnesi. Sajūta parasti pāriet pati, taču dažreiz var būt nepieciešami vestibulārie supresanti — diazepāms, klonazepāms.

Cervikogēns reibonis

Reiboņa mehānismu izskaidro ar mugurkaula kakla daļas (C1—C2) aferento proprioreceptīvu kairinājumu un kinētisku disfunkciju (cervikalģiju). Simptomus apraksta kā galvas “pilnuma” sajūtu vai “vieglu” galvu, ko pavada galvassāpes. Parasti pasliktinās lasot, strādājot pie datora. Reiboni mazina fizioterapija, kas vērsta uz mugurkaula kakla daļu un kraniospinālo pāreju. Terapijai jābūt vērstai uz biomehānismu normalizāciju, kustību, muskuļu tonusa, spēka regulēšanu un propriorecepcijas pārveidošanu.

Cerebrovaskulāras ģenēzes reibonis

Cerebrovaskulārs reibonis parādās asinsspiediena svārstību, sirds mazspējas, karotīda sinusa sindroma — ģīboņa gadījumā. Simptomi izpaužas ar bezspēku, “tumsu” acu priekšā, apjukuma epizodēm, galvassāpēm, ģīboņiem, troksni ausīs. Šādi pacienti tiek ārstēti kardiologa uzraudzībā.

Neirodeģeneratīvās slimības

Viens no biežākajiem neirodeģeneratīvo slimību simptomiem ir nevestibulārs reibonis ar nestabilitāti, līdzsvara un kustību traucējumiem, kas parādās agrīnos un vēlīnos slimības periodos. Atbilstīgi diagnozei (Parkinsona slimība, progresīvā supranukleārā paralīze, daudzsistēmu atrofija) raksturīgi arī citi simptomi — mentāli, autonomi, ekstrapiramidāli traucējumi. Jāārstējas neirologa uzraudzībā, nepieciešama simptomātiska medikamentoza korekcija.

Vestibulārs reibonis

Vestibulārs reibonis jeb vertigo, sistematizēts reibonis — tā ir pacienta, apkārtnes kustības vai griešanās sajūta, it kā cilvēks grieztos apkārtnē vai apkārtne rotētu ap cilvēku. Klasiski izšķir divus vertigo veidus: centrāls, kad bojājuma cēlonis atrodas CNS, un perifērs — traucēta vestibulārā aparāta, pusloka kanālu vai 8. nerva funkcija.

Perifērs reibonis

Pie perifēra reiboņa galvenajiem iemesliem var minēt labdabīgu paroksismālu pozīcijas reiboni (LPPV), Menjēra slimību, vestibulāru neirītu, labirintītu, toksisku bojājumu.

Vestibulārs neirīts

Pēcinfekciozs iekaisuma sindroms, kas skar 8. nerva vestibulāro daļu. Etioloģija līdz galam nav izzināta, bet infekciju visbiežāk izsauc herpes vīruss, retāk — gripas vīrusa infekcija, adenovīruss, citomegalovīruss, Epšteina—Barras vīruss vai baktērijas — Borrelia burgdoferi. Bieži sākas pēc augšējā respiratorā trakta infekcijas. Pacientiem strauji attīstās izteikts reibonis, slikta dūša, vemšana. Cilvēki apraksta reiboņa sajūtu, ka pats vai apkaime griežas apkārt. Vēro spontānu vienpusēju horizontālu binokulāru nistagmu uz veselās auss pusi. Veicot vestibulospinālus testus, pacienti krīt uz bojātās auss pusi. Nav jābūt šādām izpausmēm: dzirdes zudumam, citu kraniālo nervu deficītam, ataksijai.

Sākoties reibonim, akūtajā periodā lieto benzodiazepīnus, kas inhibē vestibulāro atbildi, pastiprinot inhibējošus GASS receptorus. Visplašāk lieto diazepāmu, kas iedarbojas ātri. 2—10 mg i/v vai i/m. Sliktu dūšu mazina ar antiemētiķiem, piemēram, metoklopramīdu 10 mg i/v vai ondansetronu 8 mg p/o. Kortikosteroīdiem piemīt pretiekaisuma iedarbība — Tab. Metilprednisoloni 100 mg, mazinot devu pa 20 mg ik 3 dienas, lieto 3 nedēļas. Lieto betahistīnu 48 mg 3 × dienā, turpinot 24 mg 3 × dienā.

Noderīga arī vestibulāra rehabilitācija — vingrinājumi (līdzsvara un gaitas treniņi, vestibulookulārā refleksa adaptācijas vingrinājumi), kas uzlabo vestibulāro funkciju un palīdz ātrāk atveseļoties no akūtā perioda. Pacients veic galvas pagriezienus pa labi un pa kreisi, acu skatienu fiksējot uz nekustīgu objektu. Tos rekomendē sākt iespējami ātrāk, jo tiek uzlabots neiroplastiskums.

Labdabīgs paroksismāls pozīcijas reibonis

Viens no visbiežākajiem reiboņa cēloņiem. Biežāk sievietēm 51—57 gadu vecumā. 40 % gadījumu sākas idiopātiski vai pēc traumas, auss slimībām. Reiboņa pamatā ir kalcija kristālu jeb otolītu migrācija pusloka kanālos, visbiežāk mugurējā kanālā. Parādās endolimfas kustība, kas kairina kanāla nervgalus un uz smadzenēm sūta nepareizu informāciju par galvas kustībām. Raksturīgs pēkšņs reibonis, ko pavada slikta dūša, vemšana pie noteiktas galvas pozas vai pagrieziena, grozoties gultā. Reiboņa epizode parasti ilgst 20—30 sekundes. Dzirdes traucējumi nav raksturīgi. Diagnozi apstiprina Dix—Hallpike tests. Starp lēkmēm cilvēks jūtas apmierinoši.

Medikamentoza terapija nav nepieciešama. Reibonis pēc dažam nedēļām vai mēneša var pāriet bez terapijas. Ir speciāli repozīcijas manevri, kas ar gravitācijas spēku palīdz kristālus pārvietot atpakaļ uz kameru. Visbiežāk izmanto Epleja un Semonta manevrus. Pēc repozīcijas manevriem rekomendē gulēt ar paceltu gultas galvu vismaz 24—48 stundas.

Ķirurģiski var ārstēt pacientus, kam pēc repozīcijas manevriem nav rezultāta. Tā nav pirmās izvēles terapija, jo ir liels komplikāciju risks: dzirdes zudums, sejas nerva bojājums.

Labirintīts

Labirintīts ir iekšējās auss vai labirinta iekaisums. Tas skar vienu vai abas ausis. Izsauc baktērijas, to toksīni un vīrusu infekcijas. Mēdz attīstīties pēc vidusauss iekaisuma, baktērijām migrējot caur horizontālo semicirkulāro kanālu, kā arī pēc meningīta, izplatoties no cerebrospinālā šķidruma pa iekšējo dzirdes kanālu vai akveduktu uz labirintu. Baktēriju toksīni šķērso apaļo membranozo atveri, izsaucot labirinta iekaisumu, kas ir akūta vai hroniska vidusauss iekaisuma komplikācija. Vīrusu labirintīts bieži attīstās pēc elpceļu infekcijas.

Sākas ar pēkšņu sistematizētu reiboni, ko pavada slikta dūša, vemšana, pavājināta dzirde, sāpes ausī, izdalījumi no auss, pilnuma sajūta ausī, nistagms uz slimās auss pusi.

Pacientiem nepieciešams miera režīms, hidratācija, jāārstējas stacionārā. Lai mazinātu vestibulāros traucējumus, rekomendē benzodiazepīnus i/v, kā arī steroīdus, kas mazina labirinta iekaisumu. Sliktas dūšas mazināšanai ieteicami pretvemšanas preparāti. Bakteriāla labirintīta gadījumā sāk plaša spektra antibakteriālu terapiju, kamēr nav uzsējumu rezultāti.

Toksisks bojājums

Attīstās pēc ķīmisku vielu iedarbības uz iekšējo ausi, kuras bojā iekšējās auss struktūras.

  • Ķīmiskas vielas (dzīvsudrabs, mangāns, alva, oglekļa monoksīds) rada arī dzirdes un līdzsvara traucējumus.
  • Antibiotikas (aminoglikozīdi) bieži izsauc dzirdes pasliktināšanos.
  • Aspirīns: lietojot lielās devās, izsauc dzirdes traucējumus un troksni ausīs.
  • Ķīmijterapijas preparāti (cisplatīns) → pastāvīgi dzirdes traucējumi.
  • Cilpas diurētiķi (torasemīds, furosemīds) → dzirdes vājināšanās, tinnitus.

Izpaužas no viegliem dzirdes traucējumiem līdz pastāvīgam dzirdes zudumam, sistematizētam reibonim, līdzsvara traucējumiem, sliktai dūšai, oscilopsijām, galvassāpēm. Terapijā rekomendē atcelt ototoksiskus preparātus. Ja dzirdes traucējumi izteikti, iesaka apsvērt dzirdes aparāta nepieciešamību un vestibulāru rehabilitāciju.

Menjēra slimība

Iekšējās auss darbības traucējumi, kad paaugstinās hidrauliskais spiediens iekšējās auss endolimfātiskajā sistēmā. Klasiski izpaužas ar reiboni, kam ir noteikts virziens, dzirdes zudums, tinnitus, pilnuma sajūta ausī, horizontāls vai rotators nistagms lēkmes laikā, veģetatīvas reakcijas — slikta dūša, vemšana, dezorientācija telpā. Lēkme ilgst no 20 minūtēm līdz vairākām stundām. Starp lēkmēm pacients jūtas apmierinoši.

Lēkmes pamatā ir iekšējās auss endolimfātiskā spiediena paaugstināšanās, kas bojā membrānu, kura atdala perilimfu no endolimfas. Ķīmiskais maisījums kairina vestibulārā nerva receptorus un izsauc reiboni. Menjēra slimība ir idiopātiska, bet tās iemesls var būt metabolisks disbalanss, hormonāls disbalanss, trauma, vīrusu infekcijas.

Lēkmes gadījumā izmanto:

  • i/v vai i/m Sol. Diazepami 2—10 mg, kas efektīvi supresē reiboni;
  • steroīdus, kas mazina endolimfātisko spiedienu, reiboni, tinnitus, taču pierādījumu līmenis ir zems;
  • preparātus, kas mazina sliktu dūšu;
  • i/v šķidrumus, lai novērstu dehidratāciju un regulētu elektrolītu balansu.

Akūtajā periodā rekomendē lietot diurētiķus, kas var samazināt šķidruma spiedienu iekšējā ausī, taču pētījumi liecina par zemu efektivitātes līmeni. Ilgtermiņā (6—12 mēnešus) lieto histamīna agonistu betahistīnu 48 mg 3 × dienā. Ja medikācija neefektīva, var ārstēt ķirurģiski; varianti: kohleārais implants, labirintektomija, vestibulārā nerva sekcija, endolimfātiskā maisa dekompresija vai šuntēšana.

Pēc ķirurģiskas iejaukšanās pacientiem rekomendē vestibulāru rehabilitāciju. Starplēkmju periodā labvēlīgas ir regulāras fiziskas aktivitātes. Rekomendē samazināt sāls uzņemšanu uzturā, kas aiztur šķidrumu organismā un var paaugstināt spiedienu iekšējā ausī. Lai samazinātu Menjēra slimības lēkmju riskus, rekomendē ikdienā samazināt šādu trigeru klātieni: kofeīns, nikotīns, šokolāde, tabaka, alkohols, pārtika ar paaugstinātu ogļhidrātu līmeni; svarīgi izvairīties no skaļiem trokšņiem un veikt stresu mazinošus vingrinājumus. Pacienta pastāvīga novērošana ir otorinolaringologa kompetencē.

Centrāls reibonis

Šajā gadījumā jādomā par smadzeņu stumbra išēmiju, vertebrālās artērijas disekciju, n. acusticus neirinomu vai citiem galvas smadzeņu veidojumiem, galvas un kakla traumām, demielinizāciju (multiplā skleroze), bazilāru vestibulāru migrēnu, kortikālu reiboni, Arnold—Chiari malformāciju.

Vertebrālās artērijas disekcija

Insulta cēlonis pacientiem līdz 45 gadu vecumam. Disekciju var izsaukt nelielas kakla traumas, spinālas manipulācijas, ilgstošs darbs ar paceltām rokām. Simptomi sākas ar stiprām okcipitālām galvassāpēm un sāpēm sprandā. Neiroloģiska fokalitāte parādās smadzeņu stumbra vai smadzenīšu išēmijas dēļ. Simptomi ir atkarīgi no smadzeņu stumbra vai smadzenīšu daļas, ko skar išēmija.

Pacienta ārstēšana sākas stacionārā. Atbilstīgi simptomiem un riska faktoriem sāk terapiju ar antikoagulantiem vai antiagregantiem, kurus lieto ilgstoši, vismaz 6 mēnešus, tad atkārtoti veic asinsvadu izmeklēšanu — magnētiskās rezonanses angiogrāfiju vai doplerogrāfiju un lemj par tālākās terapijas taktiku.

Smadzeņu stumbra išēmija un transitoriska išēmiska lēkme

Veidojas sakarā ar traucētu asinsapgādi smadzeņu stumbram, kas var būt saistīta ar asinsvadu patoloģiju, sirds ritma traucējumiem, asinsrades traucējumiem. Attīstās pārejoši simptomi, kas stundas laikā mazinās (TIL jeb transitoriska išēmiska lēkme), vai pastāvīga simptomātika — smadzeņu išēmija.

Simptomātika atkarīga no skartās vertebrobazilārā baseina daļas, bet kopīgie simptomi ir sistematizēts reibonis, nistagms, vestibulārā ataksija, slikta dūša, vemšana. Pacientu neatliekami stacionē un ārstē stacionārā pēc cerebrāla infarkta ārstēšanas vadlīnijām. Akūtajā periodā lieto trombolīzi, trombektomiju laika logā. Pēc izrakstīšanas no stacionāra pacientiem izraksta antiagregantus, antikoagulantus (atbilstīgi etioloģijai), preparātus, kas koriģē dislipidēmiju un hipertensiju.

Traumatisks reibonis

Bieži reibonis parādās pēc galvas (deniņu kaula, piramīdas), kakla (atsitiena jeb whiplash), kraniospinālās pārejas traumas. Traumatisku reiboņu izsaucēji ir satiksmes negadījumi, sporta aktivitātes ar straujiem galvas un kakla vēzieniem atmuguriski, kritieni uz galvas.

Traumatiskam reibonim raksturīga svārstīšanās sajūta, slikta dūša, vemšana, dzirdes traucējumi, troksnis ausīs, likvoreja, galvas un kakla sāpes, nistagms (binokulārs horizontāls, vertikāls), V, VI, VII nerva darbības traucējumi.

Ārstē stacionārā pēc galvas smadzeņu traumas ārstēšanas protokola. Dzirdes traucējumu gadījumā — dzirdes aparāti, kohleārie implanti, vestibulārā rehabilitācija. Simptomātiska medikamentoza terapija.

Bazilāra vestibulāra migrēna

Tā ir migrēna ar pārejošu auru un simptomiem, kas rodas no smadzeņu stumbra. Izpaužas ar pulsējošām galvassāpēm, dizartriju, vestibulāra reiboņa epizodēm (ilgst minūtes—stundas), troksni ausīs, diplopiju, dzirdes traucējumiem, cerebellāru, vestibulāru ataksiju.

Terapija ir simptomātiska akūtajā periodā un nepieciešama profilaktiski. Simptomātiski lieto analgētiskus līdzekļus, antiemētiķus, sedatīvus medikamentus. Ikdienā uzņemtajam uzturam ir nozīme migrēnas profilaksē — magnijs un riboflavīns mazina galvassāpju lēkmju biežumu. Jācenšas izvairīties no migrēnu provocējošiem trigeriem — sarkanvīna, alus, sieriem ar pelējumu, šokolādes, kofeīna.

Profilaktiski terapijā izmanto:

  • bēta blokatorus (propranololu, 60—180 mg/dienā);
  • kalcija kanālu blokatorus (flunarizīnu 2,5—10 mg/dienā, verapamilu 40—320 mg/dienā);
  • tricikliskos antidepresantus (amitriptilīnu 25—150 mg/dienā),
  • pretepilepsijas medikamentus (topiramātu 100—200 mg/dienā, lamotrigīnu 100 mg/dienā);
  • valproātu 200—1200 mg/dienā.

Vestibulārā paroksizmija

Šajā gadījumā pontocerebellārā leņķa artērijas kairina n. vestibulocochlearis. Simptomātika izpaužas ar pēkšņām, ne vairāk kā minūti ilgām sistematizētām vai nesistematizētām reiboņa lēkmēm, kas var atkārtoties ap 30 reizēm dienā. Visbiežāk nervu kairina arteria cerebelli anterior inferior. Reiboni pavada unilaterāli dzirdes traucējumi, troksnis ausī, lēkmes provocē noteiktas galvas pozīcijas un hiperventilācija.

Medikamentoza terapija: karbamazepīns 200—600 mg/dienā vai okskarbazepīns 300—900 mg/dienā. Ķirurģiska mikrovaskulārā dekompresija apspriežama, ja medikamentozā terapija nav efektīva.

Kortikāls reibonis

Fokālās epilepsijas veids, viena no izpausmēm — reibonis. Attīstās parietālās vai temporālās garozas kairinājuma gadījumā. Klīniski vēro nesistematizētu reiboni un svārstīšanās sajūtu vai izteiktu reiboni ar rotācijas sajūtu, kas var ilgt vairākas minūtes. Lēkmes laikā var būt arī citi epileptiskie simptomi. Reibonis var pāriet pats vai pēc tā var attīstīties ģeneralizēta krampju lēkme. Ārstēšana notiek epileptologa uzraudzībā ar pretepilepsijas medikamentiem.

Multiplā skleroze

Autoimūna, hroniska, iekaisīga CNS slimība, kuras pamatā ir nervu mielīna apvalka sabrukšana. Klīniskās izpausmes atkarīgas no procesā iesaistītajiem smadzeņu reģioniem. Viena no izpausmēm smadzeņu stumbra funkciju traucējumu gadījumā būs vestibulārā disfunkcija: līdzsvara traucējumi, nestabilitātes sajūta, reibonis un citi simptomi.

Multiplās sklerozes pacientus rūpīgi izmeklē un nosūta uz multiplās sklerozes konsiliju, lai apstiprinātu diagnozi un sāktu imūnmodulējošu terapiju.

Arnold—Chiari malformācija

Iedzimta galvas smadzeņu patoloģija, kas izpaužas ar smadzenīšu mandelīšu noslīdēšanu caur foramen magnum un smagākajos gadījumos ar smadzenīšu pilnīgu aģenēzi.

Tiek traucēta cerebrospinālā šķidruma (CSŠ) attece, tiek nospiestas smadzenītes un iegarenās smadzenes. Simptomi atkarīgi no malformācijas pakāpes; trešās un ceturtās pakāpes malformācija nav savienojama ar dzīvību. Klīniski izpaužas ar smadzeņu stumbra, smadzenīšu kompresijas simptomiem, mielopātiju, galvas un spranda sāpēm. Reiboņa epizodes provocē galvas kustības, horizontāls, vertikāls nistagms. Ārstēšana tikai ķirurģiska — mugurējās bedres dekompresija un CSŠ atteces atjaunošana.

Akustiskā neirinoma un citi galvas smadzeņu audzēji

Intrakraniāls vestibulokohleārā nerva Švanna šūnu audzējs, palielinoties izmērā, aizņem lielāko pontocerebellārā leņķa daļu. Visbiežākais simptoms ir unilaterāla dzirdes pasliktināšanās, troksnis ausī, galvassāpes. Reibonis un līdzsvara traucējumi parasti parādās lielāka izmēra audzēju gadījumā.

Ārstēšana ir ķirurģiska audzēja ekscīzija vai stereotaktiska radiācijas terapija. Uzmanīgi novēro pacientus, kurus nevar ārstēt ķirurģiski, gados vecākus pacientus, ja audzējs ir neliela izmēra, kā arī pacientus, kas no operācijas atsakās.

Mugurējās bedres audzēju gadījumā reibonis un līdzsvara traucējumi parādās jau agrīni un pakāpeniski progresē, nospiežot blakus struktūras. Attīstās hemiparēzes, jušanas traucējumi, bulbāra simptomātika, likvora atteces traucējumi. Ārstē tikai ķirurģiski.

________________________________________________

Literatūra

  1. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK430797/
  2. https://emedicine.medscape.com/article/794489-medication#2
  3. DynaMed Plus. Ipswich (MA): EBSCO Information Services; https://www.dynamed.com/topics/dmp~AN~T909391
  4. https://emedicine.medscape.com/article/884261-overview#a5
  5. https://vestibular.org/understanding-vestibular-disorders/types-vestibular-disorders/benign-paroxysmal-positional-vertigo
  6. https://aneskey.com/hallpike-test-dix-hallpike-nylan-barany/
  7. https://emedicine.medscape.com/article/1159069-treatment#d18
  8. Diagnostic and therapeutic strategy in Menière’s disease. Guidelines of the French Otorhinolaryngology-Head and Neck Surgery Society (SFORL), Nevoux J, Franco-Vidal V, Bouccara D, et al. European Annals of Otorhinolaryngology, Head and Neck Diseases, 2017-12-01, Vol. 134, Issue 6: 441-444.
  9. Ménière’s Disease. Terry D. Fife MD Conn’s Current Therapy 2018, 458–462.
  10. https://emedicine.medscape.com/article/856215-medication#5
  11. https://emedicine.medscape.com/article/761451-treatment#d11
  12. https://emedicine.medscape.com/article/884361-treatment#d9
  13. DynaMed Plus. Ipswich (MA): EBSCO Information Services. https://www.dynamed.com/topics/dmp~AN~T255010
  14. https://www.mdedge.com/jcomjournal/article/146489/neurology/diagnosis-and-management-vestibular-migraine/page/0/7
  15. Central Vestibular Disorders. Crane BT, Eggers SDZ, Zee DS. Cummings Otolaryngology, 166, 2567–2580.e3.
  16. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4833786/
  17. http://www.vmnvd.gov.lv/uploads/files/548ea667900da.pdf
  18. Chiari Malformations. Tubbs RS, Oakes WJ. Youmans and Winn Neurological Surgery, 190, 1531–1540.e2.
  19. https://emedicine.medscape.com/article/1483583-treatment
  20. https://emedicine.medscape.com/article/882876-treatment
  21. Psychogenic Vertigo. Henal Shah, Sayantani Mukherjee. Otorhinolaryngology Clinics: An International Journal, 2012; 4(2): 77–80.
  22. http://www.clevelandclinicmeded.com/medicalpubs/diseasemanagement/neurology/dizziness/
  23. Ķīse L., Logina I., Kamša I., Krieviņa I., Millers A. Vestibulārā reiboņa cēloņi un asociētās slimības, 2013.
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Melanoma. Agresīva, taču novēršama

    Jau vairākus gadus maijā speciālisti visā pasaulē pievērš uzmanību ādas ļaundabīgu veidojumu aktualitātei. Apmēram 85 % melanomas gadījumu saistīti ar hronisku ekspozīciju UV stariem. Lai gan cilvēku zināšanas par aizsargkrēmu lietošanu un citiem profilaktiskiem pasākumiem ir samērā labas, diemžēl realitātē noteikumus ievēro retais. Lasīt visu

  • Minerālvielas. To nepieciešamība cilvēka organismā

    Minerālvielas cilvēka organismā ir svarīgs un neaizstājams komponents normālai attīstībai un fizioloģisko procesu darbībai. Kaut arī minerālvielas iespējams nodrošināt ar sabalansētu uzturu, ir daudzi citi iemesli, kuru dēļ var rasties minerālvielu deficīts. Rakstā apkopoti biežākie šā deficīta iemesli un risinājumi. Lasīt visu

  • Sirds mazspēja. Kliedējam mītus un maldus

    Sirds mazspēja (SM) ir arvien straujāk pieaugoša visas sabiedrības veselības problēma, ar ko ikdienā saskaras praktiski visu specialitāšu ārsti. Pētījumos pierādīts, ka 40 gadu vecumā risks tās attīstībai ir vienam no pieciem. Raksta mērķis nav aptvert visu, kas saistīts ar SM, bet nedaudz kliedēt mītus un maldus, kas uzklausīti, ārstējot pacientus ar SM. Lasīt visu