Uzvārdi ar vēsturi un stāstu

Viņi visi ir pacientu ļoti cienīti un mīlēti ārsti, kas savu darbu dara pēc labākās sirdsapziņas. Dakteru ikdiena nav iedomājama bez jokiem. Šoreiz — par stāstiem, kas radušies saistībā ar uzvārdiem.

“Nāks laiks, nāks Padoms”

Limbažu traumatologs Raitis Padoms, kura dzimtā vieta ir Aloja, stāsta, ka Padomi Alojā ienākuši no Madonas puses, radinieku ar tādu uzvārdu Limbažu apkaimē neesot. Par uzvārda cilmi traumatologs nav interesējies, sadzīvo ar to labi. Arī nekādu palamu vai iesauku nedz skolas gados, nedz vēlāk viņam nav bijis, vien reizumis kāds paziņa divdomīgi pārfrāzējot tautas sakāmvārdu: “Nāks laiks, nāks Padoms.” Tāpat pacienti neko lielu no viņa uzvārda neiztaisot, tikai paretam kāds meklējot “Padomnieku” vai nosakot: “Atnācu pie Padoma pēc padoma.” Komiskas situācijas uzvārda sakarā neesot bijušas, bet, ja nu kāds gadījums arī bijis, tad dakteris to neesot paturējis prātā vai vienkārši esot aizmirsis, tā sacīt, gadu jau esot gana daudz ar visām no tā izrietošajām sekām (biezpiens nelīdzot).

Kā Raitis Padoms nonāca profesijā? Par ko gan varētu kļūt jaunietis, kam uzvārdā Padoms? Par skolotāju? Mācītāju? Psihoterapeitu? To, ka būs ārsts, Raitis Padoms izlēma jau pamatskolā. Tas notika pirms kāda pusgadsimta, kad viens no sabiedrisko aktivitāšu veidiem skolās bija sanitārie posteņi, kas tolaik darbojās līdzīgi kā Sarkanā Krusta vienības mūsdienās. Sacensības rajonā, starp rajoniem, republikā — tieši tas, kas pusaudžiem tik ļoti iet pie sirds. Un, lūk, darbodamies jaunajos sanitāros, Alojas puika Raitis izlēma — būs ārsts, citus variantus profesijas izvēlē pat neapsvērdams. Šis plāns nemainījās arī vēlāk, mācoties Murjāņos, tikai nostiprināja pārliecību par nozari, proti, sporta medicīnu.

Tajos laikos tuvākā vieta, kur to apgūt, bija Tartu Igaunijā. Eksāmenus kārtoja tepat Rīgā, bet mācībās uz kaimiņu republiku varēja doties pirmie pieci konkursu izturējušie — tik vietu Vissavienības sadalē bija atvēlēts Latvijai. Studijas universitātē, kur skolojies Veidenbaums un citi XIX gadsimta latvju censoņi, sākumā nebija vieglas, jo lekcijas daudzu tautību bērniem no plašās padomju zemes notika krievu valodā, bet nepagāja ne gads, kad topošais sporta ārsts bija ielauzījies pat igauņu mēlē.

Par ārstu Raitis Padoms strādā apmēram tikpat ilgi, cik prot traukties ar kalnu slēpēm, — kopš 1978. gada. Tiesa, specialitātē par sporta ārstu nostrādājis tikai gadu — savā bijušajā skolā Murjāņos, tad pārcēlies uz Limbažiem, kur mīt vēl šobaltdien. Klāt pie pamata specialitātes pamācījies manuālo terapiju un kinezioloģiju, praktizē privātpraksē Limbažos, ambulatori pieņem Limbažu slimnīcas poliklīnikā. Formāli gadu dēļ varētu rāmi dzīvoties pensionāra statusā, bet sportiski aktīvais traumatologs–ortopēds par svētu lietu uzlūko iknedēļas skriešanu mežā Cēsu orientēšanās klubā Meridiāns: “Tad es visu dzīvi pakārtoju tam un darbus sakārtoju tā, ka otrdienās braucam uz Cēsīm.”

Brīnumārsts no Čudu cilts

Pacienti klīnikas “Sporta medicīna 1” sporta ārstu Dagu Čudu reizēm labestīgi nosauc par Brīnumārstu. Dakteris par to tikai pasmaida. Uzvārdu viņš mantojis no vectēva, kurš dzimis Balvu pusē: saskaņā ar senu dzimtas leģendu, tur kāda ezera krastā reiz dzīvojusi Čudu cilts. Dakteris Dags Čuda pats nav īpaši pētījis savas dzimtas vēsturi, ar to vairāk nodarbojas viņa mazmeita, kura studē vēsturi.

“Zinu, ka mans vectēvs bija strēlnieks. Pēc atgriešanās no kara valsts divdesmit hektārus zemes viņam piešķīra Kurzemē. Es nāku no Talsiem,” par dzimtas saknēm stāsta dakteris un neslēpj, ka saistībā ar uzvārdu vairāk bijušas problēmas, nevis izjusts tā spēks. “Vienubrīd, ņemot vērā to, cik dažādi to interpretēja, domāju, ka izvēlēšos sev kādu angļu uzvārdu. Bet kaut kas vienmēr no šā soļa atturēja. Uzvārds tomēr ir zināma saikne ar senčiem,” atzīst dakteris.

“Īpaši interesanti gāja, kad mācījos Tartu universitātē. Igauņiem skaņas “č” nav. Brīžiem nāca smiekli, klausoties, kā viņi cenšas izrunāt manu uzvārdu.”

Kādu īpašu, ar uzvārdu saistītu iesauku dakterim Čudam nekad nav bijis. “Arī pārpratumus, kontaktējoties ar pacientiem vai reģistrējoties konferencēm, neesmu piedzīvojis. Vienīgi kāds ik pa laikam pajautā, kā esmu ticis pie šāda uzvārda, kas tulkojumā no krievu valodas nozīmē “brīnums”.”

Vai dakteris pats tic brīnumiem? Vai medicīnā notiek brīnumi? “Brīnumi notiek ne tikai medicīnā. Kādreiz to pamatā ir zināmas likumsakarības un reizēm arī kāds brīnummirklis var pārtapt likumsakarībā, pārvēršoties par īstenību.”

Dakteris Dags Čuda sevi uzskata par vairāk racionālu, pragmatisku cilvēku. “Mediķi jau ir tādi mazliet ciniķi. Viņu izpratnei par lietu kārtību “apakšā” ir sausā zinātne, tas, ko redzam un kā... Kaut gan ir jau arī “Zilākalna meitenes”. Uzskatu, ka ārsta galvenais uzdevums ir pacientam palīdzēt. Lielas atkāpes no racionāli izskaidrojamām darbībām pats neesmu praktizējis.”

 

Foto: Jānis Brencis, Egons Zīverts, Regīna Tamane/laikraksts Auseklis

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada maija numurā

 

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu