Uzvārdi ar vēsturi un stāstu

Viņi visi ir pacientu ļoti cienīti un mīlēti ārsti, kas savu darbu dara pēc labākās sirdsapziņas. Dakteru ikdiena nav iedomājama bez jokiem. Šoreiz — par stāstiem, kas radušies saistībā ar uzvārdiem.

“Nāks laiks, nāks Padoms”

Limbažu traumatologs Raitis Padoms, kura dzimtā vieta ir Aloja, stāsta, ka Padomi Alojā ienākuši no Madonas puses, radinieku ar tādu uzvārdu Limbažu apkaimē neesot. Par uzvārda cilmi traumatologs nav interesējies, sadzīvo ar to labi. Arī nekādu palamu vai iesauku nedz skolas gados, nedz vēlāk viņam nav bijis, vien reizumis kāds paziņa divdomīgi pārfrāzējot tautas sakāmvārdu: “Nāks laiks, nāks Padoms.” Tāpat pacienti neko lielu no viņa uzvārda neiztaisot, tikai paretam kāds meklējot “Padomnieku” vai nosakot: “Atnācu pie Padoma pēc padoma.” Komiskas situācijas uzvārda sakarā neesot bijušas, bet, ja nu kāds gadījums arī bijis, tad dakteris to neesot paturējis prātā vai vienkārši esot aizmirsis, tā sacīt, gadu jau esot gana daudz ar visām no tā izrietošajām sekām (biezpiens nelīdzot).

Kā Raitis Padoms nonāca profesijā? Par ko gan varētu kļūt jaunietis, kam uzvārdā Padoms? Par skolotāju? Mācītāju? Psihoterapeitu? To, ka būs ārsts, Raitis Padoms izlēma jau pamatskolā. Tas notika pirms kāda pusgadsimta, kad viens no sabiedrisko aktivitāšu veidiem skolās bija sanitārie posteņi, kas tolaik darbojās līdzīgi kā Sarkanā Krusta vienības mūsdienās. Sacensības rajonā, starp rajoniem, republikā — tieši tas, kas pusaudžiem tik ļoti iet pie sirds. Un, lūk, darbodamies jaunajos sanitāros, Alojas puika Raitis izlēma — būs ārsts, citus variantus profesijas izvēlē pat neapsvērdams. Šis plāns nemainījās arī vēlāk, mācoties Murjāņos, tikai nostiprināja pārliecību par nozari, proti, sporta medicīnu.

Tajos laikos tuvākā vieta, kur to apgūt, bija Tartu Igaunijā. Eksāmenus kārtoja tepat Rīgā, bet mācībās uz kaimiņu republiku varēja doties pirmie pieci konkursu izturējušie — tik vietu Vissavienības sadalē bija atvēlēts Latvijai. Studijas universitātē, kur skolojies Veidenbaums un citi XIX gadsimta latvju censoņi, sākumā nebija vieglas, jo lekcijas daudzu tautību bērniem no plašās padomju zemes notika krievu valodā, bet nepagāja ne gads, kad topošais sporta ārsts bija ielauzījies pat igauņu mēlē.

Par ārstu Raitis Padoms strādā apmēram tikpat ilgi, cik prot traukties ar kalnu slēpēm, — kopš 1978. gada. Tiesa, specialitātē par sporta ārstu nostrādājis tikai gadu — savā bijušajā skolā Murjāņos, tad pārcēlies uz Limbažiem, kur mīt vēl šobaltdien. Klāt pie pamata specialitātes pamācījies manuālo terapiju un kinezioloģiju, praktizē privātpraksē Limbažos, ambulatori pieņem Limbažu slimnīcas poliklīnikā. Formāli gadu dēļ varētu rāmi dzīvoties pensionāra statusā, bet sportiski aktīvais traumatologs–ortopēds par svētu lietu uzlūko iknedēļas skriešanu mežā Cēsu orientēšanās klubā Meridiāns: “Tad es visu dzīvi pakārtoju tam un darbus sakārtoju tā, ka otrdienās braucam uz Cēsīm.”

Brīnumārsts no Čudu cilts

Pacienti klīnikas “Sporta medicīna 1” sporta ārstu Dagu Čudu reizēm labestīgi nosauc par Brīnumārstu. Dakteris par to tikai pasmaida. Uzvārdu viņš mantojis no vectēva, kurš dzimis Balvu pusē: saskaņā ar senu dzimtas leģendu, tur kāda ezera krastā reiz dzīvojusi Čudu cilts. Dakteris Dags Čuda pats nav īpaši pētījis savas dzimtas vēsturi, ar to vairāk nodarbojas viņa mazmeita, kura studē vēsturi.

“Zinu, ka mans vectēvs bija strēlnieks. Pēc atgriešanās no kara valsts divdesmit hektārus zemes viņam piešķīra Kurzemē. Es nāku no Talsiem,” par dzimtas saknēm stāsta dakteris un neslēpj, ka saistībā ar uzvārdu vairāk bijušas problēmas, nevis izjusts tā spēks. “Vienubrīd, ņemot vērā to, cik dažādi to interpretēja, domāju, ka izvēlēšos sev kādu angļu uzvārdu. Bet kaut kas vienmēr no šā soļa atturēja. Uzvārds tomēr ir zināma saikne ar senčiem,” atzīst dakteris.

“Īpaši interesanti gāja, kad mācījos Tartu universitātē. Igauņiem skaņas “č” nav. Brīžiem nāca smiekli, klausoties, kā viņi cenšas izrunāt manu uzvārdu.”

Kādu īpašu, ar uzvārdu saistītu iesauku dakterim Čudam nekad nav bijis. “Arī pārpratumus, kontaktējoties ar pacientiem vai reģistrējoties konferencēm, neesmu piedzīvojis. Vienīgi kāds ik pa laikam pajautā, kā esmu ticis pie šāda uzvārda, kas tulkojumā no krievu valodas nozīmē “brīnums”.”

Vai dakteris pats tic brīnumiem? Vai medicīnā notiek brīnumi? “Brīnumi notiek ne tikai medicīnā. Kādreiz to pamatā ir zināmas likumsakarības un reizēm arī kāds brīnummirklis var pārtapt likumsakarībā, pārvēršoties par īstenību.”

Dakteris Dags Čuda sevi uzskata par vairāk racionālu, pragmatisku cilvēku. “Mediķi jau ir tādi mazliet ciniķi. Viņu izpratnei par lietu kārtību “apakšā” ir sausā zinātne, tas, ko redzam un kā... Kaut gan ir jau arī “Zilākalna meitenes”. Uzskatu, ka ārsta galvenais uzdevums ir pacientam palīdzēt. Lielas atkāpes no racionāli izskaidrojamām darbībām pats neesmu praktizējis.”

 

Foto: Jānis Brencis, Egons Zīverts, Regīna Tamane/laikraksts Auseklis

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada maija numurā

 

Uz augšu ↑
  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu