Kā nepadoties rutīnai?

Rutīna, protams, nav nekas slikts, tā nodrošina lietu kārtību un ievieš zināmu mieru, taču, lai ilgtermiņā noturētu patikšanu, vajadzīgs arī adrenalīns, azarts un iedvesma. Par to trīs stāsti.

MĀRTIŅŠ MALZUBRIS

Izaicināt sevi ar nestandarta situācijām un improvizāciju

MĀRTIŅŠ MALZUBRIS ir traumatologs un Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas Traumatoloģijas centra 4. nodaļas vadītājs, kuram patīk nestandarta situācijas.

Līdzsvarā starp komplicētiem un relatīvi vienkāršiem pacientiem

“Uzskatu — lai darbs ilgtermiņā būtu ar labiem rezultātiem, tam ir patiesi jāpatīk. Jābūt vismaz nedaudz darbaholiķim. Objektīvi nav īsti pareizi, jo atņem laiku ģimenei, pastāv risks izdegšanai, taču patiesa interese un iedziļināšanās darāmajā dod labāko rezultātu. Un pacienti to jūt.

Man vislielāko gandarījumu dod pacienti, kuriem nepieciešama rekonstruktīva ārstēšana pēc traumām vai ķirurģiskām komplikācijām. Lielākā daļa pacientu ir ar garu ārstēšanās anamnēzi un dažkārt novērtēti kā bezcerīgi. Taču es jūtu to kā izaicinājumu — vai spēšu šajā situācijā panākt labāko iespējamo rezultātu?

Īstenībā jau nevaru teikt “es”, jo tā ir mediķu komanda, ar kuru kopā strādāju. Bet, lai tiešām neizdegtu, ārstējot tikai šos komplicētos gadījumus, pēdējos gados cenšos zināmā apjomā paralēli ārstēt arī relatīvi vienkāršas patoloģijas. Tas līdzsvaro arī iespēju nopelnīt, jo komplikāciju ārstēšanu Latvijā vismaz līdz šim visi izliekas neredzam, tas ir tāds atsevišķu ārstu “hobijs”. Vai jūs, piemēram, zinājāt, ka diabēta pacientu pēdas ar čūlām piecus gadus prognozējamais dzīves ilgums ir tāds pats kā kolorektālā vēža pacientiem? Onkoloģijai beidzot sāk pievērst vajadzīgo uzmanību, organizē zaļos koridorus. Bet, piemēram, šos diabēta pēdas pacientus visi, izņemot atsevišķus ārstus, izliekas neredzam. Tas ir tikai viens piemērs.

Visvairāk atceros pacientus, kam ārstējoties bijušas aizķeršanās, komplikācijas. Un tad ir gandarījums, ja spēj šo komplikāciju atrisināt. Ir pacienti, kuru ārstēšana ir ilgstoša, un tad izveidojas tāda kā sava veida draudzība.

Nevaru teikt, ka esmu ārkārtīgi skrupulozs medicīnisko dokumentu pildītājs. Bet adrenalīns un improvizācija man patīk un, iespējams, arī padodas. Jā, nogurdina, bet vienlaikus ir sava veida azarts.”

ZANE ĀBOLA

Nepārtraukti mācīties

Doc. ZANE ĀBOLA ir bērnu ķirurģe Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. “Lai neieslīgtu rutīnā, jākāpj laukā no komforta zonas.”

Krūzīte no Sietlas

“Pagājušajā gadā biju Amerikā, bērnu slimnīcā Sietlā. Tur ir liels personāls un labs materiāli tehniskais nodrošinājums, un salīdzinoši daudz naudas. Operāciju zālē bija viens monitors ķirurgam, cits pretī — asistentam, vēl viens anesteziologam un vēl operāciju māsām, lai katrs redz situāciju operācijas laikā. Mums ir viens monitors... Trūkst arī personāla. Ir pareizi, ka operāciju māsas nedrīkst strādāt 24 stundas. Bet — šeit viņa nostrādā 12 stundas, tad skrien uz citu slimnīcu atkal uz 12 stundām un skrien atpakaļ. Kopā iznāk 36 stundas ar pārskrējieniem. Taču valstī pēc statistikas ir divas māsas, kaut gan realitātē ir tikai viena.

Rezidentūras laikā bija tāds gadījums — bērnam jāveic operācija, man iepriekšējā dienā bija dežūra. Bērna mamma lūdza, tas neesot nekas personisks, bet operāciju lai veicot kāds cits, jo redzējusi, ka man bija dežūra. Tas ir ļoti loģiski.

Jaunajiem kolēģiem saku: ir jābrauc un jāskatās, kā citur strādā! Tas gan ceļ pašapziņu, gan ir urķis izaugsmei. Sietlas bērnu slimnīcā nopirku krūzīti. Lai stāv uz mana galda un nedod miera. Lai krūzīte atgādina, ka jācenšas kāpt ārā no komforta zonas.”

KĀRLIS BICĀNS

Centrēties uz optimistisko

ĀRLIS BICĀNS, neiroķirurgs, RAKUS Neiroķirurģijas nodaļas vadītājs, saka: ja operācija izdodas un ir labs rezultāts, tad tas ir tā kā stūmējs no aizmugures, kas rada iedvesmu darbam.

Smalkais darbs un pacienti, kas atveseļojas

“Man patīk strādāt ar mikroskopu, tas ir smalks darbs, jo jāatbrīvo nervi, jāatbrīvo asinsvadi, jāatrod aneirisma vai neliels audzējs, piemēram, galvaskausa mugurējā bedrē. Jābūt uzmanīgam, lai netraumētu pārējos nerviņus un saglabātu dabisko funkciju. Tāpēc varu teikt, ka operācijas ir mana darba rozīnītes.

Ja kādu pacientu esmu iepriekšējā dienā operējis, tad dodos uz reanimācijas nodaļu un skatos, kāds ir viņa stāvoklis. Ja kļuvis labāk, tad arī garastāvoklis uzlabojas. Pēc dabas vairāk esmu optimists. Man īsti nav tādu melno dienu, kad visus gribas pasūtīt tālāk. Pēdējos desmit gadus vadu Neiroķirurģijas nodaļu. Svarīgi, ka darbs nodaļā rit labi. Deviņdesmit procentos lietas sakārtojas pašas, apmēram piecus procentus vispār nevar sakārtot, bet pieci procenti jākārto. Kaut kur lasīju: ja bez priekšnieka darbs neiet uz priekšu, tad tas ir slikts priekšnieks. Mūsu nodaļā ir labs personāls, cits citu atbalsta.”

Foto: Jānis Brencis

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada jūnija numurā

Uz augšu ↑
  • Mātes un dēli ar saknēm medicīnā

    Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek. Lasīt visu

  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu