Mikroķirurgs no augstākās līgas. KALVIS PASTARS, plastikas ķirurgs, mikroķirurgs, rokas ķirurgs

Latvijā mikroķirurģija ir relatīvi jauna medicīnas nozare, kurai Mikroķirurģijas centra vadītājs KALVIS PASTARS uzticami kalpo daudzus gadus — ar lielu atdevi un azartiski, jo mikroķirurģija ir viņa sirdslieta. Viņa darbu kontā ir vairākas unikālas operācijas, kas ieguvušas starptautisku rezonansi. Kalvis Pastars ir pārliecināts, ka pasaulē šajā medicīnas jomā Latvijas mikroķirurgi spēlē augstākajā līgā.

Vēža pacientei no rokas audiem izveido jaunu plecu. Pacientam, kam metastāzes bija pārņēmušas muti un kaklu, izdevies audzēju izoperēt un atjaunot sejas lejasdaļu. Mikroķirurgi rekonstruē balsenes nervu. Daudz Latvijā unikālu un pasaules mērogā izcilu operāciju. Par kuru no pēdējā laikā veiktajām pašam lielākais gandarījums, lepnums?

Pēdējā laikā mums pievērš lielāku uzmanību — par šīm operācijām stāstīts plašsaziņas līdzekļos, tāpēc par tām vairāk zina, bet patiesībā operāciju skaits, par kurām jūtu lepnumu un gandarījumu, ir daudz lielāks, tāpēc grūti vai pat aplam būtu izcelt tikai vienu. Katra manipulācija, katra operācija, ko paveic inovatīvāk nekā iepriekšējās, paver jaunus apvāršņus un sniedz jaunas iespējas pacientu ārstēšanā. Un par to ir prieks!

Liela rezonanse bija par balsenes nerva atjaunošanas operāciju, ko atzina par 2018. gada Gada notikumu medicīnā. Romāns Dzalbs (otolaringologs ar specializāciju onkoloģijā) jau labu laiku nelikās mierā, ka mums vajadzētu šādu operāciju uztaisīt, jo šādu pacientu ir salīdzinoši daudz. Lai radikāli izņemtu vairogdziedzera vēzi, reizēm tiek upurēts pacienta balsenes nervs, bet balsenes nervu atjaunojošas operācijas nepieciešamas, lai cilvēks neciestu no elpas trūkuma un smakšanas. Savukārt Jānis Zariņš (mikroķirurgs) nāca ar ideju, ka būtu inovatīvi un ar potenciāli labākiem funkcionāliem rezultātiem, ja balsenes nervu mēs atjaunotu ar apasiņotu nerva transplantātu. Un kopā saliktie prāti radīja labu ideju, kuru mums izdevās realizēt.

Šo operāciju uzskatu par Eiropas līmeņa notikumu, tāpēc to prezentējām starptautiskā mikroķirurgu kongresā jūnija vidū. Tātad esam atvēruši durvis ne vien uz Eiropas, bet arī pasaules mikroķirurgu augstāko eliti.

Cik daudz šādās unikālās operācijās ir uzdrīkstēšanās, risks? Un kāda ir riska robeža un cena medicīnā? Ja pārstāj riskēt, tad medicīna būtībā beidzas?...

Jebkurai operācijai, arī zoba izraušanai, ir risks, ka var rasties komplikācijas un būt pat letāls iznākums. Tāpēc šādas unikālas operācijas es raksturotu nevis kā risku, bet kā uzdrīkstēšanos iet pa attīstības ceļu, kad neapstājies pie sasniegtā, bet skaties uz priekšu — ko nebijušu vēl varētu izdarīt?

Šīs operācijas mums nekad nav bijusi avantūra. Līdz sarežģītām un unikālām operācijām esam nonākuši pakāpeniski. Sperot soli pa solim, esam vairojuši iemaņas, uzkrājuši zināšanas un pieredzi, līdz sasniedzam tik augstu profesionālās attīstības līmeni, ka varam paveikt ko tādu, ko citi vēl nav darījuši. Tā ir pamatota uzdrīkstēšanās, jo rīkojamies tikai tad, kad zinām, ka to varam izdarīt.

Lielākā daļa izgudrojumu ir saistīti ar risku, uzdrīkstēšanos, drosmi. Un bieži vien cilvēki, kas riskējuši un uzdrīkstējušies, dzīves laikā nemaz negūst atzinību. Paiet gadu desmiti, līdz viņu veikums tiek novērtēts.

Kāpēc tā notiek?

Ārstu sabiedrība ir ļoti konservatīva, bet tas ir labi, tam tā jābūt. Ja visi uzreiz darīs, kas ienāk prātā, medicīna kļūs haotiska. Tāpēc jābūt sistemātiskumam un pēctecībai.

Vēl viens būtisks faktors — lai medicīnā ieviestu ko jaunu, vajadzīgs laiks. Īstermiņa rezultāti ir ļoti virspusēji, lai izdarītu secinājumus par konkrēto metodi. Rezultāti jāapkopo ilgtermiņā — piecus, desmit gadus vai pat ilgāk. Turklāt šķietami jaunās metodes bieži vien ir jau kādreiz izmantotās, kas gadu gaitā aizmirstas vai uzskatītas par neefektīvām.

Vai intuīcijai ir vieta mikroķirurga darbā?

Protams! Bet vārda “intuīcija” vietā es teiktu “pieredze”. Sākumā ir zināšanas, tad pievienojas tehniskās iemaņas, pēc tam uzkrājas pieredze. To visu saliekot kopā, rodas intuīcija, kad jūti: tas varētu strādāt, bet tas diez vai, tas varētu būt labs risinājums, bet tas — ne.

Uz starptautiskā fona — kurā mikroķirurģijas līgā spēlējat? Augstākajā? Baltijā esat līderi? Skandināvi grib draudzēties ar jums?

Mikroķirurģijas jomā mēs noteikti esam augstākajā līgā, par to man nav ne mazāko šaubu. Kad aizbraucam uz pasaules mēroga mikroķirurgu kongresu, iepazīstinām ar sava darba rezultātiem, kolēģi mūs slavē par paveikto, spiež roku un grib draudzēties.

Nenoliedzami, pastāv profesionālā konkurence. Pirms vairākiem gadiem Eiropas Savienībā mēģināja izveidot reģionālos medicīnas centrus. Mikroķirurģijas centrs tika pozicionēts kā Baltijas valstu reģionālais centrs. Kad mēģinājām atrast kopīgu valodu ar lietuviešiem un igauņiem, viņi sita uz pleca un sacīja: jūs esat baigie malači! Un tūlīt pat piebilda: bet jūsu pakalpojumus mums tomēr nevajag, jo tas diskreditēs mūsu ārstu varēšanu.

Ar skandināviem mums ir ļoti labas attiecības. Viņiem ļoti spēcīgas ir citas nozares, piemēram, rokas ķirurģija, bet mikroķirurģijā mēs noteikti esam spēcīgāki, jo vienkārši vairāk praktizējam. Latvijā joprojām ir daudz darbavietā gūtu traumu, jo paviršāk nekā Skandināvijas valstīs un citviet ievērojam darba drošības noteikumus. Patlaban mums pacientu netrūkst, piemēram, onkoloģisko pacientu ir tik daudz, ka nespējam vien operēt. Arī amputācijas nav retums, tāpat citu veidu traumas. Tas mūs notur tonusā, nedrīkstam atslābt. Jo mikroķirurgam jāvingrinās tāpat kā pianistam, lai pirksti būtu vingri un varētu spēlēt filigrāni.

Mikroķirurģijas centrā esam ieviesuši labu tradīciju — jaunajiem dakteriem ļaujam agri sākt patstāvīgi strādāt, nevis ilgi būt otrajā plānā. Tiklīdz viņi apliecina, ka spēj tikt galā ar pienākumiem, prot risināt problēmas, viņiem tiek uzticēts arvien vairāk darba, un bieži vien tā pat ir tik daudz, ka jādomā, kā visu pagūt. Līdz ar to jaunie speciālisti strauji progresē. Turklāt jaunajiem ir vēl kāda motivācija — augstais pieredzējušo mikroķirurgu profesionālais līmenis ir atskaites punkts, uz ko tiekties un kam tuvoties.

Taču ir arī viens “bet”... Mums ir izcili ārsti, ļoti labas māsas, toties veselības aprūpes sistēma Latvijā nav sakārtota, piemēram, neadekvātā samaksa par sniegto pakalpojumu, ārsti nespēj realizēt savas iespējas, jo nav tehniskā nodrošinājuma, nav medikamentu, nav vēl kaut kā.

Publiski dzirdam par veiksmīgiem unikālo operāciju iznākumiem. Bet noteikti ir arī neveik-smes, no kurām mācīties. Cik ļoti pārdzīvojat neveiksmes?

Tā ir sāpīga mācība, pēc neveiksmēm vienmēr analizēju, ko būtu varējis darīt citādi. Taču, ja esi godprātīgi darījis savu darbu, nevajadzētu sevi pārāk šaustīt, jo tad nav tālu līdz izdegšanas sindromam, sevišķi darbā ar onkoloģiskajiem pacientiem. Aptuveni piecdesmit procentu no viņiem diemžēl mirst, jo pārsvarā sanāk ārstēt ielaistus audzējus. Ir jārēķinās ar to, ka tā ir daļa no mana darba. Es cenšos pacientiem sniegt labāko, ko zinu un protu, skaidri apzinoties riskus un iespējamo iznākumu. Taču pie nāves pierast nevar... To vienmēr ir grūti pārdzīvot, tāpēc sevis saglabāšanas nolūkā jāmēģina ieturēt distance, ārstam sevi kaut kādā veidā ir jāpasargā. Ja to nespēj, tad rodas nopietnas problēmas: vieni pamet smago nozari, citi to kompensē ar citiem ne pārāk veiksmīgiem risinājumiem, piemēram, aizraujas ar alkoholu.

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada jūlija numurā

Uz augšu ↑