Pieredzes slīpēts dārgakmens

Ģimenes ārsti INGUNU LOČMELI daudzi vidzemnieki sauc par savējo dakterīti. Dakterei ir prakse gan Rūjienā, gan Vilpulkā, jo viņa uzskata, ka ģimenes dakterim ir jābūt pacientu tuvumā. “Ja dari, tad pa īstam, vai arī nedari nemaz. Esmu profesijā gājusi un turpinu iet pārliecības dēļ — ļoti vēlos palīdzēt cilvēkiem. Katru savu pacientu uzklausīt, meklēt risinājumus, viņu atbalstot,” teic Inguna Ločmele, kuras darba pieredze iesniedzas ceturtajā gadu desmitā.

Cenšas izdarīt labāko

Dakteres praksē strādā divi ārsta palīgi, kurus Inguna sauc par savu komandu. Ir dienas, kad pieņemšanā pacientu vairāk un kad mazāk, tāpēc Rūjienas praksē, kas iekārtota kādreizējās mazpilsētas slimnīcas telpās, reizēm rosās abi ārsta palīgi, reizēm pietiek ar vienu. Otra māsiņa tad ir drošais plecs Vilpulkas ļaudīm.

“Pati dzīvoju Virķēnos, ieprecējos un zinu, cik svarīgi, lai viss būtiskais, arī veselības aprūpe, laukos būtu tuvāk. Novadā ir attālas vietas — Ipiķi, Arakste. Kamēr mācību gada laikā kursē skolēnu autobusi, pacienti Rūjienā nokļūt var ērtāk, taču vasarā ir sarežģīti atbraukt līdz pilsētai. Dodos pie viņiem, sazināmies telefoniski,” stāsta daktere un piebilst, ka noslodze ikdienā atšķiras un lielāka tā ir pilsētas praksē.

Bijušajā slimnīcā telpas īrē ne tikai Inguna, bet citi kolēģi — ģimenes ārsti, te strādā arī speciālisti: ķirurgs, ginekologs, zobārsti, pieejamas fizioterapijas procedūras. “Brauc kardiologs pie pacientiem reizi mēnesī, atbrauc urologs, neirologs, kas sadarbojas ar senioru māju. Mēs organizējam šo speciālistu pieejamību, jo tas ir pacientu interesēs. Uzrunājam kolēģus, pārliecinām, aicinām. Visu laiku ir jāplāno, kā pacientam būs labāk. Ar šo domu dzīvoju un strādāju,” uzsver Inguna Ločmele un ir gandarīta, ka ļoti daudziem kolēģiem ir tāda pati pārliecība.

“Blakus telpās iespējami arī ultrasonogrāfijas izmeklējumi. Dakteris Kalniņš dienās, kad pieņem, vienmēr strādā līdz pēdējam pacientam, nevienam neatsaka. Nesen pieredzējušais kolēģis pateica, ka rudenī darbu atstās, dosies pensijā, un man ir bažas. Visiem, kam hroniskas slimības, vajadzīga novērošana dinamikā, tagad mudinu, lai uzmeklē ārstu un paspēj izmeklēties,” rūpēs dalās ģimenes ārste.

Viņa piekrīt un reizē mazliet ironizē par to, ka, organizējot prakses darbu, jau uzkrātas juridiskās un grāmatvedības zināšanas, iemaņas lietvedībā, finansēs, jo līdzekļi jāsadala dažādu rēķinu un pakalpojumu apmaksai, lai atlikums paliktu darba algām. Mediķe par rūpestiem negaužas, vien ir nemierā ar to, ka papīru kalni atņem laiku dziļai un ilgākai sarunai ar slimnieku. Vēl sāpīgāks lauku ārstam ir darba sociālais aspekts, kad jāvērtē ne vien pacienta veselība, bet jāuzzina par trūkumu, atkarībām vai problēma jājūt zemtekstā. “No cilvēka teiktā jāiemācās saprast un izlobīt, kas īsti ģimenē notiek. Un ir arī stāsti, kam ārsts nevar būt gatavs. Sociālās problēmas, trūkums, kad ģimenes dzīvo no pabalstiem, invaliditātes naudām un nemāk veselības stāvokli novērtēt. Vienmēr jau gribas atbalstīt, vecajiem cilvēkiem vai mammai un viņas bērniņam palīdzēt, bet katru mirkli būt klāt nav iespējams. Esmu pediatre pēc pamatizglītības. Par sociālā riska grupām un ģimenēm man sāp galva,” noteic Inguna, atzīstot, ka ģimenes ārstam pacienti uzticas, uz viņu paļaujas.

“Ģimenes ārsts pacienta uzticību var iegūt ar gadiem, kad kopīgi rasti risinājumi dažādām problēmām, kad bijis labs rezultāts,” teic ārste, kuras pieredzi un padomu pērn īpaši novērtējušas arī ģimenes, kurās aug bērni. Par dakteri rakstītas mīļas vēstules žurnālam Mans Mazais — pacientu vērtējumā viņa atzīta par vienu no zinošākajām un labestīgākajām bērnu dakterēm Latvijā.

Ģimenes ārsti jāceļ saulītē

Gan Eiropā, gan pasaulē atzīts, ka ģimenes ārstu institūcija ir pati vērtīgākā pacientam un arī pati lētākā valstij, un Inguna Ločmele kopā ar kolēģiem ir pārliecināta, ka tā jāstiprina.

“Norvēģijā, ja pasaki, ka esi ģimenes ārsts, tu esi kas īpašs! Pie mums vēl nākas pierādīt, ka esam nozīmīgi, vajadzīgi, svarīgi. Būtiska ir pacienta un ģimenes ārsta sadarbība, ieklausīšanās, ne mazāk svarīga ģimenes ārsta un speciālistu sadarbība. Mēs nesam konkurenti,” vērtē Inguna Ločmele, uzsverot, ka skaļi tas reti tiek teikts, bet, viņasprāt, pirms diviem gadiem notikušais ģimenes ārstu streiks bijis sākums daudzām pārmaiņām veselības aprūpes sistēmā. “Medicīnas kabata ir tukša, nevis caura, un, paldies Dievam, viss uz mūsu entuziasma vēl turas,” — to daktere saka kā Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas (LĢĀA) valdes locekle. Viņa bija starp vairāk nekā sešsimt ģimenes ārstiem Latvijā, kas vēlējās, lai mainās attieksme pret nozari un tās finanšu iespējas.

“Pateicoties mūsu streikam, medicīna dabūja finansējuma pielikumu. Mēs sacēlām troksni. Sāka kustināt arī jautājumu par darba laiku. Kā medicīnā var strādāt normālā pagarinātā darba laikā? Dabūjām lielāku kapitācijas naudu, jā, jo mēs cīnījāmies, lai varam praksi normāli uzturēt. Un gribētos, lai varam strādāt vēl labāk, daudzpusīgāk, tomēr atduramies pret līdzekļu trūkumu. Valsts joprojām neatbalsta arī mediķu tālākizglītošanos,” analizē pieredzējusī ģimenes ārste, kura turpina darbu arī LĢĀA un pašreizējo dialogu ar Veselības ministriju atzīst par gana pozitīvu.

“Mēs esam devuši zvērestu palīdzēt ikvienam. Vai tad drīkstu pacientu pieņemt un informēt, ka tālāka aprūpe, izmeklējumi, kompensējamie medikamenti nepienāksies, jo viņš nav vai pa daļai bijis nodokļu maksātājs? Esmu gandarīta, ka veselības pakalpojumu apmaksas plānotā “divu grozu” kārtība ir atcelta. Visā pasaulē tomēr cenšas, lai medicīna kļūtu pieejamāka cilvēkiem, lai mēs varētu cilvēkus ārstēt, nevis kā nodokļu inspektori viņus šķirot.” Viņa priecājas, ka, iespējams, tiks padomāts arī par to, kā mazināt ģimenes ārstiem uzlikto birokrātisko slogu, un vēsmas ir, jo atcelti plānotie noteikumi, ka VID datubāzē jāievada katras pacientam izsniegtās kvīts dati.

Vai ģimenes ārste pieņēmusi e–veselības kārtību? “Sistēma laba, bet ar šķūnīša pamatiem,” smaida daktere, paskaidrojot, ka sistēmai vienkārši pietrūkst jaudas, lai pildītu ieplānotās funkcijas. “Sistēmu iecerēja pirms padsmit gadiem, bet nebija domāts, ka būs tik liels noslogojums. Tagad uz šķūnīša pamatiem grib uzbūvēt gaismas pili. Pamati neiztur, un par tehniskām kļūdām sistēma man ziņo vairākkārt dienā. Kopumā, jā, man ļoti patiktu šī sistēma, ja tā strādātu, jo darbnespējas lapas pašlaik varu ļoti labi pārskatīt, arī reģistrēto cukura diabēta pacientu datubāzi, bet, kad vienam, otram un trešajam pacientam jāizraksta receptes, tad ļoti jāiespringst, jo sistēma pieļauj pat riskantas kļūdas. Savukārt, ja no sistēmas mani izmet laukā, tad jāveic vienpadsmit darbības, lai tajā atgrieztos. Tas viss notiek pacienta pieņemšanas laikā, vizītes piecpadsmit minūtēs, kad daudz vairāk uzmanības vajadzētu pievērst sarunai. Tā nedrīkst būt, un, ja pašlaik tiek domāts, vai sistēmu uzlabot vai veidot pavisam no jauna, tad būtu jāprasa atbildība par izšķiesto laiku un miljoniem.”

Foto: Jānis Līgats

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada jūlija numurā

Uz augšu ↑