Iekāpt pacienta kurpēs, bet nenēsāt. Empātija ārsta darbā

Ārsta profesijā empātija ir viena no prasmēm, bez kuras neiztikt, — pacients sagaida, ka viņu uzklausīs, sapratīs, jutīs līdzi... Taču neizkāpšana no pacienta kurpēm ārstam draud ar pārstrādāšanos un emocionālu izsīkumu.

INTA ZĪLE

Empātiskajiem jāattīsta veselīgs egoisms

INTA ZĪLE, psihoterapeite, uzsver — ārstam jābūt empātiskam ne tikai pret pacientu, bet arī pret sevi: nepārstrādāties, parūpēties par sevi. Tikai tad varēs sadzirdēt pacientus un veidot profesionālas attiecības.

Empātiju var iemācīties!

“Bieži vien palīdzošās profesijas izvēlas cilvēki, kas tendēti uzņemties vairāk atbildības, vairāk just līdzi citiem nekā sev. Viņiem jāattīsta veselīgais egoisms, spēja parūpēties arī par sevi, ne tikai par citiem. Savukārt tiem, kam svarīgāki ir sasniegumi un rezultāts, jāattīsta pretējā puse — es domāju ne tikai par sevi, bet arī par otru cilvēku šajā procesā. Kā viņš jūtas, kā ar viņu komunicēt, lai rezultāts būtu labāks. Reizēm pacienta trauksme, ja tā nav pirms operācijas sadzirdēta, var izpausties dažādās komplikācijās operācijas laikā vai atlabšanas procesā. Par to ir daudz pētījumu, jo šie procesi ir ļoti saistīti. Empātiju attīstīt var, tikai jāpiestrādā. Kādreiz teica, ka smadzenes nemainās. Tagad ir pētījumi, ka neiroplasticitātes dēļ smadzenes var mainīties mūža garumā.

Cita problēma ir tā, ka medicīnas studijās pārāk maz laika atvēl kursam par ārsta—pacienta attiecībām, saziņai ar pacientu, ko darīt sarežģītās situācijās, kā komunicēt ar ģimenēm, kā paziņot diagnozi. Ja ārsti studiju procesā nav tam gatavoti un pēc tam praksē viņus iemet kā ūdenī (“peldiet, kā gribat!”), kāds izpeldēs, kāds neizpeldēs. Ja viņi pirms tam būs izgājuši “peldētapmācību”, rezultāti būs labāki. Runājot ar jaunajiem ārstiem, viņi teic, ka tas nepieciešams trešajā kursā, kad viņi sāk iet uz klīniku un runāt ar pacientiem. Tad studenti justos drošāki un kompetentāki.”

Empātiskajiem ārstiem lielāks risks “adoptēt” pacientu

“Empātijas pozitīvās puses — atrast īstos vārdus, kas palīdz uzrunāt pacientu, izskaidrot diagnozi, slimības gaitu un ārstēšanas plānu, informēt par to, kas sagaida, veidot ārsta—pacienta attiecības.

Ēnas puses:  jūtot pacienta diskomfortu, rodas lielāka tendence saudzēt un izdabāt, tāpēc parādās risks nepateikt pacientam lietas, kas viņam varētu nepatikt, bet ir būtiskas, lai ārstēšana būtu sekmīga. Tādējādi ārsts stiprina daudzu pacientu pārliecību, ka viņu veselība ir atkarīga no kāda cita, nevis paša, bet tas nav veselīgi.

Ārstu specialitātes ir dažādas, un ne visās empātija ir vienlīdz nozīmīga: situācijā, kad jāglābj dzīvība un pacients ir pasīvs, ārsta empātija nav tik būtiska, svarīgāka ir spēja rīkoties ar mērķi glābt dzīvību. Ir specialitātes, kuru pārstāvji pacientu praktiski nemaz neredz vai redz maz, tikai izmeklējumu ietvaros, piemēram, laboratorijas ārsti, radiologi. Empātija svarīga situācijās, kad ir ilgstoša saskare ar pacientu.

Emocionālāks izdegšanas risks ir runātājiem, empātiskajiem ārstiem. Vairāk saprotot, iedziļinoties un gribot būt tikai labam, ir risks pacientu “adoptēt” vai kļūt par sociālo dienestu, mammu, tēti utt. Ļoti grūti izkāpt no pacienta kurpēm, ieraudzīt pacienta ieguldījumu slimības izcelsmē. Īpaši sarežģīti, ja pacienti ir bērni vai pusaudži, kas atkarīgi no vecākiem. Var rasties grūtības veidot attiecības ar pārējiem ģimenes locekļiem, jo ārsts pārāk spēcīgi nostājas bērna advokāta lomā.

Reizēm gribas brukt virsū vecākiem, nevis viņus saprast. Savukārt tiem, kas vairāk virzīti uz rīcību, ir vieglāk, jo viņi pacientu problēmās tik ļoti neiedziļinās, tāpēc emocionālā izdegšana var būt mazāka. Tomēr pilnībā no tās izvairīties ir neiespējami, jo arī darītāji (ķirurģijā, anestezioloģijā, neatliekamajā palīdzībā) pārdzīvo, kad pacientu izglābt neizdodas. Var rasties izdegšana pašpārmetumu dēļ. Neatkarīgi no tehniskā progresa ir lietas, ko medicīna nevar ietekmēt, kas ir tika pacienta ziņā (dzīvesveids, attieksme pret sevi un veselību).”

 DANA MISIŅA

Apmierinātība ar savu dzīvi un empātija — saistīti lielumi

DANA MISIŅA, ģimenes ārste, smaidot saka: pacienta kurpēs viņai viegli iekāpt, grūti izkāpt. “Man patīk iekāpt. Nav grūti, ja manas pamatvajadzības ir sakārtotas. Ja ir veselība un spēks.”

Nestrādāt bez atpūtas, izslēgt tālruni, meklēt palīdzību

“Algologs dakteris Guntis Iļķēns reiz teica, ka vieglāk nostrādāt diennakts dežūru anestezioloģijā nekā konsultēt četrus pacientus ar smagām sāpēm...

Manā ģimenes ārsta darbā nav tā, ka pie manis atnāk “tonsilīts”. Atnāk cilvēks ar tonsilītu, cilvēks ar audzēju vai cilvēks ar depresiju. Praksē cilvēki nemainās. Ja nepazīstam cilvēku, nezinām viņa emocionālo pusi, viņa ģimeni, tad nevaram viņam palīdzēt. Man kā ģimenes ārstei cilvēka pazīšana palīdz saprast efektīvāko ārstēšanas ceļu, nesūtīt uz visiem izmeklējumiem pēc kārtas. Palīdz pacientam ātrāk tikt uz kājām. Ja man bijusi pilna diena valsts apmaksātā praksē, diez vai gribu empātiski uzklausīt, piemēram, mājiniekus — “mamma, tu esi nogurusi, ej gulēt, lūdzu, nekliedz uz mani!” Iemācīties pateikt “stop”, lai neizdegtu.

Es velku robežas, tālruni vienmēr var izslēgt. Vēlāk var atzvanīt. Mūsu kolēģi saņem balvas par milzīgu skaitu pacientu un strādāšanu dienām un naktīm un pēc tam darbā nomirst. Vai par to vajag saņemt balvu kā labākam ģimenes ārstam? Tā ir dilemma: mēs sevi ziedojam sadegot. Vai tas ir vajadzīgs? Manuprāt, nē. Jābūt apmierinātām savām, ārsta kā cilvēka, pamatvajadzībām, lai varētu palīdzēt pacientiem. Tāpēc esmu izvēlējusies strādāt daļēji valsts un daļēji privātajā medicīnā. Ja par kādu grūtu situāciju jādomā ilgstoši, tad man palīdz saruna ar kolēģi. Ģimenes ārstiem ir radītas mazās grupas, ir Bālinta grupas, kur ir saruna par smagām emocionālām problēmām tieši ar pacientiem. Šajās grupās esmu piedalījusies, un tas ļoti, ļoti palīdz. Dalīšanās rada drošību.”

 OĻEGS ŠUBA

Nekāpt pacienta kurpēs, bet analizēt un rīkoties profesionāli

OĻEGS ŠUBA, reanimatologs, RAKUS Toksikoloģijas un sepses klīnikas vadītājs, saka: “Nav tā, ka es “kāpju pacienta kurpēs”. Mēģinu analizēt pacienta uzvedību, prasības vai sūdzības, ko viņš izvirza. Viņa ādā nevaru ielīst. Mans uzdevums ir paskaidrot, kāpēc mēs darām tā un kāpēc mēs nevaram darīt citādi. Jo mūsu vide ir diezgan agresīva, bet tas viss tiek darīts viņa labā. Ar pārliecināšanu varam pacientu ievirzīt viņam vēlamā virzienā.”

Nevis iepatikties, bet koncentrēties palīdzības sniegšanai

“Mēs lielākoties strādājam ar kritiskiem, smagiem pacientiem. Šīm kritiskajām patoloģijām bieži vien ir akūta vai hroniska dekompensācija. Jāņem vērā, ka intensīvās terapijas pacients nereti ir ar apziņas traucējumiem. Tie ir vecākā gadagājuma cilvēki ar smagām patoloģijām, kuru dēļ arī nonāk intensīvās terapijas vidē un var izsaukt dažādas kognitīvas disfunkcijas. Stāvoklis var mainīties pa stundām. Var būt tā, ka no rīta viņš ir pilnīgi apjucis, dezorientēts, nesaprot, kur atrodas. Ap pusdienas laiku saka: kas ar mani notiek, kāpēc es šeit nonācu? Pievakarē stāvoklis atkal var mainīties. Līdz ar to komunikācija nav ar pašu pacientu, bet gan ar viņa piederīgajiem, lai izprastu slimības cēloni un gaitu.

Tas, kāda šī saruna izveidojas, atkarīgs ne tikai no ārsta, bet arī no otras puses — pacienta radinieka, no viņa iepriekšējās pieredzes saskarsmē ar ārstiem. Ikdienā vērtējam to cilvēku, ar kuru mēs komunicējam, viņa izpratnes līmeni.

Mums nav uzdevums iepatikties piederīgajiem, bet galvenokārt koncentrēties palīdzības sniegšanai pacientam. Mēs pielāgojamies konkrētai situācijai, konkrētam cilvēkam, jo izjūtam, vai viņš ir sadarbīgs un līdzestīgs, noskaņots uz pozitīvu rezultātu vai tomēr ar zināmu pretenziju pret veselības aprūpi.

Mums ļoti traucē izvērstais, īpaši negatīvais PR par medicīnu, jo cilvēki, saklausījušies un izlasījuši par sliktiem piemēriem veselības aprūpē, slimnīcā ierodas ar zināmu stereotipu. Sastopoties ar mūsu komunikācijas veidu, tehnoloģijām, ar kurām strādājam, attieksmi pret pacientu, pret piederīgajiem, viņi bieži vien ir patīkami pārsteigti, iespaids mainās.

Intensīvajā terapijā vide ir diezgan agresīva. Mūsu darbs saistīts ar diskomfortu, ar kaut kādas caurulītes vai zondes ievadīšanu, intubāciju, pārsiešanu, vešanu uz izmeklēšanu, grozīšanu, kustināšanu. Lai cik smags būtu stāvoklis, provocējam pacientu pārvarēt sevi. Tas nozīmē labāku rezultātu un atveseļošanos.”

Vai empātiju var iemācīties?

“Zināmas iemaņas empātijas virzienā laika gaitā var attīstīties. Ar kolēģiem pārrunājam, kā jūtas mūsu pacienti, kāda ir saskarsme ar viņu radiniekiem. Izrunājam, kā pacients uztver savu veselības stāvokli, cik viņš ir orientēts, cik sadarbīgs, kā notiek komunikācija ar piederīgajiem viena pacienta ietvaros. Tā var būt dažāda.

Piemēram, ja ģimenes galva atrodas reanimācijā, tad ar pacienta meitu būs sava komunikāciju, ar sievu cita, bet ar brāli vai māsu — pavisam cita. Katram no viņiem ir savs viedoklis, savs priekšstats. Nav vienas shēmas, lai aprakstītu, kā katrs no ģimenes locekļiem jūtas. Mēs, ārsti, savā starpā to visu pārrunājam. Ja tie ir konflikti, tad — kā tos labāk risināt. Empātija ir viens no pacienta priekšstatiem par veselības aprūpes kvalitāti. Ja jautā, ko viņi visvairāk vērtē ārstā, tad pirmajā vietā ir attieksme, sapratne, kā pacients jūtas, un ārsta profesionalitāte ir kādā no tālākām vietām. Zināmā mērā izveidojas šķēres — profesionāls pakalpojums, bet slikta komunikācija, un rezultātā pacientam ir negatīvs viedoklis.”

Foto: no DOCTUS arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada augusta numurā

Uz augšu ↑
  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu