Liepājā ir ērta dzīve!

Pirms trim gadiem Liepājas reģionālajā slimnīcā darbu sāka jaunā bērnu ķirurģe MARIJA KRAULE. Dakterei šie gadi bijuši ļoti intensīvi, taču labākais — slimnīcā ieviestas jaunas ārstēšanas metodes!

Jaunās metodes gan ļauj uz vietas Liepājā ārstēt akūtus gadījumus, kuru dēļ agrāk mazos pacientus pārveda uz Rīgu, gan uzlabo bērnu plānveida medicīnisko aprūpi, gan arī atvieglo ikdienas darbu pārējam personālam. Turklāt daktere veic arī utrasonogrāfiskos izmeklējumus gan Liepājas slimnīcā, gan arī savā iepriekšējā darba vietā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā.

Pēc studiju beigšanas jums bija iesākta veiksmīga karjera Bērnu slimnīcā un tad pēkšņi ar visu ģimeni pārcēlāties uz Liepāju. Vai arī tas nebija nemaz tik pēkšņi?

Uz Liepāju mani atvilka (smejas) mans vīrs Egils Trušēlis. Viņu uzaicināja Liepājā izveidot un vadīt futbola akadēmiju, kur audzināt jaunos futbola talantus. Tā mēs aptuveni gadu dzīvojām starp divām pilsētām. Tā teikt, taustījāmies, kā turpmāk dzīvot, kā būtu labāk ģimenei. Tolaik mums jau bija divi bērni Marks (tagad 13 gadi) un Maja (desmit gadi). Tāpēc bija jāsaprot, vai mums te patiks, un, ja patiks, — kur dzīvosim, kur bērni mācīsies un daudz kas cits. Bet bērni pie Liepājas pierada ļoti ātri, pēc divām nedēļām jau zināja svarīgākās vietas, kur viņiem jānokļūst. Šajā ziņā Liepāja salīdzinājumā ar Rīgu ir ļoti ērta — gandrīz visur var nokļūt kājām. Marks ir aizrāvies ar mūziku, un mums ir lieliska mūzikas skola, turklāt pavisam netālu no mājām. Maja spēlē futbolu un arī uz stadionu var aiziet kājām vai aizbraukt ar riteni. Un jaunākā meitiņa Kate (divi gadi) mums piedzima Liepājā.

Un jums pašai ar darba atrašanu Liepājā arī veicās tikpat labi?

Jā! Atbraucu uz Liepājas reģionālo slimnīcu, kur mani pieņēma ar prieku, jo bērnu ķirurga šeit nebija.

Savulaik Liepājas slimnīcā bija atsevišķa Bērnu ķirurģijas nodaļa.

Jau pasen dažādu reformu rezultātā tā bija likvidēta. Pieaugušo ķirurgi neatliekamās lietas vai ne tik sarežģītas operācijas veica, bet nopietnākos gadījumos bērnus pārveda uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Rīgā, jo bērnu ķirurģija tomēr būtiski atšķiras no pieaugušo.

Kādu sava darba vidi ieraudzījāt Liepājas slimnīcā?

Kā jau teicu — kolēģi bija darījuši, ko varējuši, bet vide bija nesakārtota, nebija sistēmas bērnu ķirurģijas organizēšanā, nebija arī daudzu instrumentu, kas nepieciešami bērnu operācijās, mazus bērnu vispār neviens neuzņēmās operēt.

Ar ko sākāt?

Vispirms mēģināju saprast situāciju. Paldies Dievam, man nodaļā ir fantastiska labā roka — ķirurģijas māsiņa Ludmila Logunova. Man šķiet, viņa pati būtu pelnījusi ķirurga sertifikātu (smejas). Arī tad, kad es esmu atvaļinājumā vai citā prombūtnē, viņa visu tik labi samenedžē, ka viss ir kārtībā.

Atnākot uz Liepāju, pārņēmu arī bērnu ultrasonogrāfiju — gan akūto, gan plānveida. Un sonogrāfijas turpinu veikt arī Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Liels darbs bija sagādāt visus bērnu ķirurģijai nepieciešamos instrumentus. Liels paldies jāsaka slimnīcas vadībai, kas atsaucīgi sarūpēja visu vajadzīgo. Piemēram, laparoskopiskos instrumentus bērnu operācijām, kādu Liepājas slimnīcā iepriekš nebija. Daļa citu instrumentu gan bija, taču ne vajadzīgajā komplektācijā. Mums visiem kopā bija daudz darāmā, ne man vienai.

Tas nozīmē, ka bija interesanti.

Jā, bija interesanti. Grūti sākumā gāja ar anestezioloģijas dienestu, jo ne visi anesteziologi grib un var strādāt ar bērniem. Tā ir pavisam cita specifika nekā pieaugušajiem un arī cits prasmju un atbildības līmenis. Nav ko slēpt — ja bērnam operācijas gaitā kaut kas notiek ne pēc plāna, tas ir citādi — nepatīkamāk, straujāk un satraucošāk nekā ar pieaugušajiem. Tāpēc esmu ļoti apmierināta, ka tagad ir iespēja strādāt kopā ar ļoti spējīgu anesteziologu Mihailu Dolguševu, viņš brauc no Rīgas. Jaunākais bērniņš, ko esam kopā operējuši, bija divus mēnešus vecs mazulis. Laparoskopiski jaunākais pacients mums bija desmit mēnešus vecs.

Jau teicāt, ka pavisam mazos bērnus iepriekš no Liepājas uzreiz veda uz Rīgu. Tas ir saprotami, ja nav attiecīgo speciālistu un pieredzes. Arī jums neviens noteikti nepārmestu, ja jūs to neuzņemtos. Kāpēc tomēr to darāt?

Pilnīgi noteikti man neviens neko nepārmestu. Ja pavisam godīgi — neko nepārmestu arī tad, ja es vispār nevienu uz vietas Liepājā neoperētu, bet pārsietu brūces, strādātu kā konsultants un pēc nepieciešamības nosūtītu uz Rīgu. Taču ne jau tāpēc esmu savu specialitāti centusies cītīgi apgūt un pilnveidot un ne jau tāpēc pārcēlos uz Liepāju. Pirmkārt, man pašai tāds darbs nebūtu interesants un, otrkārt, arī slimnīcai no tāda speciālista lielas jēgas nebūtu. Varu Liepājai dot daudz vairāk.

Kā kolēģi uzņēma jūsu ierašanos?

Visi bija jūtami atviegloti, ka beidzot atkal ir bērnu ķirurgs (smejas). Vienkāršāk un drošāk kļuva gan bērnu nodaļas personālam, gan pieaugušo ķirurgiem — par vienu raizi un galvassāpi mazāk.

Profesionālās skaudības nebija?

(Smejas.) Nebija par ko. Varbūt, ja es būtu aizņēmusi kāda cita vietu, tas varētu notikt, bet esmu un biju viena vienīgā šajā vietā.

No vienas puses, tāda situācija atvieglo dzīvi, no otras — ļoti liela atbildība.

Jā, un pašā sākumā bija pat mazliet bailīgi, jo iepriekš nebiju piedzīvojusi tik nedalītu atbildību. Nav ko slēpt — ir situācijas, kad vajag kolēģu padomu un arī izpalīdzīgu roku, kaut vai tīri fiziski. Visbiežāk tādās reizēs vēršos pie Dr. Māra Naļivaiko (5. Ķirurģijas nodaļas virsārsta). Un viņš vienmēr palīdz.

Liepājā man bija pārsteigums, ka operācijās asistē nevis otrs ķirurgs, bet gan operāciju māsa — pie tā bija jāpierod. Kaut gan, ja ir ļoti pieredzējusi operāciju māsa, nevar sūdzēties. Galvenais, lai māsa saprot, kas notiek, jo tad viņa var palīdzēt. Šobrīd jau esam sastrādājušās.

Ja vēl par palīdzību, tad vajadzības gadījumā padomu lūdzu gan bijušajiem kolēģiem, gan arī speciālistiem Specializētās medicīnas centrā. Viss atkarīgs no tā, kādā virzienā padoms vajadzīgs. Visbiežāk netipiskos vai komplicētos gadījumos, piemēram, bērnu ginekoloģijā, uroloģijā, smagām galvas traumām. Un padomu neviens neatsaka.

Foto: Ģirts Gertsons

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada augusta numurā

Uz augšu ↑
  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu

  • Lēciens nezināmajā. Administratīvi teritoriālā reforma un veselības aprūpe

    Par gaidāmo administratīvo reformu (119 pašvaldību vietā 35) vairāk runā izglītības, ceļu, uzņēmējdarbības kontekstā. Par veselības aprūpi vien kuluāros. Ko gaidīt apvienojamo pašvaldību mazajiem veselības aprūpes centriem, slimnīcām? Uzrunātie veselības centru vadītāji atzīst: izskatās pēc lēciena nezināmajā! Lasīt visu