Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai.

Viņas zinātnisko interešu lokā ir baltu, Baltijas somu, slāvu etniskās vēstures jautājumi. Rita Grāvere sarakstījusi monogrāfijas par latviešu etnisko odontoloģiju (1987) un profesoru Jēkabu Prīmani (2017). Kopš 2000. gadu sākuma pēta Latvijas antropoloģijas vēsturi un problēmas, kas saistītas ar reģionālo vēsturi un latviešu populāciju ārpus Latvijas. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere nesen piedzīvoja skaistu mirkli — izdevniecība Mansards laida klajā viņas sarakstīto grāmatu “Carpe diem! Satver dienu!”, kas veltīta izcilajam bērnu ārstam Jēkabam Nīmanim.

Kas grāmatas tapšanas procesā saviļņoja visvairāk?

Jēkabs Nīmanis bija fantastiska personība! Viņš nekad nepakļāvās nevienai varai, bija ļoti nepiekāpīgs.

Doma rakstīt grāmatu par viņu atnāca nejauši. Šķiet, tas bija 2009. gadā, kad daktera Nīmaņa atraitne gribēja sava dzīvesbiedra manuskriptus, kopskaitā kādus divpadsmit sējumus, novēlēt Medicīnas vēstures muzejam. Iepazīstoties ar tiem tuvāk, bija skaidrs, ka šis informatīvi plašais dokumentālais arhīvs jāsagatavo publicēšanai. Dakteris Nīmanis bija dokumentējis gan 1. un 2. Pasaules kara laika notikumus, gan savu atrašanos ieslodzījumā, gan atmiņas par pediatrijas pamatu licēju Latvijā profesoru Eduardu Gartjē un Rīgas Armitsteda bērnu slimnīcu, gan arī uzrakstījis papildinājumu savai grāmatai “Zīdainis” un “Mazbērns”, sarakstījis manuskriptus divām grāmatām “Skolas bērns” un “Embrionālais bērns”, kas, starp citu, joprojām nav izdotas. Tas viss prasījās uz papīra, jo dakterim Nīmanim bija ne vien ārsta, bet arī rakstnieka talants. Viņam raksturīga skaista, bagāta valoda un laikmeta dokumentēšanas spējas!

No vienas puses — tas ir dokumentāls stāsts, bet cik daudz tas ir jūsu stāsts, jūsu emocijas?

Kad pirms neilga laika rakstīju grāmatu par profesoru antropologu Jēkabu Prīmani, bija ļoti maz materiālu, praktiski nekādu atmiņu, tāpēc vajadzēja gluži vai uzburt viņa personību. Savukārt pretēja situācija bija ar Jēkabu Nīmani, jo materiālu bija tik daudz, ka radās izvēles grūtības. Atsijāšana prasīja ļoti lielu laiku, vajadzēja palauzīt galvu, kurās vietās atstāt neskartu daktera tekstu un kur viņa rakstīto papildināt. Pret Jēkabu Nīmani un vispār šo ārstu paaudzi jūtu ļoti lielu cieņu, tāpēc negribēju viņa tekstus pārāk šķaidīt ar saviem. Mans galvenais uzdevums bija sakārtot tekstu un pārbaudīt atmiņas, jo parasti ar gadiem ļoti labi atceramies notikumu, bet slikti — datumus, kad tas risinājies. Tāpēc faktus pārbaudīju gan pēc preses, gan arhīvu materiāliem, gan pēc citu cilvēku atmiņām — ko domāja, ko atceras. Jēkaba Nīmaņa laikabiedru vairs nav šajā saulē, toties ir gana daudz pacientu.

Zīmīgi, ka visi pacienti par dakteri stāsta teju vai to pašu, īpaši par izmeklēšanas metodēm, ar ko viņš bija ļoti slavens. Nīmanis mazo pacientu izmeklēšanai nežēloja laiku, izmeklēja no galvas līdz kājām, tāpēc apskate varēja ilgt kādas četrdesmit piecas minūtes. Dakteris no sava skolotāja Eduarda Gartjē bija aizguvis to, ka jāārstē nevis slimība, bet pats mazais pacients. Daudzi daktera Nīmaņa ārstētie bērni, kas nu jau ir cienījamā vecumā, atceras viņa maģiskās rokas. Mazos pacientus nemaz nav tik viegli izmeklēt, tur ārstam ir ļoti jāuzticas. Nīmanis prata šo uzticību iegūt.

Vai, pētot lielās medicīnas personības, viņu dzīves gājumu, esat sapratusi, kas vienam ļauj kļūt par izcilu, bet citam — ne? Apstākļi, raksturs, ģenētika?

Domāju, ka to nosaka raksturs, mērķi, kurus sev nospraužam, un audzināšana bērnībā. Jēkaba Nīmaņa vecāki saprata, ka pats galvenais ir izglītība, tāpēc vismaz kādam no bērniem centās to nodrošināt. Deviņpadsmitā gadsimta deviņdesmitajos gados dzimušie (šai paaudzei pieder arī Jēkabs Nīmanis) veidoja latviešu inteliģences otro paaudzi. Atmiņās viņš piemin, ka dzimis ģimenē, kur cits citu mīlēja, cits citam palīdzēja. Nereti visa ģimene smagi strādāja, lai vismaz viens iegūtu labu izglītību. Tā ir latviešu zemnieku savstarpējo attiecību kultūra, par kuru sen esam aizmirsuši. Raksturs, kas veidojas šādā mīlestības pilnā ģimenē, māk sevi izpaust. Turklāt Jēkabs Nīmanis bija kroņa zemnieka atvase, tātad brīvs cilvēks, un tas ļoti ietekmēja personības veidošanos.

Harisma ir iedzimts vai apgūstams lielums?

Domāju, ka personības magnētisms sakņojas zināšanās — kāda cilvēkam ir izglītība, kā viņš to prot izmantot un papildināt. Nīmanis brīvi pārvaldīja latviešu un krievu valodu, pie Poruka brāļa bija apguvis franču valodu, lai varētu lasīt literatūru šajā valodā. Viņš ļoti labi pārzināja, kas citviet pasaulē ir sarakstīts par viņam tuvo medicīnas jomu. Bet ne tikai. Dakterim Nīmanim bija plašs interešu loks. Tieši tāpēc viņš varēja būt līdzvērtīgs sarunbiedrs Rainim un citiem tā laika inteliģences pārstāvjiem, piedalīties profesora Gartjē ģimenes svinībās, kur pulcējās ārsti, zinātnieki, mākslinieki un rakstnieki.

Harismu noteikti vairoja arī tas, ka Nīmanis, jaunības gados dzīvojot Maskavā, varēja apgrozīties šādā lielā zinātnes un kultūras centrā. Vēlāk, kad viņš jau mita Latvijā, pārņēma tradīciju savās mājās pulcēt inteliģences pārstāvjus. Daktera Nīmaņa meita, kas dzīvo Zviedrijā, atceras, ka tēvs un māte mēdza mājās muzicēt — spēlēja klavieres, dziedāja, pie viņiem viesojās operdziedātāja Herta Lūse.

Kad Latvijā viesojās Karzinkins (Piemaskavas muižas īpašnieks, pie kura Nīmaņa mātesmāsa savulaik strādāja par guvernanti), viņš brīnījās, kā zemnieka dēls spējis tik tālu tikt un tik daudz paveikt. Viņa apbrīnas objekts bija daktera Nīmaņa vadītā Armitsteda Rīgas pilsētas bērnu slimnīca, kas bija tam laikam ļoti moderni ierīkota, ar pieslēgumu pilsētas kanalizācijai un ar savu telefona centrāli. 1935. gadā Daugavgrīvas ielā viņš atklāja pats savu bērnu klīniku.

Un raksturs ir iedzimts dotums vai arī slīpējams?

Iedzimst pamatīpašības. Pastāv uzskats, ka rakstura iezīmes lielā mērā ir atkarīgas arī no ķermeņa konstitūcijas. Piemēram, Rainis pēc ķermeņa konstitūcijas bija astēniķis — cilvēks ar diezgan smalku ķermeņa uzbūvi. Šim tipam piederošie tiek raksturoti kā vērsti uz sevi, emocionāli un nekomunikabli. Un Rainim tiešām bija noslēgts, uz sevi vērsts raksturs, izteikta nepieciešamība pēc vienatnības. Savas emocijas biežāk izpauda dienasgrāmatā, nevis atklāja apkārtējiem. Sirdī bija ļoti izpalīdzīgs, taču to neprata izrādīt apkārtējiem.

Savukārt Aspazija piederēja pikniķu tipam, kas ir pretējs astēniķim. Viņa bija sabiedriska, ar plašu dvēseli, taču nebija svešas arī garastāvokļu maiņas — pesimisms mijās ar jūtu pacēlumiem.

Dakteris Nīmanis sevi uzskatīja par pesimistu, bet man šķiet, ka viņš bija optimists. Pēc ķermeņa konstitūcijas viņš vairāk atbilst atlētiskajam tipam, kam raksturīgas ļoti lielas darba spējas, var izturēt milzīgu slodzi. To, ko dakterim Nīmanim vajadzēja izturēt pēckara laikā, kad viņu apcietināja un izsūtīja uz nometinājuma vietu, spētu pārciest retais. Viņš atzīst, ka fiziskais un garīgais spēks viņam esot iedzimts, par ko teica paldies saviem senčiem.

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada septembra numurā

 

Uz augšu ↑
  • Lēciens nezināmajā. Administratīvi teritoriālā reforma un veselības aprūpe

    Par gaidāmo administratīvo reformu (119 pašvaldību vietā 35) vairāk runā izglītības, ceļu, uzņēmējdarbības kontekstā. Par veselības aprūpi vien kuluāros. Ko gaidīt apvienojamo pašvaldību mazajiem veselības aprūpes centriem, slimnīcām? Uzrunātie veselības centru vadītāji atzīst: izskatās pēc lēciena nezināmajā! Lasīt visu

  • Ar ķirurģiju uz “tu”. Prof. GUNTARS PUPELIS, ķirurgs

    Profesors GUNTARS PUPELIS vada RAKUS Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīniku, lielāko neatliekamās ķirurģiskās palīdzības sniedzēju Latvijā, un ir specializētas politraumas aprūpes sistēmas veidotājs pēc starptautiskām vadlīnijām. Viņam nekad nav trūcis ideju, kā klīnikas darbu uzlabot līdz Eiropas līmenim. Lasīt visu

  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu