Laimējies būt īstajā vietā īstajā laikā. Profesora Ara Lāča dzīves atziņas

Profesors Aris Lācis — viņa mūža darbs ir nenovērtējams ieguldījums bērnu kardioloģijas attīstībā Latvijā. Profesora izglābtie pacienti, publikācijas respektablos Latvijas un ārzemju preses izdevumos, iegūtie patenti ķirurģisko instrumentu izveidē, entuziasms jaunu metožu ieviešanā, ieguldījums jauno speciālistu izglītošanā apliecina pieredzi, kurai līdzīgas nav.

Skaistākais ārsta mūžā

Skaistākais ir gandarījums par paveikto darbu un veseli, izārstēti pacienti. Tāpat ir prieks par izgudrojumiem un ārstniecības metodēm, ko izdevies ieviest Latvijā. Šeit varētu minēt sirds operācijas bērniem agrīnā vecumā, kad bija grūti piemērot tolaik pieejamo mākslīgās asinsrites aparatūru un tehniku — pārāk robustu mazam organismam. Pamatā tas bija mans darbs — eksperimentāli izstrādāt metodi, kā vaļējo sirdskaišu korekciju laikā uzturēt asins cirkulāciju organismā. Māk-slīgās asinsrites izmantošana sīkiem organismiem ir traumatiska. Tāpēc kopā ar kolēģiem izstrādājām metodi, cilvēka ķermeņa temperatūru pazeminot līdz robežai, kas pieļāva, ka smagākos gadījumos sirds dažkārt pat 70 minūtes tiek izslēgta no asinsrites, nenodrošinot ārēju asins cirkulāciju, bet audi pacieta bezskābekļa cirkulācijas apturēšanas laiku bez smadzeņu un citu orgānu disfunkcijas. Sadarbojoties ar japāņu zinātniekiem, pirms tam veicām eksperimentus ar 50 suņiem. Sazināšanās notika vēstulēs, kas čekas kontrolei sagādāja nopietnas problēmas. Tiku izsaukts un izjautāts, ko tik daudz rakstu. Viņi nespējot iztulkot! Kad vienu no pētījumā ļoti svarīgām vēstulēm iedevu iztulkot Kataja kungam kā vienīgajam tulkošanas speciālistam no japāņu valodas, viņš manu četras lappuses garo tekstu bija pārvērtis 14 lappuses garā tulkojumā. Lektora palīgs audzināšanas jautājumos lūdza rakstīt īsāk, bet, par laimi, viss beidzās labi. Maskavas speciālisti brauca kontrolēt, ko īsti mēs te darām, bet vēlāk paši pārņēma šo metodi. Kādus desmit gadus tā bija aktuāla kā izvēles metode. Tajā laikā izoperējām daudzus smagus slimniekus.

Drošāk, protams, būtu, ja varētu asins cirkulāciju nodrošināt visu laiku. Bet ārsti joprojām reizumis izmanto šo metodi, kad kādu iemeslu dēļ mākslīgo asinsriti nevar pieslēgt. No tā laika man ir saglabājusies no Japānas atsūtīta grāmata, kurā visi šie eksperimenti aprakstīti kopā ar fotogrāfijām un 30 pasaulē vadošo kardioķirurģijas institūtu klīnisko pieredzi dziļās hipertormejas izmantošanā sirds ķirurģijā bērniem. Dominē Amerika, Japāna, Austrālija un Jaunzēlande, taču turpat sīki aprakstīta arī mūsu aparatūra, mūsu izgudrotā iekārta un eksperimentālie pētījumi. Tāda publikācija ir liels gods. Tā kalpoja par argumentu strīdos, kad izvēlēto metodi vajadzēja pamatot un aizstāvēt. Šajā ceļā, protams, bija daudz aizliegumu un jautājumu, no kuriem populārākie: “Vai vēl kaut kur to dara? Kāpēc jūs domājat, ka tas ir pareizi?” Par laimi, mans “šefs” profesors Jānis Volkolākovs bija uzstājīgs un spēja pateikt: “Es atļauju!” Viņam tajā laikā bija laba komunikācija ar valdošajām aprindām.

Laika gaitā darbs, protams, pats sevi pierādīja. Taču tas varēja būt arī neatļauts, kā tas bija kaimiņzemēs Igaunijā un Lietuvā. Uzskatu — man laimējās... Protams, ar pētījumiem bija jāpierāda, ka rezultātā necieš pacienta smadzenes, aknas utt. Bet tikpat svarīgs bija arī kolēģu atbalsts, tas, ka manu darbu vismaz neaizliedza. Nenoliedzu arī veiksmes faktoru. Tagad, atskatoties uz piedzīvoto, varu teikt: “Esmu veiksminieks!” Pirms visām sarežģītākajām medicīniskajām manipulācijām tiku brīdināts: “Skaties, ja kaut kas notiks...” Par laimi, nenotika.

“Dzīve ir kā brauciens. Lai noturētu līdzsvaru, ir jāturpina kustēties”/Alberts Einšteins/

Joprojām uzklausu cilvēkus, lasu jaunāko informāciju žurnālos, kurus esmu abonējis, atbildu uz vēstulēm. Domājot par savu dzīvi, pirmās asociācijas raisās ar “Alisi Brīnumzemē”. Krītot pa tuneli lejā, viņa pa labi un pa kreisi ķēra visu labo un vērtīgo. Man bijis līdzīgi. Tagad saku: paldies Dievam, ka tā darīju, jo otrreiz to visu dabūt vairs nebūtu iespējams! Ja pacients, kuram pirms desmit gadiem sirds muskulī transplantēju cilmes šūnas, neizdzīvotu, iespējams, mana dzīve izvērstos pavisam citāda. Toreiz viņa bija mirstošs bērns. Šodien — skaista, sveika un vesela meitene.

Pats tagad esmu opis ar astoņiem mazbērniem un deviņiem mazmazbērniem. Kādreizējās aktivitātes pamazām aizstāju ar darbošanos pa dārzu Jūrmalā. Kādreiz mums bija arī lauku īpašums — ar bitēm, milzīgu augļu dārzu. Pļāvām, rakām un stādījām. Bet to gan vairs nespējām pavilkt.

Būt īstajā laikā un vietā

Tas varbūt izklausīsies pārāk iedomīgi, bet man laimējies būt īstajā laikā un vietā. Ja līdzīgā situācijā nonāktu vēlāk, mans darbs nebūtu tik vajadzīgs. Patiesībā jau pats darbs mani ir izvirzījis. Augstskolu beidzot, sāku strādāt kā ķirurgs, nevis bērnu ārsts. Taču kāda iekšēja balss mani jau no studiju laikiem vienmēr dīdīja izmēģināt ko jaunu. Arī pirmā publikācija tapa vēl augstskolā.

Viens kolēģis reiz, izsmejot manas mūžīgās aktivitātes, uzzīmēja karikatūru, kurā es pārvietojos ar mēģenītēm rokās. Jau no skolas gadiem zināju, ka būšu ķirurgs. Tāpat kā tēvs. Tiesa, bija cilvēki, kuri gribēja mani sūtīt mācīties par anesteziologu. Lai līdz ar tēva aiziešanu Lāča kā ķirurga vārds no Jelgavas pazustu. Atbildēju: “Visu cieņu, bet būšu tikai ķirurgs!” Uz ko man tika pateikts: “Tas atkrīt, jums rīt jābrauc uz kursiem!” Tā nonācu pie profesora Georga Andrejeva. Viņš toreiz vadīja kursus anestezioloģijā. Tad atradu tēva draugus (profesoru Aleksandru Liepukalnu u.c.), kuri mani palīdzēja. Tas notika laikā, kad sirds ķirurģijai Latvijā ļoti bija vajadzīga attīstība. Un es ar savām aktivitātēm, izgudrojumiem, metodiku, jaunu instrumentu izmantošanu ik pa laikam “iekritu acīs”. Jā, jutos īstajā laikā un vietā. Patiesībā vienā brīdī — apsteidzu laiku. Taču tas nebūt nenozīmē, ka viss nāca ļoti viegli. Bet, ja biju pārliecināts par savu ideju patiesību, tad spītīgi turējos pretī, un veiksme parasti bija manā pusē.

Vēl viena interesanta sakritība. Kad pabeidzu augstskolu un biju darba meklējumos, profesors Kalbergs, Rīgas Medicīnas institūta Cilvēka normālās anatomijas katedras vadītājs, piedāvāja iespēju mācīt studentiem anatomiju. Pēc tam viņš ieteica izstrādāt zinātnisko darbu par sirds vārstuļu inervāciju un apasiņošanu. Prasīju: “Kāpēc, profesor? Esmu taču iesācējs vispārējā ķirurģijā!” Viņš atbildēja: “Domāju, ka no tevis varētu iznākt labs sirds ķirurgs!” Toreiz tas pat sapņos nerādījās! Pēc tam veicu pētījumus ar kaķiem, nenojauzdams, kā mana dzīve izvērtīsies vēlāk. Vai tā nav veiksme?

Ja varētu dzīvē mainīt vienu lietu...

Es neko negribu mainīt. Esmu laimīgs par to, kā viss iznācis.

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada janvāra numurā

Uz augšu ↑
  • Lielbritānija: kāda būs maksa par novēlotu rīcību?

    Dr. VITA ZĪDERE, MD FRCP ir latviešu sirds ķirurģe, kas strādā par virsārsti fetālajā un bērnu kardioloģijā Fetālās medicīnas institūtā, King‘s College slimnīcā un Evelīnas bērnu slimnīcā Londonā, Svētā Tomasa slimnīca NHS Foundation Trust. Viņa saka: Lielbritānijas rīcība Covid-19 pandēmijā bija novēlota. Viņa un vairāki virsārsti ir jau saslimuši. Lasīt visu

  • Šveice: slimnīcas ilgi būs kaujas gatavībā

    VITA ZAČESTA, latviešu gienkoloģe dzīvo Bellizonozā. Statistika Tičīno kantonā nav mazāk dramatiska kā Itālijā. Viņa stāsta, ka arī ārpus slimnīcas, piemēram, dodoties uz veikalu, uzliek masku. Un tā dara lielākā daļa sabiedrības. Lasīt visu

  • Norvēģija: uz krīzi skatās pusotra gada perspektīvā

    ANITA DRESMANE, latviešu ginekoloģe dzīvoTronheimā, strādā Aleris, kas ir viens no lielākajiem privātās medicīnas pakalpojumu sniedzējiem Norvēģijā ar klīnikām arī Zviedrijā un Dānijā. Viņa saka: ja sākumā norvēģi uz zviedru taktiku skatījās ar milzu skepsi un nosodījumu, tad tagad izskan viedoklis - iespējams, zviedri rīkojušies pareizi. Lasīt visu