Suņu klātbūtne bērnībā var samazināt šizofrēnijas attīstības risku

Doctus . | 2020. gada 3. janvāris

Kopš cilvēki suni pieradināja, uzticīgais, paklausīgais un aizsargājošais dzīvnieks ir nodrošinājis tā īpašniekam biedriskumu un emocionālu labsajūtu. Tagad jauna pētījuma rezultāti liek domāt, ka, atrodoties blakus "cilvēka labākajam draugam" jau no agras bērnības, var būt ieguvums veselībai, samazinot šizofrēnijas attīstības iespējas pieaugušā vecumā.

Pētījumā analizēja saistību starp mājdzīvnieka (suņa vai kaķa) esamību pirmajos 12 dzīves gados un šizofrēnijas vai bipolāru traucējumu esamību vēlākos gados.  Pētījumā iekļāva 396 pacientus ar šizofrēniju, 381 pacientu ar bipolāriem traucējumiem un 594 bija kontroles grupa. Šizofrēnijas vai bipolāru traucējumu attīstības risks, kas saistīts ar mājdzīvnieka (kaķa vai suņa) ekspozīciju, tika aprēķināta, izmantojot Koksa proporcionālo risku un daudzfaktoru loģistiskās regresijas modeļus, iekļaujot sociāli demogrāfiskos faktorus.

Noskaidrojās, ka suņa esamība bija saistīta ar ievērojami samazinātu šizofrēnijas risku turpmākās dzīves laikā (HR= 0,75, p <0,002). Turklāt ievērojams relatīvā šizofrēnijas riska samazinājums tika novērots, ja saskarsme ar suni bija tūdaļ pēc dzimšanas vai pirmajos dzīves gados. Netika novērota statistiski ticama atšķirība starp bipolāriem traucējumiem un suņa esamību bērnībā. Arī starp kaķa esamību un šizofrēnijas vai bipolāru traucējumu risku netika novērota statistiski ticama saistība.

Pētnieki secināja, ka suņa esamība bērnam piedzimstot un agrā bērnībā ir saistīta ar mazāku šizofrēnijas attīstības risku vēlākos gados.   

AVOTS:Yolken R, Stallings C, Origoni A, et al. Exposure to household pet cats and dogs in childhood and risk of subsequent diagnosis of schizophrenia or bipolar disorder. PLOS ONE, 2019; 14 (12): e0225320

 

Uz augšu ↑