Daru ar patiku. Vai visu mūžu — nezinu

Ģimenes ārste LĪGA BĪLĀNE savu praksi Saldus novada Lutriņu pagasta centrā atvēra pirms pusotra gada. Cenšas strādāt citādi, nekā pacientiem bija ierasts: atsevišķa telpa ārsta sarunai ar pacientu, skaidrāk novilkta robeža starp laiku pacientiem un laiku sev. Dakterei viņas darbs tiešām patīk, taču nākotnes skatījums ir skaudri reālistisks.

Viņas vienaudži, citi jauni ģimenes ārsti, Līgu, iespējams, nedaudz apskaustu, jo Lutriņu iepriekšējā ģimenes ārste Sandra Pūkaine uzrunāja savu novadnieci, pirmā gada rezidenti, un aicināja pārņemt viņas praksi. Līga viņu joprojām piemin ar pateicību; vēl jo vairāk tāpēc, ka priekšgājēja jaunajai kolēģei atstāja gatavu vietu — ar mēbelēm, aprīkojumu, iekārtām; bez šīm lietām prakses iekārtošana būtu daudz sarežģītāka.

Savukārt Lutriņu pagasta pārvalde palīdzēja vismaz materiālajā ziņā pārvarēt jaunas prakses iekārtošanas birokrātiskos džungļus — kopš dakteres Pūkaines laikiem bija mainījušies nosacījumi ģimenes ārsta prakses telpām: Līgai dažādās iestādēs bija jākārto dokumenti un jāaicina pārbaudītāji, lai pierādītu, ka telpas, kur ilgus gadus pieņemti un ārstēti pacienti, ir šim mērķim piemērotas un atbilst ārstniecības telpu statusam.

Vai atceraties savu pirmo darba dienu un pirmo pacientu?

Diezgan neskaidri, jo bija liela steiga, uztraukums. Ar nokavēšanos iesteidzos praksē, bet tur — šoks! Uzgaidāmajā telpā jau cilvēki, māsiņa un ārsta palīdze staigā, gaida. Pirmais pacients bija piecgadīgs puisītis. Tomēr ar visu to haosu kaut kādā veidā pa visām tikām galā un vēl pēcpusdienā atlika laiks pasēdēšanai.

Jau iepriekš biju nolēmusi, ka atšķirībā no dakteres Pūkaines, kura pacientus pieņēma dzīvajā rindā, es strādāšu ar iepriekšēju pierakstu, protams, nosakot laiku akūtiem pacientiem. Tās ir ļoti grūtas pārmaiņas, kas joprojām turpinās, jo pacientiem, īpaši vietējiem lutriņniekiem, šķiet: pa ceļam uz veikalu var ieskriet pie dakterītes. Re, kur viņas mašīna stāv, tad jau var iet! Man svarīgi nosargāt laiku sev, savai ģimenei, vīram, bērniem. Prakse aizņem ļoti daudz laika, jo pacientu pieņemšana ir tikai viena darba daļa, kam seko kartīšu aizpildīšana, dokumentu kārtošana, vēstuļu rakstīšana... Un, tā kā pasta nodaļa Lutriņos strādā tikai priekšpusdienās, steidzami nosūtāmas vēstules vedu uz pastu Saldū, stāvu rindā, lai nosūtītu ierakstītu vēstuli. Bet cilvēki redz mani pie stūres un spriež, ka izdomāju visādus pierakstus, bet pati darba laikā braukāju uz pilsētu... Mani bērni no dārziņa nereti tiek izņemti pēdējie.

Kādas vēl pārmaiņas ieviesāt praksē?

Vienmēr esmu gribējusi kabinetā strādāt viena. Nē, man nav pretenziju pret prakses māsiņu vai ārsta palīdzi — ļoti paveicies, ka abas palika strādāt ar mani —, un nav arī no viņām nekā slēpjama. Bet ir dažādi pacienti. Esmu dzirdējusi stāstām, ka pacients nevar ārstam visu izstāstīt, jo blakus sēž māsiņa. Atzīšu — arī pati, būdama paciente, jūtos ērtāk, ja kabinetā esam divatā ar ārstu. Turklāt, ja līdzās ir māsiņa un telefons, tas zvana, steigšus jāatbild uz kādu jautājumu vai jādod padoms, apkārt troksnis, nevar pilnībā koncentrēties uz pacientu. Un viņš varbūt aiziet vīlies, jo nav saņēmis gaidīto uzmanību.

Vai veselības aprūpes prakse ir tieši tāda, kā augstskolā mācīja pasniedzēji?

Es teiktu — 50 : 50. Cilvēka anatomija jau nemainās, bet klīniski slimības mēdz izpausties citādi, nekā aprakstīts grāmatās. Piemēram, ādas slimību ārstēšana visu laiku jāmācās no jauna. Ja vēl pacientam ir vairākas diagnozes — tā mēdz būt bieži —, katra ar saviem simptomiem, tad ej nu šķetini: tā sāpe pieder tai slimībai, tā pumpa citai, iesnas vēl kaut kam. Katrā ziņā — ir interesanti.

Ģimenes ārsts laukos nevar kā ārsts poliklīnikā pavērt kolēģa durvis un ātri pakonsultēties. Kā iztiekat?

Mums ir savs slepenais ģimenes ārstu čatiņš, ir arī feisbuka domubiedru grupas, kur iesaistās pazīstami speciālisti, varam izdiskutēt profesionālus jautājumus. Tomēr konsultācijas laikā izvairos zvanīt kolēģiem vai ārstiem speciālistiem, pat ja viņi iedevuši savu numuru un atļāvuši. Viņi taču arī tajā laikā pieņem pacientus, kam vajadzīga uzmanība.

Kāda ir jūsu sadarbība ar tuvāko ārstniecības iestādi — Saldus medicīnas centru?

Grūti teikt. Mazliet ir tāda izjūta kā vidusskolas laikā — vieni dzīvo kopmītnēs, citi mājās. Bet būtībā sadarbība ir laba; rindas pie speciālistiem ir visur, taču viņi ir tepat, tuvākajā pilsētā. Kā man pietrūkst? Nav piedāvājuma pediatrijā. Visur tiek mērķēts uz geriatriju.

Kāds ir jūsu prakses pacientu sastāvs? Pārsvarā geriatrija vai pediatrija?

Pirmā — noteikti! Šobrīd reģistrēti 1357 pacienti, no tiem 251 bērns. Neteiktu, ka bērnu daudz — kamēr nav sākusies iesnu sezona. Vecu cilvēku ievērojami vairāk, turklāt pagastā ir sociālās aprūpes centrs un sociālā māja, tajā dzīvo pacienti, kas dzīves laikā sakrājuši veselu buķeti slimību.

Vai esat tikai lutriņnieku daktere?

Nē, pacienti ir arī no citiem pagastiem, Saldus, pat no Kuldīgas. Kāpēc pierakstās praksē laukos? Viņi paši visbiežāk norāda, ka pie manis varot tikt ātrāk nekā pie pilsētas dakteriem (lai gan arī pie manis iepriekš jāpierakstās). Vēl citiem patīk gaisotne praksē, laipna māsiņa un ārsta palīdze. Katram cilvēkam var būt svarīgs kas cits.

Nav noslēpums, ka liela daļa Saldus novada ģimenes ārstu ir pensijas vecumā vai tuvu tam. Pierakstoties pie jums, var cerēt uz veselības aprūpi daudzu gadu garumā. Ģimenes ārsts pacientam ir ļoti svarīgs speciālists, kam uzticas.

Es gan uzskatu, ka uzticēšanās jānopelna — ar darbu, attieksmi. Vienam pacientam uzticēšanos rada saruna, pareiza diagnoze, citam laikus izrakstīts nosūtījums uz izmeklējumu, vēl kādam varbūt aizrādījums.

Es nevienu negrasos pāraudzināt. Izstāstu, kādas analīzes, rādītāji un kas jādara, lai uzlabotu veselību vai vismaz neļautu tai pasliktināties. Sākumā ļoti centos pārliecināt tos, kas teica: zāles nedzeršu. Bet konstatēju, ka nav jēgas. Visvairāk žēl, ka pacienti, kam regulāri jālieto zāles, pārtrauc to darīt, tiklīdz uzlabojas pašsajūta, un jau pēc dažiem mēnešiem atkal nonāk pie manis tādi, kādi atnāca pirmoreiz, vai vēl slimāki.

Ļoti daudz kas atkarīgs no cilvēka. Mēs tikai varam vedināt uz pareizu domāšanu, dzīvesveidu. Jebkuras diagnozes pamatā ir dzīvesveids.

Foto: Andrejs Sergejevs

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada oktobra numurā

Uz augšu ↑