Grūtniecība un veģetārisms. Situācija Latvijā

Potenciālie ieguvumi no veģetārisma grūtniecības laikā atkarīgi no tā, cik ierobežojošs un sabalansēts ir attiecīgais veģetārisma veids. Amerikas Dietoloģijas asociācija atzinusi, ka adekvāti izveidota veģetāriešu diēta uzskatāma par veselīgu un uzturvērtības ziņā pietiekamu un var sniegt ieguvumus dažu slimību profilaksē un ārstēšanā.

Veģetārisms var būt piemērots jebkurā dzīves posmā — grūtniecēm, sievietēm laktācijas periodā, bērniem un pieaugušajiem. [2] Veģetārisms ir pasaulē strauji augošs uztura veids, kura pamatā ir augu valsts produkti, no uztura izslēdzot visu veidu gaļas produktus un/vai zivis, jūras veltes un tos saturošus produktus. Veģetārismam ir vairāki paveidi, kuru piekritēji no uztura papildus izslēdz arī piena produktus, olas un medu (1. tabula). [1]Veģetārisma veidi un ar tiem saistītie uztura ierobežojumi

Mātes uzturs

Ietekme uz bērna veselību un ar to saistītie grūtniecības sarežģījumi

Sabalansēts, veselīgs un daudzveidīgs uzturs veselu organismu pilnībā nodrošina ar nepieciešamajām minerālvielām un satur pietiekamu enerģijas daudzumu mātes un augļa vajadzībām. Grūtniecēm veģetārietēm, kuras lieto pilnvērtīgu uzturu, nav obligāti ar uztura bagātinātājiem papildus jāuzņem minerālvielas un vitamīni. [3]

Tomēr nepilnvērtīgs, nesabalansēts mātes uzturs un mikroelementu nepietiekamība var vēl nedzimušajam bērnam radīt uzturvielu trūkumu organismā, neatgriezeniski ietekmējot augļa prenatālo un postnatālo attīstību. Lai nodrošinātu organisma funkcionēšanu, auglis spēj pārkārtot savu vielmaiņu, radot neatgriezeniskas izmaiņas vielmaiņas homeostāzē un endokrīnās sistēmas funkcionēšanā pēc piedzimšanas, nākotnē bērnu padarot īpaši uzņēmīgu pret tādām ne–infekcijas slimībām kā aptaukošanās, CD un kardiovaskulārās slimības.

Augstākais risks grūtniecēm veģetārietēm saistāms ar samazinātu diētas kopējo enerģētisko vērtību, nepietiekamu uzņemtā dzelzs, B12 un D vitamīna, kā arī olbaltumvielu, kalcija un cinka daudzumu, kas īpaši izteikts striktā vegānu diētā.

Enerģētiskais nodrošinājums

Uzņemtā un patērētā enerģija ietekmē svara pieaugumu grūtniecības laikā. Negatīva ietekme, ņemot vērā mātes ķermeņa masas indeksu (ĶMI), ir gan pārāk lielam, gan pārāk mazam svara pieaugumam grūtniecības laikā. Iespējamība, ka bērns pieaugušā vecumā aptaukosies, pieaug par 8 % ar katru grūtnieces papildu kilogramu virs vēlamā svara pieauguma.

Lielāku risku rada palielināts ĶMI mātei pirms grūtniecības iestāšanās nekā pārmērīgs svara pieaugums grūtniecības laikā (2. tabula). [4] Kopējo grūtniecības svara pieaugumu veido astoņi elementi:

  • auglis 2,8—4 kg,
  • placenta ~700 g,
  • amnija šķidrums 900 g—1 kg,
  • dzemde 900 g—1,1 kg,
  • krūtis 900 g—1,8 kg,
  • mātes asiņu tilpuma palielināšanās
  • 1,5—1,8 kg,
  • citu audu šķidruma tilpuma
  • palielināšanās ~1,5 kg,
  • mātes tauku rezerves 2,5—4 kg.Vēlamais svara pieaugums vienaugļa grūtniecības gadījumā atbilstīgi mātes ĶMI pirms grūtniecības

Svara pieaugums uzskatāms par pārmērīgu, ja I trimestrī tas ir vairāk nekā 2 kg un II/ III trimestrī vairāk nekā 0,5 kg/nedēļā. Straujš svara pieaugums var būt dzīvību apdraudošs faktors gan mātei, gan auglim un ir viena no preeklampsijas pazīmēm.

Svara pieaugums pēc grūtniecības (1—2 ĶMI vienības) palielina risku, ka nākamajās grūtniecībās attīstīsies gestācijas diabēts (GD) un preeklampsija, kā arī rada paaugstinātu risku dzemdēt bērnu, kurš ir liels gestācijas vecumam. [5]

Gestācijas diabēts

GD var attīstīties jebkurā grūtniecības posmā, tomēr biežāk tas notiek II trimestrī un skar 2—3 % grūtnieču. GD vairākkārt palielina iedzimtu jaundzimušā anomāliju risku un preeklampsijas risku. GD riska faktori:

  • aptaukošanās (ĶMI > 30 kg/m2),
  • gestācijas diabēts iepriekšējā grūtniecībā,
  • glikozūrija,
  • CD ģimenes anamnēzē,
  • iepriekšējā bērna dzimšanas svars > 4,05 kg.

Mātes ĶMI ir cieši saistīts ar GD attīstību — pārmērīgs svara pieaugums kavē pēcdzemdību svara samazināšanos → lielāks ĶMI → lielāka iespējamība pārmērīgam svara pieaugumam, plānojot nākamo grūtniecību. [3] Ir pierādīts, ka lielāks svara pieaugums grūtniecības laikā saistāms ar potenciāliem glikozes panesības traucējumiem. [6] Pēcnācējiem, kas piedzimuši grūtniecēm ar pārmērīgu svara pieaugumu, ir par 40 % palielināts risks dzīvē būt ar ķermeņa aptaukošanos. [7]

Zhang un līdzautoru pētījumā, iekļaujot 758 GD gadījumus, tika atklāts, ka GD risku palielina diēta ar mazu šķiedrvielu daudzumu un augstu glikēmisko indeksu. GD riska samazinājums par 26 % tiek saistīts ar katru kopējā šķiedrvielu daudzuma palielinājumu par 10 g/dienā. [8]

Grūtniecības laikā, lietojot uzturu, kura sastāvā ir daudz augu valsts produktu, var mazināt preeklampsijas un aptaukošanās risku, kā arī samazināt ekspozīciju pret toksiskām vielām un veterinārajām antibiotikām, kas atrodamas dzīvnieku valsts produktos.

Olbaltumvielas

Uzņemtais olbaltumvielu daudzums veģetāriešiem bieži ir mazāks nekā visēdājiem (uzturā lieto gan dzīvnieku, gan augu valsts produktus), tomēr veģetārietes, kas uzturā lieto piena produktus un olas, visbiežāk sasniedz pietiekamu olbaltumvielu līmeni arī grūtniecības laikā.

Ieteicamie olbaltumvielu produkti uzturā ir piena produkti, zivis un gaļa, bet, ja tie no uztura izslēgti, ir jālieto augu valsts izcelsmes olbaltumvielas (pākšaugi, sojas produkti, rieksti, sēklas). Nepieciešamais olbaltumvielu daudzums ir 60 g/d (~1 g/kg/d), kas laktācijas periodā jāpalielina vēl par 10 %.

Nepietiekama olbaltumvielu uzņemšana palielina spontānā aborta, augļa muskuloskeletālās sistēmas un kaulu deformācijas risku. [9]

Taukskābes

Pēc ķīmiskās uzbūves tauki sastāv no taukskābēm, kas var būt piesātinātās un nepiesātinātās, kuras, savukārt, iedalās mononepiesātinātās (omega–9) un polinepiesātinātās (omega–3, omega–6) taukskābēs. Grūtniecei un auglim nozīmīgākās ir garo ķēžu omega–3 taukskābes, kas atrodamas zivīs, citās jūras veltēs, mazā daudzumā jūras zālēs, olās un pienā. Tās galvenokārt nepieciešamas augļa imūnās un nervu sistēmas attīstībai.

Īso ķēžu omega–3 taukskābes satur linsēklas, čia sēklas, augu eļļas, avokado, lapu kāposti, spināti, rieksti, taču to pārveidošanās efektivitāte garo ķēžu omega–3 taukskābēs ir zema, visbiežāk nesasniedzot organismam nepieciešamo daudzumu. Šā iemesla dēļ omega–3 taukskābes grūtniecības laikā būtu jāuzņem ar uztura bagātinātājiem, īpaši grūtniecēm veģetārietēm, kas no uztura izslēgušas zivis, piena produktus un olas.

Kopējam uzņemtajam tauku daudzumam ikdienā nevajadzētu pārsniegt 70—80 g, un lielākajai daļai būtu jābūt tieši nepiesātinātajām taukskābēm.

Šķiedrvielas

Pietiekams šķiedrvielu daudzums uzturā notur ilgāku sāta sajūtu, nodrošina organismu ar adekvātu daudzumu minerālvielu un vitamīnu un mazina aizcietējumu risku, kas grūtniecības laikā var rasties arī samazinātu fizisko aktivitāšu dēļ.

Galvenie šķiedrvielu avoti ir pilngraudu produkti, pākšaugi, augļi un dārzeņi, sēklas un rieksti. Ikdienā ieteicamais šķiedrvielu daudzums ir 30—35 g. Sabalansētā veģetārā uzturā ir pietiekami daudz šķiedrvielu, un tas var mazināt ne tikai gastrointestinālos traucējumus, bet arī risku GD un ar hipertensīviem stāvokļiem saistītu slimību attīstībai. [4]

Minerālvielas un vitamīni

Minerālvielas iedala makroelementos (vidējais daudzums > 50 mg/kg ķermeņa masas) un mikroelementos (vidējais daudzums < 50 mg/kg ķermeņa masas).

B12 vitamīns

B12 vitamīns augstākajā līmenī atrodams gaļas produktos un zivīs, radot risku, ka gandrīz visas veģetāriešu diētas ir ar samazinātu B12 vitamīna līmeni, paaugstinot neirālās caurulītes defekta un preeklampsijas risku.

Tā kā māte periodā, kad mazuli baro tikai ar krūti, pilnībā nodrošina viņu ar B12 vitamīnu, veģetārietēm ir ļoti svarīgi uzņemt to pietiekamā daudzumā, ikdienā lietojot ar B12 vitamīnu bagātinātu pārtiku vai uztura bagātinātājus, kur B12 vitamīna daudzums ir vismaz 2,6 µg.

Veģetāriešiem B12 vitamīna avoti uzturā ir olas, piens, bagātināti augu pieni, bagātinātas brokastu pārslas, rauga pārslas un fermentētais sojas produkts tempeh. No aļģēm (spirulīna) un jūraszālēm uzņemtais B12 vitamīns ir vitamīna analogs, bet organismā uzsūcas sliktāk.

Folskābe (B9 vitamīns)

Folskābe nepieciešama eritropoēzei, DNS sintēzei, augļa, placentas augšanai un augļa muguras smadzeņu attīstībai. Folskābes lietošana 400—600 µg/d samazina neirālās caurulītes defektus, tāpēc ir svarīgi folskābi uzņemt pirms grūtniecības iestāšanās un turpināt lietot līdz 12 pilnām gestācijas nedēļām.

Folskābe ir sintezētā B12 vitamīna forma, bet folāti ir atrodami augu un dzīvnieku produktos. Galvenie folātu avoti veģetāriešu uzturā ir zaļie lapu dārzeņi, tomāti, brokoļi, spināti, Briseles kāposti, pākšaugi un pilngraudu produkti.

Sievietēm, kas ir paaugstināta riska grupā radīt bērnus ar neirālās caurulītes defektiem, divus mēnešus pirms plānotās grūtniecības un pirmajā trimestrī iesaka lietot 4—5 mg folskābes dienā. Šāds ieteikums attiecināms gadījumos, ja:

  • sievietei ir noteikti folātu enzīmu genotipi ar paaugstinātu risku neirālās caurulītes defektiem,
  • iepriekšējās grūtniecībās bijuši neirālās caurulītes defekti vai ir bijuši gadījumi ģimenē,
  • sievietei ir malabsorbcijas slimības (piemēram, slimo ar iekaisīgu zarnu slimību),
  • sievietei ir aptaukošanās (ĶMI > 35 kg/m2),
  • sievietei ir cukura diabēts,
  • sieviete lieto pretepileptiskos līdzekļus, folātu antagonistus (metotreksātu, sulfon-
  • amīdus),
  • sieviete smēķē.
  • sieviete pieder augsta riska etniskajai grupai (sikhi, ķelti, Ķīnas Z daļas iedzīvotājas). [16]

Tomēr jāpiemin, ka šīs rekomendācijas izteiktas pēc nejaušināta klīniskā pētījuma rezultātiem 1991. gadā. Kopš tā laika vairāki pētījumi apstiprinājuši, ka, lietojot 400––800 mg folskābes dienā, mazinās risks gan primāriem, gan atkārtotiem gadījumiem ar neirālās caurulītes defektiem grūtniecībā, turklāt nav veikti jauni pētījumi, kas apstiprinātu riska samazinājumu, dienā lietojot > 1 mg folskābes. Lai noskaidrotu lielu folskābes devu lietošanas efektivitāti neirālās caurulītes defektu novēršanā, nepieciešami jaunāki pētījumi. [17]

Dzelzs

Risks dzelzs deficīta un dzelzs deficīta anēmijas attīstībai ir augsts visu veidu veģetāriešiem un vegāniem, jo organismā vislabāk uzsūcas Fe2+ (hēma dzelzs), ko satur tikai gaļa un zivis, tā ātrāk un vieglāk nonāk eritrocītos. Fe3+ jeb ne–hēma dzelzij, ko satur augļi, dārzeņi, pākšaugi, rieksti, sēklas un mazākā daudzumā arī gaļa, nepieciešama pārveidojumu ķēde, lai nokļūtu asinsritē.

Organisms kopumā absorbē tikai 15—20 % no kopējā uzņemtā dzelzs daudzuma, un tā uzsūkšanos veicina ar C vitamīnu bagāti produkti (paprika, zemenes, kivi, citroni), bet kavē oksalāti (spinātos) un fitīna savienojumi (pilngraudu produktos), kalcijs (piena produktos).

Dzelzs ir svarīgs mikroelements augļa attīstības procesā, un tā vajadzīga, lai palielinātu mātes eritrocītu masu grūtniecības laikā, kad vajadzība pēc dzelzs ir palielināta (īpaši II un III trimestrī). Nepietiekamas dzelzs rezerves mātes asinīs palielina risku hipertensīvo un infekcijas slimību attīstībai (pirmsdzemdību/pēcdzemdību sepse), kā arī palielina risku nelabvēlīgam perinatālam rezultātam — priekšlaicīgām dzemdībām, mazam dzimšanas svaram, mātes un bērna mirstībai. [3]

Nisreen et al. pētījumā noskaidrots, ka grūtniecēm veģetārietēm dzelzs uzņemšana no uztura un dzelzi saturošiem uztura bagātinātājiem ir nepietiekama — vidēji 16,5 mg/d. [15] Grūtniecības laikā dienā ieteicams uzņemt 30—60 mg dzelzs.

Pasaulē 2011. gadā anēmija tika diagnosticēta 38,2 % grūtnieču un 29,4 % sieviešu reproduktīvajā vecumā (PVO dati). [10] 2018. gadā Latvijā veiktā pētījumā noskaidrots, ka dzelzs deficīts diagnosticēts 71,3 % no pētījumā iekļautajām grūtniecēm, bet dzelzs deficīta anēmija — 33,9 % grūtnieču. [11]

Kalcijs

Bez kalciju saturošiem uztura bagātinātājiem ovoveģetārietes un vegānes ir pakļautas Ca2+ deficītam organismā, radot risku nepietiekamam kaulu mineralizācijas procesam augļa attīstības laikā. Piena produktu nelietotājiem Ca2+ avots ir zaļie lapu salāti, brokoļi, mandeles, sēklas un bagātināti augu pieni.

Grūtniecības laikā Ca2+ uzsūkšanās ievērojami palielinās, īpaši III trimestrī, tāpēc jānodrošina pietiekama tā uzņemšana ar uzturu vai uztura bagātinātājiem, īpašu uzmanību pievēršot grūtniecēm, kas jaunākas par 19 gadiem, kā arī atkārtotu grūtniecību gadījumā.

Ieteicamais Ca2+ daudzums grūtniecēm ir vismaz 1000 mg/d, tomēr grupās, kur tā uzņemšana ar uzturu ir niecīga, rekomendētais daudzums ir 1300—2000 mg/d, mazinot preeklampsijas risku. [3] Kalcija uzsūkšanos samazina dzelzs, tāpēc šo divu preparātu lietošana ieteicama ar vairāku stundu atstarpi.

2011. gada PVO preeklampsijas riska mazināšanas un ārstēšanas vadlīnijās minēts pētījums, kurā Ca2+ saturošu uztura bagātinātāju lietošana preeklampsijas risku samazināja par 41 % grupā, kur grūtniecēm preeklampsijas risks ir zems, un par 78 % grupā, kur risks hipertensīvām slimībām grūtniecēm ir augsts. [12] Preeklampsija ir viens no galvenajiem mātes un bērna mirstības iemesliem. Hipertensīvie grūtniecības traucējumi kopā ietekmē ~10 % grūtniecību, preeklampsija ~3—5 % grūtniecību.

Hofmeyr un līdzautori 2014. gadā apkopoja datus no 13 meta–analīžu pētījumiem par kopumā 15 730 sievietēm. Atlases kritēriji bija pētījumi, kur analizētas grūtnieču grupas ar augstu (> 1 g/d) vai zemu Ca2+ uzņemšanas līmeni salīdzinājumā ar placebo grupām. Tika noskaidrots, ka, uzturā papildus lietojot Ca2+ saturošus uztura bagātinātājus, mazinās risks grūtniecības hipertensīvo slimību attīstībai. Ja uzturā Ca2+ lieto lielās devās, samazinās preeklampsijas risks, īpaši sievietēm, kas ikdienā lieto uzturu ar zemu Ca2+ saturu. Pētījuma grupā, kura papildus lietoja Ca2+ uztura bagātinātāju, samazinājās vidējais priekšlaicīgu dzemdību risks. [13]

D vitamīns

Lielākā daļa D vitamīna daudzuma veidojas ādā saules starojuma ietekmē, kas ir atkarīgs no saulē pavadītā laika, atsegtās ādas daudzuma, dienas perioda, gadalaika, ādas tipa un sauļošanās krēma lietošanas.

Ar D vitamīnu bagātākie augu valsts pārtikas produkti ir sēnes, siers, olu dzeltenumi un ar D vitamīnu bagātināts piens un brokastu pārslas. Riska grupas D vitamīna deficītam ir sievietes, kas uzturā nelieto zivis, maz laika pavada ārpus telpām un ar ĶMI > 30. Grūtniecēm un sievietēm laktācijas periodā ieteicamais D vitamīna daudzums ir 15 µg/d (600 SV). Ja grūtniecības laikā noteikts D vitamīna deficīts, papildus jāuzņem 5 µg/d.

PVO dati liecina, ka, papildus lietojot D vitamīnu grūtniecības laikā, ir mazāks risks, ka būs priekšlaicīgas dzemdības, paaugstināts asinsspiediens vai bērns piedzims ar mazu dzimšanas svaru (< 2500 g). Nepietiekams D vitamīna daudzums mātes asinīs palielina risku augļa augšanas un kaulu attīstības traucējumiem, kā arī palielina osteoporozes un kaulu lūzumu risku bērnam pieaugušā vecumā. Ir pierādīts, ka D vitamīna trūkums saistīts ar paaugstinātu preeklampsijas risku un tās komplikācijām. [14]

Cinks

Dzīvnieku produkti, īpaši gaļa un zivis, nodrošina lielāko daļu no nepieciešamā cinka daudzuma uzturā. Tā biopieejamība augu produktos ir zema, cinka uzsūkšanos samazina fitīnskābe un šķiedrvielas. Galvenie cinka avoti veģetāriešiem ir sojas produkti, lēcas un citi pākšaugi, graudaugu produkti, siers un rieksti.

Veģetāriešiem rūpīgi jāplāno ēdienkarte, lai sasniegtu vajadzīgo cinka līmeni uzturā, iekļaujot sojas produktus (tempeh, tofu), bagātinātas brokastu pārslas un piena produktus. Cinka deficīts grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam piedzimt ar mazu dzimšanas svaru vai būt mazam gestācijas vecumam.

Jods

Viena no PVO prioritātēm ir nodrošināt pietiekamu joda uzņemšanu visām reproduktīvā vecuma sievietēm, iesakot uzturā lietot ar jodu bagātinātus produktus (sāli). Citi jodu saturoši produkti ir zivis, piens, siers, olas un sojas produkti.

Jods ir nepieciešams vairogdziedzera hormonu sintēzei un normālas augļa CNS attīstībai, un pat neliels joda deficīts mātei var radīt neatgriezeniskus traucējumus augļa kognitīvajā attīstībā, tāpēc ir svarīgi pietiekamu joda daudzumu uzņemt jau pirms grūtniecības iestāšanās, sasniedzot 150—250 µg/d.

Pētījums — grūtnieces veģetārietes Latvijā

2019. gadā pētījumā par veģetārismu grūtniecības laikā tika iekļautas 185 grūtnieces, no kurām 93 bija veģetārietes un 92 visēdājas. Pētījumā netika iekļautas grūtnieces vegānes īpaši specifiskās diētas dēļ, grūtnieces ar smagām blakusslimībām, kā arī daudzaugļu grūtniecības.

Pētījuma mērķis

Apkopot jaunākās literatūras datus par veģetārismu grūtniecības laikā un ar to saistītos riskus, analizēt datus par aptaujāto grūtnieču veselības stāvokli un grūtniecības norisi, salīdzinot veģetāriešu un visēdāju grupas.

Pētījuma rezultāti

Vidējais grūtnieču vecums bija 29,4 gadi. Abās pētāmajās grupās grūtnieces biežāk bija ar augstāko izglītību (76,3 % veģetāriešu grupā, 83,7 % visēdāju grupā), bez reliģiskās piederības (attiecīgi 47,4 % un 43,5 %) vai kristietes (32,5 % un 44,6 %) un savu sociālekonomisko stāvokli biežāk vērtēja kā vidēju (55,3 % un 58,7 %) vai vidēji augstu (29,8 % un 25 %).

Biežākais iemesls, kāpēc grūtnieces izvēlējušās pievērsties veģetārismam, bija ētiski apsvērumi (69,3 %) un veselības apsvērumi (41,2 %) (1. attēls). Abās grupās bija līdzīgi rezultāti par to, vai ir plānota jaundzimušā barošana ar krūti — 98,9 % veģetāriešu un 96,7 % visēdāju grupā. Grūtnieces veģetārietes, salīdzinot ar visēdājām, no uztura bagātinātājiem biežāk lietoja dzelzs preparātus (60,5 % un 47,8 %) un B12 vitamīnu (22,8 % un 14,1 %).Apsvērumi, kāpēc grūtnieces pievērsušās veģetārismam

Izplatītākais veģetārisma veids pētāmajā grupā bija lakto–ovo veģetārisms (47,3 %) un lakto veģetārisms (23,7 %), tad pesco veģetārisms (16,1 %), ovoveģetārisms (10,8 %) un semi veģetārisms (2,2 %) (2. attēls). Lielākā daļa (53,8 %) grūtnieču veģetāriešu šādu dzīvesveidu ievērojušas > 5 gadus, 18,3 % 3—5 gadus. 33 % gadījumu grūtniecēm veģetārietēm jau ir vismaz viens pēcnācējs, kas dzimis, ievērojot veģetārismu.Biežāko veģetārisma veidu procentuālais sadalījums

Lai noteiktu svara pieaugumu grūtniecības laikā, tika izmantota informācija par aprēķināto ĶMI kategoriju pirms grūtniecības un svara pieaugumu grūtniecības laikā samērīgi gestācijas nedēļai. Pārmērīgs svara pieaugums abās grupās bija līdzīgs (5,4 % veģetārietēm un 6,5 % visēdājām), 85 % gadījumu tas sakrita ar nepietiekamu fizisko aktivitāšu daudzumu, palielinot ar grūtniecību saistītu komplikāciju risku. Augstāka ĶMI attiecība pirms grūtniecības bija visēdāju grupā (22,9 kg/m2), nedaudz zemāka grūtniecēm veģetārietēm (21,7 kg/m2). Lielāks rekomendēto fizisko aktivitāšu apjoms (30 min./d. 3—5 × nedēļā) bija grūtnieču veģetāriešu grupā (35,5 %; visēdāju grupā 22,8 %). Šie rezultāti saskan ar datiem literatūras avotos: grūtnieces veģetārietes atzītas par aktīvākām un ar mazāku iespēju būt ar aptaukošanos. [6]

Biežākās mērķtiecīgās fiziskās aktivitātes bija staigāšana, joga/pilates, peldēšana un ūdens nodarbības, vingrošana un spēka treniņi (3. attēls). Dažādi ar grūtniecību saistīti sarežģījumi tika noteikti 51,6 % veģetāriešu un 65,2 % visēdāju (4. attēls).Biežāko mērķtiecīgo fizisko aktivitāšu sadalījumsAr grūtniecību saistītie sarežģījumi

Salīdzinot pētījuma datus par pārmērīgu svara pieaugumu un GD saistību, tika iegūta statistiski ticama šo parametru korelācija (r = 0,67, p < 0,05). Pārmērīgs svara pieaugums un GD gadījumu skaits izteikti augstāks bija visēdāju grupā (25 gadījumi visēdājām un 12 veģetārietēm). Tas var būt saistīts gan ar to, ka visēdāju grupā bija augstāks vidējais ĶMI, gan ar to, ka fizisko aktivitāšu apjoms visēdāju grupā biežāk bija nepietiekams. Apskatot jautājumu par sadarbību ar grūtniecības vadītāju, vērojama nepietiekama ārsta—pacientes komunikācija. Īpaša palīdzība no grūtniecības vadītāja puses būtu nepieciešama gadījumos, kad tiek ievērots kāds no striktākiem veģetārisma veidiem, piemēram, ovoveģetārisms (uzturā nelieto piena produktus, gaļu, zivis un tos saturošus produktus) vai vegānisms. Par komunikācijas problēmām liecina arī tas, ka grūtniecības vadītājs par veģetārisma ievērošanu nezināja ~10 % gadījumu. Ginekologa/vecmātes attieksme pret veģetārismu 8,6 % gadījumu bija negatīva vai izteikti noraidoša, nedaudz vairāk kā pusē šo gadījumu grūtniecības vadītājs mēģināja pārliecināt grūtnieci sākt uzturā papildus lietot kādu no pārtikas produktiem (gaļu, zivis, olas, piena produktus), ko viņa ikdienā nelieto.

Biežākā palīdzība no grūtniecības vadītāja puses veģetārietēm bija uztura rekomendācijas (30,7 %) un biežākas asins analīzes (26,3 %). Grūtnieces 35,1 % gadījumu norādīja, ka atsevišķa ar veģetārismu saistīta palīdzība netika sniegta, un 9,7 % veģetāriešu norādīja, ka viņas nevēlētos turpināt sadarbību ar šo grūtniecības vadītāju.

Noslēgumā

Veģetārisms pēdējos desmit gados ir aktuāls temats un pasaulē augoša kustība, Latvijā tam pievērsušies ~5 % iedzīvotāju. Nepilnvērtīgs, nesabalansēts uzturs un mikroelementu nepietiekamība vēl nedzimušam bērnam var radīt neatgriezeniskus attīstības traucējumus un apdraudēt veselīgas grūtniecības norisi.

Lai veģetārs uzturs būtu sabalansēts, ir jāiegūst daudz informācijas un jāiegulda laiks pielāgojumu ieviešanai ēdienkartē, tomēr tādējādi iespējams gūt ieguvumus veselībai ilgtermiņā jebkurā dzīves posmā. Veicinot informētību par veģetārismu nevis kā diētu, bet gan kā dzīvesveidu, iespējams uzlabot ārsta—pacienta attiecības un mazināt bailes par iespējamām negatīvām emocijām.

KOPSAVILKUMS

  • Augstākais risks grūtniecēm veģetārietēm saistāms ar samazinātu diētas kopējo enerģētisko vērtību, nepietiekamu uzņemtā B12 un D vitamīna, dzelzs, kā arī olbaltumvielu, kalcija un cinka daudzumu, kas īpaši izteikts striktā vegānu diētā.
  • 2019. gadā pētījumā par veģetārismu grūtniecības laikā tika iekļautas 185 grūtnieces, no kurām 93 bija veģetārietes un 92 visēdājas.
  • Apkopojot jaunākās literatūras datus par veģetārismu grūtniecības laikā un ar to saistītos riskus, tika analizēti dati par aptaujāto grūtnieču veselības stāvokli un grūtniecības norisi, salīdzinot veģetāriešu un visēdāju grupas.
  • Īpaša palīdzība no grūtniecības vadītāja puses būtu nepieciešama gadījumos, kad tiek ievērots kāds no striktākiem veģetārisma veidiem, piemēram, ovoveģetārisms vai vegānisms.

________________________________________________

Literatūra

  1. Parks PE, et al. Nelson Textbook of Pediatrics, 12th Edition, Ch. 45: Feeding Healthy Infants, Children, and Adolescents. Elsevier, 2016.
  2. Melina V, et al. Position of the Academy of Nutrition and Dietetics: Vegetarian Diets. J Acad Nutr Diet, 2016 Dec [doi:10.1016/j.jand.2016.09.025.]
  3. Creasy and Resnik’s Maternal-Fetal Medicine: Principles and Practice, 8th Edition, Ch. 12: Maternal Nutrition. Elsevier, 2019.
  4. Meija L, Rezeberga D. Piemērots uzturs, plānojot grūtniecību un grūtniecības laikā – veselīga dzīves sākuma pamats. Ieteikumi veselības aprūpes speciālistiem. Rīga, 2017.
  5. National Institute for Health and Care Excellence. Weight management before, during and after pregnancy, 2016.
  6. Herring SJ, et al. Weight gain in pregnancy and risk of maternal hyperglycemia. Am J Obstet Gynecol, 2009 [doi:10.1016/j.ajog.2009.01.039.]
  7. Mamun A, et al. Gestational weight gain in relation to offspring obesity over the life course: a systematic review and bias-adjusted meta-analysis. Obesity Reviews, 2013 [doi:10.1111/obr.12132.]
  8. Zhang C, et al. Dietary fiber intake, dietary glycemic load, and the risk for gestational diabetes mellitus. Diabetes Care, 2006 [doi:10.2337/dc06-0266.]
  9. https://apps.who.int/iris/bitstream/handle/10665/250796/9789241549912-eng.pdf;jsessionid =28E7F29E122FE2E944F5350E660AC933?sequence=1.
  10. The global prevalence of anaemia in 2011. Geneva: WHO Library Cataloguing-in-Publication Data, 2015.
  11. Ušpele L, Cauce V, Rezeberga D, Lindemane B, Meija L. RSU zinātniskā konference. Dzelzs deficīta anēmija un dzelzs preparātu lietošana grūtniecības laikā. Rīga, 2018.
  12. WHO recommendations for Prevention and treatment of pre-eclampsia and eclampsia. WHO Press, 2011.
  13. Hofmeyr GJ, et al. Calcium supplementation during pregnancy for preventing hypertensive disorders and related problems, 2014 [doi:10.1002/14651858.CD001059.pub4.]
  14. Pashapour S et al. Relationship between low maternal vitamin D status and the risk of severe preeclampsia: A case control study. Pregnancy Hypertens, 2019 [doi:10.1016/j.preghy.2019.01.003.]
  15. Nisreen A, et al. Dietary iron intake during early pregnancy and birth outcomes in a cohort of British women. Human Reproduction, 2011; 26(4) [doi: 10.1093/humrep/der005].
  16. Kennedy D, Koren G. Identifying women who might benefit from higher doses of folic acid in pregnancy. Can Fam Physician, 2012; 58(4): 394–397.
  17. Dolin CD, Deierlein AL, Evans MI. Folic Acid Supplementation to Prevent Recurrent Neural Tube Defects: 4 Milligrams Is Too Much. Fetal Diagn Ther, 2018; 44: 161–165 [doi: 10.1159/000491786].
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti