Izkāpt no (dis)komforta zonas

Pirmais cilvēks pasaulē, kurš airu laivā pievārēja Kluso okeānu — latvietis Kārlis Bardelis —, par izkāpšanu no komforta zonas saka: “Kāpēc jākāpj no tās ārā? Kāpēc jāaicina izkāpt? Ir vienkārši jāatrod tā!” Piedzīvojumā, jaunos mērķos, jaunās interesēs, sevis izaicināšanā. Sarežģītās operācijās. Par to trīs ārstu stāsti.

Cīņa, kas piepilda ar enerģiju

Dr. ARMANDS SĪVIŅŠ, RAKUS LOC Onkoķirurģijas nodaļas vadītājs, par sevi saka: rakstura īpatnības un dzīves pavērsieni neļauj stāvēt uz vietas. Stāvēšana uz vietas nozīmē virzību atpakaļ. Vecumam nav nozīmes, jo cīnīties var visu mūžu, kamēr ir vēlme un enerģija šādā veidā uzturēt sevi labā mentālā formā.ARMANDS SĪVIŅŠ

 

Labāk skaisti zaudēt nekā stāvēt uz vietas

“Man labāk patīk skaisti zaudēt nekā nezaudēt, bet vienmēr izvēlos cīņu par uzvaru, panākumiem. Cenšos vienmēr iet pretī kādam mērķim. Kad to sasniedzu, izvirzu nākamo. Citādi dzīve var kļūt par vienmuļu eksistenci, var iestāties tukšuma izjūta. Protams, esmu domājis, vai esmu pietiekami labs. Šaubījies. Ir gana bieži bijušas situācijas, kad galvā cirkulē šādas domas. Mans darbs saistīts ar nepārtrauktu stresu. Ar to mani piesātina klīnikas vadīšana, kad jāabsorbē negācijas saistībā ar mūsu veselības aprūpes sistēmas nepilnībām un nejēdzībām. Bet saprotu, ka visiem labs nekad nebūšu, un tas nav mans pašmērķis, jo esmu principiāls un vienmēr cīnīšos par Onkoķirurģijas klīniku, par katru kolēģi, kas pēc vislabākās sirdsapziņas dara savu darbu. Taču vienmēr būšu gatavs attiecīgi reaģēt uz negodprātīgu rīcību.”

Adrenalīns lielās bolus devās

“Visvairāk mans darbs saistīts ar ķirurģiju, ar ļoti sarežģītām operācijām, kuru laikā mēdzu izbaudīt adrenalīnu lielās bolus devās, kad sešas, astoņas vai desmit stundas “izkūst” vienā nelielā laika sprīdī. Tas prasa ļoti daudz fiziskas un psiholoģiskas enerģijas, bet, kad viss izdodas, rezultāts pozitīvi uzlādē. Īpaši, kad paveicu ko īpaši sarežģītu, pozitīvais lādiņš pilnībā kompensē visus mīnusus un negācijas.

Ļoti svarīgs šajā smagajā darbā ir mikroklimats, komandas darbs, kad cits citu saprot, atbalsta, kad visi darbojas precīzi kā pulksteņa mehānisms. Tikai šādā vidē var paveikt ko grandiozu, jo ķirurgs viens nav un nekad nebūs karotājs. Esmu pateicīgs liktenim, kas savedis mani ar visideālāko skolotāju ķirurģijā Dr. Viesturu Krūmiņu, jo tieši viņš mani vienmēr iedvesmojis, atbalstījis, palīdzējis. Tieši ar viņu sākām veikt vissarežģītākās onkoķirurģiskās operācijas: pateicoties viņam, esmu uzkāpis ķirurģijas Everestā. Ļoti priecājos par klīnikas kolēģiem, par mūsu jaunajiem ārstiem, kuri vēl rezidentūras gados veikuši tādas operācijas, kādas neveic pieredzējušie citu slimnīcu kolēģi. Liels gandarījums redzēt, kā aug jaunie kolēģi, īpaši tad, kad viņi kaut kur pārspēj mani! Tas uzlādē un piesātina ar pozitīvismu. Tāpat esmu pateicīgs mūsu anesteziologiem, ar kuriem strādājam plecu pie pleca, gatavojot pacientus sarežģītām operācijām, operējot, nodrošinot maksimāli vieglāku pēcoperācijas periodu. Viņi paveic grandiozu darbu. Tāpēc līdz izdegšanai vēl neesmu ticis.”

Ja neatstāsi ierasto ostu, neatklāsi jaunas zemes

Arī Dr. ELZA RĀTE, otolaringoloģe LOR klīnikā, atsaucas uz savu raksturu, kas liek iet pa neierastiem ceļiem: jo vairāk kāp ārā no komforta zonas, jo plašāka tā kļūst. Kad sasniedz robežas, tās paplašinās.ELZA RĀTE

 

Dari un saproti, ka vari vairāk

“Ģimenē esmu vidējais bērns, un droši vien tas atstājis iespaidu — par sevi jācīnās pašai. Protams, nekad neesmu saņēmusi atteikumu no saviem vecākiem, ja esmu lūgusi palīdzību.

Un vēl pēc horoskopa esmu Lauva, dzimusi Tīģera gadā. Varbūt arī tas iespaido. Neapzināti sanāk iet pa jauniem ceļiem. Vienkārši dari un tad saproti, ka vari vairāk. Pakāpies no ierastā ceļa, jo ieraugi citu vai vēl lielāku mērķi. Mēģinot sasniegt vienu mērķi, sasniedz vairākus mērķus.

Studiju laikā volontēju, asistēju ķirurgiem. Ja grupā bija desmit cilvēki, parasti es biju tā, kas pieteicās kaut ko padarīt vai palikt ilgāk un pamācīties.”

Treniņš: ej un dari...

“Ja kādu operāciju veic pirmoreiz, ir bail, ka nesanāks vai kaut ko izdarīšu nepareizi. Bet operāciju jau veic komanda, kurā cits citu iedrošina, ka viss ir labi. Dažkārt pāreju mājās tik pārgurusi, ka neko vairs negribas. Ir bijis, ka nav kaut kas izdevies vai kādam pacientam pēc smagas onkoloģiskas operācijas parādās recidīvs. Ir šaubas — varbūt tā nedaudz mana vaina. Bet, ja “patinu filmu atpakaļ”, tad atkal saprotu, ka viss izdarīts pareizi. Onkoloģija ir joma, kurā nekad nevar zināt, kāds būs rezultāts. Būs recidīvs vai nebūs. Liela nozīme arī tam, vai pacients ir līdzestīgs.

Visvairāk prātā palikušas operācijas kopā ar mikroķirurgiem — balsenes inervācijas atjaunošana, pacients, kuram atjaunojām sejas apakšdaļu. Pacients, kuram divas reizes veicām balsenes un hypopharinx audzēja evakuāciju un defekta slēgšanu ar zarnu. Šajās operācijās piedalās arī vispārējie ķirurgi, un tās ir lielais komandas darbs. Pirms operācijas soli pa solim izdomājam rīcības taktiku, cenšamies saskaņoties tā, ka varam strādāt paralēli — mēs izņemam audzēju, bet mikroķirurgi tajā pašā laikā preparē nepieciešamo transplantātu. Jāsaka liels paldies Dr. Jurim Tāram, kurš nereti iedrošināja darīt, lika noticēt sev. Piemēram, pēc pāris veiktām laringektomijām, uzliekot pacientu uz operāciju galda, saka: “Nu tad operē!” Vai arī nostājas asistenta vietā un gaida, kad nu ņemsi skalpeli. Bet tas brīdis, kad man bija jāsaņemas... trīcošām rokām ej un dari. Tādā veidā dakteris Tārs trenēja — ej un dari! Uzstāties publikas priekšā — tur gan man vēl ļoti jāsaņemas. Esmu studentiem nolasījusi pāris lekciju, bet mani tas nesaista. Droši vien vajadzētu to darīt biežāk, tad ar laiku pierastu uzstāties.”

Jo plašāks redzesloks, jo plašāka komforta zona

Dr. ARTJOMS ŠPAKS, P. Stradiņa KUS Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas virsārsts: “No vienas puses, es kā jebkurš cilvēks cenšos izvairīties no stresa, bet, no otras puses, esmu gatavs izaicinājumiem. Ja komforta zona ir maza, tad arī kāpšana ārā no tās būs biežāka un sāpīgāka, tāpēc es ieteiktu paplašināt savu redzes un interešu loku.”ARTJOMS ŠPAKS

 

Tālredzīga plānošana

“Medicīnā mēģinām prognozēt dažādus riskus, kas saistīti ar ārstēšanu, pēc būtības tā nav izkāpšana no komforta zonas, bet gan tālredzīga plānošana. Ja gribam izskatīties drosmīgāki savās acīs, tad drīzāk tā ir mūsu iekšēja problēma, kuras risināšana var apdraudēt pacienta veselību vai pat dzīvi. Riska robežas noteikšana ir analītisks darbs. Parasti cenšos visu izrēķināt, sagatavoties dažādiem scenārijiem un prognozēt iznākumu. Apzinoties riskus, samazinām bailes no nezināmā, kļūstam elastīgāki lēmumu pieņemšanā un izturīgāki pret stresu.”

Stress, kas māca un liek augt

“Strādājot mēs bieži salīdzinām sevi gan ar pārējiem, gan ar kaut kādiem iekšējiem standartiem. Te ir runa par katra cilvēka pašpārliecinātības līmeni, iekšējiem kompleksiem, šaubām, bailēm. Taču vajadzētu apzināties savas stiprās un vājās puses. Ja visu laiku izvairīsimies no kritiskām situācijām, stresa, būs grūtāk iemācīties kontrolēt šaubas un bailes vai apzināties savas stiprās puses.

Piemēram, mana aizbraukšana uz ārzemēm bija liels stress, bet bez tā nav iespējams apgūt ko jaunu.

Toreiz man bija profesionālā krīze. Skatījos uz kolēģiem, kuri brauca uz ārzemēm un bija ļoti apmierināti ar iegūto pieredzi, dzīves apstākļiem, algu. Man šķita, ka esmu apstājies izaugsmē, nevaru strādāt ar pilnu atdevi, gandarījumu. Es labprāt iemācītos ko jaunu, lai spētu kvalitatīvāk ārstēt pacientus.

Acīmredzot vainīgas ir bērnības vai jaunības pārdomas par to, ka ārsts ir tas, kurš glābj, palīdz un uzlabo cilvēku dzīvi. Tā ir atbildība, kas visu laiku stimulē augt, neapstāties, bet, kad redzi, ka nekas nenotiek, ir stagnācija, tas ir īstais diskomforta brīdis. Un no šīs diskomforta zonas vajag izkāpt, dzīvē kaut ko mainot. Sākumā Londonā bija grūti. Nevienu nepazinu, ar visu jātiek galā pašam. Strādāju torakālās ķirurģijas nodaļā Karaliskajā Bromptonas un Herfildas slimnīcā, tikai vēlāk uzzināju, cik slavens šīs slimnīcas kolektīvs pasaulē. Cita valoda, cita kultūra un dzīvesveids — kultūras šoks, kam biju gatavs tikai daļēji. Sākumā pat bija bail atbildēt uz telefona zvaniem, jo ne vienmēr varēju saprast, ko no manis grib. Tikai vēlāk iemācījos atšķirt angļu valodas akcentus. Retrospektīvi skatoties, varu teikt, ka biju diezgan rupjš komunikācijā ar vietējiem, viņu kultūrā atklātība nav populāra. Vienā reizē padalījos savās domās ar kardioķirurģijas nodaļas vadītāju par sliktu darba organizāciju, netaisnīgumu un darba uzgrūšanu torakālajiem ķirurgiem. Nevarēju saprast, kāpēc visi uz mani skatās lielām acīm, — izrādījās, ka mana līmeņa ārsts nedrīkst pa tiešo runāt ar tik augsta līmeņa priekšnieku, kur nu vēl kaut ko aizrādīt. No visām kļūdām arī nevar izvairīties.

Domāju, katram ārstam vajadzētu paskatīties, kā strādā kolēģi citās valstīs.”

FOTO: JĀNIS BRENCIS, NO LOR KLĪNIKAS ARHĪVA 

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada novembra numurā

 

Uz augšu ↑