Mononeiropātijas. Biežākie iemesli ambulatorajā praksē

Mononeiropātija ir viena perifērā nerva bojājums. Tā var izpausties gan ar jušanas, gan motoriskiem, gan arī ar autonomiem traucējumiem bojātā nerva inervējamā zonā. Pamatā diagnoze ir klīniska, noteikta pēc pacienta sūdzībām un neiroloģiskās izmeklēšanas ārsta kabinetā, taču bieži vien ir nepieciešami papildu elektrofizioloģiskie un radioloģiskie izmeklējumi, lai precizētu bojājuma pakāpi, atrašanās vietu un iespējamo cēloni.

Ārstēšana lielākoties ir etioloģiska: medicīniskās ortozes, nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu un kortikosteroīdu injekcijas, fizioterapija, smagākajos gadījumos arī ķirurģiska iejaukšanās.

Raksturojums

Visbiežākais cēlonis mononeiropātijai ir nerva kompresija, kas var skart gan distālos nervu segmentus, gan proksimālos. Rokas mononeiropātijām biežāk ir distāli bojājumi, piemēram, mediānā nerva neiropātija. Kājas mononeiropātijām biežāk ir proksimālo segmentu kompresija protrudētu starpskriemeļu disku dēļ. Sensoriskās inervācijas zonas augšējās un apakšējās ekstremitātēs parādītas 1. un 2. attēlā.Augšējās ekstremitātes sensoriskā inervācijaApakšējās ekstremitātes sensoriskā inervācija

Vieglākajos gadījumos neiropātija ir intermitējoša, atkarīga no ķermeņa pozīcijas un tās patoģenēzes pamatā ir atgriezeniska nerva išēmija. Ja kompresija uz nervu kļūst hroniska, sākas nerva demielinizācija, simptomi kļūst pastāvīgi, pievienojas sāpes un muskulatūras vājums. Kompresijai progresējot, distālais nerva segments vairs nespēj funkcionēt pieaugošās išēmijas un demielinizācijas dēļ un deģenerējas (t.s. Valeriāna deģenerācija).

Daudz retāks mononeiropātijas iemesls ir akūta nerva transekcija smagas traumas iespaidā. Tā kā tiek pārrauta arī nerva bazālā membrāna, reģenerācija nav iespējama, ja vien neveic nerva ķirurģisku sašūšanu. Tāpat nerva infarkts/išēmija ir rets un sāpīgs mononeiropātijas cēlonis. Iemesls parasti ir vaskulīts vai smaga ateroskleroze. Augšējā ekstremitātē visbiežāk cieš nmedianus un nulnaris nedaudz proksimāli no elkoņa segmenta, bet apakšējā ekstremitātē nischiadicus augšstilba vidū un reizēm nperoneus, ntibialis. Bojājums ir aksonāls un distālais nerva segments deģenerējas strauji, dažās dienās, bet, tā kā bazālā membrāna ir saglabājusies, spēj reģenerēties, ja pamatslimība tiek kontrolēta.

Diagnostikā nereti tiek izmantota elektroneirogrāfija/miogrāfija, lai precizētu bojājuma smagumu un lokalizāciju. Nepieciešamības gadījumā, ja ir aizdomas par strukturālu bojājumu, izmanto radioloģiskos izmeklējumus, piemēram, magnētisko rezonansi, ultrasonogrāfiju, rentgenizmeklējumus. Ārstēšanas pamatā sākotnēji rekomendē konservatīvās metodes: izvairīšanos no provocējošiem faktoriem, dzīvesveida korekciju, fizioterapijas nodarbības, ortozes. Ja iespējams, var veikt steroīdu injekcijas kompresijas vietā tūskas mazināšanai. Retumis lieto arī perorālos glikokortikosteroīdus.

Mononeiropātiju terapiju var papildināt ar medikamentiem, kas ir efektīvi neiropātiskām sāpēm. Pirmās rindas medikamenti ir tricikliskie antidepresanti, selektīvie serotonīna un noradrenalīna atpakaļsaistes inhibitori, antikonvulsanti (gabapentīns un pregabalīns) un topiskais lidokaīns. Vadlīnijas rekomendē sākt tieši ar tricikliskajiem antidepresantiem, kas parasti ir amitriptilīns. Ja vēlamā efekta nav, terapijā pievieno kādu no minētajiem pirmās rindas medikamentiem, visbiežāk tas ir gabapentīns.

Ja sāpes neatkāpjas vai nav nekāda efekta, apsverama terapija ar opioīdiem, rūpīgi izsverot potenciālos ieguvumus un riskus. Trešās rindas medikamenti ir tādi antidepresanti kā escitaloprāms, citaloprāms, paroksetīns. Jaunākie pētījumi uzrāda, ka serotonīna receptors 2C atbild par sāpju mazināšanu pacientiem ar neiropātiskām sāpēm. Bieži vien tiek izrakstīti arī B grupas vitamīni, kuru efekts ir sinerģisks, lietojot kopā ar gabapentīnu, tādējādi var samazināt gabapentīna devu, taču nepieciešami tālāki pētījumi, lai izvērtētu B grupas vitamīnu efektivitāti.

Smagākos gadījumos, kad šīs metodes nedod rezultātu, tiek veikta arī nerva ķirurģiska dekompresija. Svarīgi ir neiropātiju laicīgi diagnosticēt un ārstēt, lai iespējami mazinātu funkcijas zudumu nerva deģenerācijas dēļ.

Augšējās ekstremitātes mononeiropātijas

Nmedianus neiropātija

Karpālā kanāla sindroms

Visbiežākā (1—5 % populācijas) augšējās ekstremitātes mononeiropātija, biežāk sievietēm. Anatomiski karpālo kanālu no augšpuses veido saite — flexorum retinaculum un no apakšas — plaukstas pamatnes kauliņi. Caur to iet mediānais nervs ar deviņām no apakšdelma nākošām pirkstu fleksoru saitēm. Klīniski šis sindroms izpaužas ar sāpīgām parestēzijām mediānā nerva inervācijas zonā, retāk muskuļu vājumu. Simptomi (tabula) tipiski pasliktinās naktī, to dēļ pacienti bieži vien pamostas. Daži pacienti uz notirpumu reaģē, kratot vai masējot plaukstu vai paliekot to zem tekoša silta ūdens. Nereti sensoriskie simptomi izstaro proksimāli pa apakšdelmu un izņēmuma gadījumos var sasniegt arī elkoni un pat plecu. Noturīgi virspusējās jušanas traucējumi ir jau vēlīnās stadijās. Būtiski atzīmēt, ka jušana thenar rajonā netiek skarta. Ja tomēr konstatē sensoriskus traucējumus šajā rajonā, tas nozīmē, ka bojājums ir proksimāli no karpālā kanāla un attiecīgi var izmainīties tālākā diagnostikas un ārstēšanas taktika. Simptomus var pastiprināt tādas aktivitātes kā transportlīdzekļa vadīšana, rakstīšana ar datora klaviatūru. Slimībai progresējot, parādās motoriski traucējumi: grūtības rokās noturēt priekšmetus, atvērt burciņu, aizpogāties. Neiroloģiski to redz kā īkšķa abdukcijas un opozīcijas vājumu, kā arī thenar muskuļu hipotrofiju/atrofiju.Karpālā kanāla simptomi atbilstīgi smaguma pakāpei

Provokācijas manevri karpālā kanāla sindroma gadījumā ir Tinela tests, Falena tests un manuālais karpālā kanāla kompresijas tests. Falena testā maksimāli fleksē plaukstu, un tas skaitās pozitīvs, ja nmedianus rajonā minūtes laikā parādās sāpes vai parestēzijas. Tinela testā ar pirkstu vai neiroloģisko āmuriņu perkutē pa karpālā kanāla projekcijas vietu un nedaudz proksimāli no tā. Tests ir pozitīvs, ja perkusijas laikā parādās sāpes/parestēzija. Manuālās kompresijas testā virs karpālā kanāla saites lieto spiedienu, un tas ir pozitīvs, ja 30 sekundēs parādās simptomi.

Galvenais ārstēšanas mērķis ir novērst vai samazināt nerva saspiedumu. Ķirurģiska nmedianus dekompresija ir izvēles metode pacientiem ar smagu nerva bojājumu — aksonālu deģenerāciju, denervāciju neirofizioloģiskajos izmeklējumos, ja vien kompresiju provocējošais faktors nav pārejošs, piemēram, grūtniecība. Pacientus bez smaga nerva bojājuma neirofizioloģiskajos izmeklējumos sākotnēji var ārstēt konservatīvi.

Viena no pirmajām izvēles metodēm ir rokas ortozes, kas samazina spiedienu karpālajā kanālā, jo pozicionē roku neitrālā stāvoklī. Ortozi liek uz nakti un tādējādi plaukstu pasargā no neapzinātas un ilgstošas fleksijas vai izstiepšanas miegā. Vieglos gadījumos ortoze attālina vai pat izslēdz ķirurģiskas iejaukšanās nepieciešamību. Ja simptomi pēc mēneša palikuši, ortozes lietošanu rekomendē turpināt vēl 1—2 mēnešus, pievienojot vienreizēju lokālu steroīdu injekciju (piemēram, metilprednizolonu 20—40 mg) proksimāli vai distāli no karpālā kanāla saites, kas mazina audu tūsku ap nervu. Nerekomendē injekcijas veikt biežāk kā reizi 6 mēnešos.

Ja pēc divām blokādēm simptomi atjaunojas, jāmeklē cita ārstēšanas iespēja. Alternatīva injekcijām ir perorālo glikokortikoīdu kurss (piemēram, prednizolons 20 mg 10—14 dienas), taču to lieto reti. Operācija ir efektīvākā ārstēšanas metode, jo nervs tiek atbrīvots no nospiestā stāvokļa. Operāciju veic ambulatori, vietējā narkozē, tā ir viegli panesama. Izmanto vai nu tradicionālo ķirurģisko metodi, vai arī jaunāko un mazāk traumatisko endoskopisko metodi.

Par neefektīvām ārstēšanas metodēm atzīta NSPL, B6 vitamīna un diurētiķu lietošana. Ierobežoti pētījumi ir par jogas labvēlīgo ietekmi karpālā kanāla sindroma radīto sāpju mazināšanā.

Pronator teres sindroms

Vēl viens no mediānā nerva sindromiem, kas sastopams daudz retāk, ir pronator teres sindroms, kad n. medianus tiek komprimēts tā proksimālajā daļā, vietā, kur nervs iet cauri mpronator teres. Šis sindroms parasti skar sportistus, piemēram, riteņbraucējus. Pacients var sūdzēties par sāpēm apakšdelmā un hipestēziju visā plaukstas laterālajā malā, ieskaitot thenar apvidu, kas to atšķir no karpālā kanāla sindroma.

Ninterosseus anterior neiropātija

Reta neiropātija, visbiežāk pēc smagas traumas. Tas ir tīrs motorisks nervs, kas atdalās no mediānā nerva elkoņa līmenī un virzās distāli pa apakšdelma priekšējo virsmu un inervē mflexor pollicis longus, II, III pirksta m. flexorum digitorum profundus un mpronator teres. Šīs neiropātijas gadījumā pacients nevar parādīt “OK” zīmi.

Ulnārā nerva sindromi

Ulnārā neiropātija elkoņa līmenī ir otra biežākā kompresijas mononeiropātija augšējā ekstremitātē. Atšķirībā no karpālā kanāla sindroma tā biežāk sastopama vīriešiem. Iemesls var būt akūta trauma (distāls augšdelma kaula lūzums, perioperatīvs bojājums) un nerva kompresija, trakcija vai frikcija, ilgstoši atbalstoties uz elkoņa vai ilgstoši to turot fleksijā, kā arī tādas locītavu slimības kā artrīts, sinovīts, osteofīti.

Šī nerva neiropātija izpaužas ar hipestēziju vai parestēziju IV un V pirkstā, nereti arī ar sāpēm elkonī. Smagākos gadījumos pacienti var sūdzēties par satvēriena un fleksijas vājumu, kas rodas plaukstas interosālo, hypothenar un apakšdelma muskuļu (IV, V pirksta mflexorum digitorum profundus) vājuma dēļ. Daudz retāk ulnārais nervs var tikt komprimēts plaukstas locītavas līmenī, kur tas iet cauri Gijona kanālam. Tad simptomi ir tādi paši kā kompresijas gadījumā elkoņa līmenī, bet vairāk izteikti būs motoriskie simptomi un muskuļu atrofijas. Teorētiski ulnārā nerva kompresija var notikt arī augšdelmā vai aksilāri kombinācijā ar mediānā un radiālā nerva neiropātiju, bet ārkārtīgi reti, jo šajā rajonā ulnārais nervs anatomiski ir pietiekami labi pasargāts.

Terapijas pamatā ir provocējošo faktoru modifikācija (neatbalstīties uz elkoņiem, izvairīties no ilgstošas elkoņa fleksijas). Pacientiem ar intermitējošiem vai pastāvīgiem sensoriskiem traucējumiem un muskuļu vājumu bez atrofijām un strukturāla bojājuma rekomendē konservatīvu ārstēšanu. Pārliecinošu pētījumu par konservatīvo ārstēšanas metožu efektivitāti nav, bet viena no rekomendācijām ulnārā nerva nospieduma gadījumā elkoņa līmenī ir lietot nakts ortozi, kas elkoni pasargā no pārmērīgas fleksijas. Tomēr elkoņa ortozes bieži vien pacientam ļoti traucē, tāpēc var ieteikt uz nakti ietīt elkoni dvielī.

Plaukstas locītavas līmeņa kompresijas gadījumā nav pārliecinošu pierādījumu par kādas konservatīvās metodes pārākumu un ticamu efektivitāti. Iesaka aktivitāšu modifikāciju, lietot cimdus ar polsteriem, piemēram, braucot ar velosipēdu. Pacientiem ar jau izteiktu plaukstas muskuļu vājumu, hipestēziju, pārliecinošu aksonālu bojājumu neirofizioloģiskajos izmeklējumos vai pacientiem, kam simptomi < 6 mēnešos progresē strauji, rekomendē ķirurģisku ārstēšanu. Operāciju neiesaka, ja ulnārā neiropātija ir hroniska (> 2 gadus).

Nradialis neiropātija

Galvenais simptoms ir “krītošā plauksta”, jo radiālā nerva bojājuma gadījumā adekvātu inervāciju nesaņem plaukstas un pirkstu atliecējmuskuļi un mbrachioradialis. Pamatā ir arī jušanas traucējumi plaukstas un apakšdelma dorsālajā virsmā. Nevar atliekt īkšķi, jo nradialis inervē arī mabductor pollicis longus.

Bieži vien var rasties diferenciāldiagnostikas grūtības ar centrālu bojājumu, jo tas vairāk skar tieši atliecējmuskuļus. Šajā gadījumā der atcerēties, ka mtriceps brachii, kas arī ir atliecējmuskulis, spēks būs saglabāts un jušanas traucējumi skars tikai plaukstas dorsālo virsmu, nevis visu roku. Nervs visbiežāk tiek nospiests augšdelma kaula vidusdaļā (piemēram, ilgstoši atbalstot roku pār atzveltni). Arī “tenisista elkonis” jeb laterālais epikondilīts var būt cēlonis nerva kompresijai elkoņa līmenī. Terapija pamatā ir konservatīva: fizioterapija, plaukstas ortoze funkcijas saglabāšanai un sāpju menedžments. Prognoze parasti ir laba.

Nsuprascapularis neiropātija

Proksimālas rokas neiropātijas sastopamas reti. Viena no tām ir nsuprascapularis neiropātija, ko raksturo pleca abdukcija (msupraspinatus) un ārējās rotācijas vājums (minfraspinatus); sāpes pleca rajonā var būt un var nebūt (tas atkarīgs no nerva kompresijas vietas). Slimībai kļūstot hroniskai, pievienojas muskuļu atrofijas.

Biežākais cēlonis ir tieša trauma, pārmērīga staipīšanās, atkārtotas roku kustības, piemēram, svarcēlājiem, volejbolistiem, basketbolistiem un vingrotājiem. Nereti pievienojas arī aksilāra neiropātija. Elektroneirogrāfija/miogrāfija šajā gadījumā nav informatīvas. Vairāk nekā pusei pacientu nebūs arī nekādu izmaiņu MR vai USG izmeklējumā, tāpēc diagnoze jānosaka pēc klīniskajiem simptomiem. Ārstē ar provocējošā faktora izslēgšanu, fizioterapiju un, ja tās nav efektīvas, veic supraskapulārā nerva dekompresiju.

Nthoracicus longus neiropātija

Nthoracicus longus ir tīrs motoriskais nervs, kurš inervē mserratus anterior, un tā bojājuma dēļ, objektīvi izmeklējot, redz lāpstiņas izbīdīšanos uz āru. To pārbauda, lūdzot pacientam ar izstieptām rokām atbalstīties pret sienu. Jāpiemin, ka lāpstiņas izbīdīšanās nav raksturīga tikai nthoracicus longus bojājumam, tā var būt arī naccesorius neiropātijas, cervikālas radikulopātijas un primāru muskuļu slimību gadījumā.

Nthoracicus longus bojājums var rasties pēc krūškurvja sānu sienas traumas, piemēram, veicot tādas invazīvas procedūras kā ribu rezekcija, mastektomija un kardiotorakāla operācija. Šajos gadījumos bojājums ir smags un atlabšana parasti ir nepilnīga. Nervu var saspiest arī tad, ja nēsā smagu mugursomu vai veic atkārtotas kustības ar rokām virs galvas izstieptā pozīcijā. Mēdz būt, ka ar izolētu šā nerva bojājumu izpaužas neiralģiskā amiotrofija jeb Parsonage—Turner sindroms.

Naxillaris neiropātija

Naxillaris inervē mdeltoideus, kas atbild par pleca abdukciju, un mteres minor, kas veic pleca ārējo rotāciju un atbild par sensoriskās informācijas uztveršanu pleca laterālajā virsmā. Tā kā šo kustību veikšanā piedalās arī citi muskuļi, vājums šā nerva bojājuma gadījumā parasti nav smags. Bojājums lielākoties rodas pleca dislokācijas vai augšdelma kaula lūzuma dēļ.

Naccesorius neiropātija

Naccesorius ir kraniāls nervs, tas inervē msternocleidomastoideus un mtrapezius. Šo nervu var traumēt, ņemot cervikālo limfmezglu biopsiju vai veicot citas manipulācijas trigonum cervicale posterius rajonā. Par iespējamo cēloni nosauktas arī pārāk intensīvas masāžas. Klīniski redz skartās puses pleca noslīdējumu un pleca abdukcijas vājumu, bieži ir izteikts sāpju sindroms. Pleca vājumu viegli pārbaudīt, lūdzot veikt roku abdukciju 180° leņķī: pacientam ar naccesorius neiropātiju būs grūti veikt pēdējos 90°.

Apakšējās ekstremitātes mononeiropātijas

Nperoneus (fibularis) neiropātija

Šajā gadījumā nervs visbiežāk tiek komprimēts tieši zem ceļa locītavas laterāli, kur tas apvijas fibulas galviņai. Kompresija var veidoties pēc garām operācijām vai ilgstošas hospitalizācijas gultas režīmā, nēsājot ciešus garos zābakus vai ģipsi, ilgstoši sēžot ar sakrustotām kājām.

Klīniski šī neiropātija izpaužas ar “krītošo pēdu” — ir traucēta pēdas dorsifleksija. Kompensējot radušos traucējumus, pacientiem veidojas stepāžas gaita. Tāpat pacienti var sūdzēties par virspusējās jušanas traucējumiem pēdas dorsālajā un apakšstilba laterālajā virsmā. Sāpes ir reti, cīpslu refleksi nav izmainīti. Apakšējo ekstremitāšu neiropātijām konservatīvā terapija ir limitēta.

Nperoneus kompresijas gadījumā iesaka provocējošo faktoru korekciju un fizioterapiju. Pēdas dorsifleksijas saglabāšanai ir ortozes, kas lietojamas, kamēr atjaunojas aktīvās kustības. Reti nperoneus var tikt iespiests potītes līmenī, piemēram, ciešu apavu dēļ. Klīniski tas izpaudīsies ar sāpēm šajā rajonā, minimālu pēdas vājumu un hipestēziju rajonā starp I un II pirkstu. Reizēm paceles bedrē, uzreiz pēc nischiadicus sadalīšanās, Beikera cista var nospiest nperoneus.

Tarsālā tuneļa sindroms

Šis sindroms ir ntibialis kompresija mediālās potītes līmenī, kur tas kopā ar asinsvadiem un muskuļu cīpslām iet cauri tarsālajam tunelim. Visbiežākais cēlonis kompresijai ir pēdas pamatnes kauliņu lūzums (talus, calcaneus, malleolus medialis), veidojot rētaudus, kaulu un skriemeļu fragmentus, kas spiež uz nervu. Izpaužas ar sāpēm un parestēzijām pēdas plantārajā virsmā, pirkstos, reizēm papēdī, var izstarot līdz apakšstilbam. Ārstēšanas pamatā ir nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, speciālie ortopēdiskie apavi, retos gadījumos arī ortozes un glikokortikoīdu injekcijas. Ja konservatīvā pieeja nav efektīva, veic nerva ķirurģisku dekompresiju.

Nischiadicus neiropātija

Sāpīga neiropātija, kad muskuļu vājums ir visās apakšstilba muskuļu grupās, ieskaitot paceles cīpslas, un virspusējās jušanas traucējumi nperoneus, ntibialis un nsuralis inervācijas zonās. Jušana apakšstilba mediālajā virsmā un pēdas velvē ir saglabāta, jo to inervē nsaphenus no augšstilba nerva. Raksturīgs pavājināts Ahileja cīpslas reflekss bojātajā pusē.

Nischiadicus kompresija visbiežāk rodas gluteālajā rajonā traumas, gūžas locītavas dislokācijas vai lūzuma dēļ, kā arī jatrogēni, veicot injekcijas šajā rajonā vai ilgstoši atrodoties guļus stāvoklī (piemēram, komas gadījumā). Retu reizi iemesls var būt augšstilba kaula lūzums. Piriformis sindroms nereti tiek minēts kā iemesls pacientiem ar nischiadicus neiropātiju, kas pēc būtības ir kontroversiāls temats, jo šim sindromam nav skaidru diagnostisko kritēriju un pamatā tā ir izslēgšanas diagnoze. Noteikti jāpiezīmē, ka nischiadicus kompresija neirogrāfijā var nedot nozīmīgas izmaiņas, ja vien tas nav smags bojājums.

Nfemoralis neiropātija

Nfemoralis kompresija ir reta parādība tā novietojuma dēļ mazajā iegurnī un augšstilba priekšējā sienā. Ja tomēr klīniski šī diagnoze apstiprinās, tad iemesls var būt mazā iegurņa kaulu lūzumi, hematomas. Reizēm nervs var tikt bojāts dzemdējot, endoprotezējot gūžas locītavu, operējot vēderdobumu un mazo iegurni, veicot ingvinālo limfmezglu biopsiju, punktējot augšstilba vēnu vai ilgstoši atrodoties litotomijas pozīcijā.

Klīniski attīstās mquadriceps vājums un hipestēzija augšstilba priekšējā un mediālajā virsmā, kā arī mediālajā apakšstilba virsmā līdz pēdas velvei, ko inervē zars no augšstilba nerva. Raksturīgs ir patellārā refleksa vājums vai iztrūkums bojātajā pusē. Ir neskaidrība, vai augšstilba nervs inervē arī miliopsoas vai to dara atsevišķs nervs no lumbālā pinuma, jo dažiem pacientiem attīstās arī m. iliopsoas vājums.

Ārstēšana, iespējami koriģējot izraisošos faktorus, pamatā notiek ar fizioterapiju un simptomātisku terapiju.

Ncutaneus femoris lateralis neiropātija

Tas ir mazs sensorisks nervs, kas visbiežāk tiek komprimēts ingvinālās saites līmenī, un šo sindromu dēvē par meralgia paresthetica. Pacienti sūdzas par parestēzijām un izteiktām sāpēm, kas pa augšstilba laterālo virsmu izstaro līdz celim. Paaugstināta riska grupā ir cilvēki ar aptaukošanos, cukura diabētu, ļoti veci cilvēki, grūtnieces un sievietes posmā pēc grūtniecības.

Tiešs cēlonis šim sindromam nav atrasts. Neirofizioloģiskie izmeklējumi šajā gadījumā nav pietiekami informatīvi. Par laimi, tā ir pašlimitējoša slimība, kas labi reaģē uz liekā svara zaudēšanu un izvairīšanos no nevajadzīga ārējā spiediena ingvinālajā rajonā, piemēram, nēsājot ciešas bikses ar pazeminātu jostasvietu. Tomēr, lai gan gaita labdabīga, šai neiropātijai ir raksturīgi recidīvi.

Nobturatorius neiropātija

Ļoti reti sastopama, izpaužas ar augšstilba adukcijas vājumu, sāpēm un sensoriskiem traucējumiem nelielā apvidū augšstilba mediālajā virsmā. Cēlonis reizēm ir mazā iegurņa trauma vai ķirurģiska operācija. Viens pētījums uzrādīja, ka nobturatorius neiropātija var būt iegurņa orgānu audzēja izpausme, visbiežāk urīnpūšļa.

________________________________________________

Literatūra

  1. Wipperman J. Carpal tunnel syndrome: diagnosis and management. Am Fam Physician, 2016; 94(12): 993–999.
  2. Nigel L Ashworth. Carpal tunnel syndrome guidelines. www.medcsape.com, 2020.
  3. Seward B Rutkove. Overview of upper extremity peripheral nerve syndromes. www.uptodate.com, 2020.
  4. Timothy J Doherthy. Ulnar neuropathy at the elbow and wrist. www.uptodate.com, 2020.
  5. National Institute of Neurological Disorders and stroke. Peripheral neuropathy fact sheet. 2020.
  6. Shaheen E Lakhan. Peroneal mononeuropathy. www.medcsape.com, 2020.
  7. Wayne E Anderson. Radial mononeuropathy. www.medcsape.com, 2020.
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti