Psihoemocionālā pārslodze. Ģimenes ārsta, psihiatra un neirologa ieteikumi un pārdomas

Gan somatiskā profila veselības aprūpes speciālistiem, gan psihiatriem konsultācijās nereti jārunā par stresa problēmu un cilvēka psihoemocionālo reakciju uz stresu, īpaši svarīgi to ievērot agrīnās slimības stadijās. Mūsdienu pasaules apstākļos cilvēka dzīvē valda dažādu veidu stress, turklāt pašreizējā Covid–19 pandēmija uzjunda papildu stresa faktorus. [1]

Prasības pret sevi un apkārtējiem ir augstas

Ģimenes ārsta viedoklis

(Dr. Rudzīte–Rjabceva)

Psihoemocionāla pārslodze kā diskusijas tēma man ir tuva ne tikai problēmas aktualitātes dēļ, bet tāpēc, ka mentālā veselība ir mana sākotnējā interese medicīnā. Zināšanas un sapratne par emocionālo veselību bieži vien ir izšķirīgas darbā ar pacientiem, darba kolektīvu un sevi pašu.

Ļoti retas ir situācijas, kad pacients piesakās uz vizīti pie ģimenes ārsta un saka: “Es esmu izsīcis, man nav spēka, darbā pārslodze, ģimenē viss slikti.” Mūsdienās šādas izjūtas cilvēki uzskata par normālu dzīves sastāvdaļu. Garas darba stundas, trūkst kvalitatīva brīvā laika, miega, sirsnīgu attiecību... Modernais dzīvesveids! Jo kuram gan tā nav?! Prasības pret sevi un apkārtējiem augstas, turklāt pie šāda režīma gribam, lai ķermenis un gars nepieviļ — lai esam nereāli skaisti (fotošeipoti), lai nesāp ne galva, ne mugura, nav liekā svara, nepūšas vēders, nav sirdsklauvju, lai naktsmiers ir spirdzinošs un saskarsmē esam pozitīvi.

Pārsvarā somatisku sūdzību parādīšanās ir brīdis, kad rodas doma par ārstu.

Ģimenes ārsta taktika

Rūpīgi klausos, lai izprastu sūdzības, izmeklēju to, kas tajā brīdi iespējams praksē uz vietas. Tālāk lemju par papildu izmeklējumu, konsultantu iesaisti. Neesmu tik kompetenta, lai atteiktu pacientam papildu izmeklējumu, pat ja būšu gandrīz 100 % droša, ka vaina ir psihosomatiska. Cilvēkam nomierināties dažkārt palīdz izmeklējumos uzzinātais, ka viss labi. Un tas vedina pie secinājuma, ka vaina ir emocijās, ko pats uzkurbulē vai objektīvi rada apkārtējā vide. Nereti pie vainas ir arī izplatītais uzskats “man nekam nav laika un it kā arī naudas”, bet tas jau ir stāsts par prioritātēm.

Izmeklējumos konstatētais “viss kārtībā” diemžēl palīdz tikai īslaicīgi, un, ja cilvēks neizdara plašāku savu dzīves analīzi un izmaiņas neveic, simptomi parādās atkal, varbūt citā orgānu sistēmā, un tad izmeklēšanos varam sākt no sākuma.

Šeit varētu diskutēt — ir vai nav mērķtiecīgi tērēt valsts naudu šādiem pacientiem, iedomājoties stāstus par garajām rindām uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem un to, kādi pacienti šīs rindas aizpilda.

Uzskatu, ka jebkurā gadījumā, ja ir sūdzības, pacients jāizmeklē. Ja izmeklējums nav palīdzējis un sūdzības saglabājas arī pēc ziņas, ka nav ne sirdskaites, ne stenokardijas, ne vēža, tad vienmēr sev vaicāju, vai visu saprotu pareizi, vai esmu izsvērusi visas iespējamās diagnozes. Ja šaubos, sūtu pacientu pie neirologa, kardiologa, gastroenterologa, reimatologa...

Grūtības iesaistīt psihiatru, psihoterapeitu

Ļoti reti ir tā, ka pacientu uzreiz var nosūtīt pie psihoterapeita vai psihiatra. Un tas parasti saistīts ar to, ka pacients nav gatavs to dzirdēt (“vai ģimenes ārste domā, ka esmu pilnīgi traks?!”). Cilvēks jūtas nesaprasts, kontakts ar ārstu var kādu brīdi zust. Varbūt citi ārsti to māk labāk izskaidrot, bet mans veiksmīguma procents šā jautājuma skaidrošanā ir mainīgs.

Manuprāt, problēma ir arī psihoterapeitu pieejamībā un grūti saprotamā izglītības un sertifikācijas procesā. Piemēram, Liepājā ir tikai viens sertificēts ārsts—psihoterapeits. Bet kopumā psihoterapeiti ir vēl. It kā likums nosaka, ka psihoterapeits var būt tikai ārsts. Taču zinām, ka realitātē tā nav. Tas rada mazliet sajukumu un neuzticību.

Citreiz pacientiem ar fiziskām sūdzībām, ko, manuprāt, rada emocionāla rakstura problēmas, pati izrakstu antidepresantus. Ja šaubos par pareizā antidepresanta izvēli un/vai diagnozi, sūtu pie psihiatra. Tomēr dažos gadījumos ar kolēģiem mana pieredze ir negatīva, proti, man izdevies pacientā radīt sapratni, ka simptomi varētu būt saistīti ar psihi, pacients nosūtījumu pie psihiatra ir izmantojis, tomēr atgriežas sliktākā stāvoklī, un tad sevi vainoju: kāpēc pati neizrakstīju antidepresantu? Kaut arī psihiatrs manu diagnozi ir apstiprinājis un izrakstījis to pašu escitaloprāmu.

Klasiska ir situācija ar sirds slimnieku, kam rekomendēti antidepresanti, bet netiek izrunāts, ka, atverot antidepresanta lietošanas instrukciju, pirmais, kas būs rakstīts: nelietot sirds slimību gadījumā! Ja ārsts ar pacientu to neizrunā, viņš nespēj šīs zāles lietot.

Bet, ja arī apņemas klausīt ārstu, tad desmit minūtes pēc antidepresanta izdzeršanas sauc neatliekamo palīdzību, jo liekas, ka kļuvis slikti ar sirdi (NMPD atbrauca, pacientu izmeklēja, bet uz slimnīcu neveda, jo nebija objektīvu iemeslu, izmaiņu EKG nebija, tātad pacientam radušies panikas traucējumi).

Indikācijas darbnespējas lapai

Nesen man bija paciente, kas strādāja par sociālo darbinieci un pati apzinājās, ka visas sūdzības (miega traucējumi, sirdsklauves, svara pieaugums, sāpes ceļos) ir no pārstrādāšanās. Viņa maz laika veltīja sev, atzina, ka darbs ļoti izsūc, atalgojums neadekvāts, pašas emocionālā iesaiste milzīga. Pat saprazdama, ka neko nesaņem pretī, nespēja darīt mazāk.

Izrakstīju darbnespējas lapu, viņa apmeklēja psihiatru, lietoja antidepresantus, nosūtīju viņu arī pie fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārsta uz ārstnieciskām un relaksējošām procedūrām. Kādā brīdī aizdomājos: vai veselības inspekcija mani nesodīs, jo atzīs, ka šādu ārstēšanu var apvienot ar darba gaitām...?

Tomēr uzskatu, ka konkrētajai pacientei darbnespējas lapa bija būtiska atveseļošanās procesā, jo palīdzēja atgūt emocionālo līdzsvaru un sakārtot prioritātes. Pēc kāda laika viņa mainīja darbu.

Pilnībā izvairīties no stresa nav iespējams

Psihiatra rekomendācijas

(doc. Renemane)

Garīgās veselības problēma pandēmijas apstākļos ievērojami palielināsies, jo pieaug psiholoģisko, ekonomisko, sociālo stresa faktoru spiediens: cilvēki zaudē darbu, parādās ekonomiskas problēmas, mainās darba apstākļi un grafiks, pašizolācija vai karantīna ietekmē ikdienas darbības, ģimenes attiecības.

Pašreizējā situācija izraisa trauksmes, stresa un citu reaktīvu stāvokļu pieaugumu [2] un rada jaunus izaicinājumus garīgās veselības speciālistiem psihoprofilakses un krīzes konsultāciju jomā.

Vai stress var būt noderīgs?

Visiem organismiem jāuztur sarežģīts dinamisks līdzsvars jeb homeostāze, ko pastāvīgi izaicina iekšēji vai ārēji nelabvēlīgie spēki (stresa faktori). Stress rodas, ja tiek traucēta homeostāze; homeostāzi atjauno dažādas adaptīvas fizioloģiskas un uzvedības reakcijas. Stresa reakciju regulē stresa sistēma, kas daļēji atrodas CNS un daļēji perifērajos orgānos. Šīs sistēmas centrālās daļas ir hipotalāma hormoni arginīna vazopresīns, kortikotropīnu atbrīvojošais hormons un no pro–opiomelanokortīna atvasinātie peptīdi, kā arī locus ceruleus un autonomie norepinefrīna centri smadzeņu stumbrā.

Stresa sistēmas optimāla aktivitāte ir būtiska labizjūtā, veiksmīgā uzdevumu izpildē un sociālajā mijiedarbībā, turpretī šīs sistēmas pārmērīga vai nepietiekama aktivitāte var izsaukt disbalansu un patoloģiska stāvokļa veidošanos. [3—5]

Stress neapšaubāmi ietekmē cilvēka psihoemocionālo stāvokli, bet kļūst bīstams tikai tad, ja ir pārmērīgs/ilgstošs. Jāatceras, ka pat negatīva pieredze var pozitīvi mainīt dzīvi. Stresa situācijas spēj mūs stimulēt būt aktīviem un pieņemt svarīgus lēmumus. Pilnībā izvairīties no stresa nav iespējams, galvenais — kā uztveram situāciju un psihoemocionāli uz to reaģējam.

Stresa izpratne un tā psihiskās sekas

1956. gadā Selye publicēja stresa jēdzienu: “specifiska reakcija uz nespecifisku ietekmi uz bioloģiskām sistēmām”. Pamata stresa sindromu nosauca par “spriedzes—bēgšanas” sindromu jeb adaptācijas sindromu un aprakstīja trīs sindroma fāzes:

  • spriedzes stadija, kad tiek atzīmēti fizioloģiskās reakcijas atbildes simptomi,
  • rezistences pakāpe vai adaptācijas fāze stresoram,
  • izsīkuma pakāpe, kad adaptācijas resursi tiek iztukšoti, ja stresa faktors turpinās. [6]

Fiziskā stāvokļa izmaiņas, sāpes, psiholoģiskā ietekme var darboties kā stresa faktors, kas rosina psihiskas slimības attīstību. [7]

Psihiskus stāvokļus ar psiholoģisku ietekmi uz cilvēku psihiatrijā sauc par psihogēniem. Tie attīstās psihotraumatizējošu faktoru ietekmē un var izpausties īslaicīgas reakcijas vai ilgtermiņa stāvokļa formā. Dažkārt traumatiski dzīves notikumi var darboties kā galvenie etioloģiskie faktori, citos — kā etioloģiskie apstākļi. Patogēnu lomu biežāk iegūst abu faktoru kombinācija.

Psihogēni psihiskie traucējumi

Psihotraumējošas situācijas ietekmē cilvēku garīgo stāvokli un var gan izsaukt jaunus neirotiskus, ar stresu saistītus un somatoformus traucējumus, gan provocēt slimības paasinājumus pacientiem, kas jau slimo ar psihiskiem traucējumiem. [4; 8]

Adaptācijas traucējumi

Izraisa stresa situācijas, lielas pārmaiņas dzīvē, ģimenes, profesionālā, sociālā krīze (tuvinieku zaudēšana, šķiršanās u.c.), kā arī somatiska vai infekcijas slimība, nokļūšana slimnīcā. Pacientiem ir traucēta sociālā funkcionēšana, produktivitāte un adaptācija, var attīstīties depresija, trauksme, nemiers, nespēja tikt galā ar grūtībām, nespēja plānot, agresivitāte, asociāla uzvedība.

Pacients var izjust grūtsirdību, nomāktību, izmisumu, pieaug vai samazinās apetīte, var parādīties grūtības uzsākt aktivitātes, bezmiegs, grūtības koncentrēt uzmanību, kas traucē lasīt vai uzturēt sarunu. Var pazemināties pašnovērtējums vai parādīties vainas izjūta, apātija, nemiers, smagākos gadījumos — domas par pašnāvību. Tādi pacienti visbiežāk stāsta par psihotraumējošo situāciju, bet tieši par depresijas simptomiem ne. Lai atpazītu depresiju un novērtētu simptomu smagumu, jāuzdod jautājumi. Depresijas izpausmes var būt no viegliem simptomiem līdz smagiem un ilgt līdz 6 mēnešiem, smagākos gadījumos līdz 2 gadiem.

Arī adaptācijas traucējumi var izpausties trauksmes veidā, kad pacienti sūdzas par trauksmainām domām, nemieru, par somatiski veģetatīvām sūdzībām, ko pavada trauksme.

Posttraumatiskā stresa sindroms (PTSS)

Kļuvis aktuāls sakarā ar pandēmiju visā pasaulē, attīstās pēc smagām psihotraumējošām situācijām (smaga avārija, dabas katastrofa, krimināla situācija, militāri konflikti, seksuāla vardarbība, apcietinājums, spīdzināšana u.c.) — kad cilvēkam draud nāve. Pie tādām var pieskaitīt paša vai tuva cilvēka inficēšanos ar koronavīrusu.

PTSS — atlikta/ieilgusi reakcija uz situāciju. Sūdzības parādās ~ 6 mēnešus pēc notikuma: veģetatīvi traucējumi, miega traucējumi, baiļu, panikas, agresijas uzliesmojumi, ko provocē atgādinājumi par notikumu, grūtības koncentrēties, emocionāls sastingums, atsvešināšanās no tuviniekiem, zūd spēja izjust emocijas, parādās psihotraumējošā notikuma uzplaiksnījums ar uzbudinājumu, izvairīšanos, sastingumu dienas laikā vai sapņos. Var pievienoties trauksme, depresija, domas par pašnāvību.

Somatoformi traucējumi

Var attīstīties pēc apzinātas vai neapzinātas psihotraumas. Visbiežāk cilvēkiem, kas auguši aleksitīmiskās ģimenēs, kur nebija pieņemts runāt par emocijām/pārdzīvojumiem. Cilvēkiem parādās pseidosomatiskas sūdzības: sāpes, sūdzības par sirds—asinsvadu, gremošanas, urīnizvadsistēmas, elpošanas sistēmas traucējumiem.

Ārsti nevar atrast objektīvus cēloņus pacienta sūdzībām, pacients nereti noraida ārsta viedokli, ja tas neapstiprina pacienta aizdomas. Pacientam grūti pieņemt, ka sūdzību pamatā ir psihiski traucējumi, kaut sūdzību intensitāte, lokalizācija, raizēšanās un trauksme neatbilst objektīvai atradei, ja tāda vispār ir. Pacienta sūdzību intensitāte pastiprinās pēc sadzīves problēmām un konfliktiem, bet var minimizēties atpūtas laikā.

Panikas lēkmes

Izpaužas ar ļoti intensīvu trauksmi, kas iedarbina veģetatīvo kaskādi. Pacients nevar elpot, ir tahikardija, sāpes sirds rajonā, aizdusa, svīšana, trīce, aukstuma/karstuma viļņi, var būt caureja, diskomforts vēderā, galvas reiboņi vai derealizācijas izjūta. Panika atkārtojas un attīstās pēkšņi, bez jebkāda provocējoša faktora, tāpēc neprognozējama. Parādās pastāvīgas bailes par atkārtotu lēkmi, bailes nomirt ar sirdstrieku, zaudēt kontroli pār sevi, “sajukt prātā”.

Ģeneralizēta trauksme

Izpaužas ar pārmērīgu trauksmi, bažām un sliktu priekšnojautu par ikdienišķām lietām, ko pavada virkne somatoveģetatīvu simptomu: nemiers, aizkaitināmība, grūtības koncentrēties, spriedze, pastiprināta nogurdināmība. Trauksmes simptomi katru dienu vismaz 6 mēnešus.

Sociālā fobija

Cilvēkam attīstās bailes vai viņš izvairās no tādām sociālām situācijām kā publiska uzstāšanās, sarunas ar svešiem cilvēkiem, jaunu cilvēku satikšana, ēšana publiskā vietā. Cilvēks baidās, ka viņa izturēšanās būs apkaunojoša vai pazemojoša, cenšas izvairīties no sociālām situācijām vai panes tās ar izteiktu trauksmi un diskomfortu.

Terapijas iespējas

Pirms terapijas jāizslēdz somatiska, neiroloģiska patoloģija, mikroelementu vai vitamīnu disbalanss, jāizpēta lietoto medikamentu blaknes, svarīgi novērtēt pacienta pašnāvības risku, alkohola un psihoaktīvo vielu lietošanas statusu. Psihisko traucējumu ārstēšanā psihiatrijā izmantojam biopsihosociālo pieeju, kas sastāv no trim daļām: bioloģiskās (farmakoterapija), psiholoģiskās (psiholoģiska, psihoterapeitiska palīdzība) un sociālās (rehabilitācijas un sociālās tehnikas). Labāks rezultāts, ja visas trīs izmato vienlaikus. [9]

Tā kā galvenais cēlonis neirotisko traucējumu attīstībā ir psihotrauma, tad pirmais solis terapijā ir psihosociālās intervences (KBT, atbalsta terapija, ģimenes terapija, krīzes intervence). [10]

Liela loma ir fizioterapijai, regulārai mērenai fiziskai slodzei, relaksācijas tehnikai, diafragmālai elpošanai. Autotreniņš var būtiski mazināt simptomātiku. [11; 12] Tiek rekomendēta dienas strukturēšana un plānošana, izvairīšanās no alkohola lietošanas. [13]

Farmakoterapija

Ja depresijas, trauksmes vai fobijas simptomātika ir izteikta un pieņemts lēmums par farmakoloģisku ārstēšanu, tiek nozīmēti pirmās izvēles AD jeb antidepresanti (visiem šajā sadaļā minētajiem medikamentiem norādīts dienā lietojamo devu diapazons): SSAI (paroksetīns 20—40 mg, escitaloprāms 10—20 mg, citaloprāms 20—60 mg, sertralīns 50—100 mg, fluvoksamīns 100—300 mg, fluoksetīns 20—40 mg), SNAI (venlafaksīns 75—225 mg, duloksetīns 30—60 mg).

Otrās un trešās izvēles medikamenti — AD ar citiem darbības mehānismiem: klomipramīns 75—250 mg, mirtazapīns 30—60 mg, bupropions 150—300 mg, agomelatīns 25 mg, vortioksetīns 5—15 mg, trazodons 50—150 mg. [14—18]

Adaptācijas traucējumu gadījumā dati par AD lietošanu ir pretrunīgi, atzīmēts, ka svarīgi kontrolēt trauksmes līmeni un bezmiegu. [10; 19] AD pirmais efekts parādās pēc 10—14 dienām, novērtēt medikamenta efektivitāti var pēc mēneša, pacientam jāzina pār biežākajām blaknēm, izvērtējot pirms AD nozīmēšanas (jāpiefiksē metaboliskie rādītāji, seksuālās funkcionēšanas līmenis utt.). Terapija ilgst 3—6 mēnešus vai ilgāk.

Trauksmes mazināšanai var lietot kalcija kanālu modulatoru pregabalīnu 150—600 mg, benzodiazepīnus alprazolāmu 1,5—8 mg, bromazepāmu 3—6 mg, diazepāmu 5—20 mg, lorazepāmu 2—8 mg un klonazepāmu 1—4 mg, kā arī buspironu 15—60 mg, bēta blokatoru propranololu 20—60 mg. Anksiolītiskais efekts raksturīgs arī γ aminosviestskābes (GASS) agonistam fenibutam (250—750 mg) un mebikāram (500—2000 mg), kurus var lietot trauksmes gadījumā, lai gan starptautiskajās vadlīnijās tie nav iekļauti. [20; 21]

Benzodiazepīnu anksiolītiskais efekts sākas ātri pēc lietošanas parenterāli vai perorāli. Sakarā ar CNS darbības supresiju ārstēšana ar benzodiazepīniem var būt saistīta ar sedāciju, reiboni un pagarinātu reakcijas laiku, attiecīgi ietekmējot kognitīvās funkcijas un spēju vadīt transportlīdzekli.

Pāris nedēļas vai mēnešus nepārtraukti lietojot benzodiazepīnus, ievērojamam skaitam pacientu var attīstīties atkarība.

Pacientiem, kam anamnēzē ir benzodiazepīnu, alkohola vai citu psihoaktīvo vielu atkarība, šāda terapija nav piemērota. Benzodiazepīnus var lietot arī kombinācijā ar serotonīnerģiskajiem medikamentiem pirmās divas nedēļas, kamēr ir trauksmes attīstības risks.

Uzmanība jāpievērš trankvilizatoru lietošanas ilgumam, jo nereti uz konsultāciju pie psihiatra atnāk pacienti, kas gadiem ilgi lieto trankvilizatorus un neirozes “ārstēšana” komplicējas ar citiem neirotiskiem traucējumiem un depresiju. Mēs visi ļoti labi zinām, ka trankvilizatori vai anksiolītiķi rekomendēti kursa veidā 10—14 dienas, pakāpeniski samazinot devu, jo ir riski tolerances attīstībai un jatrogēnai atkarībai. Maksimālais trankvilizatoru lietošanas ilgums 6—8 nedēļas. Ja pēc kursa pārtraukšanas simptomātika atjaunojas, terapijā jāizmanto citu struktūru medikamenti, piemēram, AD.

Dažas starptautiskās vadlīnijas piedāvā izmantot arī neiroleptiķus, piemēram, kvetiapīnu 50—300 mg ģeneralizētas trauksmes ārstēšanā vai risperidonu 0,5—6 mg PTSS ārstēšanā, bet neiroleptiķu nozīmēšanai jābūt psihiatra kompetencē. [22]

Ja pacientam ir bezmiegs, biežāk ordinē miega līdzekļus zolpidēmu 10 mg uz nakti vai zopiklonu 7,5 mg uz nakti. Sedatīvā efekta dēļ, kas saistīts ar histamīna–1 un muskarīna receptoru antagonismu, var lietot arī atipiskos neiroleptiķus (kvetiapīnu 25—300 mg, olanzapīnu 5—10 mg).

Antipsihotisko medikamentu nozīmēšana ir ārpus indikācijām, literatūrā atrodami vien atsevišķi pētījumi.

Bioloģiskās atgriezeniskās saites metode stresa profilaksē

Neirologa komentārs

(Dr. S. Vestermane)

Psihofizioloģija ir mācība par prāta un ķermeņa attiecībām. Praktiskā psihofizioloģija (PPF) ir psihofizioloģijas nozare, kas izmanto zināšanas par to, kādai jābūt prāta—ķermeņa mijiedarbībai, lai attīstītu metodes šīs mijiedarbības uztveres uzlabošanai, izglītojošiem vai klīniskiem mērķiem.

Viena no PPF metodēm ir bioloģiskās atgriezeniskās saites metode jeb biofeedback (BFB), kuras pamatā ir cilvēka spēja mācību procesā mainīt ķermeņa funkcijas. Galvenais BFB treniņu mērķis ir pozitīvi ietekmēt ķermeņa funkcijas, labsajūtu, procesu paškontroles attīstību. BFB nav pasīva terapijas metode, bet process, kad reāllaikā tiek pierakstītas un atspoguļotas vienas vai vairāku fizioloģisko sistēmu funkcijas: muskuļu sasprindzinājums, pulsa frekvence un amplitūda, ādas temperatūras svārstības, svīšanas reakcija, elpošanas frekvence un amplitūda, smadzeņu bioelektriskā aktivitāte.

Kā tas notiek?

BFB apkopo dažādas terapeitiskas procedūras: vārdiska instruktāža, uzmanības fokusēšana, relaksācijas paņēmieni, slodzes testi, vizualizācijas vingrinājumi. Ar elektroniskiem un elektromehāniskiem instrumentiem tiek uztverti ķermeņa signāli, kuru izpausmes vai spontānās izmaiņas pacients apzinās nepietiekami vai neapzinās vispār.

Tiešsaistē tiek mērīti dažādi fizioloģiskie parametri: pulsa frekfence un amplitūda, ādas temperatūra un mitrums (svīšana), muskuļu sasprindzinājums, smadzeņu elektriskā aktivitāte.

Aparāts veicina mācību procesa un paškontroles uzlabošanu, ar akustiskas vai optiskas informācijas palīdzību cilvēks saņem informāciju par sava ķermeņa funkcijām. Kopējos panākumus ietekmē dažādi mainīgi un subjektīvi lielumi (motivācija, ārējie, iekšēji faktori).

Treniņos cilvēks mācās ietekmēt ķermeņa funkcijas un slimību izpausmes, kuras līdz tam uzskatīja par neietekmējamām. Treniņu efekts atkarīgs no motivācijas un ieguldītā darba.

Indikācijas

BFB treniņu efektivitāte ir pierādīta kontrolētos zinātniskos pētījumos. Galvenās indikācijas:

  • migrēna, saspringuma tipa galvas sāpes un hroniskas muguras sāpes,
  • tinnitus,
  • trauksme, panikas lēkmes, fobijas,
  • miega traucējumi,
  • paaugstināts asinsspiediens,
  • depresīvi simptomi kopā ar hronisku sāpju sindromiem,
  • fiziskas sūdzības bez pietiekama organiska izskaidrojuma (somatoformi traucējumi),
  • Reino sindroms,
  • astma u.c.

BFB var izmantot arī stresa pārvarēšanai un profilaksei, sasniegumu optimizēšanai un vispārējās labsajūtas veicināšanai, psihofizioloģisko kopsakarību demonstrācijai, relaksācijas treniņiem, darbaspēju uzlabošanai, neiromuskulārai rehabilitācijai (pēc CNS un spinālas traumas, cerebrālās triekas, insulta u.c.).

Jānovērtē, cik lielā mērā BFB ir lietderīga konkrētam pacientam. BFB treniņus var integrēt arī kā papildu metodi. Nodarbību skaits katrai diagnozei vai risināmai problēmai atšķiras, piemēram, hroniskām galvassāpēm 10—15 nodarbības, 50 min. ilgas, vēlams 2 × nedēļā.

Ja BFB nodarbībām ir informatīvs, izglītojošs un integrējošs raksturs, tad tās var būt tikai dažas nodarbības vai regulāras nodarbības reizi mēnesī vai divos, piemēram, apvienojot ar psihoterapiju.

BFB metode nav piemērota:

  • bērniem, kas jaunāki par 5 gadiem,
  • neizmeklētiem pacientiem, kuriem nav noteikta precīza diagnoze,
  • cilvēkiem ar psihiatriskām slimībām (šizofrēniju, smagu depresiju),
  • cilvēkiem, kam ir uztveres un mācīšanās grūtības,
  • pacientiem, kuru diagnoze neatbilst indikācijām.

Piesardzība jāievēro cilvēkiem, kas regulāri lieto medikamentus (insulīnu, perorālos hipoglikēmiskos līdzekļus, antikonvulsantus, antihipertensīvos medikamentus, tiroksīnu, antidepresantus, diurētiķus u.c.). Šo pacientu ārstam jābūt informētam par pacienta iesaistīšanos BFB treniņos, jo, iespējams, būs jākoriģē (jāsamazina) medikamentu devas.

BFB stresa pārvarēšanai

Stresa tests BFB kontrolē var atbildēt uz vairākiem jautājumiem.

  • Kuras ķermeņa sistēmas visspēcīgāk reaģē uz psiholoģisku stresu?
  • Kāda satura stress visspēcīgāk ietekmē dažādas fizioloģiskās sistēmas?
  • Kura ķermeņa sistēma uzrāda relaksācijas aizkavēšanos pēc stresora iedarbības?

Līknes datora ekrānā atspoguļo katru ķermeņa sasprindzinājuma izpausmi. Tādā veidā cilvēks var apzināties savu stresa reakciju veidu. Visskaidrāk sasprindzinājuma pakāpe atspoguļojas ādas sviedru dziedzeru aktivitātē, ko regulē simpātiskā nervu sistēma. Ja paaugstināta muskuļu aktivitāte, jāstrādā pie apzinātas to sasprindzinājuma mazināšanas.

Stress vienmēr iedarbojas uz mūsu elpošanu! Tā kļūst seklāka un ātrāka, lai ķermenim piegādātu pietiekami daudz skābekļa un mēs būtu gatavi cīņai. Cilvēkiem ar paaugstinātu stresa līmeni īpaši svarīgi ir iemācīties īslaicīgās atslābināšanās metodes, ko regulāri lietot ikdienā. Daudzi īsi spriedzes noņemšanas vingrinājumi dienas laikā ir labāki par vienu ilgu relaksācijas vingrinājumu saspringtas dienas beigās.

Ar BFB atbalstu var apgūt arī diafragmālo elpošanu trauksmes mazināšanai un stresa kontrolei, progresīvo muskuļu relaksāciju muskuļu sasprindzinājuma un sāpju mazināšanai, uzlabot pašizpratni un pašregulāciju, mācīties apzināti ietekmēt savu elpošanu, muskuļu sasprindzinājumu, pulsa frekvenci un amplitūdu, pārbaudīt relaksējošo vingrinājumu un citu metožu efektivitāti (meditācijas, dažādu elpošanas metožu) + medicīniskās indikācijas.

Pacientam principiāli nozīmīgs ir pats neirofizioloģiskais treniņš, tieša atgriezeniskā saite katrā sesijā un grafisks treniņu procesa attēlojums. Tas veicina motivācijas, uzticēšanās, pašvērtības un paškompetences pieaugumu.

BFB terapeitiskās dinamikas faktori: kontrolējot psihofizioloģiskās korelācijas ar trauksmi, restrukturizējot pārliecības par emocionāliem aspektiem, mainot pretestības un pārvarēšanas kapacitāti, palielinot pašefektivitāti.

Nākotne?

Attiecības starp biheiviorāliem/psiholoģiskiem procesiem un autonomo kontroli ir sarežģītas un kompleksas. Psihofizioloģija jau vairākus gadu desmitus attīsta metodes, izmatojot perifēros mērījumus (sirds ritmu, ādas pretestību u.c.), lai novērtētu mijiedarbību starp CNS un perifēriem orgāniem un ietekmi uz kognitīviem un emocionāliem procesiem, to mijiedarbību.

________________________________________________

Literatūra

Doc. Renemane

  1. Jakovljevic M, Bjedov S, et al. Covid-19 pandemia and public and global mental health from the perspective of global health security. Psychiatria Danubina, 2020.
  2. Wang C, Pan R, Wan X, et al. Immediate psychological responses and associated factors during the initial stage of the 2019 coronavirus disease (COVID-19) epidemic among the general population in China. Int J Environ Res Public Health, 2020.
  3. Chrousos GP. Stress and disorders of the stress system. Nature Reviews Endocrinology, 2009.
  4. Grippo AJ, Johnson AK. Stress, depression and cardiovascular dysregulation: A review of neurobiological mechanisms and the integration of research from preclinical disease models. Stress, 2009.
  5. Oei NYL, Everaerd WTAM, et al. Psychosocial stress impairs working memory at high loads: An association with cortisol levels and memory retrieval. Stress, 2006.
  6. Szabo S, Tache Y, Somogyi A. The legacy of Hans Selye and the origins of stress research: A retrospective 75 years after his landmark brief “letter” to the Editor# of Nature. Stress, 2012.
  7. Ashkinazi IY, Vershinina EA. Pain sensitivity in chronic psychoemotional stress in humans. Neurosci Behav Physiol. 1999.
  8. Hammen C. Stress and depression. Annual Review of Clinical Psychology, 2005.
  9. Burti L, Guerriero E. Psychiatric rehabilitation. An open-network orientation. Epidemiol Psichiatr Soc, 2003.
  10. Carta MG, Balestrieri M, Murru A, Hardoy MC. Adjustment disorder: Epidemiology, diagnosis and treatment. Clinical Practice and Epidemiology in Mental Health, 2009.
  11. Srivastava M, Talukdar U, Lahan V. Meditation for the management of adjustment disorder anxiety and depression. Complement Ther Clin Pract, 2011.
  12. Krisanaprakornkit T, Sriraj W, Piyavhatkul N, Laopaiboon M. Meditation therapy for anxiety disorders. Cochrane Database Syst Rev, 2006.
  13. Osborn J, Raetz J, Kost A. Seasonal affective disorder, grief reaction, and adjustment disorder. Medical Clinics of North America, 2014.
  14. Reid WH. Adjustment disorders. In: The Treatment of Psychiatric Disorders, 2018.
  15. Craske MG, Stein MB. Anxiety. The Lancet, 2016.
  16. Bandelow B, Michaelis S, Wedekind D. Treatment of anxiety disorders. Dialogues Clin Neurosci, 2017.
  17. National Institute for Health and Clinical Excellence (NICE). Anxiety Disorders Quality Standard. Nice, 2014.
  18. Katzman MA, Bleau P, et al. Canadian clinical practice guidelines for the management of anxiety, posttraumatic stress and obsessive-compulsive disorders. BMC Psychiatry, 2014.
  19. Zelviene P, Kazlauskas E. Adjustment disorder: Current perspectives. Neuropsychiatric Disease and Treatment, 2018.
  20. Kupats E, Vrublevska J, Zvejniece B, Vavers E, Stelfa G, Zvejniece L, et al. Safety and Tolerability of the Anxiolytic and Nootropic Drug Phenibut: A Systematic Review of Clinical Trials and Case Reports. Pharmacopsychiatry, 2020.
  21. Shilina NN, Statsenko ME, et al. Efficacy of adaptol and the possibility of its differential use in patients with anxiety disorders after myocardial infarction. Ter Arkh, 2013.
  22. Bandelow B, Sher L, et al. Guidelines for the pharmacological treatment of anxiety disorders, obsessive-compulsive disorder and posttraumatic stress disorder in primary care. International Journal of Psychiatry in Clinical Practice, 2012.

Dr. Vestermane

  1. Blase KL, Dijke AV, Cluitmans PJ, Vermetten E. Efficacy of HRV-biofeedback as additional treatment of depression and PTSD, 2016.
  2. Martin A, Rief W. (Hrsg.) Wie wirksam ist Biofeedback? Verlag Hans Huber.
  3. Peper E, Nemoto S, et al. Seeing is Believing: Biofeedback as a Tool to Enhance Motivation for Cognitive Therapy. Biofeedback Association for Applied Psychophysiology & Biofeedback, 2015 Witer, 43(4): 168–172.
  4. Pirker-Binder I. Biofeedback in der Praxis, Band 2. Springer-Verlag/Wien, 2008; S. 92–94, 125–128.
  5. Ratanasiripong P, Kaewboonchoo O, et al. Biofeedback Intervention for Stress, Anxiety, and Depression among Graduate Students in Public Health Nursing. Nursing research and practice, 2015.
  6. Rief W, Birmbauer N. Biofeedback. Grundlagen, Indikationen, Kommunikation, Praktisches Vorgehen in der Therapie. 2.Auflage. Schattauer gmbh Stuttgart, 2006; S. 1–6, 137–150.
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti