Ar matemātiķes un šahistes prātu. Prof. LUDMILA VĪKSNA, infektoloģe

Kad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas galvenā speciāliste RSU profesore LUDMILA VĪKSNA spēra pirmos soļus ārstes profesijā, viņa piedzīvoja pamatīgas ugunskristības, jo meningokoka epidēmija pļāva jaunus un vecus, slimnīcas gaiteņi bija pārpildīti ar slimniekiem, arī mirstošajiem. Pēc tam sekoja difterijas epidēmija.

Pa šiem gadiem medicīna attīstījusies tā, ka daudzas infekcijas slimības vairs neapdraud cilvēku veselību un dzīvību. Taču apkaroto infekciju vietā rodas jaunas. Profesore Ludmila Vīksna joprojām ir darba ierindā gan slimnīcā, gan augstskolā, kur gādā par jaunās infektologu paaudzes skološanu.

Intervijā pirms divdesmit gadiem teicāt, ka izliekat sev “barjeras, kuras tiecaties pārvarēt. Ja nav mērķa, tad raksturs kļūst slikts, tad uzmanība pievēršas sīkumiem.” Kā ir tagad? Vai joprojām vajadzīgas barjeras vai tomēr zināmā vecumā barjeras nespēlē tik būtisku lomu?

Uzskatu, ka mērķiem obligāti jābūt jebkurā vecumā — ne vien jaunībā, bet arī brieduma gados. Ja cilvēkam nav mērķu, ja noplok vēlme aktīvi darboties profesionālajā jomā, ja vairs nav degsmes risināt problēmas, atstājot tās pašplūsmā, viņš faktiski var aiziet bojā, jo viņam nav satura. Atceros, kāda slavena krievu aktrise, būdama cienījamā vecumā, vienā no intervijām atzinās, ka apskaužot savas sešdesmitgadīgās un septiņdesmitgadīgās laikabiedres. “Cik labi, ka jums ir problēmas, jo tas nozīmē, ka jūs dzīvojat!” — tāda bija vairāk nekā deviņdesmit gadu vecās aktrises pārliecība. Tolaik, kad šo interviju lasīju, viņas teikto īsti neizpratu un varbūt arī nepiekritu, bet tagad saprotu, ka problēmas — tas nozīmē notikumus, risinājumu meklējumus sarežģījumiem, aktīvu dzīvesveidu. Šie notikumi dzīvi padara pilnvērtīgāku un nozīmīgāku, vingrina domāšanu, jo šķēršļus jau gribas pārvarēt. Tāpēc šķēršļiem un barjerām ir jābūt!

Vai agri apzinājāties, ka medicīna varētu kļūt par jūsu darbības lauku?

Tā gluži nebija, ka kopš bērnības būtu sapņojusi par ārstes profesiju, taču saskarsme ar ārstiem gan bija un diezgan privātā līmenī. Manu vecāku draugu un paziņu lokā bija mediķi — mammas studiju biedri no Latvijas Universitātes. Tolaik studentu nebija tik daudz kā šodien, tāpēc viņi cits citu pazina, studēdami dažādās fakultātēs, nereti pēc augstskolas beigšanas turpināja draudzēties. Atceros, ka, klausoties pieaugušo sarunās par medicīnas tēmām, kur tika pieminēti arī pacienti un dažādi gadījumi no ārstu prakses, man radās iespaids, ka viņi ir tie, kas strādā cilvēku labā, tāpēc, izvēloties šo profesiju, vilšanās nevar būt. Mērķis — ārstēt cilvēkus — man šķita skaists.

Bija interese arī par filoloģiju, bet ģimene no šādas izvēles atrunāja, sakot, ka filologs īsti nav profesija. Ja atklāti, daudz spēcīgāks dzinulis par teikto man bija vēlme pierādīt, ka spēšu iestāties Rīgas Medicīnas institūtā par spīti tam, ka valdīja uzskats — ja esi meitene no Rīgas un bez zelta medaļas, iekļūt šajā augstskolā tev ir maz cerību vai pat to nav. Taču es iestājos.

Ticat, ka dzīves musturs ir uzzīmēts vai ka tomēr paši to aužam?

Piekrītu ķīniešu teicienam, ka dzīvē visu nosaka liktenis un gadījums. Liktenis, par to runājot medicīnas terminoloģijā, varētu būt tas, kas ir ģenētiski noteikts, bet viss pārējais ir gadījuma rokās. Ja runājam par mani, tad es taču varēju neiestāties Medicīnas institūtā. Tātad tas bija gadījums ar man labvēlīgu iznākumu. Protams, ne jau visi gadījumi, ko dzīvē pieredzi, ir labvēlīgi, notiek arī sliktas lietas. Taču, kad uz tām atskaties ar laika distanci, konkrēto gadījumu vērtē citādi. Piemēram, ja students izkrīt eksāmenā, viņa pirmā reakcija: “Ārprāts! Pasniedzējs mani iegāza!” Bet vēlāk, kad jau ir pabeidzis augstskolu un praksē pieredz situāciju, kur viņam ļoti noder zināšanas, ko ieguva, atkārtoti mācoties eksāmenam, viņš nodomā: “Paldies dievam, ka toreiz man lika iemācīties!”

Ja jauns ārsts jums vaicātu padomu, kas vajadzīgs, lai uzkāptu medicīnas virsotnēs?

Vispirms es ieteiktu izglītoties visa mūža garumā, turklāt ne tikai savā šaurajā specialitātē, bet būt lietas kursā par visu spēles laukumu, to noturēt redzeslokā. Tagad ir diezgan raksturīgi specializēties vienā medicīnas jomā, neinteresēties, kas notiek citās, kādi tur jaunumi. Ja nezināsi, kas notiek kaimiņa specialitātē, nekad nebūsi labs ārsts. Vēl ārstam jābūt disciplinētam un pacietīgam, nekad nedrīkst steigties, izņemot ķirurgus atsevišķos gadījumos. Ir jābūt labestīgam pret cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka žēluma pārņemtam vajadzētu turēt pacienta roku un raudāt par viņa smago diagnozi, bet gan pragmatiski izlemt, kas būtu darāms pacienta labā, lai izārstētu un atvieglotu ciešanas.

Tikpat nozīmīga ir pašanalīze — ārstam vienmēr ir jāanalizē savs darbs, it īpaši neveiksmes vai kļūdas, kādreiz gadās, ka diagnoze ir noteikta nepareizi. Vēl nevajadzētu pārlieku sapriecāties par saviem panākumiem. Tāpat jaunajiem kolēģiem esmu teikusi, ka jābūt tolerantiem citam pret citu, nevajadzētu sevi vērtēt augstāk par pārējiem, bet sarežģītās situācijās jākonsultējas ar kolēģiem. Ja ārstam ir pārspīlēti augsts pašvērtējums, gadās pieļaut kļūdas, pašam to neapzinoties. Un šīs kļūdas var būt liktenīgas pacientam.

Vai ārsta profesija bojā raksturu?

Varbūt. Laika gaitā ārsts var kļūt skrupulozāks jeb, lietojot maigāku apzīmējumu, neatlaidīgāks un vienlaikus apnicīgs citiem tieši šīs īpašības dēļ. Piemēram, saņemot pacienta analīzes un izmeklējumu rezultātus, varu desmitām reižu tās caurskatīt, meklēt kaut kādu sasaisti, kopsakarības. Vērojot no malas, varētu šķist — ko gan viņa var tik ilgi skatīties?! Bet man taču jāizpēta, kā tur īsti ir. Šis ieradums pārmetas arī uz citām lietām — rakstot kādu dokumentu vai gatavojot lekciju, to varu vairākkārt pārveidot. Iespējams, tā ir mana rakstura iezīme, nevis ārsta profesijas atstāts nospiedums.

Jo vairāk zināšanu, jo vairāk šaubu?

Noteikti! Tik “gudra”, kāda es biju, beidzot augstskolu, nekad mūžā vairs neesmu bijusi. Tolaik biju pārliecināta, ka visu zinu. Tomēr zināju arī to, ka mani skolotāji zina un saprot daudz vairāk.

Vai ieņemamais amats ietekmē cilvēka raksturu un uzvedību?

Protams. Aug atbildība par sfēru, kura ir manā pārziņā, piemēram, infektoloģijas katedru, par darbiniekiem, par darba rezultātu. Māca pateikt “nē”. Šķiet, ka reizēm un arvien biežāk man tas izdodas, bet, iespējams, kāds domā citādi. Ja kaut ko atsaku, vienmēr paskaidroju, kāpēc esmu sniegusi noraidošu atbildi. Arī citās situācijās izskaidroju un pamatoju savus lēmumus. Mums ir inteliģenta vide, līdz ar to — gudri un izprotoši darbinieki.

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada marta numurā

Uz augšu ↑