Dažas grūtniecības laikā lietotās antibiotikas saistītas ar iedzimtiem defektiem bērniem

Bērniem, kuru mātēm grūtniecības pirmajā trimestrī izrakstītas makrolīdu grupas antibiotikas, ir paaugstināts nopietnu iedzimtu defektu risks, salīdzinot ar tiem, kuru mātes lietoja penicilīnu saturošas antibiotikas.

Pētījuma mērķis bija izvērtēt saistību starp makrolīdu grupas antibiotikām, kuras tiek izrakstītas grūtniecības laikā, ar nozīmīgiem iedzimtiem defektiem, cerebrālo trieku, epilepsiju, uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumiem un autisma spektra traucējumiem. Šis bija populācijā balstīts kohorta pētījums, kurā izmantoja Apvienotās Karalistes klīniskās pētniecības datubāzi.

Pētījuma grupā iekļāva 104 605 bērnus, kas dzimuši no 1990. līdz 2016. gadam un kuru mātēm tika nozīmēta viena makrolīdu monoterapija (eritromicīns, klaritromicīns vai azitromicīns) vai viena penicilīna monoterapija no ceturtās gestācijas nedēļas līdz dzemdībām. Bija divas kontroles grupas: 82 314 bērni, kuru mātēm pirms ieņemšanas tika izrakstīti makrolīdi vai penicilīni, un 53 735 bērni, kuri bija pētījuma grupas bērnu brāļi un māsas.

Galvenie pētījuma iznākumi bija jebkura nopietna iedzimta patoloģija un orgānu sistēmai raksturīga liela (nervu, sirds un asinsvadu, kuņģa-zarnu trakta, dzimumorgānu un urīnceļu) patoloģija pēc makrolīdu vai penicilīna izrakstīšanas pirmajā trimestrī (četras līdz 13 grūtniecības nedēļas), otrajā līdz trešajā trimestrī (14 gestācijas nedēļas līdz dzimšanai) vai jebkurā grūtniecības trimestrī. Papildus tika vērtēts arī cerebrālās triekas, epilepsijas, uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumu un autisma spektra traucējumu risks.

Nozīmīgi iedzimti defekti tika konstatēti 186 no 8632 bērniem (21,55 uz 1000), kuru mātēm bija izrakstītas makrolīdu antibiotikas, un 1666 no 95 973 bērniem (17,36 uz 1000), kuru mātes lietoja penicilīnu grūtniecības laikā. Makrolīdu izrakstīšana pirmajā trimestrī bija saistīti ar paaugstinātu jebkādu nozīmīgu iedzimtu defetu risks, salīdzinot ar penicīlu (27,65 pret 17,65 uz 1000; samērotā riska attiecība bija 1,55; 95 % TI [1,19 – 2,03]) un īpaši kardiovaskulāri defekti (10,60 pret 6,61 uz 1000; 1,62; 95 % TI [1,05 – 2,51]). Makrolīdu izrakstīšana jebkurā no grūtniecības trimestriem bija saistīta ar paaugstinātu dzimumorgānu defektu risku (4,75 pret 3,07 uz 1000; 1,58; 95 % TI [1,14 – 2,19]). Eritromicīna lietošana pirmajā trimestrī bija saistīts ar paaugstinātu jebkādu iedzimtu defektu risku (27,39 pret 17,65 uz 1000; 1,50; 95 % TI [1,13 – 1,99]). Netika konstatētas statistiski ticamas saistības starp citām specifiskām orgānu sistēmu patoloģijām.

Pētnieki secina, ka makrolīdu grupas antibiotiku izrakstīšana grūtniecības pirmajā trimestrī bija saistīta ar paaugstinātu jebkādu lielu iedzimtu patoloģiju un īpaši sirds un asinsvadu anomāliju risku, salīdzinot ar penicilīna grupas antibiotikām. Makrolīdu izrakstīšana jebkurā trimestrī bija saistīta ar paaugstinātu dzimumorgānu malformāciju risku. Šie atklājumi liecina, ka makrolīdi grūtniecības laikā jālieto piesardzīgi un, ja iespējams, jāparedz alternatīvas antibiotikas, kamēr nav pieejami turpmāki pētījumi.

AVOTS: Fan H, Gilbert R, O’Callaghan F, Li L. Associations between macrolide antibiotics prescribing during pregnancy and adverse child outcomes in the UK: population based cohort study. BMJ, 2020; m331