Trausli nagi un plāni mati. Iemesli, diagnostika un ārstēšanas iespējas

Matu izkrišana un trausli nagi ievērojami iespaido pacienta dzīves kvalitāti, un ar sūdzībām par difūzu vai perēkļveida matu izkrišanu pacienti visbiežāk vispirms dodas pie ģimenes ārsta.

Plāni mati var būt gan tāpēc, ka tie izkrīt pārāk daudz, gan tāpēc, ka dažādu iemeslu dēļ mati lēnāk aug un nav tik spēcīgi. Savukārt trausli nagi ir dažādu iemeslu dēļ radusies patoloģija, ko raksturo naga plātnītes trauslums. Trausli nagi ir aptuveni 20 % cilvēku, sievietēm divreiz biežāk nekā vīriešiem.

Mazliet no anatomijas

Mati ir ādas derivāti ar kompleksu iekšējo uzbūvi. Mati kalpo gan aizsardzībai, gan kosmētiskam efektam. Mati aizsargā no mehāniskas abrāzijas, vieglas radiācijas un kalpo kā termoizolācijas materiāls. [1]

Matu veido mata stiebrs (virs ādas redzamā brīvā daļa, kas ir pilnībā keratinizēta) un mata folikuls (mata dzīvā daļa). [2; 3] Mata sākums jeb sakne atrodas mata folikulā, kura dziļākais segments ir mata sīpols, kurā no apakšas iespiežas saistaudu kārpiņa ar asinsvadiem. Mati sastāv no trim slāņiem: mata serdes daļas, kutikulas un mata garozas, kuras kompleksi kopā saista šūnu membrānu. [1; 2]

Cilvēkam ir apmēram pieci miljoni matu folikulu, aptuveni 1 000 000 no tiem ir lokalizēti galvas matainajā daļā un var izaugt ap 90 cm gari. [1; 3] Dienā tie vidēji izaug par 0,35 mm, mēnesī par 1 cm. [3] Matu augšanu var iedalīt trīs fāzēs: anagēnā fāze (aktīva augšana, aptuveni 90 % no visiem matiem), katagēnā fāze (pārejas fāze, nepilni 10 % matu) un telogēnā fāze (miera jeb atpūtas periods, 5—10 % matu).

Augšanas fāzi un miera fāzi ietekmē un koordinē endokrīnie, vaskulārie un neirālie stimuli, un tie ir atkarīgi ne tikai no matu lokalizācijas, bet arī no dažādiem citiem faktoriem, piemēram, vecuma, ēšanas paradumiem un citiem. [3] Mati parasti izkrīt telogēnajā fāzē (tās beigās), un par fizioloģiski normālu stāvokli uzskata, ja dienā no galvas matainās daļas izkrīt ap 100 (pat 200) matu. [3; 4]

Arī nagi ir ādas derivāti, un tiem ir daudzveidīgas funkcijas: priekšmetu satveršana, pirkstu galu ādas pasargāšana no mehāniskiem bojājumiem un pārmērīgas iestiepšanās. Nagu veido naga plātnīte jeb naga ķermenis (naga redzamā daļa) un naga sakne (proksimālā apslēptā daļa). Distāli naga plātnīte beidzas ar brīvo malu, arī nagi pamatā sastāv no keratīna. Naga augšana ir nepārtraukts process, kas dažādos vecumos variē: bērniem, lai nags izaugtu pilnībā, nepieciešami 1—2 mēneši, vidēja vecuma cilvēkiem — 6 mēneši. Roku pirkstu nagu augšanas ātrums nedēļā ir 1,2 mm vasarā un 0,7 mm ziemā. [2]

Alopēcija

Alopēciju jeb pastiprinātu matu izkrišanu iedala divās lielās grupās: rētojoša un nerētojoša alopēcija. Rētojošai alopēcijai raksturīga audu destrukcija, iekaisums, fibroze un atrofija, bet nerētojošai šo pazīmju nav un tas ir atgriezenisks process.

Visbiežākās nerētojošās alopēcijas ir androgēnā alopēcija, alopecia areata, anagēno matu izkrišana (anagen effluvium), telogēno matu izkrišana (telogen effluvium), trichorrhexis nodosa, tinea capitis, trihotilomānija. Rētojoša alopēcija ir reta, un tai ir vairāki etioloģiskie cēloņi, starp tiem — autoimūnas slimības, piemēram, lupus erythematosus. [4]

Androgēnā alopēcija

Androgēnā alopēcija ir visbiežākā matu izkrišanas forma vīriešiem un sievietēm, un tas ir normāls fizioloģisks variants. Vairāk izplatīts baltādainiem vīriešiem: 30 %, 40 % un 50 % vīriešu to piedzīvo attiecīgi 30, 40 un 50 gadu vecumā. Lai gan šis stāvoklis ir mazāk izplatīts sievietēm, tomēr 38 % sieviešu, kas ir vecākas par 70 gadiem, piedzīvo androgēno alopēciju.

Daudziem pacientiem ar androgēno alopēciju arī kādam no ģimenes locekļiem ir šis stāvoklis. Matu izkrišana notiek pēc dzimumam specifiska tipa. Vīriešiem mati parasti izkrīt deniņu apvidū (bitemporāli), pieres un pakauša apvidū. Sievietēm matu difūza izkrišana tipiskāk notiek galvas centrālajā daļā, neskarot pieres apvidu.

Dažām sievietēm mati var palikt retāki galvas sānu daļā. Ar vairogdziedzeri saistītu slimību, dzelzs deficīta anēmijas un malnutrīcijas gadījumā izpausmes var būt līdzīgas kā androgēnās alopēcijas gadījumā.

Ārstēšana izriet no pacienta vēlmēm un iespējām. Terapijā var izmantot minoksidilu (topiski) vai finasterīdu perorāli. Abi preparāti stimulē matu augšanu (ataugšanu), bet vēl efektīvāk novērš matu izkrišanas progresēšanu. [4]

Alopecia areata

Alopecia areata ir akūta perēkļveida alopēcija, kas attīstās 2 % iedzīvotāju neatkarīgi no dzimuma. Etioloģija nav zināma, bet patoģenēze, visticamāk, ir autoimūna. Pacientam var būt viena vienīga epizode, bet var būt remisija un atkārtoti gadījumi. Diagnozi parasti nosaka klīniski.

Matu izkrišana alopecia areata gadījumā norit pēc trim dažādiem tipiem:

  • perēkļveida alopēcija ir norobežota (ovāli miesas krāsas perēkļi jebkurā ķermeņa daļā),
  • alopecia totalis gadījumā tiek skarta visa galvas matainā daļa,
  • alopecia universalis gadījumā tiek skarts viss ķermenis.

Matainās galvas daļas izvērtēšanā var novērot īsus vellus matus, dzeltenus vai melnus punktus un nolauztus matu stiebrus (kas nav specifiski alopecia areata). Matu folikulu mikroskopiskā izmeklēšanā var ieraudzīt “izsaukuma zīmes” matus (tuvāk galvas matainajai daļai mati ir tievāki/plānāki un tāpēc atgādina izsaukuma zīmi).

Terapijā var izmantot gan lokālas steroīdu injekcijas (bojājuma vietā), gan arī topiskos steroīdus, minoksidilu, imūnterapiju un sistēmiskos steroīdus. [4]

Tinea capitis

Tinea capitis ir dermatofītu infekcija, kas primāri skar bērnus. Riska faktori ir inficētu priekšmetu (cepures, matu sukas, frizieru instrumentu) lietošana. Sēnīšu infekciozās daļiņas dzīvotspēju saglabā pat vairākus mēnešus. Pacientiem ar tinea capitis tipiski ir perēkļveida alopēcija ar vai bez zvīņošanās, bet var būt skarta arī visa galvas matainā daļa. Citas atrades — adenopātija un nieze.

Tinea capitis gadījumā nepieciešama sistēmiska terapija, jo topiskie pretsēnīšu preparāti neiekļūst matu folikulos. Terapijā var izmantot terbinafīnu, itrakonazolu, flukonazolu un grizeofulvīnu. Nepieciešamības gadījumā jāizmeklē arī pacienta tuvāko kontaktu loks. [4]

Telogēno matu izkrišana

Telogēno matu izkrišana ir nerētojoša un bez iekaisuma noritoša alopēcija, kas visbiežāk sākas pēkšņi. Vienlīdz bieži sastopama gan vīriešiem, gan sievietēm dažādās vecumgrupās. Kad mati atrodas telogēnajā augšanas fāzē, raksturīga intensīva matu izkrišana vairākus mēnešus (visbiežāk 3—5) pēc fizikāla vai emocionāla kairinājuma/stresa.

Ierosinošo faktoru saraksts ir garš, piemēram, smagi noritošas hroniskas slimības, grūtniecība, ķirurģiskas manipulācijas, drudzis, malnutrīcija, smagas infekcijas un endokrīnās slimības. Pie izraisošajiem medikamentiem minami retinoīdi, antikoagulanti, antikonvulsanti, bēta blokatori un medikamenti vairogdziedzera slimību ārstēšanai, kā iespējamais iemesls tiek minēts arī perorālo kontracepcijas līdzekļu lietošana.

Pacientiem ar telogēno matu izkrišanu var būt simptomi sakarā ar kādu pašreizēju slimību, bet visbiežāk asimptomātiski. Pacienti dušā vai uz matu sukas novēro intensīvu matu izkrišanu (kušķiem). Būtu jāuzdod jautājumi par to, ar kādiem no iespējamajiem ierosinošajiem aģentiem pacientam bijusi saskare 2—5 mēnešus pirms matu izkrišanas.

Telogēno matu izkrišana parasti ir pašlimitējoša un atrisinās 2—6 mēnešos. Svarīgi pārtraukt izraisošo faktoru iedarbību. Ja turpinās izraisošo stresa faktoru iedarbība, telogēno matu izkrišana var turpināties gadiem. [4]

Trichotillomania

Trihotilomānija ir impulsu kontroles traucējumi. Pacienti apzināti vai neapzināti izrauj savus matus. Ziņots, ka tā skar 4 % no populācijas, lielākā sastopamība bērnībā un pusaudžu gados. Diagnosticēt šo slimību grūti, ja pacients neatklāj savas darbības (matu raustīšanu, izraušanu).

Pacientiem tipiski bezmatu rajoni frontotemporāli, kas progresē uz galvas mugurējo daļu un var skart arī skropstas un uzacis. Bezmatu rajoni ir tipiski, mati pēc garuma var būt dažādi, aplauzti. Trihotilomānija izraisa pašapziņas un sociālos traucējumus, šim stāvoklim var būt dažādas komplikācijas (infekcija, ādas bojājumi, paliekošas rētas u.c.).

Optimāla trihotilomānijas ārstēšana nav zināma un, visticamāk, nepieciešama sadarbība ar psihiatru.

Ārstēšana: biheiviorālā terapija un serotonīna atpakaļsaistes inhibitoru lietošana. Pozitīvs efekts novērots ar acetilcisteīnu, olanzepīnu, klomipramīnu. Biheiviorālās terapijas un medikamentu kombinācija varētu būt efektīvāka nekā katra metode atsevišķi. [4]

Trichorrhexis nodosa

Trichorrhexis nodosa veidojas tad, kad mati lūst sekundāri traumu vai trauslu matu dēļ. Tiek skarta mata stiebra proksimālā daļa, reizēm arī distālā. Izraisošās traumas ir matu intensīva ķemmēšana, karstuma iedarbība, cieša frizūra, trihotilomānija un stāvokļi/slimības, kas rada pastiprinātu niezi galvas matainajā daļā.

Pie ķīmiskām traumām pieskaita dažādu matu kopšanas līdzekļu (krāsas, balinātāja, šampūna) lietošanu un pārmērīgi ilgu atrašanos sāļā ūdenī. Terapijas sadaļas ir fizikālās un ķīmiskās ietekmes mazināšana. [4]

Anagēno matu izkrišana

Anagēno matu izkrišana ir difūza matu izkrišana (parasti pēkšņa un nav fizioloģiska) anagēnās fāzes laikā sakarā ar mitotiskās vai metaboliskās aktivitātes traucējumiem mata folikulā. Pēc ķīmijterapijas aptuveni 65 % ir anagēno matu izkrišana, kas visbiežāk saistīta ar ciklofosfamīda, nitrourea un doksorubicīna lietošanu.

Citi medikamenti, kas var izraisīt anagēno matu izkrišanu: tamoksifēns, allopurinols, levodopa, bromkriptīns un tādi toksīni kā bismuts, arsēns un zelts. Šādu matu izkrišanu var izraisīt arī citi medikamenti un tādi iekaisīgi stāvokļi kā mycosis fungoides vai pemphigus vulgaris. Raksturīga difūza matu izkrišana, kas sākas dienas vai nedēļas pēc ķīmijterapijas preparātu lietošanas un visbiežāk attīstās 1—2 mēnešos.

Ap 50 % sieviešu ar onkoloģisku slimību matu izkrišanu uzskata par vistraumatiskāko ķīmijterapijas aspektu, un ap 10 % tāpēc var atteikties no terapijas.

Anagēno matu izkrišana parasti ir atgriezeniska, mati atsākt augt 1—3 mēnešus pēc ķīmijterapijas preparātu pārtraukšanas. Paliekoša alopēcija ir reta.

Meta–pētījumā novērots, ka skalpa atvēsināšana/dzesēšana ir vienīgais veids, kā samazināt ķīmijterapijas izraisītu anagēno matu izkrišanu. Taču šī metode samazina ķīmijterapeitisko preparātu piekļuvi skalpam, tāpēc var attīstīties metastāzes galvas matainās daļas ādā. [4]

Vitamīni un mikroelementi

Bieži pacienti uzdod jautājumu par vitamīnu un mikroelementu papildu lietošanu (1. tabula), uz kuru ne vienmēr ir tik viegli atbildēt, ņemot vērā nereti konfliktējošos datus par dažādu vitamīnu un minerālvielu lietošanu. Dažādi mikroelementi ir svarīgi normālu šūnu augšanā, attīstībā un funkcijā, matu folikulu attīstībā. Tāpēc ir pamats domāt, ka matu izkrišanu varētu novērst ar vitamīnu un mikroelementu lietošanu, tomēr svarīgi saprast, tieši kuri ir nozīmīgi matu izkrišanas novēršanā un ārstēšanā.Mikroelementu un vitamīnu saistība ar alopēciju un priekšlaicīgu matu sirmošanu [6]

Androgēnā alopēcija un telogēno matu izkrišana ir divi visbiežākie matu izkrišanas veidi, un abu šo alopēciju gadījumā pētījumos novērots, ka zema D vitamīna līmeņa gadījumā, lietojot to papildus, var mazināt vai pat novērst matu izkrišanu. Ja šo alopēciju pacientiem ir zems dzelzs līmenis, ko visbiežāk novēro sievietēm, tiek rekomendēta dzelzs un arī C vitamīna papildu lietošana. Trūkst pietiekamu pierādījumu par cinka, riboflavīna, folskābes, biotīna, B12 un E vitamīna papildu lietošanu to deficīta gadījumā. Turklāt pārāk daudz A vitamīna un selēna var izraisīt matu izkrišanu.

Alopecia areata gadījumā novērota saistība ar zemu D vitamīna līmeni. Par citiem mikroelementiem trūkst pārliecinošu pierādījumu. Jāpiemin, ka dzelzs, D vitamīns, folāti, B12 vitamīns un selēns ir mikroelementi, kas varētu būt saistīti arī ar priekšlaicīgu matu nosirmošanu/izbalēšanu bērnībā un agrā jaunībā, tāpēc šo mikroelementu papildu uzņemšana varētu šos stāvokļus novērst. [5]

Diagnostika

Pacienta izvērtēšana būtu jāsāk ar anamnēzes ievākšanu un fizikālo izmeklēšanu, un ļoti bieži ar to pietiek, lai noteiktu matu izkrišanas cēloni.

Pēc matu izkrišanas veida to var iedalīt divās lielās pamatgrupās: fokālā (perēkļaini, norobežoti laukumi) un difūzā matu izkrišanā.

Matu izkrišanas veids var būt acīm redzams (ar bezmatu laukumiem) vai ne tik izteikts, ja mati izkrīt difūzi. Piemēram, matu izkrišana pēc perēkļveida tipa bieži ir saistīta ar alopecia areata, tinea capitis un trihotilomāniju. Savukārt difūza matu izkrišana saistīta ar telogēno vai anagēno matu izkrišanu. Androgēnā alopēcija var būt difūza vai noritēt pēc dzimumam specifiska tipa un progresēt līdz pilnīgai plikpaurībai.

Piemēram, ja pacients stāsta, ka mati izkrīt kušķiem, tas norāda uz telogēno matu izkrišanu. Tādi sistēmiski simptomi kā vājums un svara pieaugums var norādīt uz hipotireoīdismu, bet paaugstināta ķermeņa temperatūra, stress vai nesena grūtniecība var būt difūzas matu izkrišanas jeb telogēno matu izkrišanas gadījumā. Ja ģimenes anamnēzē ir hipotireoīdisms, jāveic analīzes, bet, ja ģimenes anamnēzē ir alopēcija, tas var norādīt uz androgēnu alopēciju.

Fizikālajai izmeklēšanai pamatā jābūt orientētai uz matiem un galvas mataino daļu, bet uzmanība jāpievērš arī vispārējai fizikālai izmeklēšanai. Ja skarta tikai galvas matainā daļa, jāvērtē tipiskās androgēnās alopēcijas tipi (vīriešu un sieviešu), lai noteiktu androgēnās alopēcijas iespējamību. Totālas alopēcijas gadījumā matu nav arī citās ķermeņa daļās. Sausi, lūstoši mati norāda uz trichorrhexis nodosa, bet zvīņošanās, pustulas, kreveles, erozijas vai eritēma un lokāla adenopātija norāda uz infekciju. Tinea capitis izraisa perēkļveida alopēciju, kas var būt eritematoza. Ja nav redzamas folikulārās atveres, visticamāk, ka alopēcija ir ar rētošanos, un šie pacienti būtu nosūtāmi pie dermatologa.

Lai diagnosticētu matu izkrišanu, var izmantot matu vilkšanas testu, kad ārsts ar īkšķi, rādītājpirkstu un trešo pirkstu satver 40—60 matus to pamatnē un velk (veic trakciju). Ja izkrīt vairāk nekā 10 % no matiem (tātad attiecīgi 4—6 mati), tas liecina par aktīvu matu izkrišanu un norāda uz telogēno, anagēno matu izkrišanu vai alopecia areata.

Tomēr negatīvs tests neizslēdz nevienu no šiem stāvokļiem. Matu vilkšanas testu ir grūti standartizēt, jo vilkšanas spēks nav vienmērīgi sadalīts uz virsmu un ir grūti noteikt precīzu satverto matu skaitu, tāpēc interpretācija var būt neprecīza.

Tā kā daudzi stāvokļi un slimības var izraisīt matu izkrišanu, nav rutīnas laboratorisko izmeklējumu, lai izvērtētu matu izkrišanas iemeslus. Laboratoriskie izmeklējumi indicēti tad, ja anamnēzes ievākšanas vai fizikālās izmeklēšanas laikā iegūtās atrades norāda uz kādu blakusslimību. [4]

Biežākās atrades un iespējamās diagnozes sakarā ar matu izkrišanu apkopotas 2. tabulā.Biežākās atrades un iespējamās diagnozes saistībā ar matu izkrišanu [4]

Trausli nagi

Lielākā daļa pacientu trauslus nagus uzskata par ievērojamu kosmētisku problēmu, un būtiska daļa pacientu norāda, ka nagu izmaiņas ir sāpīgas, traucē ikdienas aktivitātēm, tās var negatīvi iespaidot profesionālo darbību.

Nags normāli makroskopiski ir viendabīga struktūra, kura raksturlielumi ir cietība un elastība, ko pamatā nosaka keratīna šķiedru izvietojums. Keratīna šķiedras izvietotas paralēli naga virsmai un perpendikulāri naga augšanas virzienam. Naga plātnīte satur ļoti maz kalcija (0,02 % no svara), daudz sēra (10 % no svara), 10—15 % ūdens un relatīvi maz lipīdu (< 5 %). Naga augšanu var ietekmēt gan vides faktori (ķīmiski, mehāniski), gan sistēmiskie faktori (oksigenācija, endokrīnie un metaboliskie faktori, nopietnas infekcijas slimības).

Trausli nagi novērojami arī gados vecākiem cilvēkiem (nereti mikrocirkulācijas traucējumu, hormonu izmaiņu dēļ). Arī naga pienācīga vaskularizācija un oksigenācija ievērojami iespaido epidermālo augšanu un keratinizāciju.

Kas ietekmē naga veselību?

Mājsaimniecībā, veselības aprūpē un skaistumkopšanā visai bieži sanāk mazgāt un susināt rokas, tāpēc naga plātnītē mainās mitruma līmenis (nags izplešas un saraujas), radot plaisas un plīsumus starp naga plātnītes korneocītiem. Mitruma līmeni ietekmē arī sezonu maiņa un dažādas ķīmiskas vielas, šķīdinātāji, skābes, sāls un citi. Naga plātnītes izturību var ietekmēt arī kosmētika, sevišķi tā, kas paredzēta naga virsmas tīrīšanai, dažādas procedūras nagiem, kā arī nepareiza manikīra piederumu lietošana.

Jāņem vērā, ka arī dažādas ikdienas darbības, piemēram, rakstīšana, nepareiza nagu apgriešana un pārlieku gari nagi var traumēt naga plātnīti. Tāpat naga plātnītes bojājumus var izraisīt sēnīšinfekcijas. Minētie ārējie faktori īpaši kaitīgi var būt cilvēkiem, kam nagi aug lēnāk, jo tādējādi pagarinās ārējo faktoru ekspozīcijas laiks. Ar gadiem samazinās holesterīna sulfātu daudzums, un tas varētu būt predispozīcija trausliem nagiem, vairāk izteikti gados vecākiem cilvēkiem un sievietēm.

Trauslu nagu gadījumā ūdens saturs nagos ir samazināts, bet kalcija, magnija, alumīnija, vara, cinka un dzelzs līmenis trauslu nagu gadījumā nav ievērojami augstāks vai zemāks, salīdzinot ar normāliem nagiem.

Naga lēnāka augšana var būt saistīta ar apstarošanu/radiāciju vai saindēšanos ar arsēnu. Patoloģiska naga veidošanās var būt saistīta arī ar endokrīniem un metaboliskiem traucējumiem un slimībām, piemēram, hipopituitārismu, hipotireoīdismu un hipertireoīdismu, hipoparatireoīdismu, akromegāliju, cukura diabētu, podagru, osteoporozi, grūtniecību un malnutrīciju (anorexia nervosa, bulīmiju).

Naga augšanu var ietekmēt arī ateroskleroze un ar vecumu saistītā asinsrites palēnināšanās, mikroangiopātija, Reino sindroms, anēmija, īstā policitēmija, smagas infekciju slimības (plaušu tuberkuloze, empiēma, bronhektāzes) un sarkoidoze.

Naga plātnītes trauslumu var izraisīt arī psoriāze, atopiskais dermatīts un mikozes. Gareniskas plaisas var izraisīt Darjē slimība, pityriasis rubra pilaris, lichen planus un alopecia areata. Arī audzēji, kas skar nagus (melanoma, plakanšūnu karcinoma, granuloma pyogenicum), var radīt vizuālas nagu izmaiņas un nagu trauslumu. [6]

Diagnostikas un ārstēšanas principi

Jāatzīmē, ka visbiežāk trauslu nagu iemesli saistīti ar profesionālo darbību un ūdens līmeni nagos un relatīvi retāk ar kādu slimību. Tāpēc diagnostikas daļa vienmēr ir pacienta anamnēze, kurā noskaidrojami šie riska faktori. Fizikālā izmeklēšana var atklāt šķelšanos naga brīvajā malā, vertikālas līnijas un plaisas naga plātnītē, vizuāli plānus un neelastīgus nagus. Jebkuras citas fizikālās izmeklēšanas atrades saistāmas ar jau minētajām slimībām, un to gadījumā reti būs atrodamas tikai izmaiņas nagos (bet tas, protams, nav izslēgts).

Trauslu nagu ārstēšana nekad nav vienkārša. Pamatā terapija orientēta uz naga veseluma saglabāšanu. Ja ir zināmi izraisošie faktori, tie jānovērš un jāievēro pareizi nagu kopšanas pamatprincipi. To profesiju pārstāvjiem, kam rokas ik dienas bieži jāiegremdē, būtu jāizmanto cimdi. Līdzīgi arī profesijām, kur saskare ar ķīmiskām vielām ir ikdienas rutīna, cimdu lietošana ir ļoti svarīga.

Strādājot profesijās, kur nagus sanāk traumēt ik dienas, tie jāapgriež īsi, jo īsi apgriezti nagi ļoti ievērojami samazina nagu mikrotraumas. Ja novērotas sēnīšinfekcijas pazīmes, jālieto pretsēnīšu preparāti. Ja nagu bojājumi radušies no saindēšanās ar arsēnu vai no radioloģiskā starojuma un faktoriem, kas ietekmē mikrocirkulāciju, tie jānovērš. Jāizslēdz primāras dermatoloģiskas slimības, sistēmiskas un metaboliskas slimības.

Būtiski ir palielināt arī ūdens daudzumu nagos, katru vakaru nagus uz 15 minūtēm iemērcot ūdenī. Nagu hidratāciju ievērojami uzlabo nagus mīkstinoši līdzekļi, sevišķi tie, kas satur fosfolipīdus. Nagu izturību var uzlabot līdzekļi nagu cietināšanai, sevišķi tie, kuru sastāvā ir formaldehīds, taču tie jālieto uzmanīgi, jo var veicināt nagu lūšanu. Savukārt nagu lakas pasargās no mehāniska bojājuma un var izmantot, lai novērstu nagu plaisas, bet nagu lakas noņēmēji palielina dehidratāciju.

Vairākos pētījumos (lai gan nelielos un bez kontroles grupas) novērots, ka biotīns uzlabo naga biezumu un novērš nagu šķelšanos. [6]

KOPSAVILKUMS

  • Matu izkrišana un trausli nagi ievērojami iespaido pacienta dzīves kvalitāti, un ar šīm sūdzībām pacienti visbiežāk vispirms dodas pie ģimenes ārsta.
  • Matu augšana atkarīga no endokrīniem, vaskulāriem un neirāliem stimuliem, un tie ir atkarīgi ne tikai no matu lokalizācijas, bet arī no dažādiem citiem faktoriem, piemēram, vecuma, ēšanas paradumiem un citiem.
  • Pacienta izvērtēšana būtu jāsāk ar anamnēzes ievākšanu un fizikālo izmeklēšanu, un ļoti bieži ar to pietiek, lai noteiktu matu izkrišanas cēloni.
  • Naga augšanu var ietekmēt gan vides faktori (ķīmiski, mehāniski), gan sistēmiskie faktori (oksigenācija, endokrīnie un metaboliskie faktori un nopietnas infekcijas slimības).
  • Trauslu nagu iemesli saistīti ar profesionālo darbību un ūdens līmeni nagos un relatīvi retāk ar kādu slimību.

________________________________________________

Literatūra

  1. Robbins CR. Chemical and physical behavior of human hair. 5th ed. New York: Springer; 2012.
  2. J. Markovs. Medicīniskā histoloģija II. Izdevniecība EVE, 2005: 21–32.
  3. Bilgen Erdoğan (2017). Anatomy and Physiology of Hair, Hair and Scalp Disorders. IntechOpen, https://www.intechopen.com/books/
  4. Phillips TG, Slomiany WP, Allison R. Hair Loss: Common Causes and Treatment. Am Fam Physician, 2017; 96(6): 371–378.
  5. Almohanna HM, Ahmed AA, Tsatalis JP, Tosti A. The Role of Vitamins and Minerals in Hair Loss: A Review.Dermatol Ther (Heidelb), 2019; 9(1): 51–70.
  6. Van de Kerkhof PC, Pasch MC, Scher RK, et al. Brittle nail syndrome: a pathogenesis-based approach with a proposed grading system. J Am Acad Dermatol, 2005; 53(4): 644–651.
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti