Erektila disfunkcija. Indikators citām slimībām

Tiek pieņemts, ka 2025. gadā pasaulē 322 miljoniem vīriešu būs erektila disfunkcija. Tā ir nopietna veselības problēma, kuras aspektus nevajadzētu baidīties biežāk apspriest ar savu pacientu, jo tas var būt pirmais signāls nopietnai, dzīvību apdraudošai slimībai!

Miokarda infarkta ietekme uz erektilas disfunkcijas attīstību

AVOTS: Hodžić E, et al. Effect of myocardial infarction on the occurrence of erectile dysfunction. Medicinski Glasnik: Official Publication Of The Medical Association Of Zenica-Doboj Canton, Bosnia And Herzegovina, 2019; 16(1): 35–39.

Pēc akūta miokarda infarkta (AMI) erektila disfunkcija (ED) attīstās apmēram ½ līdz ¾ pacientu. Jāņem vērā, ka ED pārsvarā ir organisks iemesls, reti (5—15 %) tās iemesls ir tikai psihogēns. Principā var uzskatīt, ka ED un AMI ir divas vienas un tās pašas vaskulāras patoloģijas izpausmes. Pētījuma mērķis bija noskaidrot etioloģisko saikni starp AMI un tam sekojošu ED.

Metodes

No pētījumā iekļautajiem 99 vīriešiem 48 bija piedzīvojuši AMI, bet 51 dalībnieks veidoja veselīgu kontroles grupu bez iepriekš diagnosticētām kardiovaskulārām slimībām anamnēzē, visi aizpildīja standartizētu IIEF–5 (International Index of Erectile Function) anketu.

Rezultāti

Vidējais pacientu vecums grupā pēc AMI bija 57,1 ± 7,5 gadi (40—70), kontroles grupā — 55,2 ± 6,9 gadi (39—68), p = 0,10. Dati no IIEF–5 anketas liecināja, ka ED nav 11 pacientiem (22,92 %) no 48, vieglas formas ED ir 16 (33,33 %), pārējiem — vidējas līdz smagas pakāpes ED. Kontroles grupā ED netika konstatēta 25 (49,01 %), bet 13 (25,49 %) ED tika konstatēta vieglā formā.

Pacienti pēc AMI, kuriem bija ED, bija ievērojami vecāki par tiem, kam ED nebija. Kontroles grupā smagākas pakāpes ED tika konstatēta gados vecākiem pacientiem. Salīdzinot kontroles grupu un AMI pacientu grupu, kādas pakāpes ED tika konstatēta 37 (77,1 %) AMI grupas un 26 (51 %) kontroles grupas dalībniekiem. Pacientu grupā zināmie riska faktori kardiovaskulārai patoloģijai bija smēķēšana (37; 77,1 %), cukura diabēts (8; 16,7 %), dislipidēmija (35; 72,9%), alkohola lietošana (12; 25 %), aptaukošanās (ĶMI > 24,9) (30, 62,5 %), pozitīva ģimenes anamnēze (36, 75 %), hipertensija (35; 72 %). Netika atrasta statistiski nozīmīga atšķirība starp pacientiem ar un bez ED, kuri lieto bēta blokatorus, furosemīdu, spironolaktonu vai statīnus.

Secinājumi

Miokarda infarkts un vīrieša vecums ir tieši saistīti ar ED attīstību.

________________________________________________

Dr. M. Vējiņš: “Publikācijā aprakstītā pētījuma mērķis ir noskaidrot etioloģisko saikni starp akūtu miokarda infarktu un pavadošu erektilu disfunkciju pēc tā. Jāsaka, izvirzītais mērķis gan pētījumā nav sasniegts, jo statistiski ticamus pierādījumus, lai izteiktu kādus apgalvojumus, autori nav sasnieguši. Tomēr raksts atgādina par erektilas disfunkcijas ciešo saistību ar kardiovaskulāriem riskiem. Jāatceras, ka pacients ar erektilu disfunkciju vispirms jāuztver kā augsta kardiovaskulāra riska pacients — līdz brīdim, kamēr ir pierādīts pretējais.”

Erektila disfunkcija un fiziska aktivitāte

AVOTS: Duca Y, Calogero AE, Cannarella R, et al. Erectile dysfunction, physical activity and physical exercise: Recommendations for clinical practice. Andrologia, 2019; 51(5): e13264.

Vieglas pakāpes ED ir svarīgs kardiovaskulāras slimības indikators, tā var būt agrīna endotēlija disfunkcijas pazīme. Līdzīgi kā visiem sirds—asinsvadu sistēmas slimību pacientiem arī ED gadījumā pirmā ārstēšanas izvēle ir novēršamo riska faktoru identificēšana un risināšana. Visbiežākais un svarīgākais ED riska faktors no visiem neveselīgajiem paradumiem ir pasīvs, fiziski neaktīvs dzīvesveids. Regulāra fiziska aktivitāte erektilo funkciju uzlabo caur dažādiem bioloģiskiem mehānismiem: glikozes un lipīdu metabolismu, asinsspiediena regulāciju, hormonālo modulāciju. Turklāt fiziskai aktivitātei ir sinerģisks efekts ar zālēm, ko nereti izraksta ED ārstēšanai.

Fiziska aktivitāte, testosterons un PDE5

Fiziskas nodarbības inducē strauju testosterona pieaugumu, bet testosterons asinīs ir svarīgs modulators fiziskai veiktspējai. Fiziskas aktivitātes meditētā testosterona produkcija ir mērķēta regulēt CNS atbildreakciju, metabolismu, neiromuskulāro aktivitāti, muskuļu augšanu.

Novērots, ka pacientiem, kam līdz ar vecumu pazeminās brīvā testosterona līmenis, samazinās arī rokasspiediena spēks, kas pieaug līdz ar testosterona aizstājterapijas sākšanu. Uzskata, ka regulāra fiziska aktivitāte ir svarīga erekcijas saglabāšanai, bet, ja testosterona līmenis nebūs adekvātā līmenī, pacients var nebūt spējīgs šos fiziskos vingrinājumus veikt. Turklāt pazemināts testosterona līmenis var negatīvi ietekmēt fosfodiesterāzes–5 (PDE5) inhibitoru efektu.

Seksuāla/fiziska aktivitāte un kardiovaskulārais risks

Pirms fizisku aktivitāšu nozīmēšanas pacientam ar ED ir jānovērtē viņa kardiovaskulārais risks. Jāņem vērā, ka seksuāla aktivitāte ir salīdzināma ar vieglu—vidēji intensīvu fizisku slodzi, kas ir līdzvērtīga ~1,6 km pastaigai 20 minūtēs vai desmit minūtes ilgam kāpienam pa kāpnēm.

Pēkšņa kardiāla nāve seksuālas aktivitātes laikā sastopama reti — apmēram 2 % gadījumu no visiem nāves gadījumiem, kas saistīti ar fizisku aktivitāti. Tomēr tiem, kas regulāri nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, miokarda infarkta risks seksuālu aktivitāšu laikā ir 2,5 reizes mazāks nekā tiem, kas ar sportu nenodarbojas.

Kā nozīmēt fizisko slodzi pacientam ar ED?

Ja nav kontrindikāciju fiziskai slodzei, aeroba slodze ar vidēju intensitāti ir visefektīvākā ED simptomu mazināšanai. Tomēr ir gadījumi, kad šāda slodze paradoksāli var veicināt svara pieaugumu, tāpēc izteiktas aptaukošanās gadījumā lietderīgāki varētu būt ne pārāk intensīvi spēka treniņi.

Vidēji nedēļā ar vidēji intensīvām fiziskām aktivitātēm jānodarbojas 150 minūtes vai ar ļoti intensīvām 75 minūtes, laiku sadalot 2—3 sporta sesijās nedēļā. Abos variantos vēro pozitīvu ietekmi uz asinsspiedienu, lipīdu profilu, iekaisīgajiem marķieriem un insulīna jutīgumu. Fiziskas aktivitātes pozitīvo efektu pastiprina paralēla PDE5 inhibitoru lietošana.

________________________________________________

Dr. M. Vējiņš: “Raksts ir literatūras apskats, kas daļēji sasaucas ar iepriekšējo publikāciju par erektilu disfunkciju un kardiovaskulāro risku. Ir veikti neskaitāmi pētījumi, kas apstiprina fizisko aktivitāšu labvēlīgo ietekmi uz kardiovaskulāro sistēmu. Fiziska aktivitāte neapšaubāmi uzlabo arī erektilo funkciju, testosterona līmeni un, kā izrādās, arī ārstēšanas efektivitāti ar PDE5 inhibitoriem. Jāsaprot, ka fiziska aktivitāte nenozīmē smagu, intensīvu treniņu. Tā var būt arī pastaiga svaigā gaisā, un reti kuram tā ir kontrindicēta. Rakstā pieminēti iegurņa pamatnes muskulatūras treniņi, kas arī var labvēlīgi ietekmēt erektilo funkciju, sevišķi ED pacientiem ar venookluzīvo deficītu un pēc radikālas prostatektomijas.”

Ārstēšanas algoritms veseliem jauniem vīriešiem ar erektilu disfunkciju

AVOTS: Wiggins A, Tsambarlis PN, Abdelsayed G, Levine LA. A treatment algorithm for healthy young men with erectile dysfunction. BJU International, 2019; 123(1): 173–179.

Uroloģijas praksē par ED bieži sūdzas vecāka gadagājuma vīrieši, ~20 % vīriešu vecumā pēc 40 gadiem, taču šobrīd ED pieaugums vērojams pacientiem, kas jaunāki par 40 gadiem.

Tā kā zinātniskā literatūra pārsvarā veltīta ED pārvaldībai vīriešiem vecumā 40+, gadījumos, kad pie urologa ierodas jaunāks vīrietis, informācijas varētu būt par maz.

Pētījumā centās noskaidrot terapijas efektivitāti jaunu vīriešu grupai ar zināmu ED pēc raksta autoru izstrādāta ārstēšanas algoritma.

Pacienti un metodes

Pētījumā iekļautajiem 73 vīriešiem, kas terciārās aprūpes centru 2010.—2016. gadā apmeklēja ar sūdzībām par ED, netika konstatēti zināmi organiski izsaucēji erektilās funkcijas traucējumiem, viņi veiksmīgi aizpildīja detalizētu anketu par medicīnisko un seksuālo anamnēzi. Aptaujas mērķis bija noskaidrot pacienta pamata raksturlielumus un iespējamību kādai komorbiditātei, kas varētu izraisīt ED.

Paralēli psihoseksuālai terapijai šie pacienti uz nakti saņēma tadalafilu mazā devā (5 mg, ar iespēju papildus lietot 20 mg tadalafila 1—2 h pirms coitus), bet invazīva iejaukšanās (intrakavernozas injekcijas) bija papildu opcija neefektīvas terapijas gadījumā.

Pēc sešus mēnešus ilgā terapijas perioda pacienti vēlreiz (e–pastā vai telefoniski) aizpildīja anketu: to izdarīja 33 vīrieši no 73. Tika salīdzināts ED statuss pirms un pēc ārstēšanas.

Rezultāti

Vidējais pacientu vecums bija 31,9 gadi (22—39). Pirmajā konsultācijā par problēmām uzturēt erekciju ziņoja 85 % vīriešu (n = 62): pēc terapijas par šo pašu problēmu ziņoja 42 % (n = 14), bet 58 % (n = 19) bija apmierināti ar erektilo funkciju.

Rezultāti pēc ārstēšanās un pēc IIEF rādītājiem norādīja uz ievērojamu erektilās funkcijas uzlabojumu (18,8 pret 13,3; p < 0,01), orgasma kvalitāti (7,7 pret 6,2; p = 0,01), vispārēju apmierinātību ar seksuālo funkciju (6,1 pret 4,5; p < 0,01). Netika atrasta statistiski ievērojama saikne starp libido vai apmierinātību ar dzimumaktu un izmantoto terapiju.

Secinājumi

Pētnieki secina, ka viņu terapijas metode ir veiksmīga, saprātīga un efektīva kā pirmās līnijas izvēle, ievērojami uzlabojot IIEF rezultātus un pašu pacientu ziņoto iznākumu.

________________________________________________

Dr. M. Vējiņš: “Atsevišķa problēmpacientu kategorija urologa praksē ir jauni, veseli vīrieši ar erektilu disfunkciju, kam nav konstatēts neviens objektīvs iemesls, lai šāda problēma pastāvētu. Šādā gadījumā varam runāt par “psihogēnu erektilu disfunkciju”, un visbiežāk tiek rekomendēta psihoseksuāla psihologa/psihoterapeita konsultācija, cenšoties izvairīties no medikamentozas ED terapijas (PDE5 inhibitoriem u.c.). Šis pētījums iedrošina lietot ilgstošas darbības PDE5 inhibitoru mazā devā uz nakti, pēc nepieciešamības terapiju lietojot arī pirms dzimumakta. Taisnības labad jāteic, ka gluži par ārstēšanas algoritmu turpmākai terapijai nevaram to pieņemt, jo iekļauto pacientu skaits ir samērā neliels, un būtu nepieciešami papildu pētījumi. Tomēr atsevišķos gadījumos tas varētu būt viens no risinājumiem.”

Erektila disfunkcija vīriešiem ar žultsakmeņu slimību

AVOTS: Chen CH, Lin CL, Kao CH. Erectile Dysfunction in Men With Gallbladder Stone Disease: A Nationwide Population-Based Study. Am J Mens Health, 2019; 13(2): 1557988319839589.

Žultsakmeņu slimība ir viena no biežākajām kuņģa—zarnu trakta slimībām, kad pacientam jāārstējas stacionārā, ASV katru gadu veic ~800 000 holecistektomiju. Riski žultsakmeņu attīstībai ir sieviešu dzimums, novecošana, aptaukošanās, hiperlipidēmija, cukura diabēts un ļaunprātīga alkohola lietošana.

Žultsakmeņu slimībai ir cieša saikne ar kardiovaskulārām slimībām, jo ir kopīgi riska faktori, piemēram, metaboliskais sindroms. Līdzīgi arī ED ir starp agrīniem kardiovaskulāro slimību marķieriem. Gan ED, gan žultsakmeņu attīstību ietekmē arī hronisks stress.

Pētījumā tika izteikta hipotēze, ka žultsakmeņu slimība anamnēzē ir riska faktors ED attīstībai nākotnē. Iedzīvotāju grupas pētījumā Taivānā analizēja datus no vietējās datubāzes, meklējot saikni starp žultsakmeņiem un organiskas vai psihogēnas erektilas disfunkcijas attīstību.

Metodes

Pēc nejaušības principa tika izvēlēti 9362 vīrieši pēc 20 gadu vecuma ar 2000.—2011. gadā diagnosticētu žultsakmeņu slimību, tika noskaidrotas viņu blakusslimības, kaitīgie ieradumi, kā arī ED sastopamība, piemērojot apsekošanas periodu līdz 2011. gada beigām.

Rezultāti

Vidējais pacientu vecums ar žultsakmeņu slimību bija 56,4 (SN = 15,9) gadi. Interesanti, ka koronāro artēriju slimība, hipertensija un hiperlipidēmija bija biežākās slimības kontroles grupā bez žultsakmeņu diagnozes, toties ar alkohola pārmērīgu lietošanu saistītās slimības biežākas bija žultsakmeņu grupā.

Vidējais apsekošanas periods pacientu grupai ar žultsakmeņiem bija 6,44 gadi (SN = 3,86), kontroles grupai 6,39 gadi (SN = 3,82). Kopumā tika konstatēti 444 gadījumi ar organiskas vai psihogēnas izcelsmes ED: 266 pacientiem ar žultsakmeņiem, 178 kontroles grupā. Visu izraisītāju ED sastopamības blīvums bija 4,41 uz 1000 persongadiem žultsakmeņu pacientiem un 2,98 uz 1000 persongadiem kontroles grupā (pielāgotais riska rādītājs 1,41, 97,5 % TI).

Organiskas izcelsmes ED risks pieaug līdz ar vecumu pacientiem ar žultsakmeņu slimību, toties psihogēnas ED attīstībai un saistībai ar žultsakmeņu slimību netika atrasta statistiski ticama saikne. Mazāks risks attīstīties ED bija tiem pacientiem ar žultsakmeņu slimību, kam veikta holecistektomija.

Secinājumi

Žultsakmeņu slimībai ir saistība ar palielinātu risku erektilas disfunkcijas attīstībai, ja tai ir organiska izcelsme. Veikta holecistektomija var mazināt varbūtību attīstīties ED. Nepieciešami papildu pētījumi, lai precizētu, vai žultsakmeņu slimība ir epifenomens vai neatkarīgs riska faktors organiskas ED attīstībai.

________________________________________________

Dr. M. Vējiņš: “Interesants pētījums par žultsakmeņu slimības saistību ar ED. Ņemot vērā kopējos riska faktorus abu slimību attīstībai (vecums, liekais svars, dislipidēmija, diabēts u.c.), tas būtu saprotams, taču interesants ir fakts, ka ED attīstības risks mazinās, ja pacientam ir veikta holecistektomija. Autori publikācijā dod ieskatu iespējamos izskaidrojumos, taču ir nepieciešami papildu pētījumi šajā jomā. Kopumā šis fakts ir interesants un līdz šim par to nebija zināms.”

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti